Tā kā viņš savā uzrunā pieminēja mani kā idejas iniciatoru, sniedzu savu redzējumu par šāda institūta vajadzību un iespējamām darbības jomām.
Vēstures paplašināšana
Par vēsturi mēs varam runāt šaurākā nozīmē – kā par neatkarīgu akadēmisku pagātnes pētniecību. Bet varam runāt arī plašākā nozīmē, tam pamatā veltīts šis raksts. Pirmkārt, interdisciplināri tajā iekļaujot gan sociālo atmiņu, gan literatūru, gan mutvārdu vēsturi, politoloģiju, kulturālo antropoloģiju un citas disciplīnas, kas palīdz izprast procesus, kas veidojuši Latvijas nāciju un valsti vai centušies to iznīcināt. Otrkārt, paplašinot vēstures jēdzienu no tradicionālas akadēmiskas vēstures pētniecības uz t.s. publisko vēsturi, kas iekļauj vēstures izglītību un sabiedrisko komunikāciju kā svarīgu vēstures uzdevumu.
Ir divi Latvijas stāsta un vēsturiskās atmiņas fokālie punkti, uz kuriem atsaucamies un kurus pieminam, – 18. novembris un valsts izveidošana, 4. maijs un valsts atjaunošana. Bet par to, kas noticis pa starpu, vēl arvien uzzinām fragmentāri: individuālos atmiņu stāstos, piemiņas dienās un brīžos, aprakstos par interesantiem vēsturiskiem notikumiem. Lielā mērā – literatūrā.
Pretrunīgas vēstures tēmas – un to mūsu sarežģītās vēstures un svešu naratīvu ieplūšanas dēļ nav mazums – parasti paliek aiz kadra vai bez skaidra risinājuma no kopējās vēsturiskās atmiņas un apziņas veidošanas viedokļa. Lēnām, taustoties, droši vien arī paaudžu maiņas un Rietumos valdošo uzskatu dēļ esam pietuvojušies sabiedriskai apziņai par holokaustu. Tautā nemīlētajiem, bet ilgi pieciestajiem padomju varas pieminekļiem negaidīti izšķirošu punktu pielika Krievijas agresija Ukrainā. Bet neesam vēl sabiedriskajā telpā spējuši atrast kopsaucējus ne latviešu leģionāru piemiņai, ne bruņotajam mežabrāļu karam pēc kara, ne arī sabiedrībā vēl arvien neatrisinātajai pretošanās–kolaborācijas tēmai, un tā tālāk. Ar vēstures sagrozījumu un mītu likvidēšanu daļas sabiedrības domāšanā neveicas tik labi kā ar pieminekļu gāšanu.
Tas jo vairāk attiecas uz Latvijas stāsta stāstīšanu cittautiešiem. Atkal un atkal mums jātaisnojas viltus vēsturisko naratīvu priekšā, jo mūsu pašu stāsts vēl tikai top un tam trūkst vēstījuma pasaulē. Daudzu Rietumu vēsturnieku aprindās dominē Latvijas vēsturei sveši, maldinoši un naidīgi naratīvi, kurus ieviesa padomju propagandas aparāts un uztur tagadējā Krievija ar tās diktatoru Putinu priekšgalā. Rietumu bibliotēkās vēl arvien atrodami viltotie padomju propagandistu raksti un uz tiem balstīti pētījumi attiecīgo zemju valodās, bet trūkst uz objektīviem un ticamiem avotiem balstītu pētījumu par to, kas patiesībā notika okupācijas režīmu valdīšanas laikā.
Ir bēdīgi, ka pat nopietni ārzemju kolēģi neatsaucas uz latviešu vēsturnieku primārajiem darbiem, jo tie lielākoties ir latviešu valodā, bet daudzkārt lieto atvasinātus un nereti apšaubāmus avotus, jo tie ir angļu valodā. Latviešu vēsturnieki nav spējuši ielauzties starptautiskajā vēstures apritē. Diskurss ar latviešu vēsturniekiem ir apgrūtināts nepietiekamo svešvalodu zināšanu dēļ. Neveikli nolasīt tulkotu referātu un nespēt brīvi piedalīties diskusijā ir liels mīnuss mūsu vēsturnieku sadarbībā ar saviem Rietumu kolēģiem. Taču tā bieži vien ir realitāte.
Latvija kā valsts ir uz pasaules kartes, starptautiskajā politikā mums ir izcīnīta sava vieta, bet trūkst izpratnes un savas vietas Eiropas un pasaules vēstures stāstā. Tur vēl arvien ir liela ietekme rūpīgi koptajiem un izplatītajiem meliem par mūsu pagātni.
Institūti kaimiņos
Ideja par Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu, kas mērķtiecīgi veidotu uz akadēmiski neatkarīgu vēsturnieku pētījumiem balstītu Latvijas nācijas un valsts vēsturisko stāstu, nav ne oriģināla, ne jauna. Tā jau agrāk pieminēta, pārrunāta, pacelta, bet to nav sevišķi uzturējušas ne vēsturnieku aprindas, ne arī politiķi. Vēsturnieki vēl arvien cīnās par katru finansējuma santīmu, katru projektu.
Mūsu kaimiņos pirmo šādu dāsni dotētu Genocīda un pretošanās pētniecības centru Lietuvas valdība nodibināja jau 1992. gadā. Tā rīcībā nodeva bijušo čekas ēku Viļņas centrā ar autentiskām iekārtām un čekas cietumu pagrabstāvā.
Igaunijas prezidents Lenarts Meri, līdzīgi viņa Latvijas un Lietuvas kolēģiem, 1998. gadā izveidoja Igaunijas Starptautisko komisiju noziegumu pret cilvēci izpētei. Uz tās pamata desmit gadus vēlāk prezidents Tomass Hendriks Ilvess dibināja Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūtu, kam 2017. gadā pievienojās bijušā ministru prezidenta Marta Lāra dibinātais "Unitas fonds" kā publiskās vēstures izglītošanas institūcija. Institūta izvērstā darbība liecina, ka tam ir laba valsts dotēta finansiālā bāze.
Līdzīgi institūti pastāv visur, kur neatkarīgās valstis bija sagrāvušas un pakļāvušas nacistiskā Vācija un komunistiskā Padomju Savienība. Šajā ziņā Polija izcēlusies ar vairāku nacionālo pētniecības un publiskās izglītošanas institūtu un muzeju veidošanu un uzturēšanu kā pamatu valstiskajai apziņai. Vācija dibinājusi gan institūtus, gan plašu politiskās izglītības institūciju tīklu.
Institūti ir veidoti un uzturēti dažādi, bet to uzdevumi ir ļoti līdzīgi: pirmkārt, izzināt, pētīt un publiskot 20. gadsimta totalitāro diktatūru fiziskos un garīgos noziegumus pret valstīm un nācijām; otrkārt – uz iegūto atziņu pamata veidot savas nācijas un starptautiskās sabiedrības apziņu par šo noziegumu ilgstošajām sekām, par nepieciešamību sargāt un stiprināt demokrātiskās vērtības un institūcijas kā drošības garantiju neatkarīgu valstu pastāvēšanai un plaukšanai. To funkcija parasti ir duāla: vēstures pētniecības veicināšana un publiskā izglītošana jeb, lietojot mūsdienīgu terminu, – publiskā vēsture.
Latvijas Okupācijas muzejs
Latvijas valsts ar savas vēsturiskās atmiņas saglabāšanu, kopšanu un nostiprināšanu pašu zemē un ārzemēs bijusi kūtra. Padomju vēsture kā Komunistiskās partijas un režīma ideoloģiskais pamats sabruka līdz ar visu LPSR. Tie vēsturnieki, kas nebija ļāvuši padomju vēstures doktrīnai nomākt savu zinātnisko godaprātu, ar steigu metās gan atjaunot neatkarīgās Latvijas vēsturi, gan izgaismot ilgi noklusētās patiesības par nacistisko un komunistisko režīmu, par deportācijām, karu, apspiešanu. Īsti organizēts un mērķtiecīgs šis Latvijas vēstures atjaunošanas process nebija un nepavisam nebija vērsts uz ārzemnieku apgaismošanu par Latvijas patieso vēstures stāstu.
Patiesā Latvijas okupācijas stāsta veidošanu un stāstīšanu kā pretmetu Rietumos valdošajam padomju dezinformācijas naratīvam sāka veidot Latvijas Okupācijas muzejs. To pēc profesora Pauļa Lazdas iniciatīvas ar valsts piekrišanu nodibināja 1993. gadā, uzturēja galvenokārt ar ziedojumiem un brīvprātīgo darbu. Valsts finansiālo atbalstu muzejs sāka saņemt tikai 1997. gadā. Šī ir ļoti laba valsts un nevalstiskas organizācijas partnerība, kura pēc ilgu gadu aizkavējumiem ir nesusi rezultātu. Muzejam ir jaunais pēc arhitekta Gunāra Birkerta dāvinātā plāna celtais nams, ko finansē valsts. Muzejam ir par ziedotāju naudu izveidota moderna ekspozīcija, kas apmeklētāju izved cauri okupācijas tumsas labirintam.
Muzejs var it sevišķi lepoties ar savu bagātīgo 75 000 vienību krājumu, ieskaitot teju 2500 video liecību, ko lieto rakstnieki, dramaturgi, dokumentālo filmu veidotāji un cilvēki, kuri cer atrast ziņas par piederīgajiem, kas pazuduši okupācijas laikā. Muzeja Izglītības nodaļai ir modernas mācību metodoloģijas un interaktīvas nodarbības skolēnu izglītošanai par traģiskām un traumatiskām vēstures tēmām. Tā cieši sadarbojas ar Latvijas skolotājiem un skolām. Muzejs kalpo arī Valsts protokola vajadzībām, uzņemot Latvijas oficiālos ārzemju viesus. Muzejam tik tiešām ir daudz, ko piedāvāt arī iecerētajam institūtam.
Muzejs turpinās būt efektīva veicamā darba sastāvdaļa. Tomēr iecerētajam institūtam ir plašāks uzdevums: nācijas un valsts vēsturiskās identitātes un integritātes nodrošināšana. Tas ir valstisks uzdevums, kas ir cieši saistīts ar Satversmē definētajiem negrozāmajiem pantiem un tās ievadā pausto lakonisko Latvijas vēstures vēstījumu.
Vēsture – kaujas lauks
2022. gada aprīlī konferencē, kas bija veltīta Latvijas Vēsturnieku komisijas sagatavotā pēdējā (29.) sējuma prezentācijai, mudināju prezidentu veidot institūtu, lai turpinātu, paplašinātu un padziļinātu nu jau bijušās komisijas darbu. Tobrīd jau mēnesi noritēja Krievijas iebrukums Ukrainā. Noslēgumā teicu: "Ukraiņu nācija patlaban raksta savu jauno lielo vēstures stāstu nežēlīgā karā pret brutālu ienaidnieku, kurš bijis arī mūsu ienaidnieks. Tas ir vienlaikus mūsu un visas Austrumeiropas simtgades stāsts. Un liekas, ka pasaule gatava to beidzot uzklausīt."
Iebrukums Ukrainā ir iespēja un pat neatliekama nepieciešamība mūsu stāstu pārliecinoši stāstīt, jo bez stāsta nav, ko uzklausīt. Diemžēl to labākajā gadījumā esam izstāstījuši nepārliecinoši, bieži it kā aizstāvoties, tikai pa pusei, turklāt fragmentāri.
Mūsu stāsta nostiprināšana sabiedrībā un pasaules apziņā ir arī Latvijas drošības jautājums. Gribam vai ne, vēsture ir kļuvusi par kaujas lauku. Ja pazaudējam vēsturi, pazaudējam ne tikai valsti, bet nāciju, kuras pamatus veido kopīgs vēstures stāsts.
Vēstures izpēte Latvijā
Šī brīža Latvijas vēstures izpētes situāciju es raksturoju šādi:
Nacionālās vēstures pētniecība, izglītība un publiskā informācija Latvijā brīvi varējusi attīstīties tikai pirmajā neatkarības posmā un pēc neatkarības atjaunošanas, taču tai trūcis vajadzīgās mērķtiecības.
No padomju vēstures pētniecības mantotas ilgstošas metodoloģijas un orientācijas sekas: izolētība no Rietumu vēstures pētniecības strāvojumiem, "faktoloģija", konceptualizācijas trūkums, vājas Rietumu valodu zināšanas brīvai komunikācijai.
Nepietiekama un lēna iekļaušanās starptautiskajā vēstures pētniecības un komunikācijas apritē. Nepietiekama dalība akadēmiskās vēsturnieku organizācijās un pētniecības institūtos, starptautiskās sabiedriski izglītojošās organizācijās.
Pārlieka plānā pamatfinansējuma dēļ izraisītā nepieciešamība paļauties uz īstermiņa projektos balstītu vēstures pētniecību un publisko izglītību; pakļaušanās konkursu un stipendiju sponsoru mērķiem un nostādnēm, ilgtermiņa pētniecības mērķu trūkums, pētniecības fragmentācija.
Jaunu vēstures pētnieku un izglītotāju apsīkums: nespēja piesaistīt un stimulēt labākos intelektuāli spējīgos studentus, ko rada valsts vēstures politikas un ilgtermiņa finansējuma trūkums.
Šie manos novērojumos un pieredzē balstītie kritiskie konstatējumi nebūt nenozīmē, ka beidzamajos 30 gados nebūtu publicēti vērtīgi pētījumi. Grūtāk ir pieradināt vēstures pētniekus padomāt par tiem, kam viņu pētījumi domāti, par sabiedrības izglītošanu. Par vēsturiskas izpratnes un apziņas veidošanu. Par vēsturi kā vēstījumu, kā stāstu.
Vēl jāsapņo par plaša vēriena vēsturniekiem, kas apvieno sevī pētniecību un spēju ar savu stāstījumu aizraut plašas sabiedrības aprindas. Jāsapņo, bet varbūt tomēr arī jāgādā par mūsu pašu timotijiem snaideriem, antonijiem bīvoriem, normaniem deivisiem, annām apelbaumām. Potenciāls mūsu vēsturnieku vidū noteikti ir.
Institūta uzdevumi
Latvijas Vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta misija būtu diendienā aizsargāt un stiprināt mūsu valsts vēsturiskos pamatus, mūsu nācijas integritāti un identitāti, mūsu zemes nedalāmību tās vēsturiskajās robežās.
Balstoties uz līdzīgu vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu pieredzi, varu minēt iespējamos šī institūta uzdevumus, paturot prātā, ka ir svarīgi tos nevis diktēt no augšas, bet ļaut attīstīt un pilnveidot tiem, kas būs izvēlēti institūtu darbināt un vadīt:
Koordinēt un sadarbībā ar citām pētniecības institūcijām veikt, atbalstīt zinātniskus pētījumus par Latviju kā nacionālu, demokrātisku un tiesisku valsti un tās vēsturi ar nolūku uz dokumentētu pētījumu un zinātnisku atzinumu pamata veidot, uzturēt un izplatīt uzrunājošu, pārliecinošu, kopsakarīgu, no svešiem, naidīgiem un maldinošiem naratīviem brīvu Latvijas valsts vēstures stāstu sabiedrības izglītošanai un Latvijas tēla veidošanai pasaulē.
Atbalstīt un stiprināt pastāvošās izglītojošās institūcijas Latvijā, attīstīt jaunas metodoloģijas un pieejas Latvijas un diasporas sabiedrības mūžizglītošanai ar mērķi veicināt un veidot kopīgu izpratni par tiesiskās, demokrātiskās Latvijas valsts un pilsoniskās sabiedrības vēsturiskajiem pamatiem.
Stiprināt pastāvošos un attīstīt jaunus starptautiskus kontaktus un sadarbību ar radniecīgām pētnieciskām un izglītojošām institūcijām Eiropā un pasaulē ar nolūku veicināt Latvijas vēsturnieku un ar vēsturi saistītu zinātnieku iekļaušanos starptautiskajā zinātniskajā un publiskajā apritē un diskursā.
No dibinātāju puses nepieciešams ievērot zināmus priekšnoteikumus, lai institūts varētu savus uzdevumus sekmīgi veikt.
Pirmkārt, ir svarīgi šādu institūtu veidot kā pastāvīgu, valsts finansētu, bet neatkarīgu zinātniski izglītojošu iestādi. Jānodrošina tā akadēmiskā brīvība. Jānodrošina, ka tas nepilda politisku pasūtījumu un ir neatkarīgs no politiskās konjunktūras. Tā uzdevums ir koordinācija un sadarbība ar citām institūcijām uz koleģiālas izpratnes pamata kopējo mērķu vārdā.
Otrkārt, lai nodrošinātu neatkarību un ilgtspēju, institūtam jānodrošina pietiekams un noturīgs ilgtermiņa valsts finansējums, lai varētu plānot un attīstīt ilggadēju pētniecības un publiskās izglītošanas darbu.
Institūtam Latvijas vēstures stāsts ir jābalsta patiesos faktos. Tas nedrīkst kļūt par negrozāmu vēstures doktrīnu vai pakļauties politiska vai cita rakstura ideoloģijai. Tas nedrīkst izslēgt vai noklusēt neērtas patiesības par vēstures notikumiem, kurus bieži izmanto Latvijas ienaidnieki, lai grautu Latvijas tēlu pasaules acīs. Tam jābūt stāstam, ne Latvijas pasakai.
Svarīga ir šāda institūta funkcija iepretī jau pastāvošām institūcijām. Tas nav domāts un nedrīkst veidoties kā sava veida superinstitūts ar lielu personālu, kas aizstāj citas vai dod tām norādījumus. Lai savus uzdevumus veiktu, tam jāsadarbojas ar citām institūcijām gan pētniecības darbu veikšanā, gan publiskās izglītošanas metodoloģiju izstrādē, gan veidojot un attīstot starptautisko sadarbību. Tam jābūt institūtam, kas stimulē, veicina, koordinē. Mērķtiecīgam vilcējspēkam, ne stūmējam.
Ceru, ka kolēģi izmantos šo izdevību un nopietni diskutēs, kritizēs, uzlabos, bet pamatā atbalstīs ideju un vajadzību Latvijā izveidot institūtu, kas vienlaikus stiprinās mūsu valsts konstitucionālos pamatus un veicinās mūsu atpazīstamību pasaulē.
Kā latviešiem pierasts – vēlu, bet tomēr.