(..) – Nojaušu, ka tas lepnākais periods tavā bārmeņa karjerā tomēr ir viesnīcas "Rīdzene" bārs. Kā un kad tas iesākās?
– Tas bija deviņdesmitais vai deviņdesmit pirmais gads. "Rīdzene" tolaik bija pievilcīga ar to, ka bija sevišķi elitāra iestāde. Gluži, kā tavā iepriekš teiktajā formulā, sak, priecājies, ka esi iekļuvis, tāpēc neprasi, ko tev te iedos. Ar to negribu teikt, ka tur kaut kad kaut kas bijis sliktā kvalitātē, nē, bet katrā ziņā tur iekļūt itin nemaz nebija viegli. Cilvēki, kuriem bija palaimējies iekļūt, mēdza gluži vai čukstus runāt tā – zini, mēs vakar bijām "Rīdzenē", bet nevar zināt, kad kādreiz atkal tur iekļūsim. Un visi to saprata, jo visi zināja, ka šķietami nepiederīgie tur varēja iekļūt, izmantojot tikai ļoti spēcīgu pazīšanos. Turklāt ne jau ar bārmeni, bet, piemēram, ar kādu valdības aparāta ierēdni, kurš varēja sadabūt vajadzīgo caurlaidi. Lūk, un ar visu savu talantīgo mācekļu kolektīvu – tad man jau bija pašam sava skola – tajā laikā un tādos apstākļos es pārcēlos uz turieni. Un vispirms mēs lauzām šo slepenības plīvuru, padarot "Rīdzenes" bāru atklātu jebkuram apmeklētājam... Es vienmēr esmu uzskatījis, ka bārs patiesībā ir kā pietura, kurā, pa ceļam uz mājām, cilvēks var uz mirkli apstāties, paņemt savu kafiju vai kokteili, uz mirkli sakārtot sevi un savas domas, varbūt pat restartēties, lai atkal varētu doties tālāk.
– Tas slepenības plīvurs bija spēkā vēl līdz brīdim, kad ieguvu šā bāra nomas tiesības. Tā atbrīvošana, ja tā drīkst izteikties, notika tūlīt pēc tā. Mēs izlauzām šo sienu, mēs atvērām otras durvis, mēs izgājām ārā uz terases un cilvēkiem tur vairs nevajadzēja lauzties iekšā caur viesnīcu.
– Bet vai tāpēc šis bārs tieši nezaudēja daļu savas specifiskās auras?
– Varbūt arī zaudēja, bet – tas nekavējoties ieguva citu auru. Sākumā daudzi patiešām negribēja to pieņemt. Piemēram, pēkšņi kļuvis gaišs. Bet tā aizvien bija vieta, kur regulāri pulcējās visi politiķi un visi darboņi, kuriem bija nepieciešamība apspriest savas lietas. Tur ir daudz lemts un spriests, un daudz kam pats esmu bijis liecinieks. Un es nekad neesmu slēpis, ka mums tur vislabākais bizness bija tajos mirkļos, kad iestājās valdības krīzes. Tad nu tieši tur visi spietoja un kombinēja, līdz ar to arī attiecīgi sevišķi biezā slānī pērkot mūsu pakalpojumus.
– Vai nelika parakstīties, ka nekad un nevienam nestāstīsi par tur redzēto un dzirdēto?
– ...Bija tāda epizode, ka reiz pie manis tur pienāca Jānis Jurkāns un teica: Zigi, es tev no sirds iesaku – katru vakaru, pārnākot mājās, pieraksti visu, ko tu te esi dzirdējis, jo vari man ticēt, ka tad, ja pēc gadiem sagribēsi kaut ko atcerēties, bez pierakstiem nekas prātīgs neizdosies, un tā katrā ziņā būs ļoti vērtīga informācija. Bet es neklausīju, neko nepierakstīju. Un žurnālisti mani jau ir tirdījuši, sak, iestājies noilgums, laiks pagājis un tamlīdzīgi, tāpēc tagad taču varētu pilnībā atklāti runāt un stāstīt 'kā tas viss tur patiesībā bija un notika'. Bet es varu pateikt tikai to, ka visi šie cilvēki acīmredzot man uzticējās, un es neredzu ne mazākā iemesla neattaisnot šo uzticību. Ar to arī viss ir pateikts.
– Nu labi – tu nepierakstīji, bet tā bija tāda vieta, kur kāds cits varēja visu pierakstīt jeb ierakstīt?
– Protams, to nevar pilnībā izslēgt, taču, manuprāt, tolaik tas vēl nebija tik ļoti modē, kā tagad. Katrā ziņā pats savām acīm es tur nekad neesmu redzējis nekādas aizdomīgas pumpas ne sienās, ne zem bāra letes.
– Bet vai vismaz bija tādas epizodes, kuras nejauši redzot vai dzirdot, kā mēdz teikt, mati slējās stāvus?
– Nē, jo man tā jau sen bija pierasta dzīve. Es jau biju saklausījies un saskatījies dažādus brīnumus vēl no padomju laikiem. Bet kopumā viss bija gluži cilvēciski un normāli... Bet, no otras puses raugoties, tas tomēr bija ļoti interesanti, jo tādējādi tu pats arī piedalies procesā, tu redzi, kā šis process pēc tā attīstās, un tad tu pietiekami labi saproti visas sistēmas, kas šos procesus darbina. Tāpēc arī šodien man bieži vien nav grūti noorientēties vienā vai otrā sabiedriskā procesā, atliek tikai mazliet padomāt, pakustināt savu pieredzi. Es vienmēr, piemēram, valdību kā tādu esmu salīdzinājis ar bāru. Proti – ir gan labi bāri, gan slikti bāri, bet galvenais, ka bārs ir vienmēr. Simts gramus var ieliet jebkurš. Bet atkal ir šis moments – kas ielej, kā ielej un kā tev to visu pasniedz. Un bez valdības mēs arī nekad nebūsim, tikai runa allaž būs par to, kādu kvalitāti mēs saņemsim...
– Cik ilgs bija "Rīdzenes" posms?
– ...Tas bija... Zini, es ārkārtīgi slikti atceros gadus, patiešām... Turklāt varu atzīties, ka manī ir kaut kāds mīklains mehānisms, kas visus manus dzīves posmus bloķē manā atmiņā...
– Kāds patlaban ir gads?
– Hā – 2007-ais! Bet tad, kad Jānis Šipkēvics radio raidījumā jautāja, cik man ir gadu, es, daudz nešauboties, atbildēju, ka piecdesmit trīs. Sieva, mājās sagaidot, man teica – zini, tas jau ir mazliet par daudz, jo to, ka tu nezini, cik gadu ir meitai vai to, kurā klasē viņa mācās, vēl var pieciest, bet to, ka nezini, cik tev pašam patiesībā gadu... Izrādās, man šogad būs piecdesmit pieci. Lai gan aizvien aizdomīgi domāju, ka tomēr ir piecdesmit trīs... Tā, lūk, man ir ar tiem gadiem. Arī tagad, rakstot dažādus dokumentus vai grāmatvedības atskaites, vēl bieži rakstu 2006-to gadu. Tāpēc man tagad grūti precīzi tev atbildēt. Piemēram, skola ir viens tāds manas dzīves posms, kas kaut kad beidzies, pēc kā es esmu it kā nomiris un tad gluži kaut kādā jaunā veidolā uzsācis citas gaitas. Kad, kurā gadā – precīzi neatceros. Tāpat pagāja un beidzās mans kalpa un bufetnieka posms, un tas viss paliek tā, it kā patiesībā tas nemaz nebūtu bijis es pats. Tikai šādās sarunās tad man sevišķi jāpiepūlas, lai to visu savilktu kopā kaut kādas kopainās. Tāpēc, par to visu runājot, sevī es domāju it kā par kādu gluži citu cilvēku.
– Iespējams, Jānis Jurkāns zināja, ko iesaka – varbūt tev patiešām viss jāpieraksta!
– Ha–ha–ha! Jā, varbūt tev taisnība, patiešām! Bet... es tomēr dzīvoju ar to, kas man ir šodien, vienlaikus ar maksimālu iespēju prognozēt to, ko varēšu izdarīt rītdien. To, vai ar to, ko tu kaut kad esi darījis, tu esi sevī atstājis kaut ko labu vai arī kaut ko sevī pamatīgi sagandējis, to jau tu patiesībā tikai rītā arī redzēsi. Ne agrāk.
(..) – Iespējams, tad mums būs vieglāk savilkt kopā tos laiktelpas galus, atceroties, kopš kura laika tu nodarbojies ar tabakas preču tirgošanu?
– Pienāca mirklis, kad sapratu – bārmeņa jomā esmu sasniedzis griestus. Un: es varēju turpināt un varēju neturpināt. Bet es aizgāju. Un es aizgāju ļoti labi – tieši tajā brīdī, kad vēl biju vajadzīgs un tāds arī esmu palicis cilvēku atmiņā. Vēl tagad, satiekot dažus bijušos klientus, nekavējoties uzsākas runas – vajadzētu atkal kaut ko tādu uzsākt un tā tālāk. Es tad saku – nē, neko tādu vairs netaisīsim. Pirmkārt, es skaidri zinu, ka nav iespējams uzģenerēt vēl vienu "Jūras pērli" vai vēl vienu "Rīdzeni". Un, ja kāds kaut ko tādu mēģinās tomēr no jauna ģenerēt, tas būs jāizmet miskastē. Tagad jānāk tikai jaunajam. Patiesībā tas vecais nevienam nav vajadzīgs, varbūt vienīgi kaut kādās savās iekšējās pārdomās. Tagad ir šodiena un tagad ir kaut kas cits. Un tas ir forši. Proti – bija forši, ir forši un gan jau arī būs forši turpmāk.
– Bet kāpēc tad tomēr no bāra tieši uz cigāru tirgošanu?
– Iespējams, tā bija kārtējā sakritība. Pirmkārt, tātad bija jau šī atziņa, ka bārā savu augstāko pilotāžu jau esmu sasniedzis, esmu jau atsities ar galvu pret griestiem. Visam punktu uzlika arī tas, ka man bija iespēja apkalpot ASV prezidentu Bilu Klintonu, kad viņš viesojās Latvijā. Viss. Vairāk man šajā jomā nebija uz ko tiekties. Un bija otrs moments, kas vīriešiem mēdz piemesties aptuveni četrdesmit gadu vecumā, proti – šis jautājums: bet vai tas bija viss, uz ko tu esi bijis spējīgs? Un tādā noskaņojumā reiz satiku Norbertu Klaucēnu, toreiz viņš bija Latvijas goda konsuls Čikāgā, un viņš pastāvīgi dzīvoja "Rīdzenes" viesnīcā, bieži iegriezās arī bārā. Mēs bijām labi iepazinušies un arī vēl tagad esam itin labi paziņas. Viņš bija liels cigāru smēķētājs un vienreiz viņš man aizrādīja, ka pie mums kaut kā nevarot dabūt labus cigārus. Bet vajadzētu, lai būtu. Un tas arī bija tas izšķirošais grūdiens. Es sāku strādāt. Tad viņš man palīdzēja atrast Amerikā dažus lieltirgotājus, es pamazām uzsāku, iegāju pilnībā nepazīstamā biznesā, kur sākās iepriekš absolūti nezināmas atskaites, preces, akcīzes un tā tālāk. Bet es gāju iekšā šajā tumsā un sāku pacietīgi no viena stūrīša rakt. Acīmredzot tāpēc, ka vienmēr esmu zinājis – visu dzīvi pacietīgi jārok. Un gan jau dzīve pati pateiks priekšā, kad attiecīgais posmiņš ir norakts – vai tie ir trīs gadi par kalpu pie Bildera, vai piecpadsmit gadi "Jūras pērlē" vai cik nu tur tie gadi "Rīdzenē". Lūk, un šodien es jau apzinos to, ko vēl nezināju, kad gāju pie Bildera – tieši tā ir tā dzīves mehānika. Neizslēdzu, ka tā nav universāla mehānika, varbūt tā ir tāda, kas piemērota tikai man. Nezinu, iespējams.
– Vai tas nozīmē, ka tikpat labi tu varēji pārvērsties, piemēram, gaļas cirtējā vai biezpiena tirgotājā?
– Jā, un es uzskatu, ka šīs nejaušības, kam mēs dzīvē uzduramies, ir ļoti svarīgas. Jo, manuprāt, tās tikai ļoti nosacīti ir nejaušas. Patiesībā tu pie tām visām likumsakarīgi nonāc. Un varu apgalvot, ka šī pēkšņā un kardinālā dzīves mainīšana ir ārkārtīgi aizraujoša. Sākot jaunu darbu, daudz kas mainās arī tavā dzīvē, un tā arī ir tā mehānika, par ko iepriekš runāju. Nāk klāt jaunas zināšanas, nāk klāt jauns cilvēku un attiecību loks. Cilvēki mijiedarbībā maina visu.
(..) – Bet visi tagad aizgūtnēm runā, ka smēķēt ir kaitīgi. Uz tabakas izstrādājumiem lieliem burtiem jāraksta dažādas muļķības. Kā tu to vērtē?
– Tās itin nemaz nav muļķības, tā ir taisnība – smēķēt nemaz nav tik ļoti labi. Es to saprotu un visiem tieši tā arī saku. Es esmu indes tirgonis, jā, vienmēr tāds esmu bijis, bet tas nenozīmē, ka visus aicinu to obligāti darīt. Piemēram, pirms dažiem gadiem pie manis veikalā bija ienācis Ojārs Rubenis un saka – zini, te nesen pie manis bija kāds cilvēks, kurš smēķēja pīpi, un pēc viņa palika tik smaržīgs gaiss, ka man arī radās vēlme to pamēģināt. Ko es viņam varot ieteikt un piedāvāt? Noskaidrojis, ka viņš iepriekš dzīvē vispār nekad nav smēķējis, es viņam teicu – ej mājās, neko es tev ne ieteikšu, ne pārdošu. Un vispār – neiesaku, nemaz nesāc. Tas, protams, ir gluži pretēji mana biznesa interesēm, bet – tā ir tāda lieta... Tā ir tāda lieta! Es itin nemaz negrasos tagad te kaut kā sevišķi zīmēties, nē – es patiešām tā domāju.
– Labi, bet kāpēc tu sevišķi izcel tieši cigāru?
– Cigārs – tā ir bauda. Cigārs ir smalka lieta. Cigārs ir dzīva lieta. Cigārs ir lieta, pret ko jāizturas ar ārkārtīgu pietāti, uzmanību un pat pazemību. Piemēram, izsmēķēt astoņus vai deviņus cigārus dienā, tas nozīmē ekspluatēt cigāru. Tad jau tu cigāru vairs neizjūti. Tad vairs nevar sasniegt atbilstošo fīlingu. Tad tu vienkārši papildini iztrūkstošo nikotīna devu savā rumpī, un nemaz nesaprotu, kāpēc tam tad jābūt tieši cigāram. Tas ir tas pats, ko mēs runājām par dzērieniem. Viena lieta ir tad, kad tu iemalko jaukto dzērienu, kokteili, visu to izjūti, izbaudi, gūsti iespēju kaut kur pats ar sevi kopā aiziet, aizpeldēt, iegūt tādu fīlingu, ka uz mirkli esi pilnībā atrāvies no šīs pasaules. Otra, kad tu izdzer, piemēram, vienu vai divus polšus dienā, un tu esi kaut kādā konkrētā šmigā, absolūti neizjūtot neko no tā, ko sniedz jauktais dzēriens. Tad tu šo dzērienu vienkārši ekspluatē. Ir jāzina, ka tā var būt inde, bet tu no tā vari gūt arī patiesu baudījumu. Ja mēs no šīm lietām protam izvilkt to, kas mums ir vajadzīgs, tad tas mums nāk tikai par labu. Ja mēs to ekspluatējam, tas mūs sagandē.
– Bet uzraksti, kas tagad obligāti jāliek uz tabakas izstrādājumiem, patiesībā ir ne tikai muļķīgi, bet lielākoties pat klaji melīgi. Kā var, piemēram, melot, rakstot, ka "smēķēšana nogalina"?
– Protams, ir daudz smieklīgu uzrakstu. Nezinu, kam ienācis prātā apgalvot, ka smēķētāji mirst jauni? Raugi, man ir piecdesmit pieci un es tātad vairs jauns nomirt nemaz nevaru. Kāda netaisnība... Bet tāda nu ir tā Eiropa. Amerikā jau ir ļoti līdzīgi, bet tur šie brīdinošie uzraksti tik ļoti nesabojā produkta izskatu. Man lielākā daļa preces nāk no Amerikas un es skaidri redzu, kāda ir viņu politika šajā jomā. Tie arī tur ir, saturā varbūt pat daudz neatpaliek, bet tie katrā ziņā nav tādi, ka tu jau redzi tikai to un vairāk vispār neko. Un patiesībā es nezinu, vai patiešām ir kāds cilvēks, kurš, salasoties šādus saukļus, pēkšņi novēršas un sāk domāt par kaut ko citu. Manuprāt, šīs problēmas risināšanai vispār jābūt citai, daudzkārt gudrākai, ne tik primitīvai pieejai. Mūsu gadījumā tā ir parasta Eiropas māžošanās, kas tikai daļēji apgrūtina biznesu, bet citus mērķus diemžēl nesasniedz.
– Vai tu pats visu mūžu smēķē? – Nē, ar pārtraukumiem. Var uzskatīt, ka smēķēju jau kopš otrās klases, bet trīsdesmit divu gadu vecumā to atmetu. Tad pilnībā nemaz nesmēķēju desmit gadus, kamēr nebiju uzsācis cigāru tirgošanu. Protams, es tagad varētu dažādi attaisnoties, sakot, ka man katrā ziņā vajadzēja izprast to cigāru, lai es kaut ko varētu pastāstīt klientiem un tamlīdzīgi, bet tikai tā tas tomēr nebija. Es pamēģināju vienu cigāru, tad vēl vienu, tad vēl un – es atskārtu, ka izbaudu kaut ko jaunu, kaut ko ļoti sevišķu. Tāpēc var uzskatīt, ka atkal atsāku smēķēt, turklāt ikdienā pats to daru tā, kā citiem mācu nedarīt, sakot, ka tā nedrīkst smēķēt. Proti – es ekspluatēju šos smēķējamos objektus. Iespējams, vienīgais mans attaisnojums varētu būt tas, ka nesmēķēju cigaretes. Visu pārējo, kas dūmo, smird un sprakšķ, to visu rauju iekšā.
– Bet priekšroka ir tieši cigāram, kā var noprast?
– Nav gluži tā, jo man ne vienmēr atliek laiks cigāram. Daudz vairāk lietoju mazformāta cigarillas, ko es tad attiecīgi varu lietot tik daudz, cik gribu, un tad, kad to gribu. Bet cigāram tomēr vajag noteiktus apstākļus.
– Kas tev nepatīk cigaretēs?
– Vispirms jau man vairs nepatīk cigarešu smaka. Jo tās ir trīs pilnībā atšķirības lietas – cigārs, pīpe un cigarete. Varētu pat jautāt tā: kurš no šiem trim smēķēšanas veidiem ir mazkaitīgākais? Lai to saprastu, jāzina, ka viss sliktais, ko spēj izraisīt šie produkti, rodas degšanas procesā. Jo degšanas temperatūra ir augstāka, jo vairāk izdalās kancerogēnās vielas. Un cigaretei ir visaugstākā degšanas temperatūra. Nu un tad vēl jāpierēķina papīrs, kas, manuprāt, jau ir vislielākais draņķis.
– Zinātnes prāti tā arī nav spējuši radīt kaut ko pieņemami efektīvu?
– Ir mēģināts, jā, jo ir tā dēvētais homoginizētais papīrs, bet to faktiski lieto tikai cigarillās. To veido no kompostā turētas, briedinātas un miecētas atsevišķas tabakas lapas, iegūstot savdabīgu šķidrumu, ko vēlāk iestrādā kopā ar celulozi. Tā nav tradicionālā cigāra lapa, bet gan zaļganbrūna papīrveida lapa, bet tas nav arī gluži papīrs. Bet, turpinot par slikto, kas ir cigaretēs, otrkārt jāmin tas, ka pati cigarešu tabakas kvalitāte šodien kļuvusi ārkārtīgi zema. Ja mēs agrāk runājām, ka, raugi, Amerikā ražotas "Philip Morris" cigaretes būtiski atšķiras no tām, kādas varam dabūt šeit, tad tagad tas jau sen tā vairs nav. Es pats nesen speciāli nopirku Amerikā un pamēģināju – nē, tas pats draņķis, kas pie mums. Varbūt vienīgi tas, ka papīrs viņiem tomēr ir mazliet labāks – šķita tāds kā plānāks. Turklāt vislielāko ļaunumu – lai cik varbūt arī paradoksāli tas izklausītos – ir nodarījuši visi aizliegumi, kas ieviesti it kā nolūkā cīnīties par mazāk kaitīgu tabaku. Proti – mazāk darvas, mazāk nikotīna un tamlīdzīgi. Iespējams, cilvēki neaizdomājas par elementāru lietu – kā to vispār var izdarīt gluži tehniski? Izrādās, tikai vienā veidā: attiecīgajā masā vienkārši samazinot tabakas daudzumu, to aizvietojot ar dažādiem aizstājējiem jeb surogātiem. Un tie galvenokārt ir faktiski par ražošanas atkritumiem dēvējamie pārpalikumi, piemēram, no cigāra lapām, kas būtībā ir sterili, nesatur faktiski neko, bet – labi deg, dūmo un tā tālāk. Tad tos sasmalcina un jauc īstajai tabakai klāt un tad nu visiem karotājiem rodas iespaids, ka uzvara vairs nav tālu. Bet, kas notiek patiesībā? Vispirms šī tabaka, protams, vairs nesmaržo tā, kā smaržoja agrāk, bet vienkārši smird. Nākamais efekts – agrāk tu uzpīpēji vienu cigareti un juties piesātinājis to savu vēlmi vai nepieciešamību, bet tagad šīs sajūtas vairs nav. Un tu jau steigšus grāb nākamo. Un tad nākamo un nākamo un nākamo... Vai tas ir tas visgudrākais risinājums? Domāju, ka nē. Lūk, un tāpēc cigaretes vairs principiāli nelietoju.
(..) – Cik bieži tev atliek laika īstai cigāra baudīšanai?
– Maz, bet tie tad arī ir tie mani jaukākie brīži. Piemēram, kā notika vēl gluži nesen. Bija lietišķa tikšanās, kas beidzās mazliet ātrāk nekā plānots, un es paliku viens ar tikai līdz pusei izsmēķētu cigāru. Negribēju pamest, tāpēc paliku sēžam mīkstajos krēslos, pasūtīju vēl kafiju, ūdens glāzi un sāku baudīt apkārt esošo mīksto klusumu. Un vienā brīdī jutos šīs situācijas tiktāl aizķerts, ka sēdēju tik ilgi, kamēr lēnā garā to cigāru izsmēķēju. Un pēc tā man bija ārkārtīgi grūti sevi pārslēgt tā, lai spētu piecelties un doties atpakaļ šajā materiālajā pasaulē.
– Kas īsti notika?
– ...Tu esi no visa atrāvies nost. Tu it kā aizpeldi prom. Tā ir tā veselīgā nedomāšana par niekiem. Tu jau iegūsti to absolūto relaksēšanos, ko it kā spēj dot tikai tā dēvētais autogēnais treniņš vai tamlīdzīgas nodarbes. Bet ir viena lieta, ko vienmēr saku saviem tagadējiem klientiem, kuri savukārt saka tā: jā, es paņēmu to pirmo cigāru un viss bija ļoti labi, bet ar nākamo tā vairs nebija. Un tad es saku, ka cigārs šajā gadījumā ne mazākā nav vainojams. Gluži tāpat kā kāds labs jauns degvīns, pēc kura lietošanas pirmo reizi otrā dienā nav sāpējusi galva, bet pēc nākamās reizes tā tomēr sāpēja gan. Tā problēma nav ne šņabī, ne cigārā, bet gan jūsu galvās. Visam, kas ir jauns, kas mums ir pirmo reizi, mēs pieejam savādāk. Mēs uz to liekam kaut kādas cerības, mēs gaidām brīnumu un, iespējams, to arī sagaidām. Bet otrā reize vairs nekad nav tāda pati. Nekad nav garantēts, ka no tā paša cigāra citos apstākļos tu gūsi to pašu fīlingu, kāds bija iepriekšējā reizē. To spēj iespaidot jebkuri blakus apstākļi, jebkādas tava iekšējā stāvokļa izmaiņas.
– Vai tas nozīmē, ka tu pats spēj sekot sava iekšējā stāvokļa izmaiņām tik lielā mērā, lai no cigāra allaž gūtu cerēto baudījumu?
– Patiesībā tas ir mazliet sarežģītāks jautājums. Es, piemēram, neatbildu uz tālruņa zvaniem. Pieņemu tikai īsziņas un piezvanu pats, ja uzskatu to par vajadzīgu. Acīmredzot arī tādējādi ļoti rūpējos par savu iekšējo stāvokli. Tas man ir primārs, viss pārējais nāk pēc tā. Darbojoties biznesā, tu to zaudē neskaitāmas reizes vienas dienas laikā, un drīz rodas tas, ka tu vairs nespēj iekšēji pieņemt pareizus lēmumus. Izrādās, es lēmumus spēju pieņemt tikai iekšēji, intuitīvi. Un ja man nav šīs bāzes, kas ļauj to darīt mierīgi, tad labāk to nedaru nemaz. Un ja tomēr to izdaru, es jūtu, ka to nožēloju jau darot, jau uzreiz zinu, ka tas viss nav pareizi, ka vienalga vajadzēs darīt savādāk. Tāpēc allaž cenšos sevi no tā pasargāt, lai ikdiena, iela, komunikācija un viss pārējais mani nesadrupina. Acīmredzot tieši tāpēc man tik ļoti svarīgas ir manas mājas, jo droši zinu, ka tur vienmēr būšu pasargāts. Ka tur vienmēr būs mana sieva, kura arī prot mani pasargāt. Un tur ir mani mierīgie vakari un skaistie rīti. Es dzīvoju pie Lielupes, kur sarunājos ar vārnām, ar zvirbuļiem, ar pīlēm. Kad eju peldēties, es viņas pabaroju. Un es viņiem visiem uzticos, jo dzīvnieki visu jūt labāk par mums. Man vienmēr ir licies, ka jāprot arī sevī izkopt šo dzīvniecisko izjūtu, jo viņu intuitīvā izjūta ir vistīrākā un vispareizākā. Iespējams, kāds to nodēvēs par māņticību, varbūt par plānprātību, bet ir gadījies, ka vārnas mani jau agri no rīta brīdina. Man izbraucot no garāžas, tās pēkšņi saceļ tādu troksni, ka esmu spiests aizdomāties. Un tad es saprotu, ka tas ir signāls, proti – šodien kaut kas var atgadīties, esi sevišķi uzmanīgs. Un tad tu aizbrauc, ieej savā biznesa ikdienā, bet jau ļoti drīz pieķeru sevi domājam par to, kā ātrāk dabūt sevi atpakaļ. Patiesībā man dienas lielākā daļa paiet, nopūloties, kā dabūt sevi atpakaļ. Un – tiklīdz esmu sevi dabūjis atpakaļ, tā man sāk risināties arī visas lietas.
– Bet ko dzīvnieku instinkti saka par smēķēšanu?
– Katrā ziņā neko neiebilst. Tas taču patiesībā ir dabas radīts produkts. Ir jāsaprot, ka Dievs neko nav ģenerējis tikai tāpat vien.
– Vai tas pats attiecināms arī uz narkotikām?
– Jā. Bet jārunā par to, ko jau uzsvēru – par ekspluatāciju. Ir veselas civilizācijas, piemēram, islāma pasaule, kur to lieto itin normāli, kur tā ir gluži izteikta vēsturiskā vērtība. Tāpat varam runāt par citām dienvidu tautām, kur visi katru dienu dzer vīnu. Vai tad tur visi tāpēc ir dzērāji? Kā teica senie grieķi – tas, kurš dzer neatšķaidītu vīnu, tas ir norakstīts cilvēks, dzērājs. Bet nevienam nekad nav ienācis prātā teikt, ka vīns jau principā ir slikts. Patiesībā jau šajā pasaulē mēs ar jebkuru lietu varam izdarīt gan labu, gan sliktu. Bet tāpēc jau šī lieta ir, un tāpēc mums ir dota dzīve, un tāpēc mums ir jāmācās.
– Proti, viens tāds cigārs vai viena laba pīpe itin ne ar ko nav sliktāka par, piemēram, vienu grillētu cāli.
– Vai par vienu ikarusu pilsētā.
– Vai par paciņu čipsu.
– Vai par kokakolu, vai tā dēvēto energy drinku, vai... jā...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" jūlija numurā ( Nr.47)