"Neērtās" tehnoloģijas
Viens no problēmu iemesliem esot jaunās informācijas tehnoloģijas. Skolēni tagad kļuvuši tik gudri, it īpaši vecākajās klasēs, ka mācību vielu nevis iemācās no mācību grāmatas, nevis patstāvīgi izpilda uzdotos uzdevumus, bet sameklē internetā jau gatavas atbildes un tā visādi izlokās no "nopietnas" mācīšanās. Tādēļ internets, visādas interaktīvās tāfeles, video un tml., mācību procesam nāk drīzāk par ļaunu, nevis palīdz.
Šinī sakarā atcerējos kādu epizodi no savas skolas vēstures priekšmeta vēl padomju okupācijas laikā, kad rūpnieciskā apvērsuma gaitā Anglijā 18.gs. notika stihiskas fabriku strādnieku sacelšanās - viņi demolēja fabrikas un lauza mašīnas, jo to ieviešana, viņiem atņēma darbu. Tā protams bija smaga sociāla problēma, ko tā laika kapitālisms nespēja risināt, taču mēģināt apturēt tehnisko progresu arī bija bezjēdzīgi.
Man kļuva žēl šo skolotāju un visu mūsu izglītības sistēmu kopumā, bet prieks par skolēniem, kuri apgūst jaunas tehnoloģijas un prot tās izmantot. Taču arī vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu izglītības sistēmā īstas reformas tomēr vēl nav sākušās un jaunās valdības deklarācija arī to tikai apstiprina. Bet par to vēlāk.
Problēmas, kuras dažiem šķietami rada jaunie informātikas tehniskie līdzekļi īstenībā ir novecojušā mācību procesa, mācību metožu, es pat teiktu, novecojušās domāšanas problēmas. Ir atnācis cits laikmets, bet daudzviet mēs vēl dzīvojam kā Sūnu ciemā. Diemžēl visvairāk tieši izglītības jomā, kura drīzāk ir kļuvusi par progresa kavēkli, nevis veicinātāju.
Tajā skaitā arī augstākā izglītība ne tuvu nav tā joma, ar kuru varam lepoties. Neviena no Latvijas universitātēm nav, piemēram, Webometrics TOP 1000 pēdējā šī gada jūlija reitingu sarakstā vai citos sarakstos. Taču ir divas Igaunijas un viena no tām ir arī TOP Europe 54. vietā (Tartu). Lietuva TOP 1000 ir pārstāvēta pat ar 3 savām universitātēm.
Vai Latvijas atpalikšanā tas nozīmē, ka pie visa vainīgas jaunās tehnoloģijas? Tas būtu pilnīgi absurds secinājums.
Viena no galvenajām problēmām, manuprāt, ir tā, ka mūsu mācīšanās pamatā ir iestudēta, bet visbiežāk mehāniski galvās iekalta informācija, kuras nesējs bieži vien īsti nezina ko ar to darīt un vai tā vispār kādreiz noderēs.
Kad nesen, savai meitai, 12. klases skolniecei jautāju, ko šodien darījuši skolā, viņa stāstīja, ka matemātikā mācījušies kaut kādu vienādojumu. Vaicāju - kur to pielieto? Atbilde bija - nezinu, skolotāja mums to nestāstīja. Ar šādām "zināšanām" viņa nākamgad nonāks universitātē, ja izlems tur mācīties (mēģināšu pārliecināt, lai vismaz dodas uz Lietuvu).
Šī mūsu izglītības sistēmas atpalicība (viena otra vieta starptautiskos konkursos vēl nav rādītājs) ir kaut kas daudz nopietnāks, nekā tikai nepietiekoši kvalitatīva izglītība. Tā atražo kalpu un izpildītāju sabiedrību, bez izdomas un iniciatīvas, bieži pat bez elementārām darba iemaņām. Tas ir viens no iemesliem, varbūt pat galvenais, kāpēc cilvēki masveidā pamet Latviju. Viņi meklē labāku dzīvi un tādu var atrast pie labākiem saimniekiem, jo lai par tādiem kļūtu pašiem, jābūt iniciatīvai un uzņēmībai. Bet to ne skolā, ne augstskolā nemāca un tādēļ Latvijā labu saimnieku ir stipri par maz. To apstiprina kaut vai statistika par uzņēmumu relatīvo skaitu Latvijā, kas joprojām ir viens no zemākajiem Eiropā. Turklāt uzņēmumi ar skaļiem nosaukumiem, kuri vēl pirms pāris gadiem lepni pozēja kā karaļi uz šaha galdiņa, tagad viens aiz otra krīt kā bandinieki zem krīzes viesuļa un tā sekām.
Negribu teikt, ka krāvējs, trauku mazgātājs, metinātājs, vai sētnieks jau apriori uzskatāms par kalpu vai prastu izpildītāju. Nepavisam nē. Labs, atbildīgs sava amata meistars patiesībā arī ir saimnieks savā konkrētajā darba lauciņā un jebkurš "boss" ar viņu runās kā līdzīgs ar līdzīgu. Atšķirība nav darāmā darba saturā, bet gan attieksmē pret to un spējā šo darbu paveikt tā, lai rezultātā rastos augsta vērtība. Prasmīgs galdnieks, medmāsa vai elektriķis ir daudz vērtīgāks un cienījamāks, nekā viens otrs tizls ierēdnis vai "prestižo" PR, marketinga u.c. profesiju pārstāvis, kurš tām pievērsies tikai tādēļ, lai ātrāk tiktu pie dārga zelta pulksteņa un sava dzīves kvēlākā sapņa "bembja".
Arī valsts vadītāji, kuri pakļaujas vien ārvalstu onkuļu norādēm, jo pietrūkst savas izdomas un iniciatīvas, nav nekas vairāk kā audzināšanas un arhaiskās izglītības sistēmas produkti.
Latvijai, lai kādreiz izkļūtu no Eiropas "lūzera" statusa, daudz vairāk ir vajadzīgas pavisam citas zināšanas - tādas, kuru pamatā ir iemaņas un prasmes. Tās ir prasmes jebkurā situācijā, notikumā vai procesā, vai tas ir sadzīves līmenī vai zinātniskās pētniecības laboratorijā, saskatīt problēmas un potenciālās iespējas, izanalizēt situāciju, rast tai konkrētu risinājumu un to arī īstenot.
Tādēļ ir būtiski, sākot jau no bērnudārza līdz pat augstskolai attīstīt iemaņas asprātīgu, bet āķīgu uzdevumu risināšanā, skolā un augstskolā palielināt darbu pie dažādu situāciju analīzes, praktiskiem projektiem un pētniecības tēmām jebkurā priekšmetā. Daudz lielākai lomai jābūt aktīvam darbam grupās, komandās, prāta vētrām, semināriem utt. Protams, ka arī tam visam nepieciešamas pamata teorētiskās zināšanas, taču drīzāk metodiskās izpratnes, nekā "iezubrītu" formulu veidā, ar kurām Excel un citas līdzīgas programmatūras tāpat ir bāztin piebāztas. Taču jāzina, kur tās atrast un kādas tieši konkrētajam uzdevumam ir nepieciešamas.
Savukārt daļu tradicionālo "zubrīšanas" kontaktstundu skolu, it īpaši profesionālo skolu un augstskolu auditorijās ar mūsdienu IKT palīdzību var aizstāt ar lekciju videoierakstiem, atraktīviem zinātniski populāriem videoklipiem, īsfilmām un tml., kurus skolnieks vai students, ar daudz lielāku interesi var vairākkārt izspēlēt uz sava iPoda vai mobilā telefona, nemaz nerunājot par datoru mājās. Bet lielas daļas daudzo auditoriju vietās mācību iestādēs ir nepieciešami specializēti kabineti, apspriežu un semināru telpas, konferenču zāles un laboratorijas, kur norit konkrēts, intensīvs un radošs komandas darbs. Eksāmenos nevis jādeklamē iezubrītas formulas vai vēsturisku notikumu datumi, bet jāaizstāv patstāvīgi izvirzītas idejas, tēmas un projekti, bet profesionālajās skolās jāparāda savu apgūto darba iemaņu produkts. Turklāt labāk to visu organizēt sacensību veidā starp skolnieku un studentu grupām, kuras iegūst papildus punktus par atmaskotu konkurentu plagiātu. Tad pašas no sevīm atkritīs problēmas ar nopirktām eksāmenu biļetēm vai internetā pārkopētiem svešiem rakstu darbiem.
Mums ir izcilības, ar kurām Latvija dažādās jomās pārsteidz un sajūsmina visu pasauli. Tās ir kļuvušas par zvaigznēm, pateicoties dabas dotam talantam, pašu darba mīlestībai un arī skolotājiem - meistariem. Tātad neesam nemaz tik stulbi un nevarīgi. Ar šo pozitīvo noti sanāktu labu labais nobeigums, ja vien tas patiesi būtu zvaigžņu lietus, nevis atsevišķas dzirkstis kopējā, visai vienmuļajā pelēcībā.
Tādēļ, ja gribam būt paškritiski un mērķtiecīgi, tad jāsaprot, ka jānotiek radikālām pārmaiņām daudzās jomās. Vispirms jau mūsu pašu domāšanā un katra paša iekšējā vērtību sistēmā. Izglītības jomā būtu jāsāk ar apvērsumu visā skolotāju un akadēmiskajā vidē. Mācību iestādēs nepieciešami jauna kaluma skolotāji un akadēmiskais personāls. Daudz svarīgāku vietu to darbā jāieņem mentora, konsultanta, analītiķa, aktīva moderatora, projektu vadītāja un trenera funkcijas. Viņiem pilnībā jāpārvalda arī mūsdienu informātikas un komunikāciju tehnoloģijas, arī vairākas svešvalodas, jo zināšanu un informācijas telpa visā mūsdienu pasaulē ir viena, tā ir globāla.
Šobrīd šāda prasība izklausās ideālistiska un nereāla. Katrā ziņā, ne pāris gados risināms jautājums. Bet, ja ir vēlme kaut ko mainīt, ar kaut ko ir jāsāk.
Manuprāt, praktisku pārmaiņu sākums meklējams augstākajā izglītībā. Tas nozīmē radikālas strukturālās reformas izglītības infrastruktūras reorganizācijā. Manuprāt labākais risinājums Latvijas apstākļiem būtu viena spēcīga, valsts atbalstīta, zināšanu centra izveide ar vienu universitāti tās pamatā. Reģionos saprātīgāk būtu attīstīt labas koledžas un profesionālo izglītību, bet ne reģionālās universitātes. Arī 31 augstskolas Latvijā pastāvēšana ir iekonservējusi feodālo sadrumstalotību un zemo, labākajā gadījumā viduvēju, augstākās izglītības līmeni. Perspektīvs risinājums būtu koncentrēt resursus un veidot kaut ko līdzīgu Silīcija ielejai miniatūrā. Starp citu, Kalifornijas Siliīcija ielejā vadošā izglītības un domāšanas institūcija ir Stenforda universitāte (privāta) - Webometriks reitingos tā ir trešā pasaulē aiz Hārvarda universitātes un Masačūsetas tehnoloģiskā institūta Kembridžā (visas ASV). Šo universitāti veido septiņas skolas un augstskolas, 17 patstāvīgi pētniecības institūti un laboratorijas. Lekcijas Stenfordā lasa 16 Nobela prēmijas laureāti. Tieši šīs universitātes beidzēji ir dibinājuši tādas pasaulslavenas kompānijas, kā Nike, Hewlett-Packard, Sun Microsystems, Nvidia, Yahoo!, Cisco Systems, Silicon Graphics, Google un daudzas citas. Latvijā šādam zināšanu centram bez izglītības funkcijas vajadzētu apvienot arī kompetences centra, zinātnes un tehnoloģijas parka un citus elementus. Tieši šī būtu īstā Gaismas pils, no kuras sāktos Latvijas kāpums Eiropas attīstītāko valstu virzienā, bet biblioteka būtu bijusi šāda zināšanu centra organiska sastāvdaļa.
Valdības deklarācijā, kurā ir uzskaitīts viss, ko vien var iedomāties, augstskolu programmu, studiju un zinātniskās pētniecības integrācijas nepieciešamība arī it kā pieminēta. Taču tādā formā, kādā par to jau tiek runāts gadiem un nav jūtams, ka aiz "pareizajām" frāzēm stāv jelkāda ideja un gatavība to paveikt. Ja runājam par ideju, tad to visu var aizstāt ar vienu galveno - zināšanu ekonomikas reālai iedzīvināšanai mums ir nepieciešama pavisam cita Gaismas pils. Izsakoties profesionālā žargonā - ir nepieciešama intelektuālā potenciāla, materiālo un finanšu resursu koncentrācija. Un, pats galvenais - jābūt politiskai autoritātei un spējai to organizēt un vadīt. Vai 10. Saeimas rezultātā šāda kvalitāte ir iegūta? Neizteikšu šobrīd ne šaubas, ne pārliecību. Rādīs laiks.