Un, ņemot vērā to, ka Latvijā, pastāvot pašreizējai sistēmai, ir tikai pirmā līmeņa pašvaldības, nav brīnums, kad teritorijas ar lielākām vai mazākām pašvaldībām atpaliek attīstībā ne tikai no galvaspilsētas, bet daudzviet pārtop par degradētām teritorijām.
Ir acīmredzami, ka, piemēram, ne Preiļi un Līvāni atsevišķi, ne Preiļu novadā apvienojoties, ne Krāslava un Dagda atsevišķi, ne apvienojoties Krāslavas novadā, ne Balvi un Viļaka atsevišķi, ne apvienojoties Balvu novadā, savas teritorijas ekonomisko attīstību neīstenos.
Līdzīgi ir ar lielajām pilsētām. Pievienojot Daugavpilij Daugavpils novadu, Liepājai Liepājas novadu, Jēkabpilij Krustpils novadu, arī rezultāts būs līdzīgs.
Vienkārši jāsaprot, ka pirmā līmeņa vēlētas pašvaldības īsteno citus mērķus. Atrodoties maksimāli tuvu saviem iedzīvotājiem, tos pazīstot, pašvaldības veic tām uzticētās funkcijas: izglītībā, sociālajā jomā, kultūrā. Rūpes un atbildība par mācību un pirmsskolas iestādēm, pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm, sadzīvi, nepieciešamo savu iedzīvotāju medicīnisko aprūpi, arī ceļiem, iekšpagalmiem, siltumapgādi, tīru vidi un daudziem citiem jautājumiem ir ārkārtīgi svarīgi uzdevumi.
Zinām, ka sistemātisku savas teritorijas attīstību spēj nodrošināt tikai Rīga, kas faktiski ir gan pirmā, gan jau otrā līmeņa pašvaldība. Tas dod iespējas līdz ar ekonomisko attīstību citā līmenī risināt izglītības, zinātnes, kultūras, medicīnas un daudzus citus jautājumus.
Ja ekonomiskais uzplaukums redzams kādās citās pašvaldībās, tad galvenokārt tas nav pašreizējās sistēmas īpašs nopelns, bet gan noticis, pateicoties to ģeogrāfiskajai atrašanās vietai.
Izņēmums, manuprāt, ir Valmiera. Tās attīstību nodrošināja saglabātais pilsētveidojošais ķīmiskās šķiedras uzņēmums, ap kuru Vidzemes cilvēki ar savām aktivitātēm radīja klāt vēl citas pievienotās vērtības. Pieminot Valmieru, gan jāsecina, ka rūpnīca radās citā ekonomiskajā un politiskajā formācijā. Jāšaubās, vai šodien Valmieras pašvaldība spētu kādu pasaulē pārliecināt par nepieciešamību būvēt šādu rūpnīcu tieši savā pilsētā.
Ja Latvija vēlas panākt vienmērīgu teritorijas ekonomisko attīstību, mazināt nevienlīdzību cilvēku iespējās, tad beidzot jāpiesaista globālāki spēlētāji nekā esošās pašvaldības. Un, kā jau daudzreiz esmu teicis, ritenis šajā jomā no jauna nav jāizdomā. Atbilstoši ES izpratnei par valsts pārvaldi valdībai beidzot jāveido partneri darbā – otrā līmeņa vēlētas pašvaldības – Rīgas, Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales. Tās patiešām atbilstoši savai kapacitātei (teritorijas lielumam un iedzīvotāju skaitam – kritērijiem, kuriem ES izpratnē Latvija atbilst) un izpratnei par reģionu specifiku spētu reāli palīdzēt īstenot valdības mērķi – novērst nevienlīdzību cilvēku iespējās visā valsts teritorijā.
Ja tas netiek veikts, apzināti netiek veikts, tad arī pašreizējais ministrijas reģionālās politikas piedāvājums ir liekulīgs. Tāpat kā mēģinājums sabiedrībai iegalvot, ka, apvienojot pašvaldības, veidosies finanšu ietaupījums. Mēģinājums parādīt, ka atsevišķās pirmā līmeņa pašvaldībās ir koruptīvi darījumi, neiztur kritiku, jo kurš tad būs tas, kurš pirmais metīs akmeni? Varbūt Saeima? Bet tās sastāvs pārsvarā tika nomainīts politiķu ne īpaši tīro finanšu operāciju dēļ. Varbūt valdība? Bet tās ministri līdz ausīm ir OIK, maksātnespējas administrācijās un naudas atmazgāšanā banku sektora darījumos utt. Vai varbūt Rīgas domes vadība, kurai pašai droši vien draud kriminālatbildība, vismaz par "Rīgas satiksmes" netīrajām lietām.
Secinājums ir skaidrs. Jāļauj pirmā līmeņa pašvaldībām strādāt, un tās nevajag tricināt ar apvienošanu, kas to sniegto pakalpojumu kvalitāti tikai pasliktinās. Jāveido vēlētas reģionālās – otrā līmeņa – pašvaldības, kuru uzdevums pirmkārt ir nodrošināt teritorijas ekonomisko attīstību.
Realizējot VARAM piedāvāto reformu un samazinot pašvaldību skaitu, jārēķinās, ka tāpat procentuāli samazināsies skolu, bibliotēku, medicīniskās aprūpes vietu u. c. skaits.
Izvērtējot piedāvātās reģionālās politikas variantu, man rodas divas asociācijas: pirmkārt, Krievijas komiķim Arkādijam Raikinam bija spārnots teiciens: "Neviens diversants nevar izdarīt tik daudz ļauna, cik aktīvs muļķis." Domāju, šajā gadījumā ar reģionālās politikas īstenošanu valstī šis teiciens ir aktuāls. Un, otrkārt, cits skaidrojums notiekošajam ir izteikts cinisms, kad, neraugoties uz sekām, valdība joprojām grib paturēt privilēģijas izrīkoties ar pieejamo finansējumu.