Uzņēmumu reģistrā varam pārliecināties, cik daudzi uzņēmumi ir maksātnespējīgi. Var jau teikt, ka notiek dabiskā atlase, bet, izanalizējot situāciju, man ir radies iespaids, ka tas nav dabisks process. Ne vienmēr uzņēmuma bankrotu var novelt uz neprasmīgu saimniekošanu.
Es nekļūdīšos, ja teikšu, ka vairumā gadījumos, uzņēmēji bija uzticējušies valsts vadītāju un banku analītiķu kompetencei un uzņēmuma attīstībai nepieciešamos līdzekļus aizņēmušies bankās, kā nodrošinājumu dodot personisko galvojumu un savu kustamo un nekustamo mantu. Interesanti, ka dažas kredītiestādes pamanījās paslēpt starp neskaitāmiem parakstāmajiem papīriem līgumus par personisko galvojumu un daudziem uzņēmējiem vēlāk tas bija nepatīkams pārsteigums.
Nonākot finansiālās grūtībās ekonomiskās krīzes apstākļos, banku pretimnākšana ir ļoti savdabīga: kapitalizēt procentus, palielinot aizdevuma pamatsummu, piesaistīt papildus galvotājus un visādi citādi pasliktināt līguma noteikumus, padarot tos faktiski neizpildāmus.
Kā jau iepriekš minēju, banku aizdevumi parasti ir nodrošināti ar nekustamo īpašumu ķīlām un galvojumiem. Ieķīlāto īpašumu vērtību noteica banku ieteikti sertificēti nekustamo īpašumu vērtētāji. Parasti bankas aizdeva ne vairāk kā 70% no ķīlas vērtības.
Tāpat mani līdzšinējie novērojumi liecina, ka nekustamo īpašumu vērtība auga vienā solī ar banku izsniegto kredītu apjomu un to vērtība strauji nokrita, kad tik pat strauji tika samazināts izsniegto kredītu apjoms. Kā rezultātā šobrīd pēc īpašumu pārdošanas izsolē, parāds paliek lielāks, kā kādreiz saņemtais aizdevums.
Varam tikai minēt vai tā bija apzināta kreditoru darbība. Tomēr mēs nevaram ignorēt vispārzināmu faktu, ka komercbankas ir izveidojušas asociāciju, kas izslēdz iespēju, ka nekustamo īpašumu cenu milzīgās svārstības bija nejaušība.
No mums netika slēpts, ka valdība un bankas ar cenu svārstībām apzināti centās ietekmēt tā sauktos nekustamo īpašumu attīstītājus, tos finansiāli iznīcinot.
Interesanti, ka ir bankrotējuši neskaitāmi NĪ attīstītāji, maksātnespējas procesus vada tiesas iecelti administratori, bet līdz šim nav dzirdēts, ka kāds no administratoriem vai tiesnešiem būtu izmantojis savas tiesības ierosināt kriminālprocesu pret kādu kredītiestādi par uzņēmumu apzinātu novešanu līdz bankrotam.
Pierādījumu it kā būtu pietiekoši, bet šķērslis laikam ir mūsu valsts tiesu sistēma, kas sevi ir pierādījusi kā apzinīgs kredītiestāžu aizstāvis, un valsts uzstādījums, ka bankas ir valsts asinsrite, kam es nevaru piekrist.
Cerības saistu ar to, ka sāk bankrotēt ietekmīgāki spēlētāji. Vai tiešām arī viņi tik viegli padosies banku diktātam?
Deniss