Zinātnes atklājumi padarot reliģiju cildenāku

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Zinātne balstās uz pierādījumu analīzi, reliģijai pietiek tikai ar ticību. Ja svētajos rakstos aprakstītie brīnumi runā pretī dabas likumiem, ticīgajiem tas nav šķērslis uzskatīt savu dievu par visvarenu. Daļa ļaužu uzskata, ka viņu reliģiskā ticība ir absolūti patiesa, bet maldīga esot zinātne un visi tās atzari, jo tos radījuši cilvēki, kam esot dabiski kļūdīties. No viedokļu pretišķības šāds strīds zināmos apstākļos var izvērsties asiņainā konfliktā un prasīt daudz upuru. Zinātne pamatojas dabas procesu novērošanā un analīzē. Ja arī daļa zinātnieku uzskata, ka pastāv kāda dievība, tad tā, viņuprāt, neiejaucas dabas procesos. Visvairāk zinātnisko strīdu rodas dažādu zinātņu saskarsmes jomā, kur risinās karsti strīdi par jauniem atklājumiem. Debašu iznākumu nosaka iegūtie pierādījumi. Bet pasaulē ir arī aptuveni 270 lielāku reliģisku grupējumu un tūkstošiem mazāku sektu, no kurām lielākā daļa pretendē uz vienīgo un absolūto patiesību, ko saviem piekritējiem dievišķā atklāsmē devis Dievs vai kāds par tā pārstāvi uzdevies avantūrists. Bībelē ir desmitiem aprakstu par notikumiem, kuru atkārtošana mūsdienās vairākumam kristiešu nav nepieņemama, piemēram, prostitūtu sadedzināšana, verdzības attaisnošana, vispārēja sieviešu tiesību ierobežošana. Daudzi ticīgie uzskata, ka Zemei ir mazāk par 10 000 gadu un Bībelē aprakstītā pasaules radīšana un vispārējie plūdi patiešām notikuši, lai gan 95% zinātnieku noraida Bībeles burtisku vērtējumu. Pētnieki secinājuši, ka Zemei ir aptuveni 4,5 miljardi gadu un pasaule un dzīvās būtnes attīstījušās evolūcijas ceļā. ASV dzīvojošie mormoņu draudzes locekļi tic, ka viņu ticībai piederīgie ieceļojuši Amerikā no Palestīnas pirms vismaz tūkstoš gadiem. Arheologi noraida šādu pieņēmumu. Daudzi ticīgie uzskata tā dēvēto Turīnas līķautu par Jēzus Kristus mirstamģērbu, taču daudzi zinātnieki tam iebilst. Konservatīvie kristieši uzskata, ka homoseksuālisms ir nenormālība, ko varot izlabot ar lūgšanām un padomiem. Cilvēka seksualitātes pētnieki secinājuši, ka homoseksuāla orientācija nelielam cilvēku skaitam ir kopš dzimšanas un to daļēji nosaka iedzimtība. Zinātne attīstās, izvērtējot jaunus datus un atmetot kļūdainos pieņēmumus. Reliģiskie ticējumi, īpaši tie, kas izklāstīti svētajos rakstos, faktiski nav mainījušies gadsimtu gaitā, lai gan daudzas Bībeles ainas mūsdienās izprot simboliskā, nes tiešā nozīmē. Debesis vairs neuzskata par dievticīgo mītni virs mūsu galvām, bet elli – grēcinieku soda vietu zem zemes. Vairākums cilvēku vairs netic, ka Zeme ir plakana, ka Saule griežas ap Zemi un ka zibens un pērkons ir Sātana un viņa dēmonu darbs. Starp zinātni un reliģiju joprojām saglabājas daudz konfliktu, un vēsture liecina, ka vairākumā no tiem pārliecinošākas pozīcijas ir zinātnei. 1898. gadā Kornela universitātes profesors Endrū Vaits uzrakstīja grāmatu "Zinātnes un teoloģijas cīņas vēsture kristīgajā pasaulē", kur izpētīja daudzus ar reliģiju saistītos konfliktus, kuru atrisināšana prasījusi gadu desmitus un pat gadu simtus. Kopš modernistu un fundamentālistu pretstāves iezīmēšanās, liberāli noskaņoti ticīgie ir apliecinājuši gatavību pieņemt zinātniskos atklājumus un iekļaut tos savās teoloģiskajās un morāles nostādnēs. Klasisks piemērs ir attieksme pret evolūcijas teoriju, ko formulējis Čārlzs Darvins savā 1859. gadā publicētajā pētījumā "Par sugu izcelsmi". Katoļu baznīca un daudzas citas konfesijas atzinušas evolūcijas mācību, taču konservatīvie kristieši turpina uzskatīt par vienīgo patieso Bībelē izklāstīto cilvēka un citu sugu rašanos pēc Dieva gribas. Zinātne dod atbildi uz cilvēku vēlmi izzināt un izprast pasauli. Reliģija mēģina palīdzēt izprast pasaules pastāvēšanas jēgu. Britu pētniekam Īzakam Ņūtonam bija sholastiski reliģiski uzskati, taču tas nekavēja viņu kļūt par dižu fiziķi. Vai zinātnes un reliģijas mērķi ir savietojami? Vai Visumā ir vieta morālei un – vai lietu dabiskā kārtība ir svarīga cilvēku dzīvē un vērtību sistēmā? "Kad reliģijas skolotāji būs beiguši savu izskaidrošanas darbu, viņi noteikti ar prieku atzīs, ka patieso reliģiju ir padarījuši cildenāku un dziļāku zinātnes atklājumi," teicis Alberts Einšteins. "Reliģijas izkliedējas, karaļvalstis sabrūk, bet zinātnes darbi paliek uz visiem laikiem," Samarkandas astronomijas observatorijas ēkas akmens sienā iekalti 15. gadsimta astronoma, vēsturnieka un dzejnieka, Tamerlana mazdēla Ulugbeka vārdi.

Vai var ticēt Bībelei?

Aptaujas liecina, ka Amerikā aptuveni puse pieaugušo iedzīvotāju uzskata, ka Zeme radusies tikai pirms 6000 gadiem, jo "tā teikts Bībelē". Konservatīvie kristieši tic Bībeles nekļūdīgumam, izņemot tos gadījumus, kad aprakstītie notikumi acīmredzami būtu jāsaprot simboliski. Viņuprāt, Bībeles autorus iedvesmojis Dievs, ļaujot izvairīties no jebkādām kļūdām. Liberālie kristieši atzīst Bībeles garīgās patiesības, taču atzīmē, ka tās autori dzīvojuši laikā pirms lielajiem zinātniskajiem atklājumiem. Arī daudzi zinātnieki tic Dieva pastāvēšanai, taču vairākums no viņiem neuzskata, ka Dievs regulāri iejauktos Visuma procesos un izkārtotu dabas likumus. Viņuprāt, brīnumi dabā vai nu nenotiek, vai ir ārkārtīgi reti. Viņi neatsaucas uz Bībeli kā vadlīniju saviem pētījumiem. Amerikas indiāņu ticējumu sekotāji uzskata, ka viņu senči vienmēr apdzīvojuši Amerikas kontinentu. Orālā tradīcija nodod šo ticējumu no paaudzes paaudzei. Mormoņi uzskata, ka senebreji izceļoja no Palestīnas un devās pāri Atlantijas okeānam vairākos migrācijas viļņos aptuveni 2300 un 600 gadus pirms Kristus. Konservatīvie kristieši uzskata, ka cilvēki kādreiz runāja vienā valodā, bet Dievs izraisīja valodu sajaukšanos Bābeles tempļa celtniecības laikā, kas esot bijis aptuveni 2300 gadus pirms Kristus. Vairākums zinātnieku uzskata, ka Ziemeļamerika bija neapdzīvota, līdz tur pāri Beringa zemes šaurumam aptuveni 40 000 gadus pirms Kristus ieradās mūsdienu indiāņu priekšteči. Zinātnieki to secinājuši, analizējot atrasto senlietu vecumu ar oglekļa metodi, kā arī izpētot seno cilvēku asins grupas un salīdzinot tās ar mūsdienu indiāņu ģenētisko struktūru un citiem datiem. Dažādu ticību piekritēji rada absolūtu haosu jautājumā par Visuma izcelšanos. Džainisma sekotāji noliedz, ka Visums būtu radīts. Senajos ķeltu mītos nav stāsta par pasaules radīšanu. Daudzas Ziemeļamerikas indiāņu ciltis uzskata, ka cilvēki nokrita no debesīm ūdenī un jūras dzīvnieki sanesa zemi no jūras gultnes, lai balstītu cilvēkus, izveidojot "bruņurupuču salu". Konservatīvie kristieši nepieļauj iespēju, ka Dieva iedvesmotie Bībeles autori būtu varējuši kļūdīties. Viņuprāt, ja cilvēks tic Jēzum kā Kungam un Glābējam, tad Svētais gars ienāk ticīgā ķermenī un viņš kļūst par jaunu būtni, kas spēj pareizi izprast Bībeli. Tie ir pamata ticējumi, kas esot pareizi pēc definīcijas un tāpēc ticējumu viltošana neesot iespējama. Zinātnieki uzskata, ka visas zinātniskās teorijas var viltot. Zinātniskajā izpētē jau sākotnēji ir ietverta doma, ka nekas nav absolūti pierādīts uz mūžīgiem laikiem. Pētniekiem vienmēr jābūt gataviem nākotnes eksperimentiem, kas pierādītu pastāvošās teorijas kļūdainību. Tādējādi zinātniskā metode ir pati sevi labojošs process, kas atklāj un izlabo iepriekš pieļautās kļūdas. Īzaka Ņūtona atklātie likumi par spēka, masas un paātrinājuma kopsakarībām atbilda tā laika priekšstatiem par dabas procesiem. Alberta Einšteina relativitātes teorija 20. gadsimtā lika pārskatīt viedokli par masas pastāvīgumu, ko apstiprināja eksperimenti. Patlaban uz apšaubīšanas altāra nolikta arī Einšteina mācība... Ilgus gadus kuņģa čūlu ārstēja ar pretstresa pasākumiem, zālēm, kas mazina kuņģa skābes koncentrāciju, un īpašu diētu, taču čūla nepārgāja par spīti visrūpīgākajai ārstēšanai. Tad austrāliešu pētnieki atklāja, ka kuņģa čūlu izraisa nevis asi ēdieni un pārlieka kuņģa skābe vai stress, bet gan baktēriju paveids H.pylori. Antibiotisks līdzeklis un kuņģa skābi bloķējošas zāles deva iespēju izārstēt čūlu vairāk nekā 80% pacientu. Kāds pētnieks rīkojās drosmīgi, inficējot pats sevi ar baktērijām, bet tad izārstējot ar antibiotikām.

Vatikāns stiprina katoļu identitāti

Par Vatikāna attieksmi pret vēstures faktiem, tajā skaitā reliģisko ticējumu izcelsmi, liecina pāvesta Benedikta XVI paustais viedoklis, ka citas kristiešu denominācijas, izņemot Romas katoļus, nav patiesas Jēzus Kristus baznīcas. Dokumentā, ko sagatavojusi ticības doktrīnas kongregācija, ko savulaik ar stingru roku vadīja pašreizējais pāvests Benedikts XVI, pareizticīgo baznīcas tomēr atzītas par patiesām baznīcām, taču tām piemīt "vaina" – pāvesta virsvadības neatzīšana. Taču šī "vaina" ir vēl dziļāka protestantu denominācijās, uzsvērts dokumentā, kas, domājams, vēl vairāk sarežģīs Vatikāna attiecības ar citām kristiešu baznīcām. Vatikāna izplatītajā dokumentā atkārtoti izklāstīts viedoklis, kas bija atrodams pretrunīgi vērtētajā tekstā "Dominus Iesus", ko 2000. gadā sagatavoja kardināls Jozefs Racingers, kurš, 2005. gada aprīlī kļūstot par pāvestu, pieņēma Benedikta XVI vārdu. Dokuments, ko izdevis Benedikta sekotājs ticības doktrīnas kongregācijas vadītāja amatā kardināls Viljams Levada, papildina dekrētu par latīņu mises atjaunošanu un tā mērķis ir labot "kļūdainās un divdomīgās" Otrā Vatikāna koncila interpretācijas. Otrais Vatikāna koncils notika no 1962. līdz 1965. gadam, un baznīcas reformisti to vērtē kā norobežošanos no pagātnes, kamēr konservatīvie, viņu skaitā arī pāvests Benedikts, to interpretē kā iepriekšējās 2000 gadus ilgās katoļu tradīcijas turpinājumu. Dokumentā atzīts, ka arī citām kristīgajām denominācijām piemīt "daudzi svētdarīšanas un patiesības elementi", taču uzsvērts, ka tikai katolicismam piemīt visi patiesas Kristus baznīcas elementi. Ticības doktrīnas kongregācijas sekretāra vietnieks tēvs Augustīns Di Noja norādīja, ka dokuments nemaina Vatikāna uzticību ekumēniskajam dialogam, bet domāts katoļu identitātes nostiprināšanai šajā dialogā.

Krievijas akadēmiķi ceļ trauksmi

Krievijas Zinātņu akadēmijas desmit īstenie locekļi nosūtījuši prezidentam Vladimiram Putinam atklātu vēstuli, paužot bažas par Krievijas sabiedriskās dzīves, tajā skaitā skolu mācību programmu, klerikalizāciju. Akadēmiķi pieprasa, lai prezidents kā konstitūcijas garants aptur Krievijas pareizticīgo baznīcas uzbrukumu laicīgajai izglītībai un zinātnei. Novērotāji uzskata, ka prezidentam būtu jādara zināms savs viedoklis līdz jaunā mācību gada sākumam 1. septembrī. Vēstulē akadēmiķi pauž sašutumu par baznīcas agresīvo nostāju pret laicīgo izglītību un zinātni. Vēstuli parakstījušo zinātnieku vidū ir Nobela balvas laureāti Žoress Alferovs un Vitālijs Ginzburgs. Rakstīt vēstuli prezidentam zinātniekus pamudināja šā (2006) gada martā notikušās XI Vispasaules krievu nacionālās sapulces rezolūcijas. Zinātnieki uzskata, ka to īstenošana nodarītu lielu ļaunumu Krievijas valsts uzbūves principiem un sabiedrības aktivitātēm, īpaši izglītības jomā. "Bija ļoti svarīgi vērsties pret baznīcas iespiešanos laicīgajās mācību iestādēs un zinātnē un stāties pretī valsts klerikalizācijai," paziņojis akadēmiķis Ginzburgs, uzsverot, ka Krievija ir laicīga valsts un saskaņā ar konstitūciju baznīca ir šķirta no valsts un skolas – no baznīcas. "Bet viņi grib ieviest ticības mācību jaunākajās klasēs," viņš teica. "Baznīcas iespiešanās valsts iestādē ir nopietns konstitūcijas pārkāpums," uzskata akadēmiķis. Zinātnieki uzskata par draudu laicīgajai izglītības sistēmai sapulces aicinājumu Krievijas valdībai ieviest skolās kā obligātu mācību priekšmetu "Pareizticīgās kultūras pamati". Sapulces rezolūcijā teikts, ka ""Pareizticīgās kultūras pamatu" apguve ir nepieciešama mūsu valstī, kur pareizticīgie veido iedzīvotāju absolūto vairākumu". "Vai ir pieļaujams tik nicinoši izturēties pret citu ticību pārstāvjiem un vai tas neatgādina pareizticīgo šovinismu?", vēstulē Putinam jautā akadēmiķi. Viņuprāt, nav pieļaujams teoloģiju pielīdzināt zinātnei, taču sapulces lēmumos uzstājīgi ieteikts iekļaut teoloģiju Augstākās atestācijas komisijas apstiprināto specialitāšu sarakstā. "Kāpēc teoloģija, tas ir, reliģisku dogmu apkopojums, būtu jāpieskaita zinātnes nozarēm?", jautā vēstules autori. "Jebkura zinātne izmanto faktus, loģiku, pierādījumus, bet ne ticību. Ticēt vai neticēt Dievam – tā ir katra cilvēka sirdsapziņas un pārliecības lieta. Mūsu mērķis nav cīnīties ar reliģiju, taču mēs nevaram palikt vienaldzīgi, kad tiek mēģināts apšaubīt zinātnes pētījumu rezultātus vai aizvietot tos ar ticību," teikts Krievijas akadēmiķu vēstulē. Krievijas pareizticīgo baznīcas pārstāvis paziņojis, ka "baznīca ir tālu no valsts un tuvāk tai būt negrib". "Baznīcas atdalīšanā no valsts ir lielas priekšrocības, tajā skaitā baznīcai," teica pareizticīgo baznīcas preses dienesta vadītājs Vladimirs Vigiļanskis. "Asiņainajā 20. gadsimtā baznīca ir nogurusi no valsts iejaukšanās tās lietās, lai tās būtu represijas pret garīdzniekiem, baznīcu sagraušana, baznīcu īpašuma izpārdošana vai baznīcas amatpersonu iecelšana." Viņaprāt, baznīcai ir tiesības konkurēt ar ateistiem par ietekmi sabiedrībā, jo ticīgie ir sabiedrības daļa. Pēc viņa vārdiem, mācību priekšmets "Pareizticīgās kultūras pamati" skolās paredzēts nevis kā obligāts, bet gan izvēles priekšmets, kam esot piekritis vairākums aptaujāto vecāku (?). Jautājumu par to, vai teoloģija ir zinātne, Vigiļanskis iesaka pāradresēt Hārvarda vai Oksfordas universitātei, kuru programmās šāda zinātne esot.

Vai Dievs varētu būt?

Vairākums zinātnieku uzskata, ka Dievs nav tieši iejaukts procesos, ko viņi pēta, jo tie notiek fizisku, ķīmisku, elektromagnētisku un citu procesu mijiedarbībā. Filosofi un teologi gadu tūkstošiem centušies pierādīt Dieva esamību, taču bez panākumiem. Saprātīgās izcelsmes (SI) teorijas aizstāvji uzskata, ka Dievs pastāv, vai eksistē vismaz kāda saprātīgas dzīvības forma, kuras zināšanas un spējas tālu pārsniedz cilvēka prātu. Viņi apgalvo, ka Visumā esot daži paraugi un izkārtojumi, kas nevarētu būt radušies tikai dabas spēku un procesu rezultātā. Viņuprāt, to veikusi kāda pārcilvēciska gudrība. Taču SI teorētiķiem nav izdevies būtiski ietekmēt zinātniskās aprindas. Konservatīvie kristieši uzskata, ka Dieva neiesaistīšana pasaules procesu skaidrošanā ir nederīgs izejas punkts, jo tad zinātnieku secinājumi būšot izkropļoti un, iespējams, nepatiesi. Kristieši uzskata, ka pasaules izzināšanā viņiem ir liela priekšrocība, jo Visuma radītājs par to ir pastāstījis, tāpēc neesot jātērē daudz enerģijas, lai izprastu pasaules izcelsmi. Bībele esot nepieciešama zinātnes mērķa izpratnei. Daži kristīgie zinātnieki Bībeli dēvē par zinātnes filosofijas mācību grāmatu, kas esot autoritatīva un patiesa. Ir maz cerību, ka šīs uzskatu pretišķības varētu mazināties tuvākajā nākotnē. Pāvesta amatā bija jānāk Jānim Pāvilam II, lai Vatikāns ar vairāku gadsimtu nokavēšanos izteiktu nožēlu par dižo zinātnieku Džordano Bruno sadedzināšanu un Galileo Galileja vajāšanu. "Cilvēces pirmais grēks bija ticība, bet pirmā vērtība bija šaubas", uzskata amerikāņu brīvdomātājs Maiks Hubens. "Ar ticību bieži lielās cilvēki, kas ir pārāk slinki, lai izpētītu visus lietas apstākļus". "Es neticu personiskam Dievam un nekad neesmu to noliedzis, bet skaidri atzinis," savā personisko atziņu grāmatā "Cilvēciskā puse" raksta Einšteins. "Ja manī ir kaut kas, ko var saukt par reliģisku, tad tā ir neierobežotā apbrīna par pasaules uzbūvi tiktāl, cik mūsu zinātne var to atklāt." Dižais zinātnieks labi apzinājās, ka cilvēkam visos laikos gribējies kaut kam ticēt. "Nākotnes reliģija būs kosmiskā reliģija," uzskatīja Einšteins, "kas balstīsies uz pieredzi un atteiksies no dogmatisma. Ja nu ir kāda reliģija, kas tiks galā ar zinātnes vajadzībām, tā tas būs budisms". Viņaprāt, visas reliģijas, mākslas veidi un zinātnes jomas ir viena un tā paša koka zari. Visi šie centieni ir domāti cilvēka dzīves cildināšanai, paceļot to no vienkāršas fiziskas eksistences formas un vedot indivīdu pretī brīvībai.

Bertrans Rasels: "Kāpēc es neesmu kristietis"

Ļoti asus vārdus par reliģiju teicis britu filozofs Bertrans Rasels, kuru uzskata par vienu no dižākajiem 20. gadsimta domātājiem. Viņaprāt, reliģija balstās galvenokārt uz bailēm. "Daļēji tās ir bailes no nezināmā un daļēji vēlme justies it kā vecākā brāļa aizsardzībā no visām problēmām un strīdiem", viņš raksta savā slavenajā pirms pusgadsimta izdotajā eseju krājumā "Kāpēc es neesmu kristietis". "Bailes ir visas šīs lietas pamatā – bailes no nezināmā, bailes no sakāves, bailes no nāves. Bailes ir nežēlības vecāki, tāpēc nav brīnums, ja nežēlība un reliģija gājuši roku rokā. Tas ir tāpēc, ka bailes ir abu šo lietu pamatā. Mēs sākam pamazām izprast šo pasauli un pamazām apgūt to ar zinātnes palīdzību, kas soli pa solim nostiprinājusi savas pozīcijas iepretī kristīgajai reliģijai, pret baznīcām un pret visu veco uzskatu piekritēju pretdarbību. Zinātne var palīdzēt mums pārvarēt šīs gļēvulīgās bailes, kurās cilvēce dzīvojusi tik daudzas paaudzes. Zinātne var mums iemācīt un, manuprāt, mūsu pašu sirdis var mums iemācīt nemeklēt iedomātu atbalstu, vairs neizgudrot sabiedrotos debesīs, bet drīzāk pievērsties pašu pūliņiem tepat uz zemes, lai darītu pasauli labāku, nevis tādu vietu, par kādu to gadsimtu laikā padarījušas baznīcas." Līdzīgas domas, bet mazāk kategoriski, paudis Alebrts Einšteins: "Esmu atjautis, ka Visums bez dievībām ir vienkāršāks un iekšēji saskanīgāks. Skaistums un vienkāršība, ar kādu ateisms, materiālisms, morālais relatīvisms un citas filosofiskās idejas ieņēma savu vietu, ir izkliedējušas jebkuras šaubas, ka es būtu kļūdījies. Iepriekš neaptvēru, cik daudz pretišķību pasaules izzināšanā radījušas mazās loģiskās neatbilstības manos iepriekšējos uzskatos. Ir patiešām lieliski, ka tas beidzies. Ateisms devis man vairāk iekšēja miera, nekā to jebkad spētu reliģija. Zināšanas par kaut kā tāda pastāvēšanu, kur mēs nevaram iekļūt, par visdziļākā prāta un starojoša skaistuma izpausmēm – šīs zināšanas un izjūtas rada patiesi reliģisku attieksmi; tikai un vienīgi šajā veidā es esmu dziļi reliģisks cilvēks." Savu vērtējumu katoļu baznīcas attieksmei pret zinātni devis arī Ādolfs Hitlers 1925. gadā sarakstītajā grāmatā "Mana cīņa": "Lai gan tās doktrīnas pamati nonāk pretrunā ar zinātnes pētījumiem, tā tomēr nevēlas upurēt nevienu zilbi no savām dogmām. Pareizi atzīstot, ka tās pretošanās spēks nav saistīts ar mazāku vai lielāku piemērošanās spēju zinātnes atklājumiem, kas ir nemitīgā kustībā, bet drīzāk stingri turoties pie reiz iedibinātām dogmām, jo tikai šīs dogmas piešķir šai konstrukcijai ticības raksturu. Un šodien tā ir stiprāka nekā jebkad."

Zinātnieki un ticīgie varot sadarboties

Zinātniekiem vajadzētu izveidot ciešāku apvienību ar liberāli noskaņotiem ticīgajiem, lai veiksmīgāk cīnītos pret ekstrēmisma izpausmēm, uzskata Britānijas Karaliskās zinātņu biedrības prezidents astronoms Martins Rīss. Viņaprāt, zinātnei vajag iespējami vairāk sabiedroto mūsdienu spriedzes pilnajā laikmetā. "Ja mēs radām iespaidu, ka zinātne ir naidīga pat reliģijas liberālajiem virzieniem, tad būs grūtāk tikt galā ar pret zinātni vērstajām izpausmēm. Mums ir vajadzīgi šie cilvēki kā sabiedrotie, lai vērstos pret reliģiskajiem fundamentālistiem un ekstrēmistiem," uzskata Rīss. Viņam nepiekrīt Oksfordas universitātes profesori un evolūcijas teorijas aizstāvji Ričards Dokinss un Stīvs Džonss. Profesors Dokinss, lai gan sadarbojies ar bīskapu Ričardu Harisu un atļāvis kreacionistiem izveidot savas apmācības programmas skolās, uzskata, ka visam ir savas robežas. "Ja mēs esam pārāk draudzīgi pret lojāli noskaņotiem bīskapiem, mēs riskējam piekrist izdomājumam, ka ir labi ticēt kaut kam tikai ticības dēļ, lai arī nav pierādījumu. Tā mēs varam nodot zinātnisko izpēti," brīdina Dokinss. Bīskapi paši nevienu nenogalina, bet, iespējams, ļauj brīvāk darboties "cilvēkiem, kas nogalina citus, slavējot savu ticību pretstatā saprātam un pierādījumiem." Viņa kolēģim profesoram Džonsam nācies skolot islāmticīgus studentus. "Ir zinātnes sadaļas, ko viņi noraida," viņš saka. "Tas nozīmē, ka savā agrākajā dzīvē viņu skolotāji viņiem stāstījuši apzinātus melus. Lai cik patīkami šie cilvēki būtu, viņos slēpjas ļaunums," uzskata Džonss. Viņa vārdu pravietiskumu apliecina dramatiskie šīs vasaras notikumi Britānijā, kur tikai nejaušība liedza musulmaņu ieceļotājiem no Jordānijas un Pakistānas, pēc profesijas ārstiem (!!!), iedarbināt spridzekļus, kas būtu nogalinājuši desmitiem, ja ne simtiem cilvēku. Elles mašīnas neuzsprāga, jo neprasmīga savienojuma dēļ mobilā tālruņa zvans nespēja iedarbināt detonatorus. Profesors Rīss brīdina par jauniem apdraudējumiem zinātnei, jo izplatās jauna veida ekstrēmistiski uzskati, kas nav saistīti ar reliģiju: "Parādās daudzi jauni dīvaini kulti, kurus es uzskatu par potenciāli bīstamiem", viņš saka. Viņaprāt, tāds ir tā saucamais rēliešu kults, kura dalībnieki tic, ka viņu vadonis ieradies no Visuma un mēģina klonēt cilvēkus. Rēlieši apgalvo, ka esot zinātnes pusē, taču viņu izteikumi ir iracionāli. Parādās vides aizstāvju ekstrēmistu grupas, kuru dalībnieki uzskata, ka pasaule būtu labāka vispār bez cilvēkiem. Rīss aicina aktīvi vērsties pret šiem iracionālajiem saukļiem un meklēt sabiedrotos, tajā skaitā reliģiskajās aprindās. Viņaprāt, jācenšas uzturēt mierīgu līdzāspastāvēšanu ar galvenajiem reliģijas virzieniem. Daži pētnieki žēlojas par eksakto zinātņu panīkumu Britānijā. Daži uzskata, ka zinātniekiem nevajadzētu tik daudz kritizēt reliģiju, bet vairāk nodoties savam tiešajam darbam. Citi atzīmē, ka Amerikā, kur ir daudz vairāk mācību iestāžu ar reliģisko fundamentālistu ietekmi, zinātne attīstās straujāk nekā laicīgajā Britānijā.

Rakstnieki vēršas pret fanātismu

Rietumu izdevēji secinājuši, ka var labi pārdot grāmatas, kas aizstāv ateistiskus uzskatus. Oksfordas profesora Ričarda Dokinsa grāmata "Dieva maldi" pēc iznākšanas pagājušā gada rudenī kļuvusi par dižpārdokli Atlantijas okeāna abās pusēs, sacenšoties ar Daniela Deneta "Salaužot burvestību". Sems Hariss vēl nesen bija nevienam nezināms cilvēka nervu sistēmas pētnieks, bet tad laida klajā divus dižpārdokļus – "Ticības gals" un "Vēstule kristīgai tautai". Šīs grāmatas attaisno to izaicinošos nosaukumus – to mērķis ir kritiski izvērtēt reliģiskos ticējumus, ko autori gribētu iznīdēt. Šo un vēl citu grāmatu autorus vieno pretīgums pret pieaugošo reliģiozitāti ASV politikā, kas novedusi pie daudzu analītiķu kritizētās Džordža Buša prezidentūras un kreacionisma slavināšanas. Denets asi kritizē daļas ticīgo fanātismu, kas ar ilgošanos gaida pasaules galu un mesijas atnākšanu. Dokinss atzīmē, ka vairākums amerikāņu joprojām nav pieņēmuši evolūcijas teoriju un atbalsta kreacionismu un saprātīgās izcelsmes teoriju. Viņaprāt, mūsdienu Amerikā plosās reliģiskā fanātisma džins, un neesot starpības starp afgāņu talibiem un amerikāņu kristīgajiem fundamentālistiem. Aptaujas liecina, ka aptuveni puse pieaugušo amerikāņu visā nopietnībā tic, piemēram, stāstam par Noāsa šķirstu. Arī Hariss velk paralēles starp musulmaņiem un amerikāņu labējiem kristiešiem: "Man līdzīgie neticīgie, stāvot jums blakus, jūtoties šokēti par musulmaņu ordām, kas pieprasa nāvi veselām tautām. Taču mūs šokē arī jūsu attieksme – taustāmās realitātes noliegšana, ciešanu radīšana, kalpojot saviem reliģiskajiem mītiem, un pieķeršanās iedomātajam Dievam." Autors pārfrazē Šekspīru, sūtot "mēri uz abiem jūsu namiem" un nosodot mēģinājumus izmantot savus dievus terorisma un vardarbības attaisnošanai. Hariss secina, ka islāmiskās valstis var būt politiski nepārveidojamas, jo "tik daudzi musulmaņi ir pilnībā nojūgušies ar savu reliģisko ticību". Viņaprāt, reliģisko apsēstību mūsdienās dažviet var salīdzināt ar inkvizīcijas laika reliģisko neiecietību.

Prāts, ticība vai sirds?

Reliģisko uzskatu dzīvotspēja pamudinājusi zinātniekus secināt, ka ticība ir cilvēka iztēles attīstības blakusprodukts vai veids, kā veicināt sociālās saiknes. Vai reliģija, kas bijusi svarīgs posms cilvēka evolūcijā, tagad zaudētu nozīmi līdzīgi apendiksam, vai arī tai joprojām ir svarīga loma cilvēka labklājībā? Ja reliģijas loma mazinās, kā tas ietekmē atsevišķu cilvēku un sociālo grupu dzīvi? Apskatnieki norāda, ka Dokinsa naidīgums pret reliģiju aizmiglo viņam acis, neļaujot pienācīgi izskaidrot dažādu ticību vēsturiskās un sociālās saknes. Dokinsam ticība Dievam ir gandrīz tikpat traģiska un nepareiza kā doma par pašnāvības izdarīšanu. "Apstājieties, neleciet, neklausieties balsīs savā galvā," viņš aicina lasītājus. "Ieklausieties manī un jūs vairs nekad nekārdinās Dievs." Kritiķi atzīst Dokinsa prasmi izskaidrot zinātniskas lietas, taču nepatika pret ticību liedz viņam racionāli pamatot argumentus pret reliģiju. Ja dzīvība uz Zemes attīstījusies no vienkāršākajām formām uz sarežģītākajām, ko apstiprina evolūcijas teorija, tad būtu neprāts uzskatīt, ka pastāvējis kāds pārgudrs radītājs vēl pirms pirmo amēbu parādīšanās, apgalvo Dokinss. Šādam apgalvojumam varētu piekrist ateisti, taču ne ticīgie, jo ticība nav saistīta ar racionāliem argumentiem. "Sirdij ir savi apsvērumi, ko prāts nesaprot," teicis 17. gadsimta matemātiķis, fiziķis un teologs Blezs Paskāls. Jeb arī var teikt tā – ja Dieva esamība būtu pierādīta, ticība tam vairs absolūti nebūtu nepieciešama. Un tas ir ļoti nopietns arguments...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" septembra numurā (Nr.49)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form