Bērnu audzināšana paģēr drosmi ik dienas pieņemt iespējami labākos lēmumus savām atvasēm. Bieži tas nozīmē atzīt, ka paši galā netiekam un vajadzīga palīdzība no malas. Būtu ideāli, ja vecākiem šajā ceļā nebūtu jādodas vieniem, bet sadarbībā ar ģimenes ārstu, pedagogu, iespējams, sociālo darbinieku varētu saņemt ikvienai ģimenei pieejamu risinājumu.
No pašvaldības viedokļa raugoties, uz prevenci vērsts pakalpojums ir dārgs, bet ar lielu potenciālu, jo strādā ar problēmas cēloņiem, nevis sekām.
Vecāki nedrīkst būt ķīlnieki
Notikumi privātās izglītības iestādē "Mīlestības māja" izgaismo ļoti daudziem vecākiem būtisku principu – es gribu savam bērnam labāko, bet nesaskatu, ka vispārizglītojošā bērnudārzā vai skolā mans bērns to saņems. Faktiski tas nozīmē, ka esam izveidojuši izglītības sistēmu, kam netic ne pedagogi, ne vecāki. Pieprasījums rada piedāvājumu un tas nav slikti, jo, identificējot trūkstošo, alternatīvas izglītības programmas vecākiem piedāvā atrisināt sāpīgo jautājumu – mans bērns nespēj iekļauties vispārizglītojošas iestādes sistēmā!
Vecāku lielā interese par alternatīviem risinājumiem izglītības jomā, protams, ir nepārprotams signāls politikas veidotājiem, kuru turpināt neņemt vērā būtu vienkārši nolaidība. Šobrīd Rīgā abās Daugavas pusēs ar Rīgas domes atbalstu Latvijas bērnu atbalsta fonds nodrošina sociālās rehabilitācijas pakalpojumus pirmsskolas un sākumskolas bērniem ar uzvedības traucējumiem un saskarsmes grūtībām. Es aicinu painteresēties par šo iesēju, ja vecākiem ir sajūta, ka ar pašu spēkiem vairs galā netikt. Ja interese no rīdzinieku puses par šo pakalpojumu palielināsies, meklēsim papildu finansējumu. Un te katram vecākam uzdevums saprast un novērtēt vai risinājums būs ilgtermiņā vērtīgs ieguvums ģimenei un galvenokārt bērniem.
Atslēga ir sadarbībā
Nenosodot pedagogus, kas parasti ar lielu mīlestību veic savu darbu, aicinu vecākus būt kritiski domājošus un izvērtēt vai mācību iestādē īstenotās programmas ir labākā iespēja bērnam. Neklusēt, ja kaut kas šķiet nesaprotams vai nepieņemams, jo zinu, ka arī tas prasa zināmu drosmi. Man ir bijusi pieredze, kad manas kā vecāka bažas un šaubas par īstenotajām izglītības metodēm sastopas ne tikai ar citu vecāku agresiju un nosodījumu, bet arī ar atsevišķu pedagogu nevēlēšanos meklēt risinājumus strīdīgajai situācijai. Ja pieņemam, ka visu mūsu galvenais mērķis ir ielikt mūsu bērnos labāko, ko spējam, jāspēj apsēsties pie kopīga galda un meklēt risinājums.
Nepiedodami augsts vardarbības tolerances slieksnis
Tikmēr, kas attiecas uz vardarbību, uzskatu, ka Latvijas sabiedrībā pret to aizvien ir nepiedodami augsts tolerances līmenis. Ap 30% cilvēku Latvijā uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta darīšana, kur no malas iejaukties nevajadzētu. Satraucošs ir fakts, ka līdzīgi raugāmies arī attiecībā uz vardarbību pret bērniem. Lai arī mēs zinām, ka fiziska bērnu sodīšana ir aizliegta ar likumu un to darīt nevajadzētu, NVO "Dardedze" veiktais pētījums vēstī - 47% vecāku uzskata, ka dažreiz fiziska sodīšana tomēr ir attaisnojama.
Esmu kategorisks – vardarbība pret bērniem, vardarbība vispār ir kategoriski nepieļaujama, arī cienot ikviena cilvēka tiesības uz viedokli. Un te ir vieta jautājumam vai siksnu aizstājot ar zīda lakatiņu, pat tikai vārdos, mēs neradām vidi kropļotai izpratnei par savstarpējām attiecībām un vardarbību.
