Velga Sudraba: Pabalsti un alimenti miljonāriem  (50)

Pirms kāda laika kādas partijas pārstāvji bija saaktivizējušies, paužot vēlmi Latvijā vispār aizliegt azartspēles un spēļu zāles, un kazino vai vismaz krietni ierobežot to pieejamību. Rīgā jau ilgāku laiku tiek runāts par spēļu industrijas atstāšanu tikai piecu un četru zvaigžņu viesnīcās. Tāpat politiķiem uz galda ir azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnes. Tā vien šķita, ka politiķi nopietni ir iedziļinājušies problēmās, ko rada ar azartspēlēm saistītie riski un sekas.

Tomēr pēdējā laikā aktivitātes un runas krietni vien mazinājušās, turklāt, spriežot par to, kur ņemt budžetā trūkstošo naudu, uzreiz tika piedāvāts, ka varētu paaugstināt azartspēļu nodokli, tātad budžeta izpildei spēlmaņu nauda ir nepieciešama, bet šīs nozares likvidēšana nozīmētu, ka valdībai nav rezerves atvilktnītes, no kuras vajadzības gadījumā "pasmelt" kādu miljonu. Kā nekā pērn azartspēļu nozare nodokļos valstij samaksāja 75 miljonus eiro. Vai tas nozīmē, ka atkal viss turpināsies pa vecam? Atkal nekas netiks darīts? Atkal tauta grims procesu atkarībās, parādos, kredītos utt.?

Tomēr, manuprāt, ir konkrēti soļi, kurus politiķi varētu spert, lai patiešām samazinātu ja ne gluži azartspēļu radīto ļaunumu, tad vismaz ievērojami vairāk pasargātu pārējo sabiedrību no azartspēļu radītajām negatīvajām sekām.

Kā rāda Veselības ministrijas pētījums, vairāk nekā 16 tūkstošiem no jau minētajiem 80 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju azartspēļu spēlēšana kā atkarība ir smagākajā pakāpē, tātad ir jau atkarības trešā stadija. Citiem vārdiem sakot – tas nozīmē, ka šo cilvēku nauda vai lielākā daļa viņu ienākumu pa taisno nonāk spēļu zāļu īpašnieku kabatās, jo viņi paši vairs nespēj kontrolēt spēles gaitu un savu tieksmi "piestampāt" spēļu automātu pilnu ar naudu līdz pat brīdim, kad ne makā, ne bankas kontā nav palicis ne centa un jādodas uz "ātro kredītu" izsniegšanas vietu aizņemties.

Politiķi ļoti lepojas, ka ar nākamo gadu spēļu zālēs vairs netiks ielaistas personas, kuras pašas brīvprātīgi uzrakstījušas iesniegumu, lai viņas pie spēļu galdiem un aparātiem nelaiž, jo ikviens, kas sper soli azartspēļu vietā, tiks identificēts pēc personu apliecinoša dokumenta, un, ja viņš būs šajā reģistrā, tad viņam skaidri un gaiši norādīs, ka nekavējoties azartspēļu vieta jāatstāj. Tomēr šeit ir runa tikai par tām personām, kuras pašas ir apzinājušās un atzinušas, ka azartspēles tām sagādā problēmas, bet pašas netiek galā ar vēlmi spēlēt. Nav gan Latvijā pētījumu, cik liela daļa azartspēļu atkarīgo apzinās un atzīst šo problēmu, taču, manuprāt, tā ir mazākā azartspēļu atkarīgo daļa.

Taču vai ar to vien pietiks? Noteikti nē!

Dažādās jomās mēdzam piesaukt iespēju pamācīties no kaimiņiem igauņiem, tomēr, pēc manām domām, šajā gadījumā viņu pieredzes pārņemšana nāktu tikai par labu, ja politiķu vēlme palīdzēt atveseļot sabiedrību nav tukšu salmu kulšana, bet ir realitātē balstīta pozīcija.

Tā kā identificēs ikvienu personu, kas ieies kazino vai spēļu zālē, tad pastāv reāla iespēja liegt šo bīstamo izklaidi ne tikai tiem, kuri jau nonākuši problēmu purvā, bet arī tiem, kuri uz spēļu zāli devušies ne gluži ar savu naudu. Nē, es nedomāju zagļus. To ķeršana ir policijas uzdevums. Runa ir gan par nodokļu nemaksātājiem, personām, kas izvairās no uzturlīdzekļu maksāšanas saviem (!) bērniem, gan par cilvēkiem, kas saņem sociālos pabalstus un citu sociālo palīdzību, gan par personām, kuras ir "ātro kredītu" parādnieki.

Kāpēc gan ļaut naudai, kurai pēc tiesas un taisnības jānonāk valsts kasē, ieripot azartspēļu aparātā? Kāpēc ļaut cilvēkiem, kas nonākuši tik lielā trūkumā, ka ir spiesti lūgt pabalstus pašvaldībai, dāvināt piešķirtos pabalstus azartspēļu industrijai? Kāpēc naudai, kas paredzēta un domāta bērniem, ļaut nonākt nebūt ne trūcīgo kazino un spēļu zāļu īpašnieku kabatās? (Jaunākais miljonāru saraksts rāda, ka spēļu zāļu "Fenikss" īpašnieks Jānis Zuzāns ir septītais bagātākais cilvēks Latvijā un pērn nopelnījis gandrīz piecus miljonus eiro.)

Igaunija šādus noteikumus ir ieviesusi jau sen! Mēs pat vēl "neesam bērnu autiņos", pat neesam uzsākuši šī procesa realizāciju. Turklāt Igaunija nav saskārusies ar problēmu savienot datubāzes vai nodot informāciju no valsts iestādēm azartspēļu dalībnieku reģistram. Tātad tas varētu būt pa spēkam arī Latvijai. Nepieciešama tikai politiskā griba mainīt situāciju valstī.

Un otrs solis, ko politiķi varētu beidzot sākt kustināt, ir pārtraukt vai vismaz krietni ierobežot ātro kredītu saņemšanas iespējas. Šobrīd reklāmu par šīm iestādēm ir milzum daudz. Turklāt nepārtraukti skan sauklis: "Aizņemies atbildīgi!" Diemžēl azartspēļu atkarīgu cilvēku vada stipra vēlme realizēt spēlēšanas impulsu. Tāpēc sauklis būtu jāmaina – aizdodiet atbildīgi! Varbūt varam beidzot sākt mazināt šo postu valsts mērogā?

Šāds solis būtu ieguvums ne tikai katram atkarīgajam indivīdam, ne tikai viņa ģimenei, bet arī manai, tavai, tavai un tavai ģimenei, mūsu valstij kopumā.