Viesturs Tamužs, Atis Zakatistovs: Rīgas atkritumu filozofija  (15)

Pieeja aplūkot atkritumus kā kultūras sastāvdaļu pirmajā mirklī var likties paradoksāla. Sadzīviskā izpratnē ir ļoti pierasts izslēgt atkritumus no apziņas jau tajā brīdī, kad tie izveidojas, proti, kad kāda lieta tiek atzīsta par nevajadzīgu. Tomēr, domājot par mūsu attiecībām ar atkritumiem nedaudz filozofiski, vispārinātās kategorijās, varam secināt, ka attieksme pret atkritumiem ir katras sabiedrības būtiska kultūras sastāvdaļa. Jāpaskaidro, ka jēdzienu "kultūra" mēs šeit lietojam nevis tā šaurajā nozīmē, kas būtu vairāk analoģiska jēdzienam "māksla", bet gan tā plašākajā nozīmē – kā sabiedrības uzvedības normu kopumu. Šādas normas caurauž visu mūsu sociālo dzīvi, piemēram, ēšanas kultūra, uzvedības kultūra, runas kultūra utt. Atkritumu kultūru vēlamies analizēt kā šādu sociālu aspektu.

Divi galvenie iemesli, kas ir veidojuši sabiedrības attieksmi pret atkritumiem, ir higiēna un estētiskās jūtas. Pirmās rakstveida liecības par to, ka atkritumi varētu būt slimību cēlonis, ir sastopamas senajā Grieķijā, bet intuitīvā veidā cilvēki šo saikni bija pamanījuši jau agrāk. Vienlaikus atkritumi ir estētiski nepatīkamu sajūtu avots – tie izplata nepatīkamas smakas, pievilina nepatīkamus dzīvniekus utt. Šo aspektu dēļ sabiedrība ir centusies savu dzīves telpu distancēt no atkritumiem.

Papildus jāpaskaidro, ka jēdziens "atkritumi" tādā izpratnē, kā mēs tos pazīstam šodien, ir samērā jauns fenomens. Mūsu senčiem bija ļoti maz tādu lietu, kuras tie atzina par kaut ko pilnīgi nevajadzīgu un izmetamu. Nebija ne iepakojuma materiālu, ne pamperu, ne vecu televizoru, ne salauztu rotaļlietu. Analizējot atkritumus pie viduslaiku pilīm, arheologi konstatējuši, ka 90% to ir lieli kauli. Ja pils grāvī izdodas atrast novalkātu zābaku, vēsturnieki to uzskata par lielu veiksmi. Vēl līdz 19. gadsimtam visi atkritumi lielā mēra tika identificēti ar citiem nevajadzīgiem cilvēka pārpalikumiem – izkārnījumiem, un cilvēki izturējās līdzīgi pret šīm abām substancēm.

Atkarībā no mūsu senču dzīvesveida cilvēces vēsturē ir izveidojusies divu veidu attieksme pret nevajadzīgiem pārpalikumiem. Senie zemkopji ilgstoši uzturējās vienā vietā un tādēļ bija spiesti domāt par atkritumu saimniecības vadību – parasti atkritumus sakrāva vienā kaudzē, lai pārpalikumus izmantotu lauku mēslošanai. Ciltis, kuru galvenā nodarbe bija medības vai karagājieni, atkritumus atstāja īslaicīgās apmešanās vietā. Parasti tie šajā vietā vairs neatgriezās, rūpes par atkritumu apsaimniekošanu tiem nebija tik nozīmīgas kā vietsēžu (zemkopju) kultūrā. Teikto pamato arī vārdu semantiskā analīze. Piemēram, vācu vārds "Abfall" un latviešu vārds "atkritumi" vedina domāt par kaut ko, kas ir palicis pāri, atkritis no vajadzīgā. Savukārt krievu valodas vārds "othodi" vedina domāt, par procesu "othoģiķ", proti, lai atstātu pārpalikumus, pietiek paiet nost no savas mītnes.

Rīgas iedzīvotāju izpratni par atkritumu kultūru ir veidojušas vēsturiskās ietekmes. Mūsuprāt, būtu izdalāmas trīs pagātnes ietekmes un viena nākotnes tendence. Kopš dibināšanas Rīgā ir bijusi liela vācu kultūras ietekme, līdz ar to arī atkritumu jautājumā rīdzinieku izpratne ir bijusi līdzīga citu vācu pilsētu iedzīvotāju attieksmei, proti, atkritumu saimniecība ir jāvada – tie jāapkopo, jānodala no dzīves telpas, jāpārstrādā un tamlīdzīgi. "Vāciskās kārtības" paradigmu atkritumu vadībā veicināja darbaspēka migrācija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad uz Rīgu no laukiem darba meklējumos pārcēlās bijušie lauku sētu iedzīvotāji. Viņiem atkritumu šķirošana un pārstrāde (kompostējot vai sadedzinot) bija pašsaprotama lieta. Sākot ar pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem, Rīgas iedzīvotāju sastāvs būtiski mainījās, līdz ar to sāka mainīties arī attieksme pret atkritumiem. Tēlaini izsakoties, Rīgā arvien biežāk parādījās tādas izpausmes, kuras varētu raksturot ar vārdu "othoģiķ". Tomēr vienlaikus padomju vara ieviesa Rīgā stingru disciplīnu, tai skaitā tīrību un kārtību sabiedriskās vietās. Patiešām, mēs jau esam aizmirsuši laikus, kad mūsu pilsētas ielas ne tikai uzkopa lielas putekļu sūkšanas mašīnas, bet tās katru vasaras rītu pat tika mazgātas.

Domājot par to, kādā virzienā Rīgas atkritumu saimniecībai būtu jāattīstās nākamajās desmitgadēs, jāņem vērā, ka Latvija ir Eiropas Savienības sastāvdaļa, tādēļ tā ir spiesta rēķināties ar ES regulācijām atkritumu jomā. Šīs esejas ietvaros mēs neizvērsīsim Eiropas Savienības atkritumu dokumentācijas analīzi, vien norādīsim, ka tā ir ļoti plaša, konceptuāli tālredzīga un ES dalībvalstīm saistoša. Protams, normatīvie dokumenti nespēj kvantificēt tādus jēdzienus kā "attieksme pret atkritumiem kā kultūras fenomenu", Eiropas Savienības direktīvas runā par konkrētiem mērķiem un to skaitliskām izteiksmēm. Īsi rezumējot šo dokumentu prasību atbilstību Latvijas realitātei, varam to raksturot dažos vienkāršos, bet skarbos vārdos – Latvija pašlaik ir ļoti tālu no tā līmeņa atkritumu apsaimniekošanā, kāds tiek pieprasīts no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vēl sliktāk ir tas, ka no Latvijas atkritumu apsaimniekošanas jautājumos tiek pieprasīts ārkārtīgi straujš progress. Ar pašreizējo valstisko un pilsonisko attieksmi pret atkritumu jautājumiem, mūsuprāt, tas ir nesasniedzams.

Analizējot Latvijas situāciju teritoriālā griezumā, var redzēt, ka Eiropas kārtībai visatbilstošākā attieksme pret atkritumiem ir Latvijas laukos un mazpilsētās. Patiesi, gan tīrības, gan atkritumu apsaimniekošanas (tai skaitā šķirošanas) ziņā Latvijas teritorija ārpus Rīgas jau varētu tuvoties prasību līmenim, ko no dalībvalstīm sagaida Eiropas Savienība. Tomēr apmēram puse no visas Latvijas atkritumu saimniecības ir koncentrēta Rīgā, kur esam iestrēguši starp pagātni un nākotni. No vienas puses, ir redzami nenoliedzami Rīgas sabiedriskā sektora panākumi atkritumu apsaimniekošanā. Kā jau minējām, vismaz virspusēji Rīga vēl joprojām ir tīra pilsēta, atkritumu izvešanas saimniecība daudzu gadu garumā darbojas gandrīz nevainojami, atkritumu poligons "Getliņi EKO" tiek izcili vadīts un tiek atzīts par vienu no labākajiem Eiropā.

Vienlaikus rīdzinieku attieksme pret atkritumiem ir ļoti distancēta. Neliela sabiedrības daļa apzinīgi šķiro atkritumus, tomēr lielākajai rīdzinieku daļai atkritumi ir kaut kas tāds, kas no viņu apziņas izzūd ar to mirkli, kad ir izmests atkritumu maisiņš. Atsaucoties uz iepriekšējo analīzi, varam teikt, ka vēl joprojām attieksme pret atkritumiem ir "othodi" izpratnē – es ar savu maisiņu aizgāju aiz mājas stūra un tajā pašā brīdī izslēdzu to no savas apziņas. Labi, protams, ka ir attiecīgi dienesti, kas nemanāmi un punktuāli par to visu parūpējas tālāk.

Pašlaik rīdziniekiem piedāvātā koncepcija par Rīgas atkritumu saimniecību turpmākajos 20 gados ir uzbūvēta, balstoties un eksistējošo paradigmu – atkritumu saimniecība strādā labi, operatori nopirks vēl dažas jaunas atkritumu mašīnas un konteinerus, tiks izveidoti atkritumu šķirošanas laukumi, kur savu "planētas glābšanas misiju" varētu realizēt apzinīgākie rīdzinieki, pēc labākās sapratnes šķirojot savus atkritumus. Visi atkritumi tiks aiztransportēti uz Getliņu teritoriju, tur notiks šķirošanas imitācija, arī turpmāk 90% no visas atkritumu masas tiks apglabāti, bet Vides ministrijas ierēdņi kaut kā mēģinās "aizmālēt acis" uzmācīgajiem Briseles inspektoriem jautājumos par šķirošanas normu izpildi. No rīdziniekiem nekas daudz netiks prasīts, vien divreiz lielāka samaksa par atkritumu izvešanu, bet, tā kā šī izmaksa kopējā komunālo pakalpojumu grozā vēl joprojām ir neliela, iespējams, rīdzinieki par visu šo lietu pat neliksies zinis.

Alternatīva piedāvātajam modelim ir atkritumu saimniecības pārveide tādā veidā, ka katra mājsaimniecība – atkritumu radītāja – ir atbildīga par savu rīcību ne tikai līdz atkritumu kastei mājas pagalmā, bet visa tālākā atkritumu ceļa garumā. Centrālais koncepts modernā atkritumu apsaimniekošanā ir maksimāla labuma atgūšana no tās substances, ko mēs vēl joprojām dēvējam par atkritumiem. Saskaņā ar atkritumu pārstrādes hierarhiju lietas, ko mēs parasti izmetam, ir iespējams:

Nepieciešams nosacījums, lai maksimāli efektīgi iegūtu labumu no atkritumiem, ir to savstarpējā nodalīšana jau rašanās vietā jeb šķirošana. Šķirošanas procesā pats svarīgākais ir atkritumu radītāja sapratne par to, kādus atkritumus drīkst likt kopā, lai pārstrādes process pēc tam būtu efektīvs. Piemēram, plastmasas plēve vai kartona iepakojums kļūst praktiski nepārstrādājams, ja tas nonāk kontaktā ar pārtikas atliekām. Tādējādi, lai mainītu rīdzinieku attieksmi pret atkritumiem, viņiem būtu ne tikai jāpiedomā pie savām darbībām pie atkritumu konteineriem, bet arī jāpamācās noteikumi, kā un ko šķirot. Protams, ir jābūt spēcīgai motivācijai, lai mainītu iesīkstējušus ieradumus un panāktu, ka jaunajai kārtībai disciplinēti pakļaujas visi sabiedrības locekļi (citādi modernā atkritumu apsaimniekošana nav efektīga). Nenoliedzami, mūsdienu sabiedrībā vislabākā motivācija vēl joprojām ir nauda. Ir vairāki naudas motivācijas mehānismi, kas ir izstrādāti dažādās Eiropas pilsētās. Mūsu ievērību izpelnījas tā saucamais "Smart trash" koncepts.

Saskaņā ar šo sistēmu katras mājsaimniecības pienākums ir sašķirot savus atkritumus vieglajā un smagajā frakcijā. Vieglā frakcija ir tīra plastmasa, papīri, skārdenes un citi viegli un tīri atkritumi, kurus var viegli sašķirot ar robotu palīdzību. Tādējādi šie vieglie atkritumi var būt pat ar pozitīvu vērtību (par tiem varētu pat piemaksāt). Otrā maisā tiek likti "smagie" atkritumi, piemēram, pārtikas atliekas, izlietoti pamperi un tamlīdzīgi. Šīs frakcijas nodošana atkritumu saimniecības uzņēmumiem mājsaimniecībām izmaksā ļoti dārgi. Lai nenotiktu blēdīšanās, atkritumus pieņem tikai caurspīdīgos maisos un katrs maiss ir personalizēts ar nelielu elektronisku ierīci – RFID čipu. Tādējādi atkritumi sava radītāja individualitāti nezaudē vis pie atkritumu kastes, kā tas pašlaik ir Rīgā, bet tos iespējams elektroniski izsekot ļoti tālu – līdz pat šķirošanas rūpnīcai. Protams, šī fiziskās šķirošanas sistēma tiek papildināta ar tarifu un soda naudas sistēmu, piemēram, par ēdiena atlikumu iemešanu "vieglajā maisā" attiecīgajai mājsaimniecībai tiek piemērots liels sods.

Mēs neapgalvojam, ka Rīgā ir jāievieš tieši "Smart trash" sistēma, iespējams, rīdzinieki uzskatīs, ka pašreizējā sistēma pilnībā atbilst viņu vēlmēm, kā arī mūsu valsts vadība spēs šo pozīciju aizstāvēt Briselē. Tomēr mēs uzskatām un ar savu darbu AS "Eco Baltia" stratēģijas izstrādē to savulaik mēģinājām pamatot, ka tagadējā pilsētas vadība nedrīkst rīdziniekiem uz 20 gadiem uzspiest vienu koncepciju par viņu atkritumu kultūras jautājumiem. Mūsuprāt, būtu nepieciešams sarīkot publiskas debates par šiem jautājumiem, iespējams, būtu nepieciešams sarīkot starptautisku konferenci, kur ar savu pieredzi dalītos pilsētu atkritumu saimniecību vadītāji gan no rietumiem, gan austrumiem. Rīdzinieki varētu uzklausīt Eiropas Savienības prasību izklāstu saprotamā veidā un Latvijas politiķu un ierēdņu ieskatu par to, kādā veidā šīs prasības varētu tikt izpildītas.

Pēdējo gadu rezultāti Rīgas pašvaldību vēlēšanās diezgan skaidri iezīmē divus atšķirīgus viedokļus par to, kā būtu jāpārvalda mūsu pilsēta. Tomēr šī rīdzinieku politisko simpātiju izpausme nav pārliecinoša, piemēram, pašreizējās Rīgas domes pozīcijas pārsvars pār opozīciju ir minimāls. Mūsuprāt, pašreizējā valdošā koalīcija nav saņēmusi viennozīmīgu rīdzinieku mandātu viņu vietā izlemt to, kā mūsu pilsētā turpmākajās desmitgadēs attīstīsies atkritumu saimniecība. Uz divdesmit gadiem nodibinot kārtību, kādā veidā Rīgā tiks apsaimniekoti atkritumi, pašreizējā pilsētas vadība saistītu rokas nākamo četru sasaukumu deputātiem. Mūsuprāt, šāda pieeja ir nepieļaujama ne tikai ekonomisko, bet arī demokrātisko konsekvenču dēļ.