Krievu vēsturnieces Jeļenas Zubkovas (pasniedz vēsturi arī Vācijā) koncepcija ir guvusi atbalsis arī Latvijas masu informācijas līdzekļos ( NRA, 22.11.08; LA, 26.11.08.). It kā var piekrist viņai, ka vēsture sastāv no dzīves patiesībām, kuras ir tikpat pretrunīgas kā cilvēku dzīve. Varētu piekrist arī tādai J.Zubkovas tēzei, ka valdošās ideoloģijas un varas (kā tas vērojams pašlaik Latvijā) pieeja vēsturei ir "neizbēgami selektīva. No vēstures tiek ņemts tas, kas vajadzīgs". Neizdevīgās dzīves patiesības (fakti, reālijas) tiek ignorētas vai noliegtas.

Somu vēsturnieks Marko Lehti izsaka līdzīgu domu ( NRA, 29.11.08.): "Vēsturē viena patiesība atšķiras no otras. Velti lūkoties pēc kādas universālās patiesības. Pagātne ietver ļoti pretrunīgus elementus". Zubkova piebalso kolēģim: "Akadēmiskas vēstures nav principā. Ir vēsturnieku viedokļi[...] Manā uztverē vēsturniekam nav tiesību būt vienā pusē".

Var strīdēties par it kā pasludināto relatīvismu historiogrāfijā. Svarīgi ir tas, ka abi atzītie vēsturnieki iestājās pret vēsturiskās dzīves patiesības noklusēšanu un viena, selektīva viedokļa uzspiešanu, kā to pieprasa realizēt arī Latvijas skolu mācības programmās. Augošai personībai demokrātiskā iekārtā jāzina patiesība kopumā - saka vēsturniece - jo tikai tā jaunieti var iemācīt domāt, salīdzināt, spriest, kas ir viens no izglītības pamatnosacījumiem. It kā tiek izteiktas sen zināmas pedagoģiskas patiesības, taču šīsdienas apstākļos Baltijā tās ir atgādināmas vēsturniekiem-karjeristiem un varas atbalstītiem monopolistiem.

Citstarp, Valsts prezidents V.Zatlers, šķiet, nebūs izskatījis pēc būtības manu iesniegumu par viņam padotās Vēstures komisijas locekļu visatļautību un monopoltiesībām, traktējot Otrā pasaules kara notikumus.

Es, savukārt, piebilstu, ka indivīda vai sociāla slāņa apziņā dzīves patiesības izpratne zināmos apstākļos var izrādīties iluzora, deformēta, kaut arī nepārstāj darboties kā virzītājspēks.

Šai sakarībā es gribētu izteikt viedokli par dzīves patiesībām, funkcionējušām Otrā pasaules kara laikā Latvijā.
*
Jau pirmie nacistisko okupantu pasākumi un nostādnes 1941.gada vasarā lika saprast, ka veltas bijušas viņu sagaidītāju, nacionalistisko aprindu cerības. Hitlers, sak, ļaus atjaunot agrāko Latvijas valsti vai dos kādu autonomiju. Lielākā daļa ierēdņu, uzņēmēju un militāristu samierinājās, sadarbojās ar okupācijas varu. Tautas lielākā daļa Lielvācijas visvarenības mīta ietekmē nogaidīja, apjukuma un baiļu pārņemta. Ekstrēmistiski noskaņotie piedalījās ebreju un padomju aktīva izkaušanā, it kā tādejādi atriebjoties par staļiniskiem nodarījumiem. Organizējās nacistiskajiem iebrucējiem uzticīga (un visai uzticīga) latviešu kārtības un drošības policija, kā arī policijas bataljoni, kas nežēlīgi sodīja un terorizēja nepakļāvīgos gan dzimtenē, gan citos okupētos padomju apgabalos.

Jāfiksē vēl kāda vēsturiska dzīves patiesība, no kuras pieminēšanas izvairās nacionālistiski ievirzītie vēsturnieki un žurnālisti. Bēdīgi slavenajam latviešu SS brīvprātīgo leģionam pamatu lika un tam kaujas kodolu veidoja pulkos ieskaitītie latviešu policijas bataljoni, vēlāk arī abi (Arāja un Ozola) SD bataljoni un mobilizētie policisti un šucmaņi. Šis plašais kontingents šodien, slēpjot savas iepriekšējās asiņainās izdarības, uzdodas tikai par leģionāriem, kas esot bezvainīgi kara noziegumos; tiek sumināti kā patrioti un materiāli atbalstīti.

