Minētajā ziņojumā apcerētās tendences palaikam gūst apstiprinājumu konkrētos faktos. Un viens no tiem bija nesenā ziņa par dažādās Rietumeiropas valstīs apcietinātajiem t. s. krievu mafijas locekļiem – būtībā bijušās PSRS vai, vēl plašākā mērogā, agrākās sociālisma nometnes valstspiederīgajiem.
Kreisi centriskā spāņu avīze "El Pais" atgādināja, ka šis visaptverošais tīkls izveidojās PSRS Valsts drošības komitejas un PSKP piesegā un tā redzamākās figūras, kas izsitušās naftas vai metalurģijas uzņēmumu vadībā, bauda atbalstu Krievijas valdošajās aprindās. Iekritušajiem tautiešiem nereti tiek sniegta palīdzīga roka vai pat viņu aizturēšanu iztēlo par Rietumu ļaunprātību, un pēdējā laikā tieši Spānija tāpēc izrādījusies notikumu epicentrā.
Šajā valstī līdz plīšanai pūstais nekustamā īpašuma burbulis bija ļoti parocīgs naudas atmazgātājiem (par ko "LA" jau rakstīja) un ēnu ekonomikas uzplaukumam. Varbūt lielākais šķērslis, kas traucēja un traucē dažādas izcelsmes organizētās noziedzības krusttēviem valsts nozagšanā, ir pretterorisma cīņā rūdītie drošības dienesti un spēcīga tiesu vara. To savā veidā ilgi iemiesoja pazīstamais izmeklēšanas tiesnesis Baltazars Garsons, kas šobrīd atstādināts, jo pārkāpis "sarkano līniju", sākdams vētīt Franko diktatūras laika notikumus (tas esot pretrunā ar 1977. gada amnestijas likumu un nacionālo izlīgumu). Taču tiesneša agrākās iestrādes, tajā skaitā attiecībā uz tā dēvēto Tambovas un Mališevskas grupējumu, kā redzams, noder.
Viņš arī bija secinājis, ka šī grupējuma cilvēki tiecas iemantot vietējās elites labvēlību, lai "bez problēmām dzīvotu Spānijā un palīdzētu vēl citām personām ienākt valstī". Otrs šķērslis, iespējams, ir sabiedrības attieksme. Naudas atmazgātāji brīžiem sekmē nosacītu saimniecisku rosību, piemēram, kūrortos (spāņu prese šajā sakarā piemin regulāru avioreisu Maskava–Alikante atklāšanu), bet neviens nav īpaši jāpārliecina, ka viņu klātbūtne valsti novājina.
Spānijā, protams, ir jauki, taču viens otrs Pireneju pussalā vairs nejūtas tik droši, kā varbūt varētu justies citās piekrastēs, kur valda mēreni kontinentāls klimats un vēl mērenāka izpratne par tiesiskumu un valsts interesēm, kas pārāk bieži bijušas pakārtotas kāda personiskajam biznesam. Šajā apšaubāmiem kapitālieguldījumiem draudzīgajā vidē labi zina, ka naudas ceļi mēdz būt neizdibināmi. Taču investorus jau nešķiro – tos piesaista. Par katru vai, pareizāk sakot, arī pašiem piesaistītājiem izdevīgu politisku cenu, ko galu galā apmaksā pilsoņi.