Alķīmijas idejas sludinātas jau pirms tūkstošiem gadu, tomēr pat mūsdienās šī nodarbe valdzina iztēli, pakļaujot pārbaudījumam loģiku un veselo saprātu. Aiz faktu gūzmas slēpjas mūžīga noslēpuma valdzinājums. Zinātnes vēstures pētnieki atzīst alķīmiju par modernās zinātnes māti, kuras klēpī rotaļājoties, veikti pirmie eksperimenti, lai pierē atvērtu trešo aci, kas ļautu skatīties cauri laikam un telpai. Alķīmijai nodevušies gan nopietni pētnieki, veicinot zinātnes attīstību, gan nicināmi šarlatāni, kas iedragājuši tās reputāciju. Atmest alķīmiķu teorijas būtu tikpat gudri kā noraidīt kā muļķības Einšteina relativitātes teoriju tikai tāpēc, ka kāds neizprot tās valodu...

Alķīmija ir pārveidošanas prasme

Alķīmija (no arābu vārda "al-khimia" - "pārveidošanas māksla") sakņojas okultajā tradīcijā, iesniedzoties gan filosofijā, gan zināšanu praktiskā pielietojumā, ar mērķi sasniegt augstāko gudrību, tostarp arī nemirstību. Daži pētnieki uzskata, ka arābi aizguvuši vārdu "kimia" no grieķiem un to pārveidojuši. Grieķu valodā šis vārds apzīmē māku sadalīt kaut ko sastāvdaļās un tad savienot. Veiksmes gadījumā alķīmiķim izdevās iegūt jaunas vielas ar neparastām īpašībām. Alķīmiķu eksperimenti radīja pamatu mūsdienu neorganiskajai ķīmijai. Alķīmijas pamatidejas esot radušās senajā Persijā (mūsdienu Irānā). Šai nodarbei nodevušies Mezopotāmijā, Ēģiptē, Indijā, Ķīnā, Japānā, Korejā, senajā Grieķijā un Romā, islāma civilizācijās un Eiropā līdz pat 20. gadsimtam, vairāk nekā 2500 gados izveidojot virkni skolu un filosofisko sistēmu.

Alķīmijas pirmais likums latīņu valodā skan - "Solve et coagula" ('atdalīt un apvienot' vai 'izšķīdināt un sabiezināt'). Visbiežāk alķīmiķi mēģināja tā sajaukt parastos metālus, lai iegūtu zeltu. Mazāk pazīstama ir tā dēvētā augu alķīmija, lai radītu "panaceju" jeb dzīvības eliksīru, kas varētu izārstēt visas kaites un dotu mūžīgu dzīvību. Dažās hermētiešu mācībās apgalvots, ka svina pārveidošana zeltā esot pielīdzināma fiziskā ķermeņa pārveidošanai saules enerģijā (zeltā), lai panāktu nemirstību. Šo procesu mēdz dēvēt par iekšējo alķīmiju. Kopš viduslaikiem arābu un eiropiešu alķīmiķi daudz pūlējušies, lai atrastu tā dēvēto "filosofisko akmeni", mītisku vielu, ko uzskata par būtisku sastāvdaļu šo mērķu sasniegšanā. Filosofiskais akmens ārkārtīgi palielinot tā lietotāja zināšanas par alķīmiju, dodot iespēju panākt visu.

Tīmeklī var atrast adresi Čatanūgā, Tenesī štatā, ASV, kur kāds pasta kastītes īpašnieks par 49 dolāriem sola 3-4 nedēļu laikā atsūtīt paciņu ar pulverī saberztu balto zeltu, kam piemītot brīnumaina organismu atjaunojoša iedarbība. Lai izvairītos no varbūtējas sadursmes ar likumu par krāpniecību, "brīnumvielas" tirgoņi gan brīdina, ka nekas no viņu teiktā nebūtu uztverams kā mēģinājums noteikt diagnozi, ārstēt vai mēģināt novērst kādu kaiti, turklāt šo produktu nav apstiprinājusi ASV pārtikas preču un medikamentu kontroles pārvalde. Nevienu nevar saukt pie atbildības par jebkādu šā produkta lietošanu. Ja kāds ir neapmierināts, viņš var atdot preci sūtītājam, saņemot samaksāto naudu.

Talantīgi alķīmiķi baudījuši cieņu un atbalstu visos laikos, taču ne mistisko izdarību dēļ, bet, pateicoties praktiskam ieguldījumam ķīmijas attīstībā. Viņu gadsimtu gaitā veiktie eksperimenti dažādu metālu rūdas bagātināšanā, sakausēšanā, šaujampulvera, tintes, krāsvielu, smaržu, keramikas, stikla un dažādu ekstraktu iegūšanā bagātinājuši cilvēci ar jaunievedumiem.

Alķīmijas tradīcijām ir aptuveni četri tūkstoši gadu un tās iesniedzas trijos kontinentos. To šifrētā un simboliskā valoda apgrūtina savstarpējo ietekmju un ģenētisko sakaru atklāšanu. Senie grieķu un indiešu filosofi uzskatīja, ka ir tikai četri klasiskie elementi (nevis 117 ķīmiskie elementi kā mūsdienās) pēc analoģijas ar dažādajiem vielas stāvokļiem - zemi, ūdeni, uguni un gaisu. Lai pierādītu savu viedokli, sengrieķu filosofi sadedzināja baļķi, jo šis process saistīts ar visām minētajām vielām.

Alķīmijas jomu pirmais skaidrāku padarīja 8. gadsimta arābu alķīmiķis Džabirs ibn Hajans, Eiropā pazīstams kā Gebers, kurš ieviesa metodiskumu zinātniskajā izpētē, balstoties uz laboratorijā veiktiem eksperimentiem atšķirībā no senās Grieķijas un Ēģiptes alķīmiķiem, kuru darbi galvenokārt bija alegoriju līmenī. Ķīnā slavens alķīmiķis bija Vejs Bojangs, arābu austrumos - Kalids un Rāzess, Indijā - Nagardžuna, Eiropā - Alberts Lielais. 17. gadsimtā Francijā anonīmi publicēta grāmata "Mutus Liber", kas pretendēja būt rokasgrāmata filosofijas akmens izgatavošanā. Eiropas alķīmiķi visādiem paņēmieniem centās pārveidot svinu zeltā. Ķīniešu alķīmiķi nepievērsa uzmanību filosofu akmenim vai metālu pārvēršanai zeltā, pievēršoties medicīnisku preparātu ieguvei, kas uzlabotu cilvēku veselību. Seno ķīniešu alķīmiķu atziņas izmanto arī mūsdienu Ķīnā, veidojot jaunas zāles, kur apvienotas modernās farmakoloģijas un senās alķīmijas metodes.

Intelektuālā saikne starp kultūras jomām

Daži agrīnie alķīmiķi, piemēram, Zosima no Panopoles, uzskatīja alķīmiju par garīgu nozari. Viduslaikos lielāku uzmanību pievērsa metafiziskajiem aspektiem, kurus sāka uzskatīt par alķīmijas mākslas īsto pamatu. Organiskās un neorganiskās ķīmiskās vielas, to fiziskos stāvokļus un molekulāros procesus uzskatīja par metaforiskiem apzīmējumiem garīgām vērtībām, stāvokļiem un pārvērtībām. Šajā ziņā alķīmisko formulu tiešā nozīme bija aizsegs pret viduslaiku inkvizīciju. Parasto metālu pārveidošana zeltā un universālā panaceja simbolizēja evolūciju no nepilnīgā, bojātā, korumpētā un gaisīgā stāvokļa uz perfekto, veselīgo, darbīgo un mūžīgo stāvokli, kura sasniegšanas atslēga bija filosofu akmens. Alķīmiķu tekstos parasti ir vairāki līmeņi ar šifrētiem simboliem, diagrammām un alegorijām, kas jāatšifrē, lai atklātu to patieso jēgu. Savā "Alķīmijas katķismā" Paracelss skaidri atzīst, ka metālu lietošanai ir simboliska nozīme: "Kad filosofi runā par zeltu un sudrabu, no kura viņi iegūst savu vielu, vai mums vajadzētu uzskatīt, ka viņi to attiecina uz vulgāro zeltu un sudrabu? Nekādā gadījumā; vulgārais sudrabs un zelts ir miruši, bet filosofu rīcībā esošie ir dzīvības pilni".

Alķīmiķu simbolismu dažreiz izmantojuši psihologi un filosofi. Piemēram, Karls Jungs mēģinājis atainot alķīmiķu darba iekšējo jēgu kā garīgu ceļu. Jungs saskatīja alķīmijā Rietumu psiholoģijas zinātnes sākotni, kas veltīta indivīda sasniegumiem. Viņa vērtējumā alķīmija bija trauks, kurā gnosticisms patvērās no vajāšanām. Viņaprāt, alķīmija ir pielīdzināma jogas mācībai, jo Austrumos un Rietumos alķīmijas tēliem un pamatjēdzieniem ir līdzīgi arhetipi.

Pēdējos gados alķīmijas vēsture kļuvusi par akadēmiskas izpētes objektu. Alķīmiķu mīklaino hermētisko valodu pamazām atšifrē, pētnieki pārliecinās par intelektuālo saikni starp alķīmiju un citām Rietumu kultūras vēstures jomām. Alķīmijas noslēpumu vilinošo gaisotni izmantojuši daudzi rakstnieki lasītāju uzmanības piesaistīšanai. Viena no britu autores Džoannas Roulingas radītās Potera sāgas daļām tā arī saucas - "Harijs Poters un filosofu akmens". Šo tēmu izmanto arī brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju savā "Alķīmiķī". Vēl mazprasīgāka ir amerikāņu grafomāne Donna Boida, kuras sacerējumi parakstīti ar vēl pusduci vārdu. Viņas aprakstītais alķīmiķis ir nemirstīgs ēģiptietis, kurš nonāk no senās Ēģiptes mūsdienu pasaulē. Nesen latviešu tulkojumā iznāca Maikla Skota romāns par 14. gadsimtā dzīvojušo franču alķīmiķi Nikolā Flamelu, kura centieni atrast filosofu akmeni raduši atsauces tādu vēstures brīvu interpretu kā Aleksandra Dimā un Dena Brauna sacerējumos. 20. gadsimtā alķīmijas vēstures mantojums bija iedvesmas avots sirreālisma māksliniekam Maksam Ernstam.

Nesen latviski izdotais Roberto Džervāzo romāns par grāfa Kaljostro, burvja un dziednieka, raibo dzīves gājumu labi atspoguļo cilvēku tieksmi pēc brīnuma. Jaunībā apguvis homeopātijas pamatus, strādājot par aptiekāra palīgu, Kaljostro padzīvojušām dāmām piedāvāja jaunības eliksīrus un dažādas skaistuma ziedes. Viņam bija panākumi, jo vēl līdz pat 18. gadsimtam Eiropas ārsti par rokasgrāmatu izmantojuši arābu alķīmiķa Avicennas (980.-1037.) sarakstīto Medicīnas kanonu. Grāfa zināšanas ķīmijā un farmācijā bija visai pieticīgas, taču viņš prata cilvēkus pārsteigt. Vēstures avotos norādīts, ka vēl ilgu laiku pēc grāfa nāves cilvēki ticējuši, ka brīnumdaris patiesībā ir dzīvs. Baumas par to, ka grāfs esot redzēts ceļojam pa Eiropas pilsētām, palēnām apklusušas tikai pēc Napoleona Bonaparta pavēles uzrakstītā ziņojuma par to, ka grāfs Alesandro Kaljostro 1795. gada 26. augustā Sanleo cietoksnī patiešām miris.

Vai alķīmiķi spēj pagarināt dzīvi?

Grieķijas arhīvos saglabājušās ziņas par Lao Dzu, kurš dzīvojis Ķīnas rietumos aptuveni mūsu ēras sākumā un praktizējis alķīmiju. Senās Ēģiptes valdnieku, kuru grieķi dēvēja par Hermesu Trismegistu un kurš dzīvojis aptuveni 1900 gadus pirms mūsu ēras, uzskata par Rietumos izplatītās alķīmijas skolas pamatlicēju. Tikai nedaudzi viņa darbu fragmenti latīņu tulkojumā saglabājušies līdz mūsdienām, piemēram, Asklēpija dialogi. Diemžēl, 3. gadsimtā Romas imperators Diokletiāns sadedzināja visas ēģiptiešu grāmatas par alķīmiju un citām okultajām zinātnēm.

Mūsu ēras 750. gadā parādās Abu Musas Džafara, Rietumos pazīstama kā Gebera, vārds. Huranas pilsētā Mezopotāmijā dzimušo Geberu zinātāji uzskata par dižāko alķīmiķi pēc Hermesa. No viņa sacerētajiem aptuveni 500 darbiem saglabājušies tikai trīs. Tajos pirmo reizi pieminēts dzīvsudraba oksīds un sudraba nitrāts, kas izmantoti viņa eksperimentos. Gebera laikā darbojās arī Rāzi, vēl viens izcils arābu alķīmiķis, kurš kļuva slavens, veicot eksperimentus parastu metālu pārvēršanā zeltā. 20. gadsimtā arābu austrumos darbojās dižie pētnieki un filosofi Al Farabi un Avicenna jeb Ebu Cinna.

Sākoties pirmajiem krusta kariem, alķīmijas centrs pārvietojās uz Spāniju, kur tās aizmetņus jau bija atnesuši mauri. 12. gadsimtā Artēfijs, kurš esot nodzīvojis apbrīnojami garu mūžu, sarakstīja "Cilvēka dzīves pagarināšanas mākslu", kurā atzīst, ka mācījies no Hermesa. Artēfijs raksta, ka reiz tāpat kā citi bijis skaudīgs, taču ar 'dievpalīgu' ticis vaļā no šīs nelaimes.

13. gadsimtā slavenas grāmatas par alķīmijas jautājumiem sarakstījuši Viljams de Loriss, Arno de Vilnēvs un Peters d'Apona, kurš dzīvi beidza inkvizīcijas moku kambaros. Ticības policisti nevarēja piedot, ka viņš uzskatīja labdarību par Dievam tīkamāku darbu nekā ziedojuma lūgšanu.

Viduslaikos alķīmiju nonievāja, jo saradās daudz viltnieku, kas mēģināja uzdoties par alķīmiķiem. Viņi savāca zeltu un dārgakmeņus no augstmaņiem un bagātiem tirgotājiem, kuri ar alķīmiķu palīdzību cerēja pavairot savu bagātību, un pazuda. Anglijas parlaments pieņēma īpašu likumu un pāvests izdeva bullu, aizliedzot kristīgajās zemēs nodarboties ar alķīmiju, draudot pārkāpējiem ar nāves sodu.

Taču pāvests Jānis XXII esot pats nodevies alķīmijai un tā papildinājis Vatikāna kasi.

No Flamela līdz Paracelsam

Alķīmijas vēsturē par vienu no interesantākajiem uzskata franču alķīmiķa Nikolā Flamela (1330-1418) dzīves stāsts. Jaunībā viņa rokās nonākusi grāmata, kur aprakstīta senebreju vēsture un viņu zināšanas par metālu pārveidošanu un citām gudrībām. Sekojot grāmatas norādījumiem, Flamelam izdevies iegūt lielu daudzumu zelta. Tā kā viņam ar sievu Peronellu nebija bērnu, viņi izlēma nodoties labdarībai, izveidojot 14 slimnīcas un uzceļot vairākas baznīcas. Flamels miris 1415. gadā 116 gadu vecumā. Parīzē Monmoransī ielā 51 saglabājusies daļa no mājas, kurā viņš dzīvoja, bet Klunī muzejā ir plāksne no viņa kapa pieminekļa, kas kādreiz atradās Senžaka Labušerī baznīcā līdz tās nojaukšanai 1717. gadā. Plāksne atrasta kādā tuvējā sakņu veikalā, kura īpašnieks to lietoja kā gludu akmens virsmu sakņu sadalīšanai. Plāksnes izmēri ir 58x45x4 centimetri.

Benediktīniešu mūku Basilu Valentīnusu par saviem atklājumiem dēvē par mūsdienu ķīmijas tēvu. Par viņa dzīvi ir pretrunīgi dati, un vēsturnieki nespēj pat vienoties, kurā gadsimtā viņš īsti dzīvojis. Vairākums pētnieku uzskata, ka viņš dzimis 1394. gadā un vēlāk pievienojies benediktīniešu ordenim. Basils Valentīnus pirmais veica daudzus ķīmiskos eksperimentus, tajā skaitā ieguva ūdeņraža hlorīdu no jūras sāls un sērskābi, kā arī atklāja vīna un alus distilācijas metodi. Savās piezīmēs Valentīnus aprakstījis daudzus vērtīgus faktus, ko atklājis savos eksperimentos. Savos pētījumos viņš mēģinājis pierādīt, ka cilvēka ķermenī iespējams uzturēt labu veselību, kā arī pilnveidot jebkuru metālisku vielu. Viņaprāt, ārstam jāizjūt dabas rosināts svēts aicinājums sava darba veikšanai. Viņu šausmināja sava laika mediķu darbošanās ērtā bezrūpībā, maz rūpējoties par savu pacientu likteni pēc tā, kad viņi bija parakstījuši slimniekam "brīnumzāles". 1685. gadā Amsterdamā publicētajā darbā "Antimona triumfa rati" viņš raksta, ka "tas ir slikts ārsts, kas pats nevar izgatavot zāles". "Viņš zina tikai vienu - ka ir atradis šo zāļu nosaukumu kādā no savām grāmatām un, greznojoties ar šo seno gudrību, izvirza savas īpašuma tiesības uz to".

Valentīnus brīdina, ka šos muļķa ārstus pastardienā sauks pie atbildības par savu noziedzīgo darbību. Tad viņiem nāksies stāties Tā Kunga priekšā, kuru viņi nievājuši, nerūpējoties par savu tuvāko labklājību, bet pievācot viņu naudu, un nāksies pārliecināties, ka vajadzēja strādāt dienu un nakti, lai labāk apgūtu slimību ārstēšanas prasmi. Izvilkumi no Valentīna grāmatas par ārstu tikumiem skan ļoti mūsdienīgi: "Ārsti paļaujas uz gadījumu, izrakstot slimniekam pirmās zāles, ko atrod savā rokasgrāmatā, un pamet pacientu cīnāmies ar slimību. Viņi pat nepainteresējas, kā izgatavotas viņu parakstītās zāles. Viņi nekad neapmeklē aptieku, kur farmaceits nokāš nelaimīgajam pacientam naudu, atņemot vēl atlikušo veselību". "Dievs, maini jel šos ļaunos laikus!" izsaucas Valentīnus. "Nocērt šos kokus, lai viņi neizaug līdz debesīm! Gāz šos izstīdzējušos milžus, lai viņi nesakrauj kalnus vienu uz otra un nemēģina iebrukt debesīs! Aizsargā tos nedaudzos apzinīgos, kas klusībā cenšas atklāt Tevis radītās pasaules noslēpumus!"

Metālisko vielu pilnveidošanas jomā, universālo zāļu meklējumos un citos alķīmiķa mākslas noslēpumos Valentīnus atstājis ar atvērtu muti ne tikai parastos lasītājus, bet arī sava laika un vēlākos izglītotākos ķīmiķus. Viņa darbu pētnieki secinājuši, ka viņa veikto eksperimentu atslēga meklējama citos viņa rakstos, tajā skaitā teoloģiskos traktātos, kas iekļauti starp praktiskiem padomiem. Viņa darbu tulkotājs Teodors Kerckringiuss, kurš ticies ar Basilu Valentīnusu, dēvējis viņu par "visu ķīmiķu princi" un visizglītotāko cilvēku, kurš rakstījis par alķīmiju. Viņš pētījis dažādu metālu, tajā skaitā antimona, īpašības, uzrakstot grāmatas "Metālu medicīna" un "Par metālu saknēm un garu".

Aurols Filips Teofrasts Bobasturs fon Hohenheims, kurš iemantojis nemirstību kā Paracelss, dzimis 1493. gadā pazīstama ārsta un teitoņu ordeņa bruņinieka ģimenē. Bāzeles universitātē viņš studējis alķīmiju un medicīnu. Vēl pirms studijām viņš bija iepazinies ar alķīmiķa Isāka Holanda darbiem, kas pamudināja viņu meklēt slimnieku ārstēšanai zāles, kas būtu iedarbīgākas par esošajām. Paracelss esot ieviesis medicīnā opija un dzīvsudraba preparātus un izmantojis magnētisma principus. Medicīnas vēstures pētnieki uzskata viņu par ķīmiskās farmakoloģijas un terapijas aizsācēju un oriģinālāko medicīniskās domas pārstāvi 16. gadsimtā.

Studiju laikā Paracelsam radušās problēmas ar varas iestādēm, jo viņš esot pētījis melno maģiju. Viņam nācās pamest Bāzeli un pelnīt iztiku ar astroloģiskiem paredzējumiem un dažādiem okultisma veidiem. Viņš apceļojis Vāciju, Franciju, Ungāriju, Nīderlandi, Dāniju, Zviedriju, Krieviju. Kādā klejojumā viņš nonācis Konstantinopolē, kur uzzinājis universālā šķīdinātāja alkahesta izgatavošanas noslēpumu, ko viņam atklājis kāds arābu alķīmiķis. Viņa biogrāfi atzīmē, ka Paracelss savas zināšanas nav ieguvis no mantijās tērptiem skolotājiem, bet no klaidoņiem, burvjiem un čigāniem, kas pratuši izārstēt nedziedināmos, atdot redzi neredzīgajiem, atveseļot lepras slimniekus un pat celt kājās mirušos.

Pēc tālajiem ceļojumiem Paracelss atgriezās Eiropā un apmetās Itālijā, vairojot savu dziednieka slavu. 1526. gadā 32 gadu vecumā Bāzeles universitātē pēc Roterdamas Erasma ieteikuma viņš kļuva par fizikas un medicīnas profesoru. Spītīgā rakstura un jebkuru autoritāšu izaicināšanas dēļ dēvēts par "Luteru starp ārstiem", Paracelss atkal bija spiests sākt klaidoņa dzīvi, jo bija uzdrīkstējies apšaubīt Galēna traktātus. 1530. gadā viņš nonāca konfliktā ar Nirnbergas universitātes medicīnas profesoriem, kuri nosauca viņu par krāpnieku, lai gan viņš bija izārstējis slimniekus, kuriem nespēja palīdzēt viņa kritiķi.

Atrastas Ņūtona piezīmes par alķīmiju

Atrastas angļu 17. gadsimta fiziķa un matemātiķa Izaka Ņūtona piezīmes, kuras vēsturnieki uzskatīja par zudušām uz visiem laikiem. Piezīmes par alķīmiju sākotnēji atrastas pēc Ņūtona nāves 1727. gadā, taču atkal pazaudētas, kad tās 1936. gadā izsolē pārdeva par 15 mārciņām (aptuveni 15 latiem). Tagad piezīmes atrastas, veicot Britu akadēmijas Karaliskās biedrības arhīvu kataloģizāciju. "Tas ir ārkārtīgi interesants atradums Ņūtona pētniekiem un zinātnes vēsturniekiem", uzskata Londonas Impēriskās koledžas Ņūtona projekta pārstāvis Džons Jangs. Ņūtona darbu "Dabas filosofijas matemātiskie principi" ("Philosophiae Naturalis Principia Mathematica") uzskata par vienu no būtiskākajiem sacerējumiem modernās zinātnes vēsturē. Tajā formulēti trīs mehānikas pamatlikumi, kā arī gravitācijas likums.

Daži zinātnieki Ņūtona dzīves laikā uzskatīja, ka alķīmija var atklāt noslēpumu, kā citus metālus pārvērst zeltā vai sudrabā. Piezīmes par alķīmiju Ņūtons rakstījis pašrocīgi angļu valodā. "Tas sniedz būtiskas liecības par alķīmijas autoriem, kurus lasījis Ņūtons, un alķīmijas teorijām, kuras viņš pētījis 17. gadsimta pēdējās desmitgadēs", norāda Jangs.

Par Īzaku Ņūtonu māca skolās, jo viņš veicis nozīmīgus atklājumus optikā, mehānikā, astronomijā, matemātikā. Viņa dzinulis bija neremdināma tieksme izzināt patiesību. Lielāko mūža daļu viņš pavadīja nošķirtībā no cilvēkiem, astoņpadsmit stundu dienā veltot pētījumiem savā Kembridžas mājoklī. Viņš bijis ārkārtīgi reliģiozs, bet ne šā vārda ierastajā izpratnē. Viņa uzskati bijuši puritāniski, viņš bijis nesamierināms katolicisma pretinieks. Tomēr pamatā viņu interesējusi alķīmija. Ņūtons ticējis, ka tā var palīdzēt atklāt Dieva noslēpumu. Vēl viņš uzskatījis, ka noslēpumi pausti svētajos rakstos - ne tikai reliģiskajos, bet arī mītos un dzejā. Viņaprāt, tie bija šifrēti vēstījumi, kuros iekļautas "receptes", kas izmantojamas alķīmijā. Ņūtona pētījumu galvenais mērķis bija atrast filosofu akmeni - "Dieva noslēpumu", un viņš bija pārliecināts, ka šai lomai ir izraudzīts.

Ņūtons noslēdzies vientulībā, lai studētu Bībeles apokaliptiskās grāmatas, cenšoties atrast norādi par pasaules gala datumu. Viņš nemitīgi lūdzis Dievu par pastardienas iestāšanos. Ņūtons piedāvājis arī alķīmisku teoriju par komētām. Viņaprāt, komētas ir Dieva dusmu izpausme, kam lemts izraisīt pasaules galu. Lai uzzinātu, kad tam saskaņā ar Ņūtona aprēķiniem jānotiek, jānoskatās britu zinātnes vēstures pētnieku izveidotā dokumentālā filma, kurā gaismā celti ilgi slēptie manuskripti ar Ņūtona pareģojumiem par pasaules galu.

Ņūtons pētīja arī kristietības vēsturi un uzskatīja, ka tās pamatā ir neskaitāmu cilvēku maldi. Viņš, tāpat kā daudzi pirms un pēc viņa, tika līdz ķecerībai, noliedzot gan Jēzus trīsvienību, gan dievišķumu. Viņaprāt, pie vainas bija agrīnie 4. gadsimta baznīctēvi, kuri bija nelietīgi sagrozījuši īsteno kristietību. Tomēr šos uzskatus viņš paturēja noslēpumā.

Patiesība nav jāuzrāda katram rupeklim

Par Anglijas pazīstamāko alķīmiķi uzskata 1214. gadā dzimušo Rodžeru Bēkonu, kurš ieguvis tiem laikiem labāko izglītību Oksfordas un Sorbonnas universitātē. Viņš studējis medicīnu un matemātiku, kā arī filosofiju un valodas, uzrakstījis latīņu, grieķu un ebreju valodas gramatikas grāmatas, izgatavojis brilles un ahromātiskās lēcas. Viņš izlabojis kļūdu Jūlija kalendārā, apliecinot izcilas astronomijas zināšanas. Viņš paredzēja motorkuģu, automobiļu un lidmašīnu izgatavošanu un savu neparasti plašo zināšanu dēļ dažādās jomās iedēvēts par "Doktoru Brīnumu".

Viduslaiku tumsonības laikmetā Bēkona sasniegumus attiecināja uz viņa saikni ar Sātānu, un viņš kļuva pazīstams Eiropā nevis kā zinātnieks, bet burvis. Īpaši netīkamas viņa mācības šķita baznīcai. Bēkona vajāšana vainagojās ar viņa ieslodzīšanu 1279. gadā un nožēlas izspiešanu par paveikto mākslas un zinātnes labā. Dižā angļu filosofa un zinātnieka darbu nozīmību atzina tikai pēc vairākiem gadsimtiem. Daži Bēkona darbi liecina, ka viņam izdevies sasniegt mērķi - iegūt filosofu akmeni. Vajāšanas liedza viņam dalīties šajā atklājumā ar laikabiedriem. Bēkons rakstīja: "Patiesība nav jāuzrāda katram rupeklim, jo tad tiktu apgānīta lieta, kas filosofa rokās kļūst par visvērtīgāko".

Alķīmiķa dzīvsudrabs nebūtu jājauc ar metālisko dzīvsudrabu, kam tas nelīdzinās ne pēc satura, ne formas. Tāpat alķīmiķa sēram obligāti nepiemīt tradicionālās šīs vielas īpašības. Taču alķīmijas praktizētājam dzīvsudrabs un sērs dod priekšstatu par garu, dvēseli un ķermeni. Paracelss teicis: "Metālisko vielu neveido parastais dzīvsudrabs un parastais sērs, bet filosofu dzīvsudrabs un sērs".

Baltais dzīvsudrabs un sarkanīgais sērs dēvēti par Sarkano lauvu, jo pēc astroloģijas likumiem atrodas Lauvas zvaigznājā. Balto un sarkano uzskata par sievišķo un vīrišķo zīmi, negatīvo un pozitīvo, māti Mēnesi un tēvu Sauli, karalieni Mēnesi un karali Sauli vai sudrabu Mēnesi un zeltu Sauli. Ideja par vīrišķo un sievišķo, pozitīvo un negatīvo ir tikpat sena kā laiks.

Dzīvsudrabu saista ar planētu Merkūru, alvu - ar Jupiteru, dzelzi - ar Marsa enerģiju un spēku, varu - ar Venēras skaistumu, svinu - ar Saturna noslēpumainību. Pēc šīs mācības metāls veidojas zināmu zvaigžņu vibrācijas vai enerģijas viļņu rezultātā, iegūstot to ietekmējušās planētas raksturojumus. Zeltu uzskata par perfektu metālu, jo Saule ir dzīvības apliecinātāja uz Zemes; sudrabu saista ar Mēnesi; šaudīgo dzīvsudrabu ar Merkūru, kura virsma ir nemitīgā kustībā.

Izņemot zeltu, visi metāli atrodas nemitīgās pārvērtībās, galu galā kļūstot par zeltu, apgalvo Basils Valentīnus. Alķīmiķis ar savu prasmi tikai ātrāk panāk to, ko daba paveic gadu gaitā. Alķīmiķi vienmēr uzskatījuši metālus par dzīvām, elpojošām vielām, no kurām katrā ir dzīvsudrabs, sērs un sāls. Atšķirību metāla blīvumā un citās īpašībās nosaka tā galveno sastāvdaļu attiecība. Alķīmiķi uzskata, ka dabā ir kāda viela, kura pēc tās atklāšanas un pilnveidošanas pārvērš sev līdzīgā citas vielas, ar ko tai nākas saskarties. Šo vielu alķīmiķi dēvē par "metālu sēklu", ko apraksta britu inženieris Olivers Lodžs 1910. gadā izdotajā grāmatā "Ēters un realitāte". "Katrai sēklai ir savs ķermenis", secina Lodžs. Alķīmijas vēstures pētnieki bieži citē šo Lodža izteikumu, jo tas ataino alķīmijas būtību, atzīstot, ka visos metālos ir īpaša metāliska sēkla. Ne mazāk bieži citēts Basils Valentīnus: "Dzīvsudrabs, sērs un sāls ir pielīdzināmi garam, dvēselei un ķermenim. Metāla gars ir dzīvsudraba gars, sērs ir asinis vai dvēsele un pelnu sāls ir ķermenis."

Mediķiem vajag izprast alķīmiju

Alķīmiķi izstrādājuši sistēmu, kurā metāli, kas uzskatīti par indīgiem (dzīvsudrabs, antimons, svins, arsēns), bet prasmīgi pielietoti stingri dozētās devās, kļūst par iedarbīgām zālēm. Ekspertu pētījumi mūsdienās apliecina seno laiku alķīmiķu gudrību.

Farmakoloģijas bizness mūsdienās katru gadu rada desmitiem jaunu zāļu pret dažādām slimībām, nereti izraisot blaknes, kas izraisa jaunas slimības, pret kurām atkal jārada zāles, un tā bez gala. Dižais dabas procesu pētnieks Paracelss teicis: "Ir ļoti svarīgi, lai alķīmija tiktu pienācīgi izprasta medicīnā, jo šo svarīgumu nosaka dabisko vielu milzīgā apslēptā vērtība, kas var neatklāties nevienam, ja to neatklās alķīmija". Paracelsam piedēvē teicienu - viss ir inde un viss ir zāles, jo tas ir atkarīgs no devas. Sudraba nitrāts ir bīstama inde, taču, samazinot metāla devu, var iegūt zāles pret smadzeņu slimībām. Svina sāļi ir indīgi, taču, atņemot indīgo vielu, var iegūt zāles pret liesas slimībām. Vara atvasinājumus var izmantot nervu slimību un nieru ārstēšanai, alvas - aknu slimību ārstēšanai, dzelzs - pret iekaisumiem un žulti.

Paracelss atzīmē, ka ar septiņu metālu - zelta, sudraba, dzelzs, vara, alvas, dzīvsudraba un svina - atvasinājumiem var izārstēt visas ķermeņa kaites. Kad šī sistēma būtu pienācīgi izprasta un pārbaudīta praksē, varētu atmest citas ārstēšanas metodes, taču jāšaubās, vai tam piekristu zāļu lielfirmas, kam vajadzīgi iespējami vairāk slimi cilvēki, kuri pirktu ļoti daudz zāļu.

Pirmās ķīmiskā eksperimenta metodes - destilāciju, sublimāciju, filtrēšanu - izgudroja alķīmiķi. Viņi izveidoja un pilnveidoja laboratorijas iekārtas, kā arī atklāja svarīgas vielas. Piemēram, pateicoties alķīmiķiem, atklāts etilspirts. To ieguva no vīna. Arī šodien spirtu latīniski sauc "spiritus vini".

Latvijā alķīmija ienāca 17.-18.gadsimtā. Baltijas aptiekas bija slavenas ar savu kultūru, taču tajās izgatavotās zāles nebija pieejamas latviešu zemniekiem, kas turpināja ārstēties ar savvaļā vai sakņu dārzā augošajiem ārstniecības augiem. Zemnieku "slimnīcas" funkcijas savā veidā pildīja pirts. Zemnieki rūpīgi vāca un uzglabāja dažādus ārstniecības augus, savā veidā darot to pašu, ko aptiekā. Aptiekāri bieži sūdzējās varas iestādēm par zāļu sievām, kuras aptiekām radīja zināmu konkurenci. Tātad farmācija atradās ne tikai aptiekāru, bet arī tautas dziednieku pārziņā, bet mūsdienās par dziedniekiem uzdodas zāļu lielražotāji, kurus interesē nevis cilvēku veselība, bet peļņa.

Alķīmijas vēsture ir pamācoša. Mūsdienu civilizācija daudz iegūtu, ja prasmīgāk izmantotu agrāko paaudžu uzkrātās zināšanas, ko vairoja senie pētnieki par spīti vajāšanām un nievām...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" jūnija numurā (Nr.70)

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Valdis Ziemelis: 'Alķīmija: zinātne, krāpšana vai māksla?'

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus