Vācu psihologu un mediķu komanda no Berlīnes Tehniskās universitātes pavēstījusi, ka tai klīniskajos pētījumos izdevies pierādīt noteikta veida dzīvības formas eksistenci pēc nāves. Šis satriecošais paziņojums pamatots secinājumos, ko zinātnieki ieguvuši jauna veida medicīniskajos eksperimentos, kuros pacienti 20 minūtes atradās klīniskās nāves stāvoklī, bet pēc tam tika atdzīvināti. [..] Kaut arī reanimēto personu liecības nedaudz atšķīrās, visiem eksperimenta dalībniekiem bija atmiņas par klīniskās nāves periodu, un tie aprakstīja līdzīgas sajūtas. Visbiežāk tās bija saistītas ar atrašanos ārpus sava ķermeņa, neparastu vieglumu un spēju lidot, pilnīgu mieru, drošību, siltumu, absolūtu saplūsmi ar pārējo pasauli un bezgalīgas gaismas klātbūtni.
worldnewsdailyreport.com, 29.augustā
Sākot apcerēt šo sensacionālo ziņu, man vajadzēja izvēlēties - atklāt visas kārtis uzreiz vai saglabāt intrigu līdz beigām. Izšķīros par pirmo iespēju, jo tā labāk ļautu izskaidrot, kāpēc šo blēņu stāstu uzskatu par komentāra vērtu. Proti, patiesība par pēcnāves dzīves zinātnisko apstiprinājumu ir visai garlaicīga - ziņa no viena gala līdz otram ir izdomāta, eksperimenti ar brīvprātīgiem klīniskās nāves izbaudītājiem Vācijā nav notikuši, un nekādu pēcnāves dzīves stāvokli neviens nav pierādījis.
Portāls worldnewsdailyreport.com, kurā šķietamais jaunums publicēts, ir internetā labi zināms joku ziņu avots, kam ar līdzīgām sensācijām laiku pa laikam izdodas apmulsināt pat visnotaļ nopietnus ļaudis. Dienā, kad rakstu šo komentāru, portāls vēsta, ka Ķīnas mēnessgājējs uz mums tuvākā debess ķermeņa nav atradis pat niecīgākās Apollo ekspedīciju pēdas. Nebūs pārsteidzoši, ja pēc laika ziņas tekstu pamanīšu kādā no sazvērestību teoriju cienītāju vietnēm kā vēl vienu neapgāžamu pierādījumu tam, ka amerikāņi uz Mēness nekad nav bijuši.
Šāda veida ziņas parasti satur sīkas, viegli pamanāmas muļķības un nesakritības, lai to rakstītājiem sagādātu lielāku prieku, ja izjokošana izdevusies un ziņu pārpublicējis solīdāks avots. Lasītājam vajadzētu kļūt piesardzīgam, jau uzzinot par tehnisko universitāti, kurā darbojas psihologi un mediķi, kā arī par Vācijā veiktiem drošiem un ētiski pieļaujamiem eksperimentiem, kuru dalībnieki brīvprātīgi piekrīt sev izraisīt klīniskās nāves stāvokli. Tomēr autoru mērķis ir panākt, lai viņiem bez līdzdomāšanas ātri noticētu, tāpēc savā pamatinformācijā šīs ziņas parasti manipulē ar populāriem stereotipiem, kas lasītājiem varētu būt jau pazīstami.
Pat ja cilvēks apšauba dvēseles nemirstību un nav iedziļinājies dažādu reliģiju priekšstatos par to, viņš varētu būt redzējis Holivudas 1990. gada filmu "Spoks" vai līdzīgus fantastikas un mistikas žanra darbus. Tajos varoņa fiziskajai nāvei seko viņa ēteriskās dvēseles atdalīšanās no miesas, pacelšanās augšup un skats uz pasauli no jauna redzespunkta, piemēram, ieraugot pašai savu kādreizējo ķermenisko mājvietu. Šādai dvēselei saglabājas iepriekšējās personības iezīmes, bet vienlaikus arī parādās neparastas spējas, piemēram, tā pārvietojas cauri sienām, spēj saskatīt citas mirušo dvēseles un sazināties ar tām.
Savukārt iespēja sazināties ar dzīvajiem dvēselei zūd, kaut arī dažkārt var gadīties izņēmumi. "Spoks" piedāvāja arī populāru versiju par atalgojumu un sodu - pozitīvo varoņu dvēselēm pie kājām izklājās gaismas ceļš uz jaušami laimīgāku realitāti, savukārt ļaundaru dvēseles sagrāba melnas, kaucošas ēnas un aizrāva līdzi baiļu un izmisuma valstībā. Tās dvēseles, kurām ēnas neuzbruka, bet kuras kaut kādu iemeslu dēļ nespēja pamest šo pasauli, kļuva par spokiem.
Kaut arī varētu likties, ka šāda populārajā mākslā tiražēta aina veidojusies, kompilējot vienkāršotus kristietības un vairāku citu reliģiju priekšstatus par cilvēka likteni pēc nāves, tomēr tā tikai daļēji būtu taisnība. Ideja par ķermeņa un dvēseles duālismu, ko sakās pierādījuši arī joku ziņas autori, neapšaubāmi ir ļoti sena, taču tās ilustrācijas pāris pēdējos gadsimtos līdz ar dabaszinātņu, medicīnas un tehnoloģiju attīstību piedzīvojušas interesantu pārvērtību. Duālisma piekritēji nereti atgriežas pie arhaiskākiem priekšstatiem, nekā tie bijuši Platona un Aristoteļa mācību un kristīgās Baznīcas tēvu teoloģijas iespaidotajos viduslaikos, kā arī lielā daļā jauno laiku.
Piemēram, mēģinājumi pierādīt dvēseles eksistenci, precīzi nosverot cilvēka ķermeni pirms un pēc nāves (3/4 unces jeb 21 grama teorija), izskaidrot ar kvantu mehānikas efektiem vai, līdzīgi latviešu filozofam Raudivem, uztvert dvēseļu balsis radio ierīču traucējumos atbilst jau Dēmokrita un Epikūra izvirzītajām teorijām par dvēseli kā īpašu, smalku matērijas paveidu. Savukārt klīnisko nāvi pārdzīvojušu cilvēku liecības par atdalīšanos no ķermeņa un pacelšanos gaisā, pārvietošanos pa tumšu tuneli spožas gaismas virzienā, par miera un laimes vai, gluži otrādi, baiļu un ciešanu stāvokli atgādina neoplatoniķu un kristiešu iecienītu alegoriju burtisku interpretāciju.
Antīko Homēra eposu varoņu dvēseles šķiršanos no ķermeņa kaujas laukā un došanos uz ēnu valstību vēl var izsecināt kā galarezultātu pārejošām sajūtām, ievainotam cilvēkam zaudējot samaņu vai attopoties no bezsamaņas (arī sadzīvē šīs sajūtas mēdzam raksturot ar vārdiem "acīs satumsa", "pamazām atgriezās maņas"). Priekšstati par pārdabisko pasauli vai vismaz tās labāko daļu kā gaismas un miera valstību, visticamāk, nav radušies ķermeniskā pieredzē, bet gan atvedināti no sarežģītākām reliģiskām un filozofiskām koncepcijām un jau kopš pirmsākumiem uztverami kā alegorija.
Varētu gan iebilst, ka aizgājušo gadsimtu mākslas darbos redzamos eņģeļu un velnu portretējumus, kā arī sludinātāju kvēlos sprediķus ar jutekliskiem pēcnāves svētlaimes un mocību aprakstiem cilvēki nav uztvēruši tikai alegoriski. Tomēr tālaika autoru teiktais vedina domāt, ka šajā ziņā valdījušas pamatīgas atšķirības starp dažādiem sabiedrības slāņiem, vienkāršajiem ļaudīm vienus un tos pašus tēlus uztverot kā tiešu pārdabiskās realitātes atveidu, bieži vien komplektā ar reliģijas mācībām neatbilstošu māņticību, bet izglītotiem teologiem un filozofiem labi apzinoties to simbolisko raksturu.
Mūsdienu liecībās par klīniskās nāves laikā pārdzīvoto ir krietni mazāka nesaskaņa starp mītiskās domāšanas un racionāla prāta pasaulē dzīvojošajiem. Spriežot pēc mediķu novērojumiem, šādas sajūtas ir iespējamas gan vieniem, gan otriem. Vairākām, piemēram, ārpusķermeņa pieredzei, ko iespējams izraisīt arī ar halucinogēnām narkotikām, atrasts skaidrojums neirozinātnes ietvaros. Tomēr, pēc visa spriežot, gan šo sajūtu apzināšanās, gan vēlāka interpretācija un atstāstīšana ir atkarīga no konkrētā cilvēka priekšstatiem un iepriekšējās pieredzes.
Bieži vien atmiņā spilgtāk saglabājušās nevis pieauguša cilvēka abstraktas pārdomas par iespēju sasniegt pilnīgu domas skaidrību, bet gan bērnībā redzēta reprodukcija ar spožas gaismas apmirdzētiem eņģeļiem. Vai varbūt kadri no jau minētās kinofilmas "Spoks". Tas var izskaidrot, kāpēc par gluži mitoloģisku pasaules ainu klīniskās nāves vai narkotiku izraisītajās sajūtās mēdz vēstīt ne vien dažādu reliģiju piekritēji, bet arī cilvēki, kas sevi uzskata par pārliecinātiem materiālistiem.
Kādas sekas cilvēku domāšanā izraisa šāda arhaisku priekšstatu atgriešanās un rotaļas ar tiem populārajā kultūrā? Dabaszinātnieki uz tiem raugās skeptiski, jo, visticamāk, šādas pieredzes var izskaidrot ar cilvēka smadzeņu darbības traucējumiem ekstremālos apstākļos. Pat ja mirstošs cilvēks kādā brīdī izjūt spožas gaismas starojumu un svētlaimi, šis efekts var būt radies tikai viņa smadzenēs un ir arī netieši novērojams ar mūsdienu zinātnes metodēm. Jo biežāk ķermeņa un dvēseles duālisma ideju aplūko "Spokam" līdzīgas pasakas garā, jo vairāk pastiprinās iespaids par šāda priekšstata naivitāti.
Tas var radīt aizspriedumus pret krietni nopietnāku tēmas iztirzājumu, ko mūsu civilizācijai mantojumā atstājuši Eiropas filozofi, sākot vismaz ar Platonu un Aristoteli, un ko iespējams aplūkot ne vien zinātnes, bet arī dažādu pasaules reliģiju kontekstā. Pat ja dzīvības, sajūtu, apziņas un saprāta eksistences nosacījumus meklējam tikai materiālajā pasaulē, tas neatbrīvo mūs no vajadzības atrast pārliecinošas atbildes uz jautājumiem, kas ir dzīvais iepretim nedzīvajam, kas - just, apzināties un spriest spējīgais iepretim tam, kurš tāds nav un nevar būt. Ar šīm atbildēm tad arī būs saistīta izvēle, kuru viedokli par dvēseles eksistenci un nemirstību pieņemt neatkarīgi no jokdaru sacerētām ziņām un faktiem par smadzeņu darbību klīniskās nāves laikā.