Latvijas pieeja iedzīvotājiem būtiska jautājuma risināšanā – atkritumu šķirošanā un apsaimniekošanā - līdz šim bijusi visai pasīva. To vislabāk redzam mūsu pilsētās. Atkritumu šķirošana ir uzdevums, kas uzlikts uz iedzīvotāju pleciem, pielāgojot savus ikdienas paradumus diezgan ierobežotajām infrastruktūras iespējām. Citiem vārdiem – tērējot savus personīgos resursus, lai sekmētu dabai draudzīgāku un zaļu dzīvesveidu arī ikdienā.
Jānodrošina plašākas atkritumu škirošanas iespējas pilsētās
Rīga un tās metropoles teritorija ir vismaz puse no Latvijas ekonomiskās jaudas un iedzīvotāju skaita, kas attiecīgi saražo lielu daļu sadzīves atkritumu. Taču, lai pilnvērtīgi šķirotu savā dzīvesvietā, rīdziniekam labāk būt privātmājas īpašniekam un vislabāk ar auto, jo pilsētā nav plaši pieejamas ne šķirošanas tvertnes, ne tās atrodas tuvu tiem, kas patiešām vēlas šķirot, turklāt esošās trīsdaļīgās ir tikai pats pamats dažādu materiālu nodalīšanas praksē. Ja iespējas šķirot būtu ērtas, viegli pieejamas un intuitīvi veidotas, plašāka sabiedrība noteikti būtu par kārtu gatavāka mainīt savus paradumus.
Citu valstu labie piemēri tepat Eiropā nav tālu jāmeklē. Vācijā jau vairākus gadus sabiedrība šķiro 6 dažādus pamata materiālus. Pats pieredzēju, kā Zviedrijā, pilsētā Javle kādas daudzdzīvokļu mājas iemītniekiem ir pieejama paraugšķirošanas vide – zem jumta, apsildīta un apgaismota ērta telpa, kas ļauj čībās doties uz pagrabstāvu un otrreizējai pārstrādei nodot lielāko daļu no mājsaimniecībā radītajiem atkritumiem. Līdzīga apsaimniekotāju iniciatīva arī Latvijā būtu tikai apsveicama, jo tā tiek atbalstīti paradumi, kas maina kopējo atkritumu apsaimniekošanas struktūru.
Jārada kopējā valsts stratēģija
Atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes ķēde, kur iedzīvotāji, uzņēmumi, pašvaldība un valsts ir vienotā ciklā, šobrīd ir visai neskaidra. Iedzīvotāji redz un var savu roku pielikt vienam no tās pēdējiem posmiem, bet plašākā līmenī nav vienotas vīzijas, kādus produktus un iepakojumus vēlamies redzēt mūsu veikalos un pasākumos, ko šķirojam, nododam otrreizējai pārstrādei un ko maldīgi "izmetam ārā".
Mēs kā iedzīvotāji paļaujamies, ka valsts un pašvaldības domā par to, kā efektīvāk atbalstīt ne tikai izdevīgo atkritumu šķirošanu, bet kopumā veicināt sabiedrības zināšanas par nepieciešamību šķirot, kā arī izpratni par nepārstrādāto un poligonos aprakto materiālu ietekmi uz apkārtējo vidi un risinājumiem, lai piesārņojumu apdraudējumu nākamajām paaudzēm būtu mazāk. Iedīgļi ir. Cēsis vēlas būt nulles atkritumu pilsēta, Sigulda un vēl atsevišķas pilsētas un novadi drosmīgi ievieš iniciatīvas, kas ir pirmie soļi virzienā uz videi draudzīgāku Latviju. Daudzas vides un dabas aizstāvju NVO regulāri organizē kampaņas, bet tām būtu jāstrādā kā papildinājumam valsts stratēģijas realizācijai, nevis kā atsevišķiem elementiem.
Nepieciešams iestrādāt prasības publiskajos iepirkumos
Vairumu atkritumu var pārstrādāt un izmantot atkārtoti. Piemēram, Skandināvijā uzņēmēji ir ieinteresēti atjaunot un piedāvāt mēbeles vai tekstilu sabiedrisku iestāžu – skolu, bērnudārzu, slimnīcu, pansionātu, militārās nozares – iepirkumiem, veidojot ilgtspējīgu partnerību otrreiz lietojamu priekšmetu izmantošanā. Pašvaldību iepirkumi ir viena no iespējām iedibināt inovatīvas, ērtas un mūsdienīgas atkritumu apsaimniekošanas virzienu. Vai pilsētas atpūtas laukumu segums veidots no jaunas gumijas vai no pārstrādātām riepām? Vai komposta kaudze ir tikai individuāla jeb tāda ir pieejama noteikta nama vai teritorijas iedzīvotājiem? Mums ir nepieciešami varas pārstāvju piemēri, kas dod signālus un ir paraugs sabiedrības rīcības modeļiem.
Sadarbojoties un veidojot izdevīgus projektus, var samazināt valsts vai kaut tikai pašvaldības ekoloģisko pēdu, tikai jādod signāls uzņēmējiem, ka publiskais sektors gatavs iekļaut šādus elementus arī iepirkumu kritērijos. Mēs kopīgi varam samazināt atkritumu kalnus, noņemot atbildību no indivīda pleciem un pārlikt to valsts līmenī, prasot uzņēmumiem radīt mūsdienīgus, tehnoloģiskus risinājumus, kas nodrošinātu ilgtspējīgāku ikdienu. Kā lielais nākotnes mērķis būtu jānosaka nulles atkritumu cikls, kas patiešām ļautu mūsu valstij būt tiešām zaļai - lai Latvijā atkritumu apsaimniekošana varētu beidzot pāriet 21.gadsimtā.