1960. gada 4. martā Kubas Nacionālās bankas prezidents Ernesto Če Gevara bija ceļā uz darbu, kad Havannas ostā nogranda sprādziens un apdullinošais troksnis atbalsojās visā pilsētā. Če nekavējoties steidzās uz notikuma vietu – piestātnē dega franču kuģis ″La Coubre″, kas nesen bija pietauvojies ostā ar beļģu ieroču un munīcijas kravu. Grūstīdams un lamādams visus, kas mēģināja viņu atturēt, Če metās uz degošo kuģi, taču nekas vairs nebija glābjams. Bojā gājušo skaits bija tuvu simtam.

Nākamajā dienā Havannā blakus Kolumba kapsētai notika sprādziena upuru bēru mītiņš. Izspraucies cauri cilvēku pūlim, kubiešu laikraksta ″Revolución″ fotogrāfs Alberto Korda (1928–2001) piekļuva tribīnei, kurā stāvēja Fidels un citi revolūcijas vadoņi. Kamēr Fidels teica runu, vainojot sprādziena organizēšanā CIP aģentus un pirmo reizi izkliedzot spārnoto revolūcijas saukli ″Patria o Muerte!″ , pie tribīnes malas uz īsu brīdi parādījās Če Gevara. Korda pavērsa pret viņu savu ″Leica″ fotokameru un paspēja izdarīt divus uzņēmumus, pirms Če pagriezās un nozuda skatienam.

Septiņus gadus vēlāk, 1967. gada pavasarī, šīs fotogrāfijas Kordas darbnīcā ieraudzīja itāliešu grāmatizdevējs Džandžakomo Feltrinelli un palūdza fotogrāfam uzdāvināt to kopijas. Pēc sešiem mēnešiem Če Gevara tika nogalināts Bolīvijas kalnos, un Feltrinelli, nemaldīga instinkta vadīts, tūlīt laida tirgū Kordas fotogrāfiju lielizmēra plakāta formā; apakšējā kreisajā stūrī bija norādīts: ″© Libreria Feltrinelli 1967″. Kordas vārds uz tā nebija pat pieminēts. Nav zināms, cik lielā tirāžā iznāca šis plakāts (pats Korda uzskatīja, ka Feltrinelli nodrukājis vairāk nekā miljonu eksemplāru) un cik lielu žūksni apsviedīgais itālietis ar to nopelnīja, taču “če-bizness” bija sācies.

Atšķirīgs ir stāsts par īru mākslinieku Džonu Ficpatriku. Ficpatrikam Če Gevara bija varonis, kura nāvi viņš uztvēra kā personisku triecienu. “Kad viņu nogalināja,” Ficpatriks pirms gada stāstīja kādā intervijā, “man likās, ka kaut kas ir jādara, un es izgatavoju šo plakātu. Man likās, ka viņa attēlam ir jāparādās pasaulē, citādi viņš aizies turp, kur varoņi parasti aiziet, – anonimitātē.” Pēc vairākiem mēģinājumiem tapa leģendārais sietspiedē )veidotais Če plakāts uz sarkanā fona, kuram sākotnēji Ficpatriks izgatavoja 1000 kopijas bez norādes par autortiesību aizsardzību. Šīs kopijas, lielākoties par brīvu, viņš izplatīja pats vai ar draugu un paziņu palīdzību. “Es ticēju Če lietai un gribēju, lai jebkurš varētu šo attēlu kopēt, pārveidot vai darīt ar to, ko vien vēlas.”

Pateicoties Ficpatrikam, par anonimitāti Bolīvijas zemē apraktajam geriljero vairs nebija jāuztraucas. Pārkopēts, pārzīmēts, pārveidots dažnedažādās variācijās, viņa Če attēls drīz vien rotāja tūkstošiem kreisi noskaņotu studentu kopmītņu istabiņu sienas abās okeāna pusēs. Kur vien 1968. gadā uzviļņoja studentu nemieri, visur klāt bija arī Če Gevaras ikoniskā seja – uz mūra sētām, karogiem, tēkrekliem, nozīmītēm, brezenta somām un ģitārām. Neatkarīgi no tā, cik daudz vai maz viņi zināja par Če, viņa attēls simbolizēja pretošanos un opozīciju – opozīciju de Gollam, krievu tankiem Prāgā, Niksonam, valdībai, karam Vjetnamā, imperiālismam, konservatīviem profesoriem, simbolizēja opozīciju jebkam.

Diez vai kāds toreiz atcerējās, ka viņu varonis Kubā bija radījis policejisku valsti, kas jebkuru opozīcijas izpausmi – vai tā būtu kontrrevolūcija vai kontrkultūra – piežmiedza visbrutālākajā veidā. Diez vai tas kādu arī interesēja. Žans Pols Sartrs bija Havannā tieši tajās dienās, kad notika sprādziens uz kuģa ″La Coubre″. Par Če Gevaru viņš vēlāk rakstīja: “Viņš bija ne tikai intelektuālis, bet vispilnīgākais sava laika cilvēks”. Če melnbaltais siluets savukārt izrādījās “vispilnīgākais” simbols, kas personificēja veselas paaudzes dumpīgo garu un utopiskos sapņus. Šajā attēlā viņš izskatījās kā viens no viņiem – tikpat jauns, tikpat gariem matiem, tikpat izaicinošs un skaists kā Džims Morisons. Tomēr Če piemita kaut kas, kā nebija Morisonam un kas viedās Kordas fotokameras fiksētajā acu skatienā – dzelžaina apņēmība, nelokāma pārliecība, ne mazākās šaubu ēnas. Morisons ar patšauteni plecā. Eņģelis atriebējs. Revolūcijas pravietis. Če Gevara Superstārs. Mūžīgais varoņa mīts bija atradis sev jaunu iemiesojumu. (..)

Viņa baironiskā tipa varoņa imidžs valdzināja gan sievietes, gan vīriešus. Britu žurnālists Ričards Gots, kurš Če redzēja 1963. gadā, rakstīja: “Padomju vēstniecībā Če ieradās pēc pusnakts. Galvā viņam bija melnā berete, un krekls vaļā līdz jostasvietai. Viņš bija neticami skaists”. Amerikāņu žurnāliste I.F.Stouna vēlāk atcerējās, ka Če “bija pirmais no man pazīstamajiem vīriešiem, kuru satiekot es nodomāju, ka viņš ir nevis vienkārši izskatīgs, bet skaists. Ar savu sprogaino rudo bārdu viņš izskatījās pēc kaut kā vidēja starp faunu un Jēzu Kristu svētdienas skolas grāmatu bildītēs.”

Šis vērojums liek atcerēties slaveno Če pēcnāves fotogrāfiju, kurā redzamais septiņu ložu caururbtais ķermenis ir bieži ticis salīdzināts ar Kristu Andrea Mantenja gleznā “Mirušais Kristus”. Uztvere, protams, ir subjektīva lieta, taču man tieši šajā fotogrāfijā viņš liekas līdzīgāks faunam nekā jebkam citam. Ne mazāk izteiksmīga ir fotogrāfija, kas uzņemta tūlīt pēc viņa notveršanas Bolīvijā 1967. gada 8. oktobrī. Sapinkātiem matiem, netīrām drēbēm, nolaistiem pleciem un acīm – šajā attēlā blakus smaidīgajam CIP aģentam viņš izskatās pēc sagūstīta, novecojuša Maugļa, kuram ar kādreizējo Če ir tik vien līdzības kā krekls, kas vaļā līdz jostasvietai.

Septiņi gadi starp Kordas fotogrāfijā redzamo Če un šiem pēdējiem viņa fotoattēliem, ir laiks, kurā plaisa, kas šķīra viņa uzskatus no realitātes, kļuva arvien platāka. Viņa mēģinājumi industrializēt Kubu beidzās ar ātru ekonomikas sagrāvi un talonu sistēmas ieviešanu, kas pastāv joprojām. Viņa centieni nostiprināt valsts drošību noveda pasauli līdz kodolkara slieksnim Kubas raķešu krīzes laikā. Viņa sapņi par “Jauno cilvēku”, kas strādātu idejas vārdā, nevis materiāla atalgojuma dēļ, tā arī palika tikai sapņi. Visbeidzot, viņa ambīcijas sagraut imperiālismu, eksportējot revolūciju uz citām Latīņamerikas un Āfrikas valstīm, prasīja desmitiem tūkstošus bezjēdzīgi izpostītu dzīvju.

Īsi pirms došanās savā pēdējā ekspedīcijā uz Bolīviju 1966. gada rudenī Če uzrakstīja aicinājumu Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas tautu solidaritātes organizācijas kongresam, kam bija jānotiek Havannā 1967. gada aprīlī. Šajā aicinājumā, kurā viņš aicināja radīt “divas, trīs, daudzas Vjetnamas” un uzsākt totālu karu pret imperiālismu un “cilvēces lielāko ienaidnieku – Amerikas Savienotajām Valstīm”, ir šādas rindas: “Naids kā cīņas faktors, nesamierināms naids pret ienaidnieku, kas pārvar cilvēka spēju dabiskās robežas un pārvērš viņu efektīvā, nevaldāmā, selektīvā un aukstā nogalināšanas mašīnā. Tādiem ir jābūt mūsu kareivjiem; tauta, kas nespēj nīst, nespēj arī sakaut nežēlīgu ienaidnieku.” Šajās rindās ir viss Če Gevaras “garīgais testaments” – testaments, kuru viņa apoloģēti ne visai mīl pieminēt.

Filmā “Motocikla dienasgrāmata” režisors manipulē ar Če literāro materiālu, radot romantizētu, cēlsirdīgu un atbruņojoši simpātisku jaunekli. Filma liek skatītājam noticēt, ka savu revolucionāra ceļu viņš izvēlējās aiz patiesa ideālisma un līdzjūtības pret “šīs zemes nabagu” ciešanām un nežēlīgo ekspluatāciju. Nav brīnums, ka filma izraisījusi jaunu Če kulta vilni, kas šoreiz manifestējas ne vairs kā dumpīgās jaunatnes, bet gan kā zelta patērētājsabiedrības simbols.

Atšķirībā no 1968. gada, šodien neviens nejustos pārsteigts, ieraugot Če kulonu piekarinātu A klases ″Mercedes″ atslēgām vai Holivudas miljonāru ar Če tēkrekliņu mugurā. Tāpat kā 1968. gada jaunatni, arī šodien reti kuru interesē Če biogrāfijas fakti un “idejiskais mantojums”. Varbūt viņiem būtu interesanti uzzināt, ka Če visus cilvēkus iedalīja divās grupās – revolucionāros un ″comemierdas″ (sūdēdāji) – un ka viņiem nevajadzētu lolot nekādas ilūzijas par to, kurā no šīm grupām Če ieskaitītu viņus. Savukārt jaunievēlētajam Bolīvijas prezidentam Evo Moralesam, mūsdienu antiglobālistiem un citiem fundamentālistiem, kuri gribētu pretendēt uz pirmo grupu, derētu saprast: vienīgais veids, kādā iespējams “būt kā Če”, ir nomirt kā Če, zinot, ka šī nāve ne par mata tiesu nepaātrinās tās valstības atnākšanu, par ko viņi sapņo.

Če Gevaras atdzimušajam kultam, kas faktiski sākās jau 1997. gadā reizē ar viņa mirstīgo atlieku atrašanu un pārapbedīšanu Kubā, ir vismaz viens labums. Tas ir ierosinājis vairāku fundamentālu Če biogrāfiju iznākšanu, pateicoties kurām mums tagad ir iespēja iegūt daudz pilnīgāku priekšstatu par šo geriljero, kurš, kā saka Alma Giljermoprieto, “prasīja, lai citi sekotu viņa neiespējamajam piemēram un nekad nesaprata, kā savienot to, ko viņš gribēja, ar to, kas bija reāli sasniedzams.” To pašu nesaprata arī 1968. gada paaudze, kas šai katra ideālista sakramentālajai dilemmai piedāvāja tīri anarhistisku risinājumu: “Esiet reālisti – prasiet neiespējamo!” Iespējams, ka Če kulta atdzimšanai ir vistiešākais sakars ar nostalģiju pēc šī nesenā romantisma laikmeta, kad cilvēkiem vēl likās, ka sabiedrību ir iespējams padarīt humānāku ar politiskās cīņas metodēm. Ja tas arī tā būtu, šodienas “tērevolucionāriem” derētu pameklēt vēstures portretu galerijā labāku paraugu par “neticami skaisto” zēnu ar 32. kalibra revolveri rokā.

Source

Rīgas Laiks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus