Sajūtot valdošās koalīcijas reālpolitiku un kāpjošo cenu ietekmi savos maciņos, Latvijas pilsoņi, iespējams, sunīs valdību un valsti par nespēju nodrošināt labklājību. Viņi nesapratīs, ka iespēja to ietekmēt viņiem tika dota simboliskajā 7.jūlija dienā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Referendums par valdošās koalīcijas vecgada vakara steigā izdarītajiem drošības likuma grozījumiem ir noticis. 338 765 Latvijas pilsoņi jūlija saulainā dienā sameklēja balsošanas birojus un parādīja, ka viņi nav apmierināti par to, ka varas turētāji atklāti izsmej savus darba devējus. Ir vasaras vidus, un Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums par referenduma rīkošanu 7. jūlijā bija loģisks, jo pasaulē acīmredzot nav precedenta, kad valdība varu būtu atdevusi bez cīņas. Latvijas demokrātiskais režīms pilnveidojas, un tas, ka referendumā piedalījās vairāk cilvēku, nekā 9.Saeimas vēlēšanās par lielākajām opozīcijas partijām nobalsojušie (par Jauno laiku —148 602, par Saskaņas centru — 130 887), norāda, ka uz referendumu aizgāja arī vēlēšanās par valdošo koalīciju nobalsojušie vēlētāji. Referenduma kampaņā gan piedalījās tikai viena no opozīcijas partijām — Jaunais laiks. Saskaņas centra aktivitātes trūkums visizteiksmīgāk atspoguļojās šīs partijas tradicionālajā atbalsta teritorijā — Latgalē.

Masu saziņas līdzekļos intervētie pilsoņi kā divus galvenos argumentus dalībai referendumā minēja sekošanu aizgājušās prezidentes aicinājumam un nepatiku par esošās valdības stilu. Vairas Vīķes—Freibergas aicinājums tautai izmantot savas likumdošanas tiesības bija loģisks Satversmē noteikts likumdošanas solis. Nepatika pret valdības bezatbildīgo un vīzdegunīgo valdīšanas stilu ir visaptveroša. Tāpēc šajā rakstā centīšos apkopot iemeslus referenduma kvoruma trūkumam un iezīmēšu nelielas aprises, kā Latvijas demokrātiskais režīms varētu attīstīties tālāk pēc vasaras atvaļinājumu laika.

Vox populi vox dei

Tautas teiktais atbalso Dieva teikto, un gandrīz miljons Latvijas vidusšķiras pārstāvji, neierodoties uz referendumu, parādīja, kāpēc Latvija atpaliek no saviem Baltijas kaimiņiem un atrodas Eiropas Savienības (ES) ekonomiski attīstīto valstu saraksta lejasdaļā. Vispārējais izglītības līmenis par demokrātiska režīma pamatprincipiem Latvijā ir nepietiekošs, un tas joprojām atspoguļojas Latvijas sabiedrības vēlmē risināt problēmas ar stingrās rokas palīdzību. Neizprotot līdzdalības jēdziena nozīmi pārstāvnieciskās demokrātijas apstākļos, Latvijā ir izveidojusies elitāra demokrātija, kur pilsoņi atstāj pilnvaras oligarhisku grupu rokās.[1] Kopumā vairākums Latvijas pilsoņu ir apmierināti ar savu pašreizējo labklājību, jo viņu pamatvajadzības ir apmierinātas. Veikali ir pilni ar precēm, pastāv neskaitāmas iespējas doties kādreiz liegtajos ārzemju ceļojumos, un tradicionālais trešdienu Kas notiek Latvijā? ir daudzkārt vienkāršāka demokrātijas līdzdalības forma nekā pašam uzņemties atbildību par sevi un valstī notiekošo. Nespēju uzņemties atbildību skaidro bailes, un šādas bailes arī skaidro lielākās Latvijas sabiedrības daļas rīcību. Bailes rada zināšanu trūkums, un to var viegli kompensēt ar aklu sekošanu tradicionālajai lietu kārtībai.

Sabiedrības lielākā daļa seko ierastajai lietu kārtībai, un tāpēc tā arī uzskatīja, ka šī referenduma gadījumā nav jāsaspringst. Pilsoņu vairākums, iespējams, ir noticējis varas turētāju divkosīgi sludinātajam, ka, iestājoties ES un NATO, Latvijas drošība ir garantēta. Diemžēl tas ir pašapmāns, jo drošība nekad nevar būt garantēta demokrātiskā režīmā, kura iedzīvotāju vairākums ir apātiski pret savu valsti. Šāda situācija nevar turpināties mūžīgi, un kādu dienu Latvijas stagnējošā politiskā kultūra var mainīt arī drošības alianses sabiedroto domas. ES arvien skaļākas kļūst runas par divu ātrumu Eiropu, kas ir sliktākais no scenārijiem Latvijai. Iekšpolitiski Latvija šobrīd ir sašķelta, un valdošajai elitei būs jāpaveic titānisks darbs, lai panāktu uzticību savam darbībam. Valdības pārstāvji varētu pārmest, ka šo rindu autors, jaunā prezidenta vārdiem, varētu darboties šīs lietas labā un beigt cīnīties. Darbojoties savā lauciņā un atbildot šādam hipotētiskam ieteikumam, teikšu tikvien, ka valdības nekonsekventā politika mani nekādi nepārliecina. Valdības vadītājs spēj dienas laikā nākt klajā ar trim dažādiem paziņojumiem par pretinflācijas plānu, bet parlamenta spīkers, atbildot uz politoloģes Vitas Matīsas jautājumu, pagājušās nedēļas, 4.jūlija, Domburšova laikā spēja mainīt savas domas vismaz trīs reizes. Un šie ir tikai daži no redzamākajiem piemēriem.

Ekonomika — biedējoša

Šī brīža ekonomiskā izaugsme ir šķietama un notiek, pateicoties ES iepludinātajiem līdzekļiem un Skandināvijas banku piedāvātajiem lētajiem kredītiem. Kad šo līdzekļu pieejamība beigsies, būs nepieciešama tāda Latvijas infrastruktūra un cilvēku resursi, lai spētu izturēt Latvijas tautsaimniecības globālos izaicinājumus. Kādi ir Latvijas ceļi, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju? Kādas ir Latvijas skolas, veselības iestādes un universitātes, un šajās iestādēs strādājošo algas? Šobrīd notiek ceļu remonti, bet atšķirībā no Igaunijas, kur ceļus jau neskaitāmus gadus atjauno gan somu, gan zviedru ceļa meistari, Latvijā nav dzirdēts, ka kādā no publiskajiem konkursiem būtu uzvarējusi firma, kura nav no Latvijas. Igaunijas budžeta pārpalikums ir daļa no stingri ieturētās labējās politikas, bet Latvijas budžeta deficīts turpretī ir tradicionāls. Sarunājoties ar kolēģiem no Igaunijas un Lietuvas, pārliecinos, ka izglītības sistēma šajās valstīs ir racionāli sakārtota, kamēr Latvijā izglītības sistēmā turpinās haoss.

Nepatika pret valdības rīcību parasti atbalsojas caur iedzīvotāju maciņiem. Šobrīd situācija Latvijas ekonomikā, salīdzinot ar pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados notiekošo, ir rožaina. Pieaugošās algas ļauj pirkt jaunus auto, iegādāties mājas hipotēku un visumā liecina par tautsaimniecības izaugsmi. Tomēr Latvijas ekonomikas veselība nav no labākajām, jo ko līdz 11% iekšzemes kopprodukta izaugsme, ja to "apēd" 8,8% inflācija? Nebeidzamais budžeta deficīts, katastrofālais tekošā konta deficīts un akūts darbaspēka trūkums visos tautsaimniecības sektoros ir patiesi biedējošs.

Izvēli atcerēsies rudenī

Šobrīd paliek atklāts jautājums, kas notiks tālāk? Nekas sevišķs, jo cilvēki turpinās iet uz darbu, kāds dosies atvaļinājumā, dzims bērni, un cilvēki dosies aizsaulē. Vienu vārdu sakot, dzīve turpināsies. Latvijas iedzīvotāji turpinās maksāt nodokļus, īsti nesaprotot, kā tos izlieto viņu ievēlētie priekšstāvji. Vasara Eiropas valstīm ierasti tiks pavadīta atvaļinājuma gaisotnē, un augusta beigās bērnu vecāki sāks gatavot savas atvases skolas gaitām. Septembra beigās rudens vēji atnesīs auksto laiku, kurš cilvēku maciņos liks sajust pirms vasaras sākuma palielinātās gāzes un elektrības cenas. Līdz ar enerģijas cenu kāpumu augs pārtikas cenas, un līdz ar to arī inflācija. Atceltie īres griesti kombinācijā ar pieaugošo maksu par apkuri liks pulkam ļaužu justies neomulīgi, un, iespējams, viņi jautās — kāpēc? Brīdinājuma signāli par Latvijas pārvaldes kvalitāti, kura neizbēgami iespaido Latvijas tautsaimniecību, ir bijuši neskaitāmi. Redzamākie no tiem ir Baltijas Starptautiskā Ekonomikas Politikas Studiju Centra (BICEPS) pētnieka un izpilddirektora Alfa Vanaga un asociētā pētnieka Mortena Hansena (Morten Hansen) pētījums[2], un The Economist analīze par Austrumeiropas pārkarsušajām ekonomikām, kur Latvija ir atklāti nosaukta par visproblemātiskāko valsti.

Sekojot ierastajām tradīcijām, Latvijas pilsoņi, iespējams, sunīs valdību un valsti par nespēju nodrošināt viņu labklājības nepārtrauktību, nesaprotot, ka arī viņi paši demokrātijas apstākļos ir daļa no valsts. Iespējams, apķērīgākie dosies jaunos darba meklējumos uz Eiropas Rietumu daļu, un visam pa vidu Latvijas pilsoņi gaidīs jaunā prezidenta spējas radīt sekošanai cienīgu ideālu. Rudenī būs atlikuši vēl trīs gadi līdz nākamajām vēlēšanām un premjeram, izmantojot Latvijas reālpolitiskās spēles noteikumus, iespējams, ienāks prātā, ka, tomēr ir jāatgriežas pie drošības likumu labojumiem. Latvijas pilsoņi, iespējams, rādīs nepatiku, aizmirstot, ka iespēja padarīt likuma grozījumus neatgriezeniskus tika dota simboliskajā 7.jūlija dienā. Lai tiem, kuri vaimanās visskaļāk, pārējie līdzpilsoņi palūdz parādīt pasi, jo tajā esošais zīmogs liecinātu par šādu vaimanātāju konsekventu godaprātu.

Ekonomikā mīkstas nosēšanās iespējamība ir tikai gadījumā, ja valdība aktīvi izmanto politiskās un ekonomiskās sviras, lai risinātu tautsaimniecības izaicinājumus. Aigara Kalvīša (TP) valdības politika aktīvu soļu speršanas vietā ir nolēmusi virzīties pa pussolim. Šādi tipinot, rudenī var sagaidīt, ka Latvijas sabiedrības lielāko daļu pamodinās tautsaimniecības smagā nosēšanās. ____________________

[1] oligarchia grieķu val. - nedaudzu vara

[2] http://www.biceps.org/lv/OccasionalPapers

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form