Viktorija Soņeca: Lobēšanas regulējums – nepieciešamība, nevis iegriba  (6)

Tomēr būtiski nodalīt sabiedrības līdzdalības formas. Vienā gadījumā tā ir sabiedrības informēšana un uzklausīšana (piemēram, publiskā apspriešana). Savukārt otrā gadījumā tas ir lobēšanas jeb interešu pārstāvības process. Respektīvi, sabiedrības informēšanas un uzklausīšanas gadījumā tā ir valsts iniciatīva, lai dotu iespēju sabiedrībai paust un lēmumu pieņēmējam ņemt vērā sabiedrības izteikto viedokli. Savukārt lobēšanas jeb interešu pārstāvības gadījumā tā ir personas iniciatīva, kur personai ārkārtīgi svarīgi būt informētai par "spēles noteikumiem", nošķirot atļautu darbību no neatļautas darbības.

Piemēram, Krimināllikumā paredzēta atbildība par tirgošanos ar ietekmi. Tomēr lobēšana jeb interešu pārstāvība nav tirgošanās ar ietekmi. Tā ir pilsoņu tiesību realizācija, kurai nav jābūt sodāmai un par kuru nav jāparedz atbildība. Šāda veida darbība kļūst sodāma, kad tā pārtop par tirgošanos ar ietekmi, bet, lai saprastu atšķirību un varētu novilkt robežu starp minētajām darbībām, ir jābūt normatīvajam regulējumam, no kura persona var iegūt kristālskaidru izpratni par to, kādas darbības var/nevar veikt, realizējot lobēšanas darbības jeb interešu pārstāvību.

Šobrīd Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas izveidotā darba grupa izstrādā Interešu pārstāvības likumprojektu. Ņemot vērā, ka jēdziens "lobēšana" sabiedrībā tiek uztverts negatīvi, likumprojektā šis jēdziens netiek lietots un ir aizstāts ar jēdzienu "interešu pārstāvība". Tomēr – ko īsti nozīmē lobēšana jeb interešu pārstāvība?

Vispārīgi tas ir likumīgs un pārredzams darbību kopums, kas izstrādāts ar nolūku ietekmēt lēmumu pieņēmēju viedokli. Šī procesa ietvaros izpildvaras, kā arī likumdevēja pārstāvji kontaktējas ar lobijiem jeb interešu pārstāvjiem. Strādājot ar lobijiem jeb interešu pārstāvjiem, ir svarīgi nodrošināt procesa caurskatāmību un izsekojamību.

Šobrīd lobēšanas aktivitātes nav reglamentētas, līdz ar to tās nav caurskatāmas, kā arī netiek izprasta atšķirība starp lobēšanu jeb interešu pārstāvību un tirgošanos ar ietekmi. Tādējādi veidojas situācija, kur kādam var tikt piešķirta privileģēta pieeja vai/un arī kāds var tikt izslēgts no lēmumu pieņemšanas procesa. Vienlaikus tādējādi nevar tikt nodrošināta arī laba likumdošanas principa ievērošana, lai gan minētā principa mērķis ir veicināt personu uzticēšanos valstij un tiesībām, kā arī demokrātiska procesa izpratni.

Pagaidām, ņemot vērā, ka Interešu pārstāvības likumprojekts atrodas izstrādes stadijā un vēl nav iesniegts Saeimā, par tā saturu ir pāragri spriest, jo sākumā jāredz teksts un tikai tad var runāt par to pēc būtības. Tomēr vērtīgi paturēt prātā, ka likumprojektam nebūtu jānonāk pretrunā demokrātiskas tiesiskas valsts izpratnei, Eiropas Savienības tiesībām, kā arī vispārējiem tiesību principiem, jo nevar radīt labu un kvalitatīvu normatīvo aktu, ja tiek nodrošināta tikai un vienīgi formāla pieeja likumdošanas procesam.

Likumprojekta saturam jābūt atbilstošam, izvērtētam un pārdomātam, lai pēc pāris mēnešiem likums nenonāktu Satversmes tiesā. Turklāt, nodrošinot caurskatāmību un zinot visas iesaistītās, kā arī ieinteresētās puses, lobijiem jeb interešu pārstāvjiem, lai pārliecinātu lēmumu pieņēmējus par savas pozīcijas/viedokļa pareizību, būs jāizmanto pierādījumos, kā arī apgalvojumos balstīta informācija, tādējādi stiprinot savus argumentus.

Minētais attiecīgi nozīmē, ka šim jautājumam jāseko līdzi ne tikai likumprojekta tapšanas laikā, bet arī pēc tā iesniegšanas Saeimā, kur likumprojekts būs pakļauts noteiktai procedūrai, kuras ietvaros iesniegtā likumprojekta saturs var mainīties (likumprojektu gadījumā tā ir ierasta prakse). Tomēr nevar apšaubīt, ka šāds likums Latvijai ir nepieciešams. Turklāt šī jautājuma sakārtošanu uzrauga arī Eiropas Komisija "Rule of Law" ziņojumu¹ ietvaros.

1 SWD/2020/313 final. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?qid=1602583149135&uri=CELEX%3A52020SC0313