Neiedziļinoties atkritumu biznesa sarežģītajās dzīlēs, tomēr grūti izprast, kas īsti notiek Getliņos. Rīdziniekiem daudz saprotamākas šķiet tās problēmas, kas šī gada sākumā skārušas Itālijas dienvidu pilsētas Neapoles iedzīvotājus. Pilsēta, kurā dzīvo aptuveni viens miljons cilvēku un tātad pēc šī rādītāja to droši var salīdzināt ar Rīgu, nespēju tikt galā ar saviem atkritumiem. Neapoles atkritumu savācēji pārtraukuši tos izvest no pilsētas, jo gandrīz visas izgāztuves esot pārpildītas. Neapolieši kā viduslaikos atkritumus izgāzuši uz ielām. Daļa iedzīvotāju nolēmuši paši risināt sāpīgo problēmu, izmantojot metodi, ko, kā varēja noprast no medijos izskanējušām ziņām, gan krietni civilzētākā un tehnoloģiski augstvērtīgākā veidā Getliņos izmantotu arī Ekodoktrīna – atkritumu dedzināšanu. Taču, izrādās, šī metode nav no tām labākajām. No liesmojošajiem atkritumu kalniem Neapoles ielās gaisā paceļas kodīgi dūmi, kas nebūt nav videi draudzīgākais atkritumu iznīcināšanas veids, it īpaši pašreizējās globālās sasilšanas draudu laikā.
Arī Getliņi nav bezizmēra
Atkritumiem visā pasaulē ir tendence pieaugt, un arī Latvijā novērojams šis process. Vēl pirms gadiem desmit gājām uz veikalu ar īpaši šim nolūkam pietaupītu polietilēna maisiņu, kas skaitījās tikpat kā greznuma priekšmets. Taču patlaban gandrīz katru preci iesaiņojam mazākā maisiņā, bet visus pirkumus saliekam vairākos lielajos. Rezultātā, kā to redzam no pēdējā laika televīzijas reklāmām, Latvijā katru gadu atkritumos nonāk vairāk par 20 tonnām šo maisiņu vien, no kuriem lielākā daļa dabā nesadalās un tātad rada vides piesārņojumu.
Mainās arī atkritumu bioloģiskais sastāvs. Daudzi pilsētas iedzīvotāji sākuši ievērot pārtikas produktu derīguma termiņus, un pēc tā beigām bez žēlastības produktu izmet, tā pavairojot atkritumu masu.
Tiesa, patlaban rīdzinieki vēl bez raizēm var atbrīvoties no sadzīves atkritumiem, ko daudzviet pasaulē dēvē par municipālajiem atkritumiem (vēl atkritumus iedala bīstamajos, medicīniskajos utt.), neaizdomājoties, ka pilsētas izgāztuve Getliņos nav bezizmēra. Ik dienas to papildina jaunatvestās sadzīves atkritumu kravas, kas gadā sastāda aptuveni 300 000 metriskās tonnas. Pēc savas ietilpības teritorijas ziņā Getliņu poligons savas iespējas jau ir gandrīz izsmēlis. Tāpēc, meklējot situācijas risinājumu, pastāv tikai divi ceļi: jāveido jauns atkritumu poligons attālāk no Rīgas (transporta izmaksas automātiski atspoguļosies atkritumu apsaimniekošanas tarifos un iedzīvotājiem par atkritumu izvešanu būs jāmaksā vairāk), vai arī Getliņos strauji jārisina sadzīves atkritumu pārstrādes kompleksa būvniecība.
Apglabāt vai pārstrādāt?
Kamēr Latvija nebija Eiropas Savienības dalībvalsts, mūsu valdība atkritumu apsaimniekošanas jomā varēja rīkoties, kā tā uzskatīja par pareizu, t.i., izmantot neintensīvas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas metodes, kāda, piemēram, ir atkritumu noglabāšana poligonā. Taču bija arī pozitīvā puse – valstī tika sakārtota esošo atkritumu poligonu saimniecība, veiksmīgi piesaistot ārvalstu investīcijas ar diezgan nelielu nacionālā finansējuma īpatsvaru.
Patlaban Getliņu poligonā atkritumu pārstrāde un šķirošana nenotiek, tie tiek kompakti sapresēti un tehnoloģiski ļoti labā līmenī apglabāti. Šai jomā varam pat būt par paraugu tam, kā to jādara, rūpējoties par vides saudzēšanu. Tomēr, pielietojot šo metodi, atkritumu daudzums poligonā nesarūk.
Līdz šim, runājot par atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izmaiņām Rīgā, uzmanība galvenokārt pievērsta atkritumu savākšanai un nogādāšanai līdz Getliņu kompleksam. Bet tā ir tikai neliela, labi ja viena desmitā daļa, no kopējā atkritumu apsaimniekošanas procesa.
Latvijai kā ES dalībvalstij jāievēro arī konkrētas ES direktīvas vides jomā, kurās izvirzīta prasība nodrošināt sadzīves municipālo atkritumu pārstrādi. Tāpēc labi saprotams, ka pilsētai piederošais uzņēmums Getliņi EKO ir gatavs sadarboties ar to, kurš spētu piedāvāt šādus pakalpojumus.
Dedzināšana nav vienīgā izeja
Izdzirdot par Ekodoktrīnas piedāvājumu sadzīves atkritumu pārstrādē, rodas pamatots jautājums: vai kāds ir veicis tās piedāvāto atkritumu pārstrādes tehnoloģiju ietekmes uz vidi novērtējumu? Ja pašvaldībai piederošam uzņēmumam, kāds ir Getliņi EKO, ir kādi konkrēti plāni par atkritumu pārstrādes kompleksa būvniecību, tad atbilstīgi pastāvošai likumdošanai Rīgas pašvaldībai, ir jāizsludina konkurss, lai izraudzītos vispiemērotāko sadzīves atkritumu pārstrādes tehnoloģiju. Tāpat tai jāizvērtē tās ietekme uz vidi. Tikpat būtiski ir arī veikt ekonomiskos aprēķinus, lai noteiktu, kā process atspoguļosies tarifos, kurus, protams, maksās Rīgas iedzīvotāji. Tikai tā iespējams pieņemt ekonomiski pamatotu lēmumu. Šobrīd nav dzirdēts, ka kaut kas no minētā būtu izdarīts vai tiktu darīts.
No visām zināmajām un praksē pielietotajām sadzīves atkritumu pārstrādes tehnoloģijām atkritumu dedzināšana ir visdārgākais veids gan pēc izbūves, gan ekspluatācijas izmaksām, gan arī tas rada būtisku ietekmi uz vidi. Lai atkritumu dedzināšanas procesā novērstu vides piesārņošanu, ir jāuzstāda kvalitatīvas dūmgazu filtrācijas un attīrīšanas sistēmas, kuras ekspluatācijā maksā ļoti lielu naudu, nemaz nerunājot par projekta sākotnējām investīcijām. Uzskatu, ka dedzināt atkritumus var tikai bagātas valstis kā, piemēram, to dara Norvēģija, kurai netrūkst naftas atradņu. Arī ņemot vērā Getliņu apkārtnes iedzīvotāju blīvumu, atkritumu pārstrāde ar dedzināšanas metode nešķiet Rīgai piemērotākais risinājums.
Biznesa loģika pareiza
Dedzināšana gan ir vienkāršākais veids, kā tikt vaļā no atkritumu kalniem, bet tas, protams, tā šķiet tikai pirmajā brīdī. Ja pavērojam, kāda ir Olaines pieredze, kur atkritumi jau tiek dedzināti, tad aina nemaz nav tik rožaina. Pirms sadzīves atkritumu sadedzināšanas nepieciešams ieguldīt līdzekļus to šķirošanā, jo pie mums atkritumos mēdz gadīties gan automašīnu akumulatori, gan televizori un ledusskapji, gan dažādas ķīmiskas preces – krāsas, lakas utt., kuru dedzināšana ir īpaši riskanta. Tomēr, neskatoties uz šķirošanas izmaksām, Ekodoktrīna galu galā izrādītos vinnētāja. Pēc pasaules prakses, pārstrādes rūpnīcas ir tās, kas maksā atkritumu apsaimniekotājiem par katru atvesto atkritumu tonnu, bet no presē izskanējušiem Ekodoktrīnas plāniem bija noprotams, ka šim uzņēmumam atkritumus piegādātu par pilsētas naudu, un attiecīgi uzņēmuma izdevumi šajā budžeta sadaļā būtu līdzīgi nullei. Tādēļ pēc biznesa loģikas vēlme kļūt par vienīgo atkritumu pārstrādātāju vērtējama kā normāla parādība – katrs taču vēlas nopelnīt vairāk.
Jārīko konkurss
Rīgas pilsēta nav privāts uzņēmums un tāpēc pašvaldībai par atkritumu pārstrādes jautājumiem vajadzētu rīkot nopietnas diskusijas, pieaicinot šīs jomas speciālistus. Rodas priekšstats, ka Rīgas domes Vides departamentam pietrūkst īstas vēlmes nopietni izpētīt, kādas atkritumu pārstrādes tehnoloģijas pasaulē eksistē, jo neviens šajos jautājumos nav mēģinājis mērķtiecīgi iedziļināties. Pašvaldības darbinieki operē tikai ar to informāciju, ko viena vai otra kompānija tiem mēģinājusi piedāvāt.
Tāpēc, pirms izvēlēties kādu no atkritumu pārstrādes tehnoloģijām, vispirms būtu jāizsludina konkurss par tehnoloģiju, un tikai balstoties uz minētā konkursa rezultātiem sekotu konkurss par pārstrādes kompleksa būvniecību. Atkritumu pārstrāde – tas ir ilgtermiņa pasākums. Ja kļūdas tiks pieļautas sākumā, tad iedzīvotājiem vēl ilgi nāksies par tām maksāt no saviem maciņiem, turklāt ar katru gadu arvien vairāk.