Neraugoties uz nacistu nežēlīgo teroru un demogoģiju, kurai piebalsoja latviešu amatu brāļi - īpaši pērkonkrustieši, patriotiski noskaņoto iedzīvotāju vidū brieda pretošanās doma, kas praktiski izpaudās dažādos veidos un atšķirās ar idejisko ievirzi. Radās pretošanās kustība nacistiskajiem okupantiem. Kā raksturot un izvērtēt šo reālo kara vēstures fenomenu, tālaika dzīves patiesību?

Latvijas vēsturnieku komisija, kas darbojas Valsts prezidenta paspārnē, neslēpj, ka selektīvi atlasa no kara vēstures tai izdevīgas dzīves patiesības un noliedz "neparocīgas". Tā, Inesis Feldmanis, kurš padomju laikā nopūlējās ar toreizējo vēstures koncepciju iepotēšanu studentu prātos, kādā intervijā (LA, 07.11.2006.) deklarēja, ka tiekot pārrakstīta vēsture, "kurā mēs mēģināsim par jaunu vērtēt pretošanās kustību Latvijā. [...] Sarkano partizānu kustība, komunistiskā pagrīde paliek ārpusē". Vācijas gestapo šefs Heinrihs Millers, vērtējot šos notikumus, bija objektīvāks par Latvijas vēsturnieku komisijas locekļiem, kuri sagrābuši monopoltiesības traktēt pagātnes notikumus, nedod vārdu citādi domājošiem. Gestapoviešu H.Millera, V.Štālekera, R.Langes pārskatos kopš 1941.gada rudens tiek atzīmēta komunistiskā vai marksistiskā latviešu un poļu nacionālās pretošanās kustības vācu okupētajā Latvijā. Īpaši izdalītas (un apkarotas!) komunistiskās pretošanas spilgtākās izpausmes Liepājā, Rīgā, Daugavpilī un Latgales pagastos. Patiesībā šīs organizācijas var nosaukt par komunistiskām tikai nosacīti (nomināli), jo tajās tikpat kā nebija kompartijas biedru. Spontāni radušās grupas vadīja dzīvi palikušie padomju aktīvisti un citi kreisi noskaņoti patrioti. Padomju historiografijā šīs darbības tika dēvētas par antifašistisko pretošanās kustību.

Fenomena sastāvdaļas jāskatās kopsakarībā. Nevar ignorēt tādu antinacistiskās pretošanās daļu kā komunistiskā (antifašistiskā). Filozofs Hēgelis teiktu (un, ticams, arī J.Rainis) ka trīsdalīgā pretvācu pretošanās kustība Latvijā bija pretstatu vienība, ko saistīja kopējais patriotiskais mērķis : drīzāk patriekt baiso nacistisko varu, tādejādi pasargājot nāciju no eventuālām iznīcības briesmām. Tās skaidri izrietēja no Himlera resora izstrādātā Ģenerālā "Ost plāna". Ne visi šo dzīves patiesību saprata vai tulkoja vienpusīgi. Citstarp, padomju historiogrāfija traktēja pavirši latviešu nacionālo pretošanās kustību kā maznozīmīgu vai iluzoru, kaut krietns skaits tās dalībnieku tika arestēts un gāja bojā. Vēsturnieks Uldis Neiburgs, šķiet, ir visai pilnīgi aprādījis vācu laikā funkcionējušās nelegālās latviešu nacionālās organizācijas, kuras diemžēl gestapo sagrāva pilnīgi vai daļēji.

Pretošanās nacistiem notika visās hitleriskās Vācijas okupētās vai tās pakļautās Eiropas valstīs (Resistance Movement, Wiederstandskampfer). Tur sadarbojās sociālisti, kristīgie demokrāti-liberāļi, komunisti. Diemžēl, Latvijā vienotā Tautas fronte pret nacistiem neradās. Kaut LKP CK novēloti (1943.gada vasarā pēc Kominternes likvidēšanas) par to iestājās. Staļiniskās represijas bija atgrūdušas no kompartijas pat agrākās kreisās politiskās partijas.

Pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstu bijušo pretestībnieku, partizānu un nacistu represēto nacionālās organizācijas apvienojās Starptautiskā pretošanās kustības Federācijā (Federation Internationale des Resistants - FJR). Federācijas ģenerālsekretariāts tagad atrodas Berlīnē. Bijušo latviešu strēlnieku un partizānu biedrība ir tās locekle.

Trejādas pretošanās organizācijas vācu okupētā Latvijā atšķiras arī pēc darbības taktikas. Latviešu nacionālās pagrīdes grupas pārsvarā aprobežojās ar nelegālas literatūras izdošanu, gaidīja Rietumu sabiedroto (pat Zviedrijas) iluzoro desantu kara beigās, par ko bezatbildīgi čaloja. LCP sūtīja savus izlūkus pāri jūrai, lai uzņemtu sakarus ar Rietumu specdienestiem. Nacionālisti atteicās no aktīvas pretošanās - sabotāžas, bruņotas cīņas, lai it kā novērstu represijas pret iedzīvotājiem. Latgales poļu pretestībnieki, savukārt, mēģināja kontaktēties ar Armija Kraijova pārstāvjiem Viļņā un bija radikālāki. Daugavpils novadā tika izveidoti nelegāli pusmilitāri veidojumi, kas krāja ieročus gaidāmajai X dienai. 1943.-44.gados gestapo izdevās sagraut arī poļu nelegālo tīklu. Bija naivi cerēt, ka "mierīgi uzvedoties" var palikt neskarti.

Par bruņotu cīņu izšķīrās tikai komunisti, antifašistiskā pretošanās kustība. Latviešu vēsturnieku elite ir atzinusi, ka Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā nebija pretnacistisko latviešu nacionālo partizānu ("Latvija Otrā pasaules karā, 1939-1945", Jumava, 2008). Reāli darbojās tikai sarkanie partizāni. Tiem vēstures pētnieks-entuziasts Igors Vārpa ir devis, šķiet, visiem pieņemamu nosaukumu- antinacistiskie partizāni ( Vārpa I. Latviešu karavīri zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem". Nordik, 2006 ). Pie šīs terminoloģijas pieturēsimies arī mēs, izsekojot latviešu partizānu darbību Otrā pasaules karā.

1941.-42.gados nelegālo antifašistisko organizāciju pretošanās bija epizodiska. Trūka militāri zinošu vadītāju. Galvenokārt tie bija ielenkumā nokļuvušie vai no vācu gūsta izbēgušie sarkanarmieši, kurus slēpa patrioti. Praktiski nebija apbruņojuma - ieroču, munīcijas, sprāgstvielu. Ieroči tika slepeni vākti bijušo frontes kauju vietās, īpaši Latgalē. Lielu postu nelegālistiem, kam nebija konspiratīvas darbības prasmes, nodarīja nacistu Drošības policijas iesūtītie spiegi un provokātori. Par to visu ir plaša padomju laika memoriālā un pētnieciskā literatūra.

Lai izkliedētās pretestībnieku grupas un individus apvienotu un izveidotu centralizētu militāri efektīvu partizānu kustību, LKP CK un LPSR TKP, kas tolaik atradās Maskavā, 1942.gada pavasarī pieņēma lēmumu iesūtīt okupētajā teritorijā attiecīgi apmācītus un ekipētus partizānu organizētājus ar mobilām raidstacijām. Tie lielākoties bija brīvprātīgi pieteikušies 201.Latviešu strēlnieku divīzijas karavīri. 1942.gada vasarā un rudenī pāri frontei uz Latviju izgāja vairākas grupas un nelielas partizānu organizātoru vienības. Bija jāveic simtiem kilometru gari pārgājieni pa ienaidnieka okupēto teritoriju, jāatkaujas no esesiešu soda daļām un vērmahta komendatūru spēkiem. Latviešu reidus veicināja sadarbība un kopējās operācijas ar vietējām krievu un baltkrievu partizānu brigādēm. Tādejādi karojot, reidu laikā latviešu strēlnieki praktiski apguva partizānu taktiku, izauga prasmīgi komandieri un militāri politiski vadītāji. Pirmie mēģinājumi gan bija mazsekmīgi un prasīja sāpīgus upurus.

Tikai 1942.gada nogalē Atsevišķai latviešu partizānu vienībai izdevās nostiprināties Šķaunes-Osvejas mežu masīvos, iekārtot raidstacijas un uzturēt regulārus radiosakarus ar republikas vadību un Centrālo partizānu kustības štābu Maskavā. Stalingradas kauju atbalsis veicināja pretošanās kustības izveršanos arī Latvijā. Zuda mīts par vermahta visvarenību. Atsevišķā vienība skaitliski izauga un tika reorganizēta par Latvijas partizānu brigādi 1943.gada martā. 1943.gada janvārī Osvejas novadā ieradās LKP CK un LPSR valdības Operatīvā grupa (vadītājs Kārlis Ozoliņš, I.-XII.1943.) - pretošanās kustības un partizānu darbības koordinētājā nacistu okupētās Latvijas teritorijā. Vienlaikus aizfrontē nodibinājās Latvijas partizānu kustības štābs (LPKŠ, I.1943.- IX.1944.) strauji augošo partizānu vienību apgādāšanai ar ieročiem un citiem kara materiāliem.

Izejot no Osvejas-Šķaunes bāzes, partizānu izlūki un organizātori, virzoties uz Rietumiem, arvien dziļāk iespiedās Latvijas teritorijā. Latgale kļuva par savdabīgu antinacistisko partizānu placdarmu, tramplīnu lēcienam uz Vidzemi un Kurzemi.

Pēc Stalingradas sakāves Ā.Hitlers izsludināja reihā totālo mobilizāciju, pastiprināti izlaupot arī okupētās teritorijas. 1943.gada martā uzsāktā Latvijas vīru un jauniešu piespiedu mobilizācija vācu armijā izsauca dziļu iedzīvotāju neapmierinātību. Daudzi mobilizējamie neieradās iesaukšanās punktos, dezertēja no jaundibinātā latviešu SS leģiona daļām, neraugoties uz drakoniskajiem soda mēriem pret vaininiekiem un viņu ģimenēm. Dezertieri slēpās no vajātājiem - esesiešu komandām un policijas vai mežos pievienojās pretnacistisko partizānu grupām. No tām izauga jaunas partizānu vienības. Daļa no tām apvienojās partizānu brigādēs. 1944.gada vasarā Latvijā darbojās 3 jaundibinātas partizānu brigādes, 32 vienības un apakšvienības; kas bija saistītas ar LPKŠ. Štāba kartotēkā iekļauti 12 000 bruņoti un neapbruņoti (sakarnieki, aģentūras izlūki, ceļveži, vietziņi, sagādnieki) partizānu kustības dalībnieki. Padomju vēsturnieki ir aplēsuši, ka 1941.-42. un 1944.-45.(Kurzemē) gados, kad nedarbojās LPKŠ, pretnacistiskā cīnā piedalījās vēl apmēram 8 000 bruņoti un neapbruņoti patrioti-antifašisti. LPKŠ pakļauto partizānu vienību darbība aptvēra Latvijas austrumu un centrālo daļu, daļēji Zemgali (Augškurzemi). Diemžēl, vienību tālāko virzīšanos uz rietumu pagastiem un jaunu vienību veidošanu izjauca LPKŠ nespēja vai neprasme apgādāt partizānus ar apbruņojumu. Tikai Andreja Macpāna orggrupa nokļuva līdz Baltijas jūras rietumu krastam, kur izveidoja Rietumkurzemes partizānu vienību, kaut nesaņēma nekādu atbalstu no štāba. 1944.-45.gados Kurzemē turpinājas spontānas pretnacistiskas pretošanās kustības izvēršanās. Ar padomju frontes izlūku zināmu atbalstu noformējās vairākas partizānu vienības ("Sarkanā Bulta","Bulta","Vairogs" u.c.) un daudzas bruņotu nelegālistu grupas.

Antinacistisko partizānu galvenais sociālais balsts bija kreisi noskaņotie mazturīgie lauku un pilsētu iedzīvotāji, strādnieki. Partizāni grāva vērmahta komunikācijas - spridzināja kara ešelonus, dzelzceļa sliedes un tiltus, noliktavas, uzbruka pretinieka autotransportam un okupācijas varas iestādēm. Protams, pienācās nepārtraukti atkauties no esesiešu un policijas izsekotājiem un lielākām soda ekspedīcijām. Partizāni izturēja pateicoties iedzīvotāju lielās daļas atbalstam, kaut bija sāpīgi upuri pašu un viņu atbalstītāju rindās. Tāda bija Latvijas antinacistisko ("sarkano") partizānu artava Antihitleriskā bloka valstu cīņā pret nacistisko Vāciju, kas vienlaikus pasargāja latviešu nāciju no izdeldēšanas briesmām.

Tāds būtu vispārējais atskats uz pretošanās cīņu nacistu okupētajā Latvijā un tas balstās uz simtām un tūkstošām konkrētām karalaika dzīves patiesībām. Kā mūsdienās šīs patiesības var uzzināt interesents, students, skolnieks, lai izdarītu pareizos secinājumus par pagājušo karu. Atbilde: ar mūsdienu skatījumu pārlapojot pagājušā gadsimta 40.-80.gadu publikācijas, kas kļuvušas par bibliogrāfisku retumu, un rokoties arhīvu dokumentu kalnos. Taisnība, mūsdienu steigā pietrūkst laika, kaut vai lai pārcilātu bagātos materiālus, pirmavotus. Šai ziņā darbu var atvieglot nesen krievu valodā publicētā grāmata "Antinacistiskie partizāni Latvijā" ("Антинацистские партизаны в Латвии.1942-1945", izdevniecība "Jumi", Рига, 2008). Grāmatu izdevusi bijušo Latvijas partizānu padome, projekta vadītājs Vladimirs Izvestnijs.

Grāmatas savdabīgā tapšanas gaita lielā mērā noteica tās struktūru un saturu. Latviešu, krievu un baltkrievu kara veterānu saietā 2007.gadā tika nolemts izdot partizānu atmiņu un karalaika dokumentu krājumu, sagaidot tradicionālās tikšanās 50.gadadienu "Draudzības Kurganā" trīs republiku robežsaskarē Zilupes krastā. Tādēļ arī Rīgā izdotajā krājumā pirmajā sadaļā atlasītas atsevišķas epizodes un arhīvu materiāli par trīs republiku partizānu kopīgām operācijām. Tādas bija Šķaunes robežpunkta ieņemšana un kauja pie Lisno (VI.1942.), hitleriešu noliktavu sagraušana Vecslobodā ( I.1943.). Tāpat kaujas pret soda operācijām Lučno ezera apkārtnē (Slavkoviču rajons, VI.1942.) un ar šifrētiem nosaukumiem "Schneesturm"(XII.1942.), "Schneehase"( II.1943.) un "Winterzauber"( II.-III.1943). Pēdējo nacistu ekspedīciju komandēja pats "Ostlandes" SS un policijas augstākais vadītājs Fridrihs Jekelns. Šī ekspedīcija komplektējās galvenokārt no latviešu policijas ( 7) bataljoniem un latviešu SD einzackomandām (Arāja vīri), kuri ir atbildīgi par t.s.Osvejas tragēdiju. Atsevišķā rakstā fiksēti esesiešu bestiālie noziegumi. Tika izlaupītas un nodedzinātas visas apdzīvotās vietas dāsnajā un krāšņajā Osvejas rajonā, pārvēršot to par "mirušo zonu". Bija nobendēti, pat dzīvi sadedzināti 3904 mierīgie iedzīvotāji, izvesti uz koncenrācijas nometnēm 7275 "darba spējīgi" cilvēki, bērnus ieskaitot utt. Šos datus oficālajā pārskatā ir sniedzis Ostlandes vērmahta komandieris ģenerālis Valters Brēmers, un vācu pedantam nevar neticēt.

Latviešu policisti atgriