V. Krustiņš: - Pastāstiet par sevi. Kāpēc ķērāties klāt tik nerentablai nozarei kā vēsture?
E. Engīzers: - Es negribētu piekrist, ka vēsture ir nerentabla. Ja dari no sirds, jebkurā nozarē ir iespējams nopelnīt. Gribēju studēt to, kas patika, tādēļ izvēlējos vēsturi, par nākotni īpaši nedomājot, un neesmu to nožēlojis. Esmu beidzis Krimuldas vidusskolu, bet tagad studēju Latvijas Universitātes doktorantūrā, kur strādāju pie disertācijas par militāri politiskajiem procesiem Latvijā no 1938. līdz 1940. gadam. Ceru pierādīt, ka 1939. gads neizšķīra Latvijas valsts likteni, kā tas lielākoties tiek uzskatīts. Strādāju skolā, lasu lekcijas augstskolā, esmu arī deputāta Anša Saliņa ("Vienotība") palīgs Saeimā. Iepriekš vēsturnieka darba gaitas vedušas gan vairāku muzeju gaiteņos, gan Rīgas domes struktūrās.
- Vai pieminekļu jautājumi nav kļuvuši par instrumentu politikā? Nupat tiem piesaista pat Dudajeva ielas nosaukuma apspriešanu.
- Pieminekļi pēc būtības ir vairāk politisks nekā vēsturisks instruments, jo attiecas uz mūsdienu sabiedrību. Varam uzlikt pieminekli jebkam - kaut vai Gajam Jūlijam Cēzaram aiz cieņas pret viņa personību. Tālāk jau ir runa par politiku - ko mēs ar šādu pieminekli vēlētos pateikt. Pieminekļi ir svarīgs medijs, viens no veidiem, kā pasniegt vēsturi. Praksē pieminekļus neliek vēsturnieki, bet gan politiķi un privātpersonas, kas cenšas ietekmēt politiku. Ja runājam par pieminekļiem, tad runājam arī par kolektīvās atmiņas veidošanu.
- Kungi no Rīgas Pieminekļu aģentūras sauks: nevajag politizēt!
- Pats esmu tur savulaik strādājis, un es kungiem teikšu: nevajag liekuļot. Tā ir politika, un tā ir nauda. Diemžēl liela daļa līdzekļu nes līdzi kāda intereses.
- Atcerieties - turīgu kungu grupa ieteica būvēt pieminekli Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem. Tomēr neizdevās.
- Jautājums ir par to, vai pieminekļu politika ir valsts interesēs vai pret tām. Tas nav pareizi, ka mūsu pirmajam prezidentam Jānim Čakstem vienīgais piemineklis Rīgā ir kapos. Abi Čakstes ir pelnījuši ievērības cienīgus pieminekļus, jo ir daudz darījuši valsts labā. Vispirms jau Jānis, ko pelnīti atzīmē starp 100 nozīmīgākajiem demokrātiem pasaulē. Konstantīns Čakste bija viens no retajiem latviešu politiskajiem darbiniekiem, kas darbojās 2. pasaules kara laikā Latvijas neatkarības atjaunošanas labā. Latvijas Centrālās padomes stāsts ir bēdīgs. Toreiz bija sarkanie un brūnie, un ne vieni, ne otri necīnījās par Latvijas neatkarību. Latvijas Centrālā padome līdz šim ir atstāta novārtā. Ir publicētas dažas grāmatas, un man patika arī filma "Dancis pa trim", kur mākslinieciskā valodā centās runāt par kureliešiem, bet ar to ir par maz.
Ģ. Vikmanis: - Uzvaras kolonna - kādas intereses aiz tās stāv?
- Tas ir piemineklis par godu Krievijas impērijas uzvarai pār Francijas impēriju. Krievijas impērija nav saistāma ar Latvijas valsti. No otras puses - impērijas laikā Krievijā kultūra bija augsti attīstīta, tāpēc arī latviešu kultūra varēja veidoties. Uzvaras kolonnas izcelšana ir kārtējais mēģinājums uzsvērt Krievijas kultūras lielo nozīmi arī Latvijas kultūrtelpā, kas neapšaubāmi tāda arī ir. Cik un kam ir politiski svarīgi to šobrīd uzsvērt tik uzkrītoši? Varam paskatīties atsevišķu politisko spēku, atsevišķu personu virzienā. Viņu atbalstītāju loks varētu būt mērķauditorija.
- Plašsaziņas līdzekļos šo jautājumu iztirzāt rosināja domnieka Viļņa Gavara sašutums par novārtā pamestiem pieminekļiem. Kā vērtējat šo soli?
- Situācija ap pieminekli brieda jau vismaz piecus gadus, taču tā ir daļa no bēdīgāka stāsta. Daudzi pieminekļi iet bojā, Lielie kapi no kultūrvēsturiskā viedokļa ir izpostīti. Daži pieminekļi atrodas novietnē pie krematorijas, daži - citur. Uzvaras kolonna ir spilgtākais no tiem. Gavara kunga iniciatīva bija atrast spilgtāko piemēru un runāt par kultūrpolitiku un kā Rīgā izturas pret kultūras mantojumu. Pilsētas vēsturisko mūru fragments ir tikko sabrucis, daudzi vēstures pieminekļi ir zuduši vai uz izzušanas robežas. Rīgā ir palikuši arī pieminekļi ar naidīgām tendencēm Latvijas Republikai - kaut vai tie paši pieminekļi "atbrīvotājiem". Ieslēdzas šībrīža politiskie mehānismi - ir pieminekļi, pie kuriem noteiktā datumā iet viena sabiedrības daļa, un ir pieminekļi, pie kuriem iet cita tās daļa - citos datumos. Rīgā dzīvo teju puse Latvijas iedzīvotāju, un šeit norisinās lielākā daļa politisko notikumu. Uzvaras kolonnu var vizualizēt, un lielai daļai ir priekšstats, kāda tā izskatās. Bet, piemēram, "Koka Frici" pie Tieslietu ministrijas nevar atcerēties, un tas paliek ārpus informācijas telpas un nav aktuāls vai arī apzināti tiek par tādu padarīts, kaut gan šie pieminekļi savā būtībā ir salīdzināmi.
V. Krustiņš: - Kam apspriestā kolonna ir aktuāla?
- Es pieļauju, ka ne tikai atsevišķiem politiskajiem spēkiem, bet arī privātpersonām, piemēram, tiem, kas atjaunoja Pētera I pieminekli, kas uzstādīja pieminekli A. Puškinam. Ir arī tādi cilvēki, kas nav pretvalstiski noskaņoti, taču identificē sevi ar citām kultūras sastāvdaļām. Rīgā ir krievu, vācu, ebreju, igauņu, lietuviešu, poļu, zviedru, romu un vēl citu kultūru pēdas. Ja cilvēks ir mecenāts un darbojas kultūras jomā, tas ir saprotami. Varētu, teiksim, Trafalgara laukumā Londonā nolikt pieminekli Kanādas ģenerālgubernatoram Aleksanderam, kurš 1919. gadā vadīja landesvēru Latvijā. Tikai ar vienu piebildi - ja atļaus. Trafalgaras laukums tam nav paredzēts. Un tieši šeit sākas politika. Pieminekļu jomā Rīgā lielākoties darbojas trīs iestādes - Rīgas Pieminekļu padome, Rīgas Pieminekļu aģentūra un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija - visas tās ir patstāvīgas institūcijas, vadošie cilvēki tajās, vismaz daļa no tiem, darbojušies ilgu laiku, un nevarētu teikt, ka viņi visi būtu saistīti ar politisko varu, daļa, protams, ir. Tomēr ar kultūrpolitiku, sevišķi ar kolektīvās atmiņas veidošanu caur pieminekļiem Rīgā ir pašvaki.
- Jūs esat gatavs teikt, ka kolonna ir kultūrvēsturiska, bet Pēteris I ne?
- Nekāda gadījumā, abi šie mākslas darbi saistīti nes kultūrvēsturisko mantojumu. Napoleona karagājiena laikā Rīgas ģenerālgubernators nodedzināja priekšpilsētas, un tas ir ļoti sāpīgs Rīgas vēstures posms. Tomēr ir jāatceras: ja uzliekam pieminekli pilsētā - tā ir politika, jo tieši ietekmē mūsdienu sabiedrību, ja novietojam to muzejā - tā jau ir kultūrpolitika, kas nav tik strīdīga. Par to ir jārunā, taču muzeja formātā, kāda, piemēram, Lietuvā ir padomju pieminekļu ekspozīcija, kura nav politiska. Tas ir labs piemērs. Gandrīz jau visi pieminekļi ir saistīti ar politisko vēsturi, jā, arī ar politiku. Ja kolonnu noliek pilsētā, tiek pievērsta pastiprināta uzmanība Krievijas impērijas laikam, jautājums ir - kāpēc?
Ģ. Vikmanis: - Kāda izskatītos Rīga, ja uzstādītu Uzvaras kolonnu un to redzētu ārzemnieki? Kāds iespaids viņiem rastos par Rīgu?
- Iespējams, kādam varētu rasties iespaids, ka atrodas Krievijā. Tūristi lielākoties ir slinki iedziļināties sarežģītās vēstures konstrukcijās. Svarīgi ir tas, kā mēs pasniedzam savu valsti. Ja es aizbraucu uz Parīzi, mani tur vispirms interesē franču pieminekļi, franču un Francijas vēsture. Pieminekļi pilsētas ārtelpā ir valsts vizītkarte. Ja tajā iekļauj mantojumu, kas neattiecas uz šo valsti vai pat nonāk ar to pretrunā, tā jau ir politiska konstrukcija. Būtu vairāk jārunā par latviešu kultūru senākos laikos - pavisam nav tā, ka Livonijas laikā mēs bijām maza tautiņa, kas ganīja cūkas, ir gana daudz liecību par bagātu kultūras mantojumu. Vairāk jārunā par neatkarīgās Latvijas laiku no 1918. līdz 1940. gadam un arī kopš 1991. gada. Barikāžu atcerei ir uzlikti pieminekļi, aizmirsti vēl aizvien ir kurelieši, pretošanās kustība un daudzi citi mūsdienu valstiskumam svarīgi momenti. Pamatā strīdi sabiedrībā rodas par 20. gadsimtu, un tie arī atspoguļojas lojalitātē un integrācijā. Valstī līdz šim nav bijis kultūras politikas, kas veidotu valstisku kolektīvo atmiņu un kolektīvu izpratni par pagātni, arī senāku par 20. gs.
- Kā jūs kā skolotājs vērtējat jauniešu izpratni par Latvijas vēsturi?
- Vienmēr jau var vēlēties labāk, tomēr, ja salīdzinām ar jauniešu izpratni, piemēram, Lielbritānijā, ir pat ļoti labi. Vismaz galvenos vēstures atslēgas momentus jaunieši izprot. Vēsturei, tāpat arī filozofijai, būtu jārod nozīmīgāka vieta izglītības sistēmā, jo tās palīdz cilvēkam atrast savu identitāti. Mani audzēkņi ir dažādu tautību jaunieši dažādā vecumā, un viņu mācīšanas procesā nav bijušas problēmas stereotipu dēļ. Strādāju skolā pirmo gadu, un man tas bija liels izaicinājums. Bet šajā laikā ir atrasti ceļi, kā gāzt aplamus priekšstatus un kā ieinteresēt jauniešus par vēsturi kopumā. Jābūt individuālai pieejai.
V. Krustiņš: - Ko jūs sagaidāt no vēsturnieku kongresa?
- Es sagaidu, ka vēsturnieki sāks aktīvāk sadarboties savā starpā. Kongress varētu kļūt par jaunu tradīciju, cerams, ikgadēju vai kaut vai reizi divos gados notiekošu forumu, kurā ģenerēt jaunas koncepcijas, jaunas idejas un priekšstatus par Latvijas vēsturi kopumā. Tas arī pievērsīs pastiprinātu sabiedrības interesi vēstures zinātnei, un tas ir pozitīvi.