Pirmais jautājums ir par Latvijas Bankas reputācijas atjaunošanu. Šis jautājums ir sabiedrībā plaši iztirzāts, bet neskarti palikuši daži ļoti būtiski aspekti. Kopaina ir kompleksa. Latvijas Bankas pašreizējai vadībai, it īpaši Ilmāram Rimšēvičam, ir bijusi būtiska loma Latvijai ļoti svarīgu tautsaimniecības lēmumu pieņemšanā, it īpaši eiro ieviešanā. Dalība eirozonā ir būtiskākais, kas izdarīts Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes veicināšanai kopš Latvijas valsts atjaunošanas: Latvijai ir pieejama eirozonas finanšu stabilitātes infrastruktūra, tai skaitā dalība Vienotajā banku uzraudzības mehānismā, Eiropas Finanšu stabilitātes mehānismā un Vienotajā noregulējuma mehānismā. Šī infrastruktūra mazina iespējamību, ka Latvijas bankas nokļūs finanšu grūtībās, kā arī palielina kapacitāti tikt ar šādiem satricinājumiem galā, ja tie iestājas.
Taču, neskatoties uz šiem sasniegumiem, Latvijas Bankas prezidentam izvirzītā apsūdzība liek uzdot jautājumus par to, vai notikušais ir tikai (līdz šim neatbildēts) jautājums par viena cilvēka rīcību, vai arī atbildes jāmeklē dziļāk. Vai Latvijas Banka kā organizācija ir izveidojusi visus iekšējās kontroles un pārvaldības mehānismus, lai "imunizētu" sevi no šādiem riskiem? Kāda ir korporatīvā pārvaldības kultūra Latvijas Bankā? Kāds ir Latvijas Bankā praktizētais vadības stils? Vai Latvijas Bankas padomē ir pietiekama viedokļu daudzveidība? Daudzās centrālajās bankās ir iedibināta prakse par vadošajām amatpersonām piesaistīt asākos akadēmiskos prātus un visvairāk pieredzējušos finanšu stabilitātes ekspertus no visas pasaules (Anglijas Banka, Īrijas Centrālā banka). Tāpat jāatbild uz jautājumu par to, vai prēmiju sistēma Latvijas Bankā veicina bankas interesēm atbilstošu darbību un vai tā vispār vajadzīga.
Daudzās valstīs, piemēram, Zviedrijā, prēmijas valsts struktūrās strādājošajiem neizmaksā, un tas nav traucējis valsts pārvaldei piesaistīt kompetentus ekspertus un kļūt par vienu no efektīvākajām publiskajām administrācijām Eiropā. Konkrēts pirmais solis, kas būtu jāveic Ilmāra Rimšēviča pēctecim, būtu visaptverošs audits ar fokusu uz organizācijas kultūru un tās atbilstību Latvijas Bankas mērķiem un uzdevumiem.
Otrais jautājums skar Latvijas Bankas pamatfunkciju: likuma "Par Latvijas Banku" trešais pants nosaka, ka galvenais Latvijas bankas uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti Latvijā. Latvijas Banka piedalās Eiropas Centrālās bankas lēmumu pieņemšanā, taču procentu likmju noteikšana nav Latvijas Bankas ekskluzīvā kompetencē. ECB savus lēmumus pieņem, rēķinoties ar visu dalībvalstu interesēm un ņemot vērā to specifisko situāciju.
Līdz ar to neizbēgama ir situācija, ka ECB noteiktās procentu likmes būs praktiski vienmēr atbilstošas ekonomiskajam ciklam lielākajās ES dalībvalstīs, kas ne vienmēr atbildīs ekonomiskajam ciklam Latvijā un Latvijas specifiskajām vajadzībām. Līdz ar to ir ļoti būtiski kopīgi ar Finanšu ministriju un FKTK rast izpratni par to, kā valsts iestādēm, ņemot vērā to rīcībā esošos instrumentus, ir jārīkojas, ja ECB noteiktā procentu likme ir augstāka vai zemāka par to, kas nepieciešama mērenas inflācijas nodrošināšanai Latvijas tautsaimniecībai. Ir svarīgi apzināties, ka Latvijas Banka vienatnē vairs nevar garantēt cenu stabilitāti Latvijā un tai ļoti cieši jāsadarbojas ar valsts institūcijām, kas ietekmē finanšu politiku (Finanšu ministrija, Ekonomikas ministrija, Saeima) un komercbanku uzraudzību (FKTK un ECB banku uzraudzības funkcija). Šis jautājums īpaši aktualizējas saistībā ar Latvijas Bankas iespējām "sildīt" Latvijas ekonomiku (skat. septīto jautājumu).
Trešais jautājums skar atbildību par finanšu stabilitāti valstī. Ņemot vērā gan likumā par Latvijas Banku noteikto atbildību par maksājumu sistēmu darbību (likuma "Par Latvijas Banku" 9. pants), gan konsultatīvās funkcijas (likuma "Par Latvijas Banku" 41. pants), gan arī Latvijas Bankai uzticētās pilnvaras (dalība FKTK padomes sēdēs, dalība Eiropas Banku iestādes padomes darbā, dalība Eiropas Sistēmisko risku padomē, dalība lielāko Ziemeļvalstu banku noregulējuma kolēģijās, dalība Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Finanšu stabilitātes grupā utt.), Latvijas Bankai ir acīmredzama nepieciešamība rūpēties par finanšu stabilitāti Latvijā. Ir jautājums, vai šī atbildība ir pietiekami skaidri formulēta likumā par Latvijas Banku un vai Latvijas Bankas rīcībā ir visi instrumenti, lai šo atbildību pienācīgi īstenotu.
Atbildība par finanšu stabilitāti Latvijā ir solidāri jāuzņemas Latvijas Bankai, Finanšu ministrijai (plašākā nozīmē valdībai) un FKTK, un šai izpratnei ir jābūt ļoti skaidrai visos varas un sabiedrības gaiteņos. Jautājums, kas ir jāuzdod Latvijas Bankas nākamajam prezidentam: kādā veidā Latvijas Banka plāno šo atbildību īstenot – vai nepieciešami jauni instrumenti, likumdošanas iniciatīvas vai attieksmes maiņa? Minēšu tikai vienu piemēru, kur pietiktu ar nostādņu maiņu. Ja salīdzina toni Zviedrijas Centrālās bankas ("Riksbanken") un Latvijas Bankas finanšu stabilitātes pārskatos, redzamas būtiskas atšķirības. Kamēr Zviedrijas Centrālā banka ir ļoti konkrēta savās rekomendācijās par to, kas būtu jādara komercbankām, valdībai un banku uzraudzības iestādei finanšu stabilitātes stiprināšanai (piemēram, valdībai tiek rekomendēts nekavējoties pieņemt izmaiņas nodokļu politikā, lai mazinātu ar pieaugošo mājsaimniecību parādu saistītos riskus), LB Stabilitātes pārskats ir daudz abstraktāks un vairāk teoretizējošs. Es gribu uzsvērt, ka nav šaubu par Latvijas Bankas ekonomistu kompetenci, bet gan par to, vai Latvijas Bankas vadība var veicināt to, lai centrālās bankas redzējums tiktu pārvērsts konkrētās, izpildāmās rekomendācijās.
Ceturtais jautājums ir par Latvijas finanšu sistēmas struktūru, tās uzraudzību un risku mazināšanu. Ņemot vērā pašreizējo banku tirgus struktūru, svarīgākajai prioritātei būtu jābūt ar nerezidentu apkalpošanu saistīto banku risku turpmākai mazināšanai. Taču tam jānotiek tā, lai nekaitētu uzņēmējdarbības videi Latvijā. Pamattēze cīņai ar naudas atmazgāšanu ir tā, ka bankām ir jāsaprot savu klientu riski un jāveic darbības, kas proporcionālas šiem riskiem. Šādiem pasākumiem nevajadzētu nevajadzīgi apgrūtināt gadiem ilgi Latvijas ekonomikā godīgi strādājošos uzņēmumus – ja tas tā notiek, tā ir droša pazīme, ka bankas savus resursus cīņai ar naudas atmazgāšanu izlieto nepareizi.
Prioritātei numur viens ir jābūt pasākumu kopuma īstenošanai, lai nepieļautu Latvijas iekļaušanu FATF "pelēkajā" sarakstā. Būtisks solis šajā procesā ir biznesa modeļu maiņa, kas šobrīd nepieciešama aptuveni 10 bankām. Nespēja izpildīt "Moneyval" "mājasdarbus" var apgrūtināt visu Latvijā strādājošo banku darbību un radīt būtisku kaitējumu biznesa videi – uz šo risku īpaši norādījis SVF savā ikgadējā ziņojumā par Latvijas ekonomiku, kas publicēts šī gada augustā. Tāpat būtiski ir padziļināt sadarbību ar Eiropas Centrālo banku, kuras tiešā uzraudzībā jāatrodas vismaz trim (parasti lielākajām) bankām katrā dalībvalstī (no pēdējā publiski pieejamā ECB tiešajā uzraudzībā esošo banku saraksta (datēts ar 2019. gada martu) var redzēt, ka tajā iekļautas "SEB banka", "Swedbank" un "PNB Banka", kuras licence ir anulēta). AB.LV gadījums pierāda, ka ECB nebija pietiekamas izpratnes par riskiem, kas saistīti ar nerezidentu apkalpošanu Latvijā, un Latvijas Bankai un FKTK ir būtiska loma, lai šo izpratni padziļinātu.
Piektais jautājums ir par Latvijas Bankas lomu Latvijas attīstībā, profilējot Latviju kā dinamisku, uz modernām tehnoloģijām orientētu valsti. Šajā jomā daudz jau ir izdarīts. Taču arī darāmā ir ļoti daudz. Latvijas Bankai būtu jāsniedz skaidra atbilde par to, kā tā vērtē iespēju ieviest Latvijā centrālās bankas digitālo valūtu. Tāpat būtu jāanalizē, vai jaunie digitālie pakalpojumi, kuru izveidē Latvijas Bankai ir svarīga loma, ir sasnieguši nepieciešamo tirgus piesātinājuma līmeni. Zviedrijā lielākajai daļai iedzīvotāju ir pieeja zibmaksājumiem ("Swish"), kamēr Latvijā tāda ir tikai pāris banku klientiem. Lietuvas Banka ir pozicionējusi Lietuvu kā Baltijas finanšu tehnoloģiju centru. Nav skaidrs, kāpēc Latvijai nav līdzvērtīgu ambīciju, it īpaši pēc tam, kad Latvijas Bankai tiks pievienota FKTK.
Sestais jautājums ir par Latvijas Bankas izmaksām. Jautājums ir par to, vai Latvijas Banka rīkojas pietiekami saimnieciski. Salīdzinājumam var minēt, ka Igaunijas Banka katru gadu izmaksā par 16 miljoniem eiro mazāk nekā Latvijas Banka. Lietuvā centrālā banka kopā ar banku uzraudzības funkciju izmaksā teju tikpat, cik Latvijas Banka bez banku uzraudzības funkcijas. Latvijas Bankas darbinieku skaits ir lielāks nekā darbinieku skaits Zviedrijas Centrālajā bankā, kas īsteno neatkarīgu monetāru politiku un kuras banku sistēma ir aptuveni 50 reizes lielāka par Latvijas finanšu sistēmu. Tāpat arī būtu izvērtējams, vai Latvijas Bankas vadības atalgojums ir samērīgs. Jautājums kopumā ir par to, vai Latvijas Banka savas funkcijas var veikt efektīvāk un lētāk. Es neapgalvoju, ka Latvijas Banka īstermiņā var sasniegt Igaunijas Bankas efektivitātes līmeni, un šādi salīdzinājumi parasti vienkāršo realitāti, jo jāņem vērā atšķirības centrālo banku funkcijās, ārpakalpojumu izmantošanas intensitātē, fizisko aktīvu amortizācijas apjomā utt. Taču nevienā no šiem salīdzinājumiem Latvijas Banka neizceļas ar efektivitāti, un šis jautājums ir padziļināti jāpēta. Katrs ietaupītais eiro var tik novirzīts Latvijas budžetā maksājamās dividendēs, lai veicinātu finansējuma palielinājumu tādām prioritārām nozarēm kā, piemēram, izglītība un veselības aprūpe.
Septītais jautājums ir par to, kāda ir Latvijas Bankas loma ekonomikas "sildīšanā". Pēc globālās finanšu krīzes centrālās bankas un uzraudzības iestādes ieguva savā rīcībā plašu "ieroču" klāstu, lai cīnītos ar ekonomikas pārkaršanu. To skaitā var pieminēt tādus instrumentus kā paaugstinātas kapitāla prasības sistēmiski svarīgām bankām, pretcikliskā kapitāla norma, banku risku individuāls novērtējums un ar to saistītās papildu kapitāla un likviditātes prasības, sistēmisko risku kapitāla prasība, obligāto rezervju prasība komercbankām (likuma "Par Latvijas Banku" 38. pants), kā arī dažādi saistoši ierobežojumi attiecībā uz klientu spēju aizņemties (to mērķis ir ierobežot kredīta un ieķīlātā nekustamā īpašuma attiecību, ikmēneša kredīta maksājumu attiecībā pret kredītņēmēja ienākumiem utt.).
Taču šobrīd Latvijas ekonomika sastopas ar pilnīgi pretēju problēmu. Bankas ir labi kapitalizētas, un to rīcībā ir daudz likvīdu līdzekļu kreditēšanai, taču kreditēšanas tempu pieaugums ir vājš (Šī gada otrajā ceturksnī banku iekšzemes kredītportfelis palielinājies tikai par 50 miljoniem eiro. Kopējo kreditēšanas kritumu vizuāli lielāku padara tas, ka divas likvidācijas procesā esošas bankas (AB.LV un PNB) ir izslēgtas no banku reģistra un šo banku kredītportfelis vairs neparādās statistikas datos, bet ietekmē bāzes apjomu pagātnes periodos.). Situāciju neuzlabo pat tas, ka bankas spiestas piemaksāt par eiro atlikumu glabāšanu Eiropas Centrālajā bankā. Īsās atbildes uz to, ko šādā situācijā darīt, nav.
Latvijas valsts iestāžu (īpaši FKTK) rīcībā šobrīd ir daudz rīku, lai mazinātu ekonomikas pārkaršanu (kas šobrīd nav aktuāli), taču ekonomikas "sildīšanas" ietekmīgākie instrumenti ir fiskālas dabas, un tie ir tikai Finanšu ministrijas un valdības (Saeimas) rīcībā. Latvijas Bankas un FKTK rīcībā nav efektīgu instrumentu "sildīšanas" mērķu sasniegšanai. Kapitāla prasību mazināšana ir neefektīvs līdzeklis, kas piedevām rada lielu risku finanšu stabilitātei. Šādos apstākļos Latvijas Bankai būtu aktīvai jāmeklē risinājumi kopīgi ar valdību, Finanšu ministriju un Ekonomikas ministriju. Citas valstis ir gājušas dažādus ceļus identiskas problēmas risināšanā. Dažas no tām ir attīstījušas spēcīgas valstij piederošas attīstības bankas ar īpašu mandātu mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanai (KfW, "British Business Bank" u. c.).
Dažas ir izveidojušas ar komercbankām konkurējošas valstij piederošas bankas tajos segmentos, kur komercbankas dažādu apsvērumu dēļ negrib kreditēt ("Svensk Exportkredit" (SEK) Zviedrijas eksporta atbalstam). Citas valstis ir aktīvi strādājušas pie tā, lai "sapakotu" valstiskas nozīmes investīciju projektus veidā, kas tos padara kreditējamus no specializētajiem Eiropas riska projektu finansēšanas fondiem (labs piemērs ir EFSI, sadarbība ar EIB, EIF utt.). Latvijas Bankai, ņemot vērā tās analītiķu zināšanas par Latvijas tautsaimniecību, būtu aktīvi jāpiedalās risinājumu meklēšanā, tādejādi pildot likumā noteiktās Latvijas valdības padomdevēja funkcijas.
Nobeigumā. Būtu svarīgi, lai Latvijas Banka un Latvijas sabiedrība kopumā veicinātu tādu diskusiju klimatu, kurā valsts iestādes atklāti izvērtē savu līdzšinējo darbību, tai skaitā arī savas kļūdas. Visbīstamākās ir nevis kļūdas atsevišķos lēmumos, bet gan domāšanas veidā. Minēšu vienu piemēru. Pirmskrīzes periodā valdošā ideja bija tāda, ka ieguvumi no ārvalstu kapitāla ieplūdes Latvijas ekonomikā kredītu veidā pārsniedz iespējamos riskus un bankas būs spējīgas absorbēt zaudējumus, ja tādi rastos.
Tā izrādījās puspatiesība. Zviedru bankas spēja tikt galā ar zaudējumiem Baltijā tikai ar jauna kapitāla piesaisti ("Swedbank" AB, SEB AB un "Nordea" AB veica akciju emisijas; to galvenais iemesls bija neskaidrība par ekonomiskās situācijas tālāko attīstību Baltijas valstīs, Ukrainā un Krievijā, kur pirmskrīzes periodā savu ekspansiju bija izvērsušas Zviedrijas lielākās bankas), un divas no sistēmiski svarīgajām bankām ("Swedbank" AB un SEB AB) bija spiestas iestāties Zviedrijas valdības sponsorētajā garantiju shēmā (SEB to neizmantoja, taču "Swedbank" no tās bija atkarīga vairākus gadus).
Tas, kas visbūtiskāk ietekmēja Latvijas un pārējo Baltijas valstu ekonomiku pēckrīzes periodā, bija banku mātesuzņēmumu lēmums ierobežot kreditēšanu. Visiem, kam bija jebkāda ietekme uz lēmumu pieņemšanu pirmskrīzes periodā, – banku vadītājiem, ministriem, deputātiem, centrālo banku vadītājiem un banku uzraugiem, tai skaitā arī man, –bija iespēja mazināt krīzes sekas, ierobežojot kredītu pieejamību. Šobrīd mazāk svarīgi, kādi specifiski rīki bija katras iestādes rīcībā, bet mums visiem kolektīvi to bija iespēja izdarīt.
Diemžēl tas tika izdarīts novēloti, lielā mērā tādēļ, ka mēs nenovērtējām šos riskus kā pietiekami nopietnus. Tas, ka pirmskrīzes periodā riskus pienācīgi nenovērtēja arī lielākā daļa pārējās pasaules centrālo baņķieru un starptautisko organizāciju, ir mazs mierinājums, taču tas tikai parāda to, ka situācija pēc "Lehman Brothers" bankrota atklāja daudzus līdz tam neapzinātus riskus starptautiskajā finanšu sistēmā. Zviedrijas valsts kontrole 2010. gadā veica pētījumu par Zviedrijas Centrālās bankas un Finanšu inspekcijas darbību pirmskrīzes periodā (https://www.riksrevisionen.se/rapporter/granskningsrapporter/2011/myndigheternas-insatser-for-finansiell-stabilitet---lardomar-i-ljuset-av-utvecklingen-i-baltikum-2005-2007.html). Pētījums bija kritisks, bet saturēja objektīvu notikumu izklāstu, kā arī skaidras rekomendācijas.
Viens no secinājumiem bija tas, ka Zviedrijas Finanšu inspekcija pirmskrīzes periodā nepietiekami sadarbojās ar banku uzraugiem Baltijas valstīs un pietiekami nenovērtēja sistēmiskos riskus, kas var rasties Baltijas valstu ekonomikai (un attiecīgi arī Zviedrijas ekonomikai) no pārmērīgas kreditēšanas. Kopš 2008. gada, kad es sāku atbildēt par banku uzraudzību Zviedrijā, sadarbība ar Baltijas valstu, tai skaitā Latvijas, banku uzraugiem bija absolūta prioritāte. 2010. gadā sadarbība tika institucionalizēta – sāka praktiski darboties lielāko Zviedrijas sistēmiski svarīgo banku uzraudzības kolēģijas, kurās visu iesaistīto valstu uzraudzības iestāžu eksperti bija informēti par riskiem katrā pārrobežu banku grupā. Tas nodrošināja, ka tiek pievērsta uzmanība sistēmiskiem riskiem un komunikācijas un izpratnes trūkums par sistēmiskiem riskiem nevar atkārtoties.
Manis pieminētie septiņi jautājumi ir būtiski, lai Latvijas Banka varētu ne tikai sekmīgi pārvarēt pastāvošos reputācijas riskus, bet arī kļūt par centrālo banku, kas aktīvi piedalās sistēmisko risku mazināšanā un pilnā apjomā – kopīgi ar Finanšu ministriju un FKTK – uzņemas atbildību par finanšu stabilitāti Latvijā. Tieši nākamie pāris gadi būs izšķirīgi, lai pabeigtu izveidot tādu Latvijas finanšu sistēmu, kas kalpo Latvijas iedzīvotāju interesēm, nepadara mūsu valsti par "melno zvirbuli" starptautiskajā finanšu apritē un veicina mūsu valsts konkurētspēju un attīstību. Es ceru, ka šie jautājumi arī palīdzēs labāk izvērtēt publiski izskanējušo Latvijas Bankas prezidenta kandidātu atbilstību manis ieskicēto izaicinājumu risināšanai.