Pēc ilgāka laika, kad jauno zāļu iegādei valsts budžetā papildus netika piešķirts gandrīz nekas, 2018. gadā šim mērķim beidzot tika iedalīti līdzekļi. Taču uz kopējā fona šis finansējums joprojām ir ļoti niecīgs. Piemēram, kolorektālā vēža ārstēšana pasaulē sen ir mainījusies. Gandrīz visiem, kam tiek atklāts zarnu vēzis, nepieciešama operācija, un ļoti daudziem pēc tās jāturpina ārstēšanās. Es esmu viens no retajiem, kam pietika tikai ar operāciju, jo audzējs tika atklāts 0. stadijā. Vien aptuveni 15% zarnu vēža pacientu efektīva ir ārstēšana tikai ar ķīmijterapiju, kura ir agresīva metode. Citos gadījumos ķīmijterapijas preparāta deva tiek mazināta un to kombinē ar jauniem, efektīviem, precīzi mērķētiem medikamentiem. Vai arī – pēc operācijas ārstēšana tiek turpināta tikai ar vairāku jaunu medikamentu kombināciju. Latvijā kopš pagājušā gada tikai atsevišķām mutācijām valsts kompensē divus jaunos medikamentus, bet citus pacientus ārstē tāpat, kā tas darīts kopš pagājušā gadsimta.
Uzskatu, ka situācija ir dramatiska. Protams, var teikt, ka tieši šīs jaunās zāles, ko valsts kompensē konkrētai mutācijai gadījumos, ja zarnu onkoloģisko slimību izraisījusi cita mutācija, var nepalīdzēt. Bet pasaulē ir radītas aptuveni 15 jaunas efektīvas zāles, kas palīdz, ja ir šīs citas mutācijas, taču šos medikamentus mūsu valstī neapmaksā.
Apmaksāta zarnu vēža skrīninga programma Latvijā ir no 50 gadu vecuma, bet pat tad, ja cilvēks ir apzinīgs, piedalās programmā un viņam laicīgi atklāj vēzi pirmajās stadijās, valsts tik un tā nespēj garantēt, ka viņam nodrošinās ārstēšanu ar jauniem un efektīviem medikamentiem.
Esmu saskāries arī ar ekspertu cinisku attieksmi: "Kāpēc palīdzēt tiem, kuri jau ir smagi slimi?" Tas, ka cilvēkam audzējs atklāts 3. vai 4. stadijā, var būt noticis daudzu un dažādu iemeslu dēļ: ir vēža veidi, kuriem nav simptomu, reizēm ģimenes ārsts kaut ko nepamana. Ja šādi šķirosim pacientus, ka "tie ar vēzi pēdējās stadijās tāpat ilgi nenodzīvos", tad tāpat varam teikt par visiem senioriem, par sirds slimniekiem un daudziem citiem. Tad jau viņus arī var neārstēt, jo dzīvildze nav paredzama ilga. Bet ārstē. Ar ko onkoloģiskie pacienti ir sliktāki? Un – kurš var pateikt, cik tieši ir "ilgi nodzīvos"?
Tagad, pateicoties jaunām, efektīvām zālēm, daudziem, kuriem ir metastātisks vēzis, ārstēšana dod ļoti labus rezultātus – dzīvildze mēdz būt arī pieci gadi un vairāk. Bet uzskatu, ka vērtēt – "ja zāles negarantē, ka cilvēks nodzīvos, piemēram, piecus gadus, tad nav vērts tās kompensēt" – ir cilvēka tiesību pārkāpums. Esmu par šiem jautājumiem cīnījies kopā ar Tiesībsarga biroju, esam panākuši vismaz skaidrus kritērijus tām situācijām, kurās pacienti var saņemt valsts kompensētus medikamentus.
Kolorektālā vēža Eiropas organizācijā sadarbojos ar kolēģi no Vācijas, kuram, tāpat kā man, bija iedzimta zarnu vēža forma, bet viņam to atklāja 4. stadijā. Tā kā šim vīrietim kopš paša sākuma bija pieejamas jaunākās ārstēšanas metodes, viņš kopš diagnozes noteikšanas nodzīvoja 10 gadus. Un tie bija ļoti ražīgi dzīves gadi, kuros viņš daudz paveica arī citu labā.
Vēl viena problēma ir, ka lēmumi par zāļu piešķiršanu tiek pieņemti ilgi. Pazinu sievieti, kurai atklāja kolorektālo vēzi, – viņas situācijā jaunās zāles, kuras tad vēl netika kompensētas, būtu varējušas palīdzēt. Kamēr viņa rakstīja lūgumus, kamēr meklēja citas iespējas tikt pie zālēm, gāja mēneši un viņa nomira.
Daži cilvēki, uzzinot par onkoloģisku diagnozi, sabrūk, bet mūsdienās vēzis ir hroniska slimība ar nosacījumu – ja vien pieejama mūsdienīga ārstēšana. Taču Latvijā daudzas jaunās zāles nav pat reģistrētas. Cilvēki tās nevar iegādāties arī tad, ja paši atrod naudu savai ārstēšanai. Studentus māca, kā mūsdienās ārstē dažādas izcelsmes vēzi, bet, kad viņi nonāk slimnīcās, tad ierauga, ka realitātē lielākoties mūsu cilvēkus ārstē ar līdzekļiem, kas sen ir novecojuši. Pasaulē veselības aprūpe virzās personalizētās medicīnas virzienā – ir izstrādāti daudzi algoritmi, kas nosaka, kā katram konkrētajam pacientam labāk palīdzēt. Un, kad labākais ārstēšanas veids atrasts, onkoloģijā nebūtu jāsāk tirgoties, kuram valsts dos zāles, kuram – nedos.
Tikpat svarīgi ir, lai ārstēšanās uzlabošanai netiek likti birokrātiski šķēršļi. Citās valstīs šis process nav tik sarežģīts. Tāpat kolēģi no citām zemēm nesaprot, kāpēc pie mums recidīva gadījumā netiek nodrošināta tikpat ātra nokļūšana pie speciālista kā pirmreizējas diagnozes noteikšanas laikā. Atkal cilvēki tiek šķiroti – kuram valsts medicīnas aprūpes sistēmā palīdzēs iespējami ātri, kuram – pēc ilgāka laika.
Visi nav vienādi spēcīgi, tāpēc cilvēkiem, kas saslimuši, ir jāpalīdz. Man vēža diagnoze lika mobilizēties, operācija bija uzreiz pēc bērna piedzimšanas, pārdzīvoju grūtu atkopšanās periodu, bet tad pabeidzu universitāti, pavirzījos pa karjeras kāpnēm, tagad esmu sociāli aktīvs. Maksāju nodokļus, vairs neko nepērku bez nodokļu maksāšanas, piedalos vēlēšanās. Tad es arī varu prasīt no valsts, lai man tiek nodrošināta veselības aprūpe.
Daži jaunākie fakti par zarnu vēzi
* Latvijā resnās vai taisnās zarnas vēzis 2016. gadā diagnosticēts 1024 pacientiem (SPKC dati).