Uldis Osis: Pensiju kapitāls – ir vai nav?
Foto: LETA

Premjers Valdis Dombrovskis trešdien (16.03.2011.) uz pensiju "apcirpēju" aicinājumiem Pensionāru federācijas kongresā atpildēja politiski ar viennozīmīgu: "...vēlos noraidīt jebkādas publiski izskanējušas spekulācijas par pensiju griešanām...". Vēl agrāk līdzīgu atbildi ar atvainošanos jau bija devusi Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Taču, ar politiķu solījumiem visādi ir gājis, tajā skaitā arī pensiju jautājumā. Tādēļ joprojām nemazinās nepieciešamība sniegt atbildi arī no ekonomiskā un finanšu redzes punktiem.

Pensionāri kreditē valsti, bet...

Nesen savā rakstā Boļševisms pie vārtiem! Delfos, 10.03.2011. jau kritizēju medijos izskanējušos viedokļus par nepieciešamību "apgriezt" pensijas. Uz manu rakstu ar kritisku atbildes rakstu savā blogā angļu valodā atbildējis ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, kurš arī jau agrāk izteicies par nepieciešamību samazināt pensijas un uzstājīgi, lai neteiktu, agresīvi, vēlreiz mēģināja to pamatot savā pieminētajā blogā.

Sākšu ar vienkāršāko (pēc V.Dombrovska kunga apzīmējuma) kritikas punktu par pensiju divkāršo aplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), ko es minēju savā rakstā. V.Dombrovskim formāli, no grāmatvedības viedokļa, tiešām ir taisnība - sociālo nodokli atskaita no bruto ienākuma, t.i. pirms IIN. Taču, ar pensiju kapitālu, kā to bija izpētījis Uldis Meļķisis, saimniekoja ne tik daudz paši pensionāri, pat ne VSAA vai Labklājības ministrija, cik valsts pamatbudžets, vairāku iepriekšējo gadu laikā regulāri izmantojot pensionāru uzkrāto kapitālu deficīta finansēšanai. Formāli atkal viss bija "štokos" - starp Valsts kasi un VSAA 01.08.2008.g. tika noslēgta vienošanās par Valsts sociālās apdrošināšanas speciālo bužetu brīvo līdzekļu izvietošanu noguldījumos. It kā jau viss pareizi - naudai nav jāguļ kā zem matrača, bet jāapgrozās. Ir tikai viens bet, - ja valsts 2007.-2009.g. laikā par "noguldījumiem", kas īstenībā bija aizdevumi, jo tika izmantoti konkrētam mērķim - valsts pamatbudžeta deficīta segšanai, maksāja 6-7%, tad inflācija līguma darbības periodā svārstījās 9-17% robežās. Taču, tā kā tie pēc būtības bija nevis noguldījumi, bet aizdevumi, tad attiecīgajām procentu likmēm šajā periodā būtu bijis jābūt vismaz inflācijas tempa līmenī, kas aptuveni atbilda faktiskajām tā perioda vidējām svērtajām naudas tirgus likmēm. Pēc maniem provizoriskiem aprēķiniem, pensiju kapitāls, dēļ šīm neatbilstībām, ir zaudējis par labu valsts pamatbudžetam minētajā laika posmā vismaz ap 62 miljoniem latu. Tas ir viens, bet ne vienīgais, arguments, kādēļ uzskatu, ka pensijas apliktas ar nodokli divkārt. Taču, ja kādam nepatīk šāda interpretācija, nestrīdēšos. Taču, pārfrāzējot populāru izteicienu, jātiek skaidrībā, kas noticis un notiek ar valsts pamatbudžeta un sociālā budžeta savstarpējām attiecībām.

...nekāda pensiju kapitāla neesot

V.Dombrovska kungs pensionāru uzkrājumu savā rakstā kategoriski atsakās traktēt kā kapitālu, jo sociālais nodoklis esot vien atliktais patēriņš, kas nekādu uzkrājumu nevarot veidot. Tāpat kapitālu esot jāveido arī ar investīcijām, bet tad esot jāparādās arī kādām saražotām precēm vai sniegtiem pakalpojumiem. Šīs visai samudžinātā ekonomisko terminu konstrukcija V.Dombrovska kunga noved pie jocīga secinājuma, ka, ja reiz sociālais nodoklis nerada ne džinsus, ne maizes kukuļus un, pat ne frizieru pakalpojumus, tad arī pensiju kapitāls nav nekāds kapitāls un tāda te vispār nav.

Kā papildus argumentu V.Dombrovska kungs savā kritiskajā apcerējumā apgalvo, ka Latvijas pensiju sistēma esot balstīta uz tā saukto pay-as-you-go (PAYG) principu. Mēģinot to pateikt latviski, tas skanētu apmēram tā, ka mēs visi par kaut ko regulāri maksājam, piemēram, nodokļus no regulārajiem ienākumiem. Nezinu, kāpēc V.Dombrovska kungs to piemin kā noliegumu pensiju kapitāla esamībai. Protams, ka mēs visi maksājam nodokļus no saņemtajiem ienākumiem, tajā skaitā arī sociālo nodokli, kas tiešām ir interpretējams kā PAYG. Taču tas pilnīgi neko neizskaidro par pensiju kapitālu un neatklāj tā būtību. Tas ir tāpat, kā jūs, piemēram, maksājat operatoram par mobilā telefona sarunām (PAYG), bet tam ir tikai tehnisks sakars ar pašu telefona aparātu (kapitālu). Taču no ekonomiskā vai finanšu viedokļa šeit saistības nav nekādas. Tā paviršība ekonomisko un finanšu jēdzienos, to savstarpējā saistībā, ved pie absurdiem secinājumiem un apskatāmās tēmas pilnīgas neizpratnes.

Pensiju reforma un tās rezultāti

Lai nonāktu vismaz līdz aptuvenai nojausmai par pašreizējās Latvijas pensiju sistēmas būtību, der atcerēties tās reformu deviņdesmitajos gados, tās jēgu un mērķus. Reformas būtība bija pārejā no vienkāršas, no padomju laikiem mantotas sociālā budžeta sistēmas, kas būtiski ne ar ko neatšķīrās no valsts pamatbudžeta principiem un, faktiski bija tā daļa, uz pensiju kapitalizācijas principu. Tas nozīmē, ka sava darba mūža laikā cilvēks, maksājot sociālo nodokli, uzkrāj savu pensiju kapitālu, ko sāk patērēt sasniedzot pensijas vecumu. Taču, kamēr cilvēks vēl nav pensionējies, viņa, ar katru sociālā nodokļa nomaksu pieaugošais kapitāls, tiek izmantots pensiju izmaksām jau esošajiem pensionāriem. Tas ir tieši tāpat, kā, ja katrs strādājošs iedzīvotājs sociālās apdrošināšanas iemaksas veiktu nevis valsts pārvaldītajā sociālās apdrošināšanas sistēmā, bet gan iemaksātu, piemēram, bankas depozītā. Bankas iedzīvotāju un uzņēmumu noguldījumus izmanto kredītu izsniegšanai citiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Līdzīgi ir arī ar pensiju kapitālu. Tikai šajā gadījumā vēl darbojas paaudžu solidaritātes princips - es krāju savu pensiju kapitālu, kuru, kamēr neesmu sasniedzis pensionēšanās vecumu, izmanto iedzīvotāji, kuri JAU ir kļuvuši par pensionāriem. Vēl pensiju 1. līmenis atšķiras no bankas ar dažiem administratīva rakstura ierobežojumiem un, ar to, ka strādājošo pensiju kapitāls nav fizisks konts, bet gan uzskaite, jeb "virtuāls" konts. Savukārt fondēto pensiju līmeņos pensiju uzkrājumi jau fiziski parādās kā individuālie personu konti un atšķirība no bankas darbības principiem gandrīz pilnībā izzūd. Varbūt, kādās niansēs neesmu ļoti precīzs, bet, jebkurā gadījumā tās drīzāk ir tehniskas, bet ne būtiskas atšķirības un jautājumā par to, vai pensiju kapitāls ir kapitāls vai nav, tas it neko nemaina.

Tā kā 1. pensiju līmenī darbojas jau pieminētais paaudžu solidaritātes princips, par mana pensiju kapitāla izmantošanu, kamēr es pats vēl neesmu sasniedzis pensionēšanās vecumu, nekādi procenti man netiek maksāti. Tad nu būtu loģiski, ja es, kad sāku saņemt savu pensiju, vismaz nemaksātu arī IIN. Tas ir mans otrais arguments, kāpēc sanāk, ka pensijas netieši tiek apliktas ar dubultu nodokli. Bet, kā vēl savā iepriekšējā rakstā biju minējis, tā ir atsevišķa saruna, kas prasa papildus analīzi un tālākas diskusijas.

Pensiju piešķiršanas prakse

Ja arī šī mana argumentācija iekarsušos pensiju "apcirpējus" nepārliecina, tad atsaukšos uz VSAA lēmumu par pensijas piešķiršanu man pašam. Cita starpā tajā noteikts, ka mans "PENSIJAS KAPITĀLS ir 164683.94 Ls" (daži mana raksta komentāros par to ļoti interesējās) un tas ir noteikts pamatojoties uz manu darba stāžu 41 gads, 8 mēneši un 19 dienas (uz 10.04.2010.). Patiesi lepojos, ka esmu visus šos gadus godīgi maksājis valstij un pats sev nodokļus, palīdzējis pensionāriem pirms manīm un uzkrājis pieklājīgu pensijas kapitālu sev, kas man nodrošina labu pensiju. 

Vairākos mana raksta komentāros cilvēki ar relatīvi lieliem pensiju uzkrājumiem bija uzsvēruši, ka visu mūžu strādājuši vairākos darbos. Tiešām, tas nav viegli, bet tikai tā mūža nogalē var tikt pie lielāka individuālā pensiju kapitāla un ikmēneša pensijas. Arī es esmu strādājis zinātniski pētniecisko darbu dienā, lasījis lekcijas vakaros vai strādājis pie dažādiem projektiem, bet pa brīvdienām rakstījis doktora disertāciju vai rakstus. Un tā daudzus gadus 12-14 stundas dienā, bez brīvdienām un atvaļinājumiem, par visu maksājot nodokļus. Zinu, ka neesmu izņēmums un ar maksimālu slodzi strādā daudzi mani kolēģi skolās, augstskolās, arī privāti eksperti un konsultanti un ne tikai.

Starp citu, VSAA katru gadu izsūta visiem nodarbinātajiem attiecīgas izziņas par uzkrāto pensijas kapitālu. Tā, ka par šāda kapitāla esamību nevienam nekādiem brīnumiem nevajadzētu būt, ja nu vienīgi tiem, kas nodokļus nemaksā un līdz ar to nav VSAA uzskaitē un neko nezina par pensiju kapitālu. Jābrīnas par ko citu - kā var būt tā, ka, tas, kas bija vairāk vai mazāk skaidrs vairāk kā pirms 15 gadiem, īstenojot pensiju reformu un, kas pastāv dabā arī šodien, pēkšņi dažiem kaut kā pagaisis no sajēgas. Bet, ja jaunības dēļ to atceries miglaini, kas ir piedodami, tad der šo ne tik seno vēsturi un spēkā esošos normatīvos aktus papētīt, pirms uzstājies ar nepamatotām prasībām.

Jokot nav grēks, tikai...

Var jau izlikties, ka nekāda pensiju kapitāla nav un ir tikai viens nebeidzams PAYG, kuru visi maksā sazin kam un nezin par ko. Tikpat labi var arī, piemēram, zābaku nosaukt par hūti un palaist muļķi, mēģinot par visām varītēm to uzstīvēt galvā. Ja savā, tad visi to sapratīs kā joku un būs liela jautrība. Ja tas tiks mēģināts ar citiem, kāds ar pavājāku humora izpratni var šādus jokus nesaprast un skries pie tiesas. Taču, šajā visnotaļ cienījamajā iestādē, kā liecina daži precedenti, arī ne vienmēr gatavi dzīt vellu.

Tādēļ vismaz vienu svarīgāko lietu, manuprāt, vajadzētu saprast un ievērot. Proti, pensiju sistēmas problēma īstenībā daudz lielākā mērā ir ekonomikas, politikas un valsts pārvaldes problēma. Tā ir ēnu ekonomika, cīņā ar kuru VIDs daudz biežāk ir pārliecinoši zaudētājos, nekā uzvarētājos. Tā ir neveiksmīgā pēdējo gadu valdību ekonomiskā politika un Latvijas Bankas inertā monetārā politika, kuru rezultātā piedzīvojām vissmagāko Eiropā ekonomisko krīzi un, turpinam ekonomiskās attīstības ziņā kulties ES "lūzeru" bariņā, neskatoties uz nedaudz paaugstinātajiem starptautiskajiem reitingiem. Viens no traģiskākajiem rezultātiem ir, ka cilvēki labākajos darba gados pamet valsti un tagad papildina budžetus citās valstīs.

Protams, sociālās apdrošināšanas sistēmā nepieciešamas tālākas reformas, vismaz Labklājības ministrijas izstrādāto pašreizējo priekšlikumu apjomā. Taču tās būs veiksmīgas pie nosacījuma, ka reformas notiek arī pārējās tautsaimniecības jomās ar galveno mērķi - atjaunot darbavietas un sākt pelnīt, saglabājot arī vismaz vēl palikušos šeit cilvēkus. Šis, manuprāt, ir nesalīdzināmi svarīgāks mērķis par Māstrihtas kritēriju izpildi pāris tuvāko gadu laikā par katru cenu, vai eiro ieviešanu. Šobrīd esam uz kritiskās iedzīvotāju masas robežas valstī. Pēc manas pārliecības tieši šī ir vissvarīgākā "sarkanā līnija", kuru pārkāpjot, mēs ātri un nemanāmi varam nonākt līdz kaut kam līdzīgam indiāņu statusam rezervātos, kur eiro vietā mums pietiks vien ar vigvamiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus