Ideju par baznīcas un valsts šķirtību mēģina piedēvēt jau Jēzum Kristum, kurš esot teicis saviem sekotājiem: "Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!" (Mateja evaņģēlijs 22:21). Daudzās senajās civilizācijās, tajā skaitā Romas impērijā, politiskais valdnieks bija arī augstākais reliģiskais vadonis, kuru dažkārt uzskatīja par dievību. Šo kārtību apstrīdēja kristieši, kas atzina imperatora politisko varu, taču ne viņa dievišķīgumu. Tāpēc kristiešus uzskatīja par valsts ienaidniekiem un sodīja ar nāvi. Kristietība kļuva par valsts reliģiju Romas impērijā 380. gadā pēc imperatora Teodosija lēmuma.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viduslaikos valdīja monarhi, kas teicās valdām pēc Dieva gribas, un pāvesti, kas teicās īstenojam uz zemes Dieva gribu. Šī pretruna izraisīja nemitīgas varas cīņas. Austrumromas jeb Bizantijas impērijā imperators valdīja arī pār austrumu pareizticīgo baznīcu, kas bija valsts baznīca, un kontrolēja Konstantinopoles patriarhu. Kad osmaņi 1453. gadā iekaroja Konstantinopoli (tagad Stambula), imperatoru nogalināja. Osmaņu sultāns Mehmeds II izmantoja Romas imperatoru tiesības iecelt jaunu austrumu pareizticīgās baznīcas galvu.

Mūsdienu Turcijā, kas oficiāli ir laicīga valsts, konstitūcija nosaka, ka "nevar būt nekādas svēto reliģisko jūtu iejaukšanās valsts lietās un politikā". Lai kontrolētu reliģisko ceremoniju norisi, valsts maksā algas garīdzniekiem un gādā par reliģisko apmācību valsts skolās. Turcijā ir reliģisko lietu pārvalde, ko pārrauga premjerministrs, kas nosaka arī to, ko sludina dievkalpojumos mošejās. Varas laicīgums Turcijas izpratnē ir pretrunā ar ASV konstitūciju, kas paredz ticības brīvību un valsts un baznīcas šķirtību.

Baznīcas un valsts šķirtība ir līdzīga reliģijas brīvības jēdzienam, taču šie jēdzieni nav vienādi. Piemēram, zemē ar valsts baznīcu var būt reliģijas brīvība, bet zemē bez valsts baznīcas iedzīvotājiem var nebūt tiesību brīvi piekopt savu reliģiju. ASV likumi aizliedz daudzsievību, seksu ar mazgadīgajiem, cilvēku un dažreiz arī dzīvnieku upurēšanu, narkotiku lietošanu – pat tajā gadījumā, ja kāda pilsoņu grupa apgalvotu, ka šīs nodarbes esot daļa no viņu reliģiskajiem uzskatiem. Federālā tiesa stingri pārrauga, vai nav nepamatoti ierobežota reliģisko kultu praktizēšana. Likumīgs pamats reliģisko rituālu ierobežošanai var aizliegšanai var būt nepieciešamība aizsargāt ticīgo dzīvību un veselību.

Partijas izmanto Dieva vārdu

Teokrātiskās valstīs, piemēram, Saūda Arābijā, Vatikānā un Irānā, valsts balstās uz reliģiju un valsts lietas kārto baznīcas amatpersonas vai arī tās kārto ar viņu piekrišanu. Daudzās demokrātiskās valstīs par ļoti svarīgu uzskata baznīcas un valsts institūciju šķirtību. ASV, Austrālijas un Kanādas konstitūcija nosaka, ka valdībai ir liegts dot priekšroku kādai reliģijai. ASV kristiešu balsīm ir svarīga loma vēlēšanu iznākumā, un tām varēja būt izšķirošais faktors Džordža Buša atkārtotā ievēlēšanā par prezidentu. Britānijā un Norvēģijā ir konstitucionāli noteikta valsts reliģija, taču iedzīvotājiem dota ticības brīvība. Šādas valsts vai valdības vadītājam vai kādam citam augstam ierēdnim varētu izvirzīt prasību piederēt pie oficiālās baznīcas, kuras augstākos pārstāvjus arī bieži ieceļ laicīgā vara, taču tas nekādi neliecina, ka šajās valstīs nebūtu ticības brīvības. "Mēs nedarbojamies ar Dievu," paziņojis britu premjera Tonija Blēra preses sekretārs Alisters Kempbels, atbildot uz jautājumu par premjera ticību. Jautāts, vai viņš lūdzis Dievu kopā ar ASV prezidentu Džordžu Bušu, Blērs tikai nervozi sarosījās krēslā un izvairījās no atbildes.

Britānijā ir partijas, piemēram, Kristīgā tautas apvienība (KTA), kas, līdzīgi Latvijas Pirmajai (dēvētai par mācītāju) partijai, nemitas vietā un nevietā piesaukt Dieva vārdu. 1999. gadā izveidotās KTA vadītājs Alans Kreigs apņēmies izveidot apvienību par tādu kristīgo demokrātu partiju, kādas ir vairākās Eiropas valstīs. Viņaprāt, reliģiskie jautājumi ieņem arvien lielāku vietu valsts politiskajā dzīvē, bet citas partijas neizprotot un neatbalstot kristiešu intereses. Viņš saka, ka "cilvēki ir izsalkuši pēc garīgas vadības un jūtas atsvešināti no valdošās leiboristu partijas kontrolēto pašvaldību centieniem visu pārraudzīt".

Kreigs, 58 gadus vecs bijušais uzņēmējs, kura ģimenē ir četri bērni, kļuva par kristieti pirms 23 gadiem. "Politiski nekorektais" Ņūhemas pašvaldības deputāts ir kā dadzis sānos vietējiem varasvīriem, neļaujot nojaukt vietējo iedzīvotāju mājas, lai atbrīvotu vietu daudzstāvu celtnēm. Viņa izveidotais kristīgās kopienas centrs zaudēja pašvaldības finansējumu, kad atteicās dot telpas islāma sludinātājiem un "lesbiešu iedrošināšanas" aizstāvjiem. Taču viņa kopienu atbalstot mērenie musulmaņi un sikhi: "Mēs varam nevienoties ticības lietās, taču viņi atbalsta mūsu partiju, jo piekrīt mūsu atbalstītajām ģimenes vērtībām – cieņu pret dzīvību, gudru vadību, iecietību un izvēles iespēju." Kreigs kategoriski noraida apgalvojumus, ka viņa izveidotās ticības skolas sašķeļot kopienas. Pēc viņa domām, ticības skolas veicinot augstāku izpratnes līmeni un lielāku iecietību.

Dieva likums un valsts budžets

Baznīcas un valsts šķirtībai var būt dažādi risinājumi. Francijā ir aizliegts finansēt reliģiskas norises no valsts budžeta. Izņēmums ir Elzasas apgabals un militārie kapelāni, kā arī ar reliģiju nesaistītās aktivitātes dažās privātajās reliģiskajās skolās, kurās ieviests valsts skolu mācību plāns. Latvijas Pirmā partija, kuras sarakstā vēlēšanās startēja vairāki mācītāji un kurai savu svētību deva katoļu un luterāņu draudžu vadītāji, cenšas vairot savu popularitāti, piešķirot valsts budžeta naudu baznīcu atjaunošanai, kas veicināšot "kultūrtūristu" pieplūdumu. Prakse gan liecina, ka vairākumu ārzemju tūristu uz Rīgu vairāk tomēr vilina lētais alkohols un tā dēvētās "meitenes".

Dažas kristīgās konfesijas, piemēram, baptisti atbalsta baznīcas un valsts šķirtību, taču uzskata, ka tā nozīmē arī Dieva atdalīšanu no valsts. Romas katoļu baznīcas centieni uzspiest visiem kristiešiem pāvesta autoritāti un pakļauties baznīcas doktrīnai izraisīja karus, vajāšanas un bēgļu plūdus. Jezuītu priesteris un teologs Džons Murejs, kurš darbojās ASV pagājušā gadsimta vidū, izstrādāja teoloģisku pamatojumu baznīcas un valsts šķirtībai, atsaucoties uz Akvīnas Toma vērojumu, ka pastāv atšķirība starp morāli un likumu. Mureja ieskatā, civillikuma uzdevums nav noteikt, kas ir pareizs no morāles viedokļa, un aizliegt visu, kas ir morāli nepieņemams.

Cilvēki vēlas baznīcas un valsts tiesisku šķirtību, lai valdības nostāju neietekmētu ticības apsvērumi. Reliģiska pārliecība var pamudināt valsti iesaistīties postošā karā vai neiejaukties konfliktā, kad spēka lietošana ir valsts interesēs. Apgaismības laikmeta mācības visuzskatāmāk izpaudās ASV tēvu-dibinātāju viedoklī, ka saprāta un zinātnes apsvērumiem jānosaka valdības politika, nevis reliģiskām doktrīnām. ASV Augstākā tiesa noteikusi, ka valsts iestāžu lēmumiem jābūt laicīgam mērķim, kas ne veicina, ne ierobežo reliģiju un nesasaista valdību ar reliģiju. Kad Luiziānas štata likumdevēja sapulce lēma, ka bioloģijas skolotājiem jāmāca gan kreacionisms, gan evolūcijas mācība, Augstākā tiesa šo lēmumu atzina par nelikumīgu, jo tas atbalsta vienu reliģiju un neveicina izglītības laicīgo raksturu. Reliģiskus tekstus, piemēram, Desmit baušļus, nevar izvietot sabiedriskās ēkās nolūkā tādējādi pievērst cilvēkus reliģijai. Dažas reliģiskās organizācijas Amerikā uzskata, ka lūgšana skolās uzlabotu amerikāņu skolnieku morāli, taču ASV Augstākā tiesa lēmusi, ka šāda rīcība ir nekonstitucionāla. Diemžēl Latvijā – kas citās jomās visos iespējamos veidos cenšas pārcentīgi atdarināt amerikāņus – par nācijas attīstību atbildīgajām amatpersonām šajā jautājumā ir citi ieskati.

Eiropā laicīgas valdības reliģiskie oponenti uzskata: ja arī valstij nav jānosaka valdošā reliģija vai jāprasa reliģisko ceremoniju ievērošana, valdībai tomēr vajadzētu būt reliģiskās ētikas un kristīgo vērtību ietekmētai, lai darbotos "kārtīgi" un veicinātu ētiskos standartus gan valdības iekšienē, gan ārpus tās. Musulmaņi uzskata, ka politiskā dzīve var pienācīgi risināties tikai islāma likumu ietvaros. Islāmticīgie uzskata, ka Dieva likums ir universāli pareizs un dod labumu visiem cilvēkiem, tāpēc jebkurš valsts likums vai darbība, kas ir pretstatā Dieva likumam, nodarīs ļaunu iedzīvotājiem un sadusmos Dievu. Daudzi musulmaņi uzskata Rietumos radušos baznīcas un valsts šķirtības jēdzienu par sacelšanos pret Dieva likumu.

ASV konstitūcijā nav pieminēts Dievs

Baznīcas un valsts šķirtības pretinieki Amerikā atzīmē, ka ASV tēvi-dibinātāji norādījuši, ka vēlas baznīcas aktīvu lomu valdības darbā, taču negrib valdības iejaukšanos baznīcas lietās. Kopš 1977. gada katru ASV kongresa sesiju atklāj ar lūgšanu. ASV pastāvēšanas pirmajos 100 gados bija spēkā noteikums, ka valsts skolu skolotājiem jāpauž kristietība. Taču kritiķi iebilst, ka tēvi-dibinātāji nav izveidojuši Ameriku par kristīgu valsti un no konstitūcijas, kurā nav pieminēts ne Dievs, ne vēl jo mazāk tāds Jēzus, projekta svītrots noteikums, ka valsts amatpersonām jābūt kristiešiem.

ASV cilvēktiesību deklarācijas autors Džeimss Medisons vairākkārt uzsvēris, "praktisko atšķirību starp reliģiju un valdību, kas ir būtiska to abu tīrībai un ko garantē konstitūcija". Nevienu nevar piespiest finansēt kādu reliģiju, bet jebkuram ir tiesības pievērsties jebkurai reliģijai. ASV tiesās ir bieži izskatītas ar reliģijas jautājumiem saistītas lietas. Tiesa atbalstīja skolēnu nogādāšanu ar autobusiem privātās reliģiskajās mācību iestādēs, taču aizliedza reliģisku apmācību, Bībeles lasīšanu un lūgšanu skaitīšanu sabiedriskajās skolās, tajā skaitā mācītāju lūgšanas skolas beigšanas sarīkojumā, to atļaujot ārpus skolas teritorijas mācību laikā.

Norvēģijā ir valsts baznīca, taču iedzīvotāji nav reliģiozi

Daudzās valstīs ar likumu nostiprināts šo zemju tradicionālo reliģiju statuss. Šāda prakse dod iespēju valstij izmantot tradicionālo reliģisko organizāciju palīdzību kultūras, morāles, garīgās un patriotiskās audzināšanas jomās. Valsts reliģiju raksturo tās finansējums no valsts budžeta, valsts ierēdņu piedalīšanās baznīcas lietu kārtošanā. Tikai valsts reliģiju sludinošajiem garīdzniekiem ir tiesības rīkot dievkalpojumus cietumos, skolās. Tikai valsts reliģiju sludinošos garīdzniekus uzaicina uz oficiāliem valsts pasākumiem. Valsts reliģijas vadība aktīvi iejaucas valsts lietās.

Saskaņā ar konstitūciju šāds statuss Norvēģijā ir luterāņu baznīcai, ar kuru sevi saista 86% valsts iedzīvotāju, taču šo valsti nekādi nevar dēvēt par "reliģiozu" vai "klerikālu". Tikai 10% iedzīvotāju apmeklē reliģiskus pasākumus biežāk nekā reizi mēnesī. Bērnu kristīšana samazinājusies no 97% 1960. gadā līdz 81% 1999. gadā. Iesvētīšanas ceremonijā piedalās aptuveni 70% jauno cilvēku. Kāda aptauja liecina, ka tikai 47% atbildētāju uzskata sevi par kristiešiem. Cita aptauja liecina, ka norvēģi ir vismazāk reliģiozi, salīdzinot ar citu rietumvalstu iedzīvotājiem. Taču tikai 9% norvēģu skaidri norādījuši, ka ir ateisti. Vislielākā iedzīvotāju grupa – 46% – uzskata sevi ne par reliģioziem, ne ateistiem.

Baznīcas galva ir Norvēģijas monarhs, kuram jābūt luterāņu ticības. Karaļnams pārņēma baznīcas īpašumus 16. gadsimtā, kad luterānisms kļuva par oficiālo reliģiju. Baznīcas darbību nosaka parlamenta pieņemtie likumi un piešķirtais finansējums, bet ikdienas darbība norit bīskapu pārraudzītās 11 diecēzēs. Trīs reizes gadā rīko bīskapu konferences, bet piecas reizes gadā sanāk nacionālā padome, kurā no 15 dalībniekiem 10 ir laji. Padomē līdz ar baznīcas lietām apspriež izglītības, jaunatnes un citus jautājumus. Valsts bērnu dārzos un skolās ir obligātas kristīgās morāles un audzināšanas stundas. Norvēģijas baznīcai ir raksturīga laju aktīva piedalīšanās sociāli svarīgu problēmu apspriešanā. Baznīca apsaimnieko visas valsts kapsētas, dod kapelānus armijai, slimnīcām un cietumiem. Valsts pārskaita reliģiskajām un humanitārajām organizācijām no 500 līdz 600 kronām par katru reģistrēto organizācijas biedru.

Norvēģijas sabiedrībā turpinās diskusijas par baznīcas un valsts šķirtību. Pēdējā laikā gan parlamentā, gan sabiedrībā gūst pārsvaru viedoklis, ka tām jābūt šķirtām.

Katoļu baznīca – "pirmā starp līdzīgām"

Tradicionālo reliģiju tiesiskais statuss dažādās valstīs ir atšķirīgs. Anglijā tradicionālā reliģija ir anglikāņu, Izraēlā – jūdaisms, Argentīnā – Romas katoļu baznīca. Šajās valstīs ir garantēta ticības brīvība un līdz ar valstisko darbojas arī citas konfesijas. Dažās valstīs (Vācijā, Japānā) nevienai reliģijai nav oficiāla juridiska statusa, taču kāda no pastāvošajām baznīcām cenšas iegūt noteicošu ietekmi. Vācijas konstitūcija paredz obligātu reliģisko apmācību valsts skolās, turklāt runa ir par luterānismu. Bulgārijas konstitūcija nosaka ticības brīvību, reliģijas šķirtību no valsts, aizliedz izmantot reliģiskās organizācijas politiskos nolūkos, taču atzīst, ka "tradicionālā reliģija Bulgārijā ir austrumu pareizticība". Mongolijas konstitūcijā nostiprināts budisma vadošais stāvoklis, aizliedzot "veikt darbības, kas ir svešas mongoļu tautas tradīcijām un paražām".

Grieķijas konstitūcijā teikts, ka valstī valdošā reliģija ir austrumu pareizticīgā baznīca, kas atzīst par savu galvu Jēzu Kristu, ir nesaraujami saistīta savā mācībā ar lielo Konstantinopoles baznīcu un stingri ievēro apustuļu svētos kanonus un tradīcijas. Kad Grieķija 19. gadsimtā ieguva valstisku neatkarību, izveidojās Elādas autokefālā baznīca ārpus Konstantinopoles patriarhāta. Grieķijas konstitūcijā ir arī vairāki panti, kas nosaka klosteru zemes un īpašuma statusu. Aptaujas liecina, ka Grieķijā, kur 97% iedzīvotāju uzskata sevi par grieķu pareizticīgajiem, pieaug sabiedrības atbalsts baznīcas un valsts šķirtībai.

Visnotaļ kategoriski noteikta valsts attieksme pret baznīcu Dānijas, Islandes un Īrijas konstitūcijās. Dānijā oficiālā ir evaņģēliskā luterāņu baznīca, kas bauda valsts atbalstu. Dānijas karaļnama galva ir arī valsts baznīcas oficiālais vadītājs. Īrijas konstitūcijā teikts, ka "publiski jāgodā visvarenais Dievs". Valsts apņemas godāt viņa vārdu un cienīt reliģiju. Valsts atzīst svētās apustuliskās Romas katoļu baznīcas, kurai seko ievērojams iedzīvotāju vairākums, kā reliģijas glabātājas īpašo stāvokli. Valsts arī atzīst īru baznīcu, presbiteriāņu baznīcu Īrijā, īru metodistu baznīcu, īru kvakeru reliģisko apvienību, ebreju draudzes un citas reliģiskās apvienības, kas pastāv Īrijā, 1937. gadā stājoties spēkā valsts konstitūcijai.

Islandes konstitūcija nosaka, ka evaņģēliskā luterāņu baznīca ir valsts baznīca un bauda valsts atbalstu un aizgādību.

Izraēlas konstitūcijā nav stingri noteikts kādas reliģijas valstiskais statuss, taču norādīts, ka tiesības uz repatriāciju Izraēlā ir katram ebrejam, bet ar noteikumu, ka viņš pieder jūdu ticībai. Izraēlas Augstākā tiesa lēmusi, ka ebreji, kuri pieņēmuši kristietību, zaudē tiesības apmesties Izraēlā.

Spānijā nav valsts reliģijas. Likums par reliģijas brīvību kā vienīgo ierobežojumu paredz citu pilsoņu tiesību aizsardzību īstenot savas brīvības un pamattiesības, kā arī sabiedrības drošības, veselības un morāles aizsardzību. Likumā pieļauta iespēja "slēgt īpašas vienošanās par valsts sadarbību ar tām baznīcām un reliģiskajām kopienām, kas, spriežot pēc to darbības apjoma un ticīgo skaita, ir acīmredzami iesakņojušās Spānijā". Bez tradicionālās katoļu baznīcas Spānijā tikai evaņģēlisko kopienu federācijai, izraēļu kopienu apvienībai un islāma komisijai ir vienošanās ar valdību par kulta un apbedīšanas vietu neaizskaramību, reliģiozo noteikumu atzīšanu un zināmām nodokļu atlaidēm. Ticīgie no citām kopienām, kas ir iekļautas reliģisko apvienību sarakstā, bet kurām nav vienošanās ar valdību, var darboties vispārīgo likumu ietvaros.

Itālijā, kur baznīca ir oficiāli šķirta no valsts, to attiecības regulē īpašas vienošanās un likumi, piemēram, konkordāts par attiecībām ar katoļu baznīcu. Konstitūcijā noteikta valsts pamata reliģija un tās statuss: "Valsts un katoļu baznīca ir neatkarīgas un suverēnas katra savā jomā." Iznāk, ka konstitūcija iedala reliģijas divos veidos: katoļu, ar ko valstij noslēgts konkordāts un kura ir "itāliešu tautas vēsturiskais mantojums", un nekatoliskās reliģijas. Lai gan konstitūcija nosaka, ka pilsoņi ir vienlīdzīgi neatkarīgi no ticības un ka visas reliģijas ir vienādi brīvas likuma priekšā, katoļu baznīca tomēr ir "pirmā starp līdzīgajām".

Somijas konstitūcijā uzsvērta evaņģēliski luteriskā baznīca kā galvenā no valsts interešu viedokļa: "Evaņģēliski luteriskās baznīcas organizāciju un tās vadību nosaka likums par baznīcu. Citu, jau pastāvošo reliģisko apvienību darbību, nosaka esošie likumi vai tie, ko vēl pieņems. Jaunu reliģisku apvienību izveidošana ir atļauta, ievērojot likumu."

Lietuvas konstitūcijā teikts, ka "valsts atzīst Lietuvā tradicionālās baznīcas, kā arī citas reliģiskās organizācijas, ja tām ir atbalsts sabiedrībā un to mācība un ceremoniāli nav pretrunā likumam un tikumībai".

Armēnijas konstitūcija nosaka, ka armēņu apustuliskā baznīca ir armēņu tautas nacionālā baznīca un nācijas saglabāšanas un garīgās dzīves rosināšanas svarīgs balsts. Likums paredz ticības brīvību un reliģisko organizāciju brīvu darbošanos pēc saviem statūtiem.

Gruzijā kopš 2001. gada pastāv konkordāts starp valsti un Gruzijas autokefālo pareizticīgo apustulisko baznīcu. Vienošanās paredz, ka baznīca pilda savas funkcijas, vadoties no kanonisko tiesību normām. Garīdzniekus neiesauc armijā, viņiem ir tiesības neatklāt faktus, kas viņiem uzticēti kā garīgajiem padomdevējiem. Valsts atzīst baznīcas reģistrētās laulības un valsts nodrošina kapelānu institūta izveidošanu armijā un cietumos. Pareizticības mācību programmas un skolotāju kandidatūras apstiprina valsts pēc baznīcas iesnieguma. Baznīcas īpašums ir atbrīvots no zemes un īpašuma nodokļa, valstij nav tiesību atsavināt baznīcas īpašumu. Gruzijā baznīcai ir tiesības saņemt ziedojumus un ienākumus no īpašuma iznomāšanas.

Valsts un baznīcas attiecības Latvijā Latvijas Republikas Satversmē teikts, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Pēc ilgām diskusijām par to, ar kādiem likumiem regulēt valsts un baznīcas attiecības, par pamatu ņemts starp Vatikānu un Latvijas valsti jau pirms Otrā pasaules kara noslēgtais konkordāts, kas pārstrādāts un piemērots citu tradicionālo konfesiju vajadzībām. 2004. gadā parakstīts līgums starp valsti un septiņām tradicionālajām baznīcām – Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu, Latvijas pareizticīgo baznīcu, baptistu draudžu savienību, vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālo padomi, septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienību, apvienoto metodistu baznīcu un Rīgas ebreju reliģisko draudzi.

Ar šiem līgumiem tādējādi atzīta minēto tradicionālo kristīgo baznīcu īpašā loma Latvijas tiesiskās iekārtas pastāvēšanā un sabiedrības vērtību sistēmā, kā arī to ieguldījums sabiedrības morāles un socializācijas procesā, noteikta Latvijas valsts un baznīcu sadarbība izglītības, sociālās un garīgās aprūpes jomā. Izstrādāti likumprojekti, lai noteiktu katras minētās konfesijas baznīcas statusu Latvijā, draudžu veidošanas kārtību, tiesības slēgt laulību, apsaimniekot īpašumus un iegūt izglītību. Likumprojektos noteikts, ka baznīca nodrošina tās īpašumā vai valdījumā esošo kultūras un vēstures pieminekļu saglabāšanu. Likumprojekti skar arī jautājumus par darba tiesiskajām attiecībām, paredzot, ka, pieņemot vai atlaižot darbinieku, svarīga ir viņa ticība un lojalitāte baznīcai. Normatīvie akti, kas skar baznīcu, pirms to pieņemšanas, valstij jāsaskaņo ar attiecīgo baznīcu.

Eksperti uzskata, ka pašreizējo ticības mācīšanas noteikumu atbilstība Satversmei ir vairāk nekā apšaubāma, jo tajos vērojama atšķirīga attieksme pret dažādām reliģijām, kas uzskatāma faktiski par diskrimināciju.

Latvijā ilgstoši līdzās ir pastāvējušas dažādas reliģijas, to savstarpējās attiecības un attiecības ar valsti pārsvarā bijušas labas. Diskusijas par šo tēmu saasinājās, kad izsludināja Reliģisko organizāciju likumu. Pēc tā, kad Saeima ratificēja Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu, atkal diskutē par to, vai Latvijā pret visām reliģijām nodrošināta vienlīdzīga attieksme, kas ir neatņemama reliģijas brīvības sastāvdaļa. Šo jautājumu aizvien biežāk uzdod arī saistībā ar tiesībām mācīt ticības mācību valsts un pašvaldību skolās.

Latvijā, atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 6. pantam, ticības mācību persona var apgūt reliģisko organizāciju mācību iestādēs. Valsts un pašvaldību skolās var apgūt kristīgās ticības mācību, ko māca evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi. Nacionālo minoritāšu skolās var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību. Varētu likties, ka iespēju ir daudz un Latvijā šajā jomā viss ir kārtībā, taču tā tas diemžēl nav. Galvenokārt šīs bažas attiecas uz ticības mācības mācīšanu valsts un pašvaldību skolās.

Reliģisko organizāciju likumā noteikts, ka kristīgās ticības mācību finansē no valsts budžeta. Bet tas ir pretrunā ar Satversmes 99. pantā nostiprināto principu, ka baznīca ir atdalīta no valsts, jo, finansējot ticības mācību, valsts sniedz atbalstu kādai reliģijai, tādējādi palīdzot izplatīt tikai to, nevis veikt svēto pienākumu iepazīstināt jauno paaudzi ar pasaules reliģijām un to vēsturi vispār.

Jāsaka gan, ka tā ir katras valsts brīva izvēle, kā veidot attiecības ar baznīcu, tāpēc dažādās valstīs arī sastopami dažādi risinājumi. Piemēram, ASV uzskata, ka ticības mācības nefinansēšana no valsts budžeta ir garants reliģiju neatkarībai no valsts, jo līdz ar finansējuma piešķiršanu valstij rastos arī iespēja izdarīt spiedienu uz reliģijām. Savukārt Vācijā un Portugālē ticības mācību finansē no valsts budžeta, neskatoties uz to, ka šajās valstīs arī ir noteikta valsts un baznīcas šķirtība. Daži pētnieki iesaka bijušajās komunistiskajās valstīs vismaz pārejas periodā valstij sadarboties ar baznīcu, lai baznīca varētu atgūt savulaik atņemtos īpašumus, kā arī atgūt savu vietu sabiedrībā. Līdz ar baznīcas nostiprināšanos vienlaikus notiek arī sabiedrības morāles un tikumu nostiprināšanās, kas šobrīd ir ļoti nepieciešams process. Taču, raugoties no formāli juridiskā viedokļa, ticības mācības finansēšana no valsts budžeta ir pretrunā ar valsts un baznīcas šķirtības principu un Satversmi, tādējādi – faktiski pretlikumīga. Reliģiskās organizācijas sūdzas, ka, atbilstoši Reliģisko organizāciju likumam, Latvijas un pašvaldību skolās māca tikai kristīgās ticības mācību. Turklāt to var darīt tikai piecas likumā norādītās konfesijas, bet šādas tiesības konstitucionāli pienāktos arī citu konfesiju pārstāvjiem.

Juriste Anita Kovaļevska uzskata, ka pašreizējo ticības mācības mācīšanas noteikumi neatbilst Satversmei. No vienas puses, reliģijas brīvības princips nenozīmē, ka valstij ir jāļauj valsts un pašvaldību skolās mācīt ticības mācība. Valstij jāgarantē mācības izplatīšanas iespēja, taču mācību var arī izplatīt, to mācot privātskolās vai svētdienas skolās. Taču, no otras puses, ja reiz valsts noteikusi, ka valsts un pašvaldību skolās var mācīt ticības mācību, tad tam katrā ziņā jānotiek uz vienlīdzīgiem pamatiem, kā to prasa arī Satversmes 91. pants. Tas gan nenozīmē, ka šīs tiesības jāpiešķir pilnībā visiem, kas to vēlas. Reliģiskā izglītība ir nozīmīga izglītības sastāvdaļa, tai ir liela ietekme uz cilvēka vērtību sistēmu veidošanos, tāpēc rūpīgi jāizvērtē, kam piešķirt šādas tiesības, lai nerastos tāda situācija, ka bērnus izglīto, piemēram, pretvalstiskā garā vai neatbilstoši vispārpieņemtām morāles normām.

Tomēr nav pamata uzskatīt, ka Reliģisko organizāciju likuma 6. pantā nosauktās konfesijas patiešām ir vienīgās, kam var uzticēt ticības mācības mācīšanu valsts un pašvaldību skolās. Pirmkārt, rodas jautājums, kāpēc šīs tiesības piešķirtas tikai kristiešiem. Piemēram, jūdaisms Latvijā pastāv jau vairākus gadsimtus, kļuvis par Latvijas kultūras mantojuma daļu, pierādījis savu lojalitāti valstij. Kāpēc gan jūdaistiem ir tiesības mācīt savu ticības mācību tikai minoritāšu skolās vai reliģisko organizāciju mācību iestādēs? Otrkārt – kāpēc šīs tiesības piešķirtas tikai šīm konkrētajām piecām kristiešu konfesijām, ja, piemēram, tiesības laulāt atbilstoši Civillikumam piešķirtas arī Septītās dienas adventistiem un metodistiem. Šeit vērojama atšķirīga, diskriminējoša attieksme pret dažādām reliģijām, turklāt pastāv šaubas, par šīs atšķirīgās attieksmes pamatotību. Bet, ja atšķirīga attieksme nav pamatota, tā ir uzskatāma par diskrimināciju un ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu. Un, protams, ka atsevišķs sarunas temats ir pašu "visa labā un taisnīgā" sludinošo kristiešu klusējoši piekrītošā attieksme pret tāda veida citu ticību diskrimināciju.

Krievijas baznīca sadarbojas ar varu

Tikai trīs pasaules valstīs – ASV, Francijā un Krievijā – valdībai nav oficiālas vienošanās ar baznīcu par savstarpējām attiecībām. ASV kā jau sākotnēji šaubīgu imigrantu valstī tās tēvi-dibinātāji paredzēja baznīcas šķirtību no valsts, lai gan reālajā dzīvē šī šķirtība tomēr ir visnotaļ nosacīta. Francijā valsts norobežojas no visām reliģiskajām aktivitātēm, taču nav spējusi izvairīties no dažādu konfesiju ticīgo konfliktiem. Krievija lepojas ar senajām pareizticības tradīcijām, taču komunistu varas laikā propagandētais ateisms būtiski aizcirtis ticības saknes.

Pētnieki uzskata, ka Krievijai nav izdevies izmantot tradicionālo reliģisko organizāciju ievērojamo potenciālu iedzīvotāju garīgajā un tikumiskajā audzināšanā. Tajā pašā laikā Krievijā, pārkāpjot likumus, veidojas dažādas marginālas sektas un pat noziedzīgas grupas reliģijas aizsegā. "Ja garīdzniecībai trūkst garīguma, baznīca sabrūk un tuvojas izzušanai," atzīst Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Aleksijs II.

Krievijas sociologi atzīst, ka cilvēku centienus panākt sabiedrisku izlīgumu privatizējusi politiskā vara, bet vēlmi panākt iekšējo izlīgumu savukārt privatizējusi baznīcas vara. Vēsture liecina, ka varas maiņa vienmēr bijusi saistīta ar īpašuma pārdali. Tā 1917. gadā boļševiki iznīcināja visus varas atzarus, atstājot tikai vienu valdošo partiju. Baznīcu šķīra no valsts, uz laiku saraujot laicīgās un garīgās varas savijumu Krievijā.

Krievijas patvaldnieki jau Romanovu dinastijas sākumā pirms 400 gadiem bija apvienojuši laicīgo un garīgo varu. Šo tradīciju iedibināja cara Mihaila Romanova tēvs patriarhs Filarets, kurš bija faktiskais Krievijas valdnieks. Pēteris I iedibināja Svēto sinodi, oficiāli nostiprinot baznīcas un valsts kopdzīvi. Viņš atcēla grēksūdzes noslēpumu, piespiežot garīdzniekus kļūt par ziņotājiem.

Pat boļševiku asiņainās diktatūras gados, kad nobendēti tūkstošiem mācītāju, pati baznīcas vadība tomēr nesteidzās atdalīties no neticīgo varas. Pareizticīgo baznīcas patriarhs Tihons un metropolīts Sergijs darīja visu, lai varētu atgriezties valsts varas struktūrā. "Viņu kurss bija – uzņemties mazāko grēku, lai izbēgtu no lielākā," savu priekšgājēju politiku raksturojis pašreizējais Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Aleksijs II. "Šis kompromisa kurss aizēnoja baznīcu. Aizēnošana izpaudās dažādā veidā, tajā skaitā arī ar lojalitātes pasludināšanu (boļševiku varai)", atzinis patriarhs Aleksijs, kurš turpina savu priekšgājēju kursu un bieži redzams kopā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Aleksija straujā karjera, desmit gados no ierindas mācītāja kļūstot par metropolītu un baznīcas oficiālajās delegācijās apmeklējot desmitiem ārvalstu, liek domāt par ciešu saistību ar varas iestādēm. VDK Igaunijas nodaļas arhīvā ir informācija, kas liecina, ka bijušais Tallinas arhibīskaps un vēlākais Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Aleksijs II bijis VDK ziņotājs ar segvārdu "Drozdovs".

Bijušais VDK apakšpulkvedis Konstantins Preobraženskis, kurš tagad dzīvo ASV, uzskata, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš atzinis reliģijas lielo lomu Krievijas dzīvē, pārveidojis VDK un vēl palielinājis tā pēcteča Federālā drošības dienesta varu. Viņaprāt, Krievijā joprojām pastāv valsts un baznīcas "simfonijas" princips, jo kandidatūras uz augstākajiem baznīcas amatiem joprojām saskaņo politiskajās aprindās.

Gūst peļņu no ticīgajiem

Tautas gudrība māca – ja nevari kādu uzvarēt, pievienojies tam. Krievijā baznīca un partija vienojās par ietekmes jomu sadali un labi sadzīvo vēl šodien. Juku un varastrīču laikos ir apdraudēta gan laicīgā, gan baznīcas vara. Pēc īsa apjukuma brīža 1991. gadā, kad saira padomju impērija, valsts un baznīca Krievijā kopīgi devās pa kapitālisma ceļu. Garīdznieki nekautrējās apslacīt ar svēto ūdeni bandītu mersedesus, pareizticīgā baznīca faktiski kļuva par tirdzniecības firmu, kas ražo savas preces un eksportē cigaretes ar atvieglotām muitas un nodokļu likmēm un pat sadarbojas ar Aizsardzības ministriju militārās tehnikas un īpašumu (lidostu, rūpnīcu, sakaru centru) privatizācijā. Baznīcai parādījušies rēķini ārzemju bankās, jo tās pārstāvji iesaistījušies arī naftas tirdzniecībā. 90-to gadu vidū patriarhs Aleksijs savā rezidencē rīkoja svinīgas pusdienas par godu tabakas lielfirmas "Philip Morris" pārstāvjiem.

Baznīca ir ideāla ieguldījumu vieta, īpaši celtniecības darbiem. Te pieejams lēts darbaspēks, valsts garantētas nodokļu atlaides, turklāt baznīcas rēķinus nepētīs neviens nodokļu inspektors. Peļņas gūšana no citu cilvēku ticīguma ir ļoti ienesīgs bizness. Vajadzīga tikai draudzība ar varu un pietiekams skaits ticīgo. Kritiķi uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca (un jebkura cita baznīca) mazāk domā par ticīgo dvēselēm, vairāk par savas ietekmes palielināšanu. Politiķiem un uzņēmējiem bija vajadzīga baznīca, lai veidotu morālu pamatu amorālai rīcībai, bet baznīcai bija vajadzīgi politiķi un uzņēmēji, lai privatizētu to, kas agrāk bija kompartijas ideoloģiskās nodaļas uzskaitē. Baznīca atguvusi īpašumus un klusē par vardarbību Čečenijā, par valsts izlaupīšanu, par morāles principu katastrofisku kritumu. Krievijas pareizticīgo baznīcas mākslas un rūpniecības uzņēmuma "Sofrino" gada apgrozījums pārsniedz 30 miljonus dolāru. Šis uzņēmums ar Krievijas valdības piekrišanu saņēmis atļauju bez muitas nodevas ievest vīnu. Eksperti norāda, ka Krievijas pareizticīgo baznīcas finanšu necaurskatāmība un atbrīvojums no daudziem nodokļiem veicina korupciju baznīcas kalpotāju vidū un piesaista kriminālās struktūras, īpaši nelegālos zelta izstrādājumu tirgoņus.

Krievijas baznīcas vēstures pētnieki atzīmē, ka no varas viegli iemācīties snobismu, autoritārismu, savtīgumu. Pareizticība kā Krievijas galvenā reliģija pārvēršas ietekmīgu cilvēku prātu ietekmēšanas mehānismā, par vēl vienu varas atzaru. Notiek kristietības gara reinkarnācija materiālos labumos, pārliecinoši aizmirstot par kristietības pamatos sludināto cilvēka pieticību. Nobela balvas laureāts fizikā Vitālijs Ginzburgs iesaka Krievijas pareizticīgajai baznīcai "mazināt revanšistisko dedzību" tās ietekmes vairošanā un vairāk rūpēties par garīgajām un morālajām vērtībām.

Eiropa un kristīgās vērtības

Pirms gada Eiropas Savienības izpildorgāns Eiropas Komisija noraidīja Polijas priekšlikumu atzīt, ka Eiropas Savienības pamatā ir kristīgās vērtības, taču daudzās ES valstīs turpinās diskusijas par šo jautājumu. Vācijas, kas no 2007. gada janvāra pārņem ES prezidentūru, kanclere Angela Merkele, protestantu mācītāja meita, atbalstījusi pāvesta Benedikta XVI aicinājumu atzīt Eiropas kristīgo mantojumu un grib atsākt debates par šo jautājumu. Polijas, Vācijas un dažu citu valstu mēģinājumu pieminēt kristietību vai vienkārši Dievu ES konstitūcijā sadurtos ar laicīgās Francijas pretestību, kuras pusē nostātos Britānija un ziemeļvalstis. Turklāt jebkura reliģiska atsauce ES konstitūcijā varētu izjaukt trauslo pamieru starp Eiropas musulmaņiem un jūdiem, un to jau atkal neviens šodien nevēlas.

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" februāra numurā (Nr.42)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form