Uldis Ozolants: Ukraiņiem – Mannerheima garu!

Ja pareizi atceros, Pentagonam tuvu stāvoši neverbālo indikāciju (ķermeņa valoda un izturēšanās) pētnieki videomateriālos ar Putina uzstāšanos pat saskatīja Aspergera sindroma pazīmes, taču bez smadzeņu skenēšanas pieejamības no konkrētākas valodas atturējās. Šis sindroms šodien tiek kvalificēts kā viens no autisma paveidiem.

Krievijas traģiskā neveiksme ar tās "nemirstīgo Kaščeju" arī mani nebeidz interesēt no psiholoģijas viedokļa – pirmkārt, kopš studiju laikiem arvien turpinu bagātināties šajā, iespējams, visnozīmīgākajā zinātnē par to "homo", kurš ne visai "sapiens", otrkārt, savs ienaidnieks taču ir jāpazīst.

Ja, gadiem ilgi "mētājoties" pa okeāniem, būšu palaidis garām kādu acīs krītošu simptomu, tad palabojiet, bet sirgst šis kungs ar izteiktu "Attention Seeker" psihisko traucējumu! Mēs biežāk šādus uzmanības deficīta upurus pamanām, pateicoties ārējā tēla dīvainībām, piemēram, tik ekstrēmi tetovētām un/vai pīrsingotām ādas platībām, ka nabadziņiem publiskajā telpā nākas sūdzēties par neiespējamību atrast darbu. Steidzu atvainoties šo dīvaiņu priekšā, jo atšķirībā no ļaunu perinošā Putina viņi diez vai būs kaitīgi apkārtējiem – ja vien atmetam estētisko aspektu.

Kādi dēmoni plosa Vladimiru Putinu? Esmu pārliecināts, ka viņu plosa disonanses – iekšējas neatbilstības, pretrunas. Kaitīga būšana, ja ilgtermiņā tev gruzd zems pašvērtējums: kombinācijā ar "ne visai" basketbola augumu tas var novest pie kompleksiem, kas prasās tikt kompensēti pavisam nesmukā formā. Kad nolēmu šīs disonanses izlikt uz papīra, iznāca šāda liste:

1. Kā jājūtas čekistam, kuram dienesta biedri piedēvējuši iesauku "moļ" – necilā kode, tekstila un adījumu bende? Par agrās bērnības psihotraumām man nav nekas zināms.

2. Kā jājūtas ambīciju apsēstajam, kurš ietekmi un rocību ieguvis vien caur pretlikumīgām darbībām – sākotnēji Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka paspārnē, vēlāk kā noziedzīgu KGB informācijas tīklu pārvaldītājs?

3. Kā jājūtas alkoholiķa Borisa Jeļcina izbīdītam prezidentam, kurš reitingu celšanai nesmādē pseido slavu, gūtu no grēcīgā Čečenijas kara (faktiski līdzīgi motivēts arī pašlaik – iebrūkot Ukrainā)?

4. Kā jājūtas prezidentam, kurš spēj uzvarēt vienīgi viltotās vēlēšanās, indējot un spundējot cietumā (Aleksejs Navaļnijs, Vladimirs Kara-Murza u. c.) jebkurus cienījamākus konkurentus, fiziski iznīcinājis spožus žurnālistus un publicistus, anulējis vai pasludinājis par "ārzemju aģentiem" visus notikumus objektīvāk atspoguļojošos medijus?

5. Kā jājūtas "patriotam", kurš nespēj atkopties no PSRS kolapsa traumas, sauc to par "20. gadsimta lielāko katastrofu"? Un kuram tik ļoti kremt bijušo republiku vēlme "pāriet draudzēties" pie NATO?

6. Kā jājūtas prezidentam, kura sakramentālais fetišs – "uzvara Tēvijas karā" – joprojām (!) jāslēpj aiz arhīvu atslēgām? Piemēram, pirmās Kurskas kaujas (pie Dubnas) iznākums: 85 iznīcināti Vērmahta tanki pret 2600 iznīcinātajiem padomju pusē. Līdzīga neslava (21 divīzija ar 450 000 kareivju) PSRS agresijā pret piecu miljonu Somiju – 25 000 kritušo somu pusē pret 240 000 sarkanarmiešu.

7. Kā jājūtas prezidentam ("negrib neviens ar mani runāt"), kura vienīgais paņēmiens likt par sevi runāt starptautiski ir regulāri biedēt nīstos Rietumus ar kodolraķetēm?

8. Kā jājūtas prezidentam, kurš savai nācijai piedēvē "veļičije, osobuju duhovnostj" (dižo lomu, īpašo garīgumu), vienlaikus masīvi eksportējot dabas bagātības un degradējot ekonomiku? Un kura valdīšanas laikā Krievija korupcijas indeksa rangu tabulā pašlaik ieņem 136. vietu (blakus Angolai un Somālijai), kamēr NATO biedre Igaunija – 13.

Lielā mērā Putina kompleksi ir arī vairuma krievu sabiedrības kompleksi – kad pašvērtējums narcistiski saforsēts, bet starptautiskā reputācija – kā "benzīntankam ar kodolieročiem". Jau pati apziņa, ka no pasaulē visbagātākās teritorijas vari izspiest vien dzīves līmeni ranga 74. vietā – starp Malaiziju un Seišelu salām, ir demoralizējoša. Kad tauta ir apātiska un zaudējusi ticību jebkādiem uzlabojumiem, "štimmunga" uztaisīšanai der lozungi par "veļičije", "istoričeskuju roļ", "prisojeģiņeņije zemeļ" (diženums, vēsturiskā loma, zemju pievienošana).

Putina klaigāšana par NATO "ielenkumu" (kuru pats ar savu ģeopolitisko huligānismu rada) ir vien dūmu aizsegs īstajam iemeslam, kāpēc Ukraina turama pavadā: viskaitinošākais šim kungam ir tieši demokrātijas ielenkums. Ja tu esi korumpēts prusaks Kremļa ķēķī, demokrātija būs kā neizturami spožā dzīvsudraba tvaiku kino spuldze. NATO Putinam ir kā "Kinder Surprise" folija, kur šokolādei vēderiņā – "sliktā" demokrātija!

Lai ukraiņiem turas Mannerheima gars!

Lai krievi redz Svēto atbrīvošanas karu – no otras puses!