Izvērtējot padarīto, kopā ar Rīgas domes Labklājības departamenta kolēģiem pārskatījām 2022. gada tendences. Tās aizveda pie pārdomām par viltus dilemmu, kuras pavadā nereti politiķiem patīk iet.
Esam dzīvojuši laikā, kad cilvēki ar invaliditāti tika fiziski un sociāli nodalīti no pārējās sabiedrības, noniecinot gan viņu, gan ģimenes locekļu vērtību un iespējamo ieguldījumu kopīgajā labumā. Ilgstoši ignorējot šo sabiedrības grupu, tās vajadzības un iespējas, esam kļuvuši par sabiedrību, kurā valda daudz aizspriedumu un, jāatzīst, neiejūtības. Mūsdienās cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāvība ir kļuvusi par spēcīgu impulsu beidzot ne tikai atzīt, ka mums kā sabiedrībai jāmaina sava attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, bet arī jāiemācās veidot atbildīgu un mērķtiecīgu sociālo politiku. Tas ir neērti, jo liek paskatīties uz apkārtējiem caur cilvēcības un nesavtīguma prizmu. Arī politikas plānošanas kontekstā, un tas nav nedz viegli, nedz populāri.
Hrestomātisks piemērs atrodams apmēram 10 km attālumā no Daugavpils autoostas Krāslavas virzienā. Deinstitucionalizācijas plāna ietvaros bērnunams nu ir pārsaukts par sociālā atbalsta un aprūpes centru, kamēr pieturas nosaukums, kurā tā iemītnieki ik dienu iekāpj un izkāpj, lai dotos savās ikdienas gaitās, aizvien ir "Bērnunams".
Izremontētas telpas institūcijā nepadara tās par ģimeniskai videi pietuvinātu vietu. Atbalsts, kura iegūšanai vecākiem ikreiz ir jākļūst par lūdzējiem, nesasniegs mērķi. Neadekvāti atalgots sociālā darba speciālists visdrīzāk ir kārtējā tukšā vieta, kuru aizpilda uz izsīkuma robežas esoši vecāki.
Ir jāmaina domāšana
Mēs izliekamies neredzam problēmas, kuru risināšanai pietrūkst stingra politiķu mugurkaula. Rīgā intensīvi mainām domāšanu, rādot un skaidrojot, ka ieguldījums sociālajā jomā ir investīcijas cilvēkos, nevis tēriņi. Tie ne tikai ievērojami uzlabo cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem ikdienu, bet sniedz iespējas tuviniekiem turpināt izglītoties, atgriezties darbā un līdz ar to maksāt nodokļus, kas veido arī sociālo budžetu. Galu galā arī viņi ir pelnījuši izklaidēties un vienkārši baudīt dzīvi. Mēs vēlamies, lai šīs ģimenes ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi un valsts patrioti, tāpēc ik dienu mums jāatrod atbilde uz jautājumu – ko mēs varam darīt labāk?
Un mums ir ļoti daudz iespēju! Piemēram, ģimenēm, kurās aug bērni ar funkcionāliem traucējumiem, papildus ģimenes valsts pabalstam ir neliela piemaksa un bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts, kopsummā tie ir apmēram 420 eiro mēnesī. Par viena bērna aprūpi VSAC "Rīga" Kapseļu ielā valsts maksā līdz pat 5100 eiro mēnesī. Vai vēl skaidrāk ir iespējams raksturot absurdu apgalvojumā, ka vēlamies, lai Latvijā pilnīgi visi bērni dzīvotu ģimenēs?!
Kad pirms diviem gadiem uzsāku darbu Rīgas domē, galvaspilsētā atbalstu dažādu pakalpojumu veidā saņēma tikai 57 ģimenes ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, no tām aprūpes mājās pakalpojuma veidā – 10. Lēšam, ka Rīgā šāda palīdzība ik dienu nepieciešama apmēram 1200 ģimenēm.
Šobrīd pakalpojumus saņem jau 538 bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Caur dažādiem pakalpojumiem un atbalsta formām īsā laikā mēs esam panākuši strauju pieaugumu, un nu jau vairāk nekā trešdaļa ģimeņu Rīgā radusi jēdzīgu veidu, kā izmantot pašvaldības līdzekļus, lai gūtu tik vajadzīgo atbalstu. Izveidot cilvēku vajadzībām piemērotu pakalpojumu ir viena lieta. Daudz svarīgāk ir izveidot sistēmu, lai šo pakalpojumu cilvēki gribētu izmantot. Šobrīd uz Rīgas budžeta grozījumiem virzām vairākus pieprasījumus, kas paredzēti gan Rīgas pašvaldības līdzfinansējuma jeb tā sauktā aprūpes mājās vaučera cenas pieaugumam, gan aprūpes mājās pakalpojuma cenas pieaugumam, lai šajos ekonomiskajos apstākļos rīdziniekiem būtu maksimāli pieejami un kvalitatīvi sociālie pakalpojumi.
Sadarbība ir atslēga
Ir jāsaprot, ka politiķu rokās ir ļoti spēcīgs instruments – veidot iekļaujošu sabiedrību un mazināt nevienlīdzību, rādot piemēru. Izvirzot par prioritāti veidot tādu sociālo politiku, kas vērsta uz investīcijām cilvēkos – sociālās jomas speciālistos, veidojot pieejamu atbalsta sistēmu ne tikai cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, bet arī viņu ģimenēm un atbalsta personām, attīstot valsts un pašvaldību sadarbību, veidojot pakalpojumus. Tāds ir spēcīgs signāls sabiedrībai, ka ikviens iedzīvotājs ir Latvijas prioritāte.
Lielisks piemērs ir grupu dzīvoklis Rīgā, Mežrozīšu ielā, kas tapis, sadarbojoties Labklājības ministrijai un Rīgas domei. Savulaik Ilze Dzene, kas bija valsts sociālās aprūpes centra vadītāja, neatlaidīgi klauvējot pie politiķu sirdsapziņas, izveidojusi mājas trim bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. To durvis nerotā plāksnīte ar aprūpes iestādes nosaukumu, bet pavisam vienkāršs dzīvokļa numurs, bet iekšā smaržo pēc mammas ceptām pankūkām.
Marts ir sociālā darba mēnesis, kur mērķis ir runāt par šīs nozares sasniegumiem un izaicinājumiem. Jāatzīst, ka sabiedrībai kopumā ir vāja izpratne par to, kas ir sociālais darbs. Aizvien saskaramies ar gadījumiem, kad augsta līmeņa politiķi savā retorikā nezina atšķirību starp sociālo darbinieku un aprūpētāju. Tādēļ vēl jo svarīgāk ir runāt par sociālā darba nozīmi un to, kādu izaugsmi tas pienes valsts ekonomikai. Katrs krīzes vai sociālā riska situācijā esošs cilvēks, kuram zinošs un profesionāls sociālais darbinieks, labi darot savu darbu, palīdz atgriezties pie normālas sociālās un ekonomiskās funkcionēšanas, ir pienesums valstij. Sociālā politika nav dilemmu virkne, ja aiz katra izdarītā lēmuma ieraugām cilvēku. Politiķiem ir pienācis laiks atvērt acis un ieraudzīt, cik daudz varam izdarīt un palīdzēt, ja uz savu darbu paraugāmies kā uz iespēju veidot labāku, iekļaujošāku un atbalstošāku valsti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
