Disonanse ir nepatīkama lieta, īpaši, ja tik skaudri šķir tavu paša pieredzē bāzēto viedokli no ekspertu paustā. Viena lieta, kad kaut kas ir ķirzakžigli pazibējis gar acīm – un tikai pēc minūtes tu atskārsti: hei, no vārtu priekšas pazudis mans oglekļa vellapēds! Pilnīgi cita līmeņa pazemojums – staigāt "kastinga" iedalītajā "village idiot" lomā septiņus gadus.
Esam taču ievērojuši, cik zems palaikam mēdz būt skaistā dzimuma raudulīguma slieksnis: var izplūst asarās gan par kafijas traipiņu uz atloka, gan par to, ka kāds "ne tā" uz viņu paskatījies (vai, tieši otrādi, nav paskatījies), bet attiecīgajās dieniņās – varbūt vispār par neko. Un neviens jau īpaši nevīpsnā: protama lieta, ka dāmu vārgāk balansētais "kajaks" tai hormonu paisuma virpulī sašūpojas ne pa jokam.
No nopietnākām publikācijām ("Vingerhoets et al", 2001) izriet, ka atkarībā no ģeogrāfiskā platuma grāda, kultūras tradīcijām un ekonomiskās labklājības līmeņa attiecīgajā valstī sievietes "parauj vaļā slūžas" 2,5 līdz 7 reizes biežāk un intensīvāk, nekā tam ļaujas vīrieši. Te sastapsim arī skaidrojumu, ka asaras, ja vien nerunājam par prieka, aizkustinājuma vai "palīgā aicinošajām", liecinot par nespēju risināt problēmu racionāli un produktīvi. Paniku un histēriju apejam – feministēm tā pilnībā būtu tabu tēma.
Tātad – atpakaļ pie jau pieminētās disonanses. Pirms gadiem septiņiem, varbūt astoņiem sava lenča fonam noklausījos Sandras Kropas raidījumu "Zināmais nezināmajā" (LR1), kuru, tam kaut kā savādi noslēdzoties, labprāt būtu pārdēvējis par "Pseidozināmais nezināmajā".
Studijā pieaicinātie – it kā savas jomas profesionāļi – iesākumā runā par raudāšanu kā tādu – šī procesa fizioloģiskajiem un sociālajiem aspektiem, bet vēlāk bezzobaini mēģina atbildēt uz mediatores uzdoto jautājumu: kurš tad raud vairāk, sievietes vai vīrieši? Spriedelēšana ir tik amorfa un stiepta, ka varētu noderēt par meistarklasi topošajiem diplomātiem – kā "liet ūdeni" dedzīgi un bezviedokliski.
Atlika vien paļauties uz raidījuma interaktīvo formātu – gan jau tūlīt kāds viedais piezvanīs uz studiju un saliks vajadzīgos punktus uz "i". Garšīgu pusdienu ieturēšanas vidus nav tas brīdis, kad nolikt vīna glāzi, lai koriģētu no ētera plūstošas aberācijas, – cedēju savu zvanīšanas "mandātu" jebkuram tikpat izbrīnītam psihofiziologam no tā momenta auditorijas. Bet, nē, spēle noslēdzas... ar neizšķirtu!
Stupors, tā laikam sauc to komatozo prāta stāvokli, kurā sevi autodiagnosticēju. Pēdējais izskanējušais rezumē bija nācis no skolotājas studijā: "Manējie visi raud vienādi – kā puikas, tā meitenes!" Gribējās iebilst: "Cienījamā skolotāja, ja vīriešu/sieviešu salīdzinājuma kontekstā atsaucaties uz sākumklašu bērniem, ticamība jūsu argumentam sarūk līdz vienstīgas bandžo līmenim. Kāpēc neiet vēl soli tālāk, sakot, ka abu dzimumu zīdaiņi brēc vienādi?"
Kā cilvēkam, kurš klausās savu iecienīto raidījumu un visumā nesūdzas par pašam piemītošajām novērošanas spējām, pārsteigums nāca tandēmā ar vilšanos. Ilgstoša neizpratne jau robežojas ar diskomfortu, tādēļ, bruņojies ar minerālu pacietību, rakņājos pa radio arhīvu, lai taču pārliecinātos, ka neesmu halucinējis.
Arhīvs gan novirza uzmanību ar savu interesanto ilustrēšanas pieeju: pie tēmas "Krusta kari 13. gs." – stipri mūsdienīgs ārlietu ministra Rinkēviča portrets, pie tēmas "Tūrisms aizsargājamās teritorijās" – eksbaņķiera Rimšēviča foto, bet Džordžs Bušs jaunākais nez kāpēc pušķo sarunu par tuberkulozes aktualitāti mūsdienās. Ja Amerikas eksprezidenta anamnēzē nav šādas kaites, tad humors, lai gan no smalkajiem, tomēr nav gluži bez slidenuma piesitiena.
Neatradis kļūmīgo raidījumu ne atšifrējumos, ne audio versijā, sliecos domāt, ka raidījuma veidotāji tomēr pārzina savas pelavas – kad esi "apsačakarējies" karaliski, visa tava pienskābe muskulī aizies uz to, lai ieraktu savu blamāžu dziļi bedrē.
Vai vērts būvēt apsūdzību, kad zuduši citāti no studijā teiktā un nevaru nosaukt pat datumu, kad laists ēterā? Juristi, jādomā, piesauktu arī "Time bar" noilguma atrunu, kā nekā pēc tik daudziem gadiem liecinieki, ja nu jau nepļauj laimīgākus mauriņus, visticamāk, aizmirsuši, par ko te dažam "cepiens".
Un tomēr. Kad minēju raidījumā ievazāto ideoloģiju – tas no šodienas skatpunkta, kad pat intelektuāli aptaukotie jau zina par atsevišķām riskantām tendencēm humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Naivais toreizējais klausītājs – es! Vai ienāca man prātā paralēles ar Kārli, sauktu par Karlīni? Kārli, kuram, saskaņā ar ģenderisma ideologu doktrīnu pienāktos pinkšķēt ne sliktāk par Karlīni.
Mētāšanās (nelieku pēdiņās) pa jūrām un okeāniem man ir gandrīz tas pats, kas mākslas muzejā atkāpties tos septiņus soļus no gleznas, plus vēl piespiedu laiks piedomāt pie lietu būtības.
Austrālijā mēdz teikt, ka vecs ķengurs ne vienmēr esot gudrs ķengurs. OK, pat šādi ierobežots, nojaušu, ka holēriska temperamenta reizinājums ar dogmā ieciklētu apsēstību spēj vēsturiski visnotaļ progresīvu kustību – feminismu – novest līdz tik apšaubāmai galējībai kā ģenderrelatīvisms.
Sastopu apjukušus un nelaimīgus jauniešus, kuri ir savas labklājības tik garlaikoti, ka vairs īsti nezina, kā realizēties šajā jaunajā gaisotnē, kur valda "Es tā sajūtos!" trends. Un viņu samulsums kļūst saprotamāks, kādreizējai piederībai "vīr./siev." pēkšņi izskatoties tik banāli provinciālai un nabadzīgai uz šodien internetā pieejamā 102 dzimumu un bezdzimumu paveidu spektra fona! Izdari vien savu izvēli no LGBTQ...XYZ kataloga, kamēr fluīdie vēl iedzers rīta kafiju un tad izdomās, vai šodien kāpt melnās kurpēs vai varbūt tomēr sarkanajās.
Lai jau šie relatīvisma ideologi pieaugušo auditorijās ņemas pēc sirds patikas, vien pie bērnudārzu un skolu ārdurvīm ģenderu brīvlaišanas aģitācija būtu apturama tikpat rūpīgi kā šaujamieroču ienešana.
Ar pavisam retiem izņēmumiem raudoši saviebta grimase sievietes ieročus (mēle, nagi, asaras un ģībonis) padara mazāk iedarbīgus. To varu deklarēt autoritatīvi – esmu saraudinājis daudzas. Bet par tiem izņēmumiem: atmiņā kāda izteikti reljefa epizode Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā pēc audzēkņu koncerta/eksāmena: jauniņā pianiste iznāk pie mums, pārējiem, un mēs saprotam, ka satraukumā nojaukusi savu performanci totāli. Nākamajā brīdī viņa uzsprāgst. Uzsprāgst burtiski, un mums ir grūti nesmaidīt, jo pirmoreiz mūžā esam liecinieki tik apburošai raudāšanai animācijas filmu stilā: asaras neritēja lejup pa viņas vaigiem, bet sprāga no acīm perpendikulāri – Briseles čurājošā puisēna trajektorijā... Vai man vienīgajam tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena?
Dāmas mīļās, labāk tomēr sievišķīgi raudiet, nevis boliet acis gūstekņus neņemošā spīdumā!
* "Cry me a river" – Ellas Fitcdžeraldas dziedāta dziesma
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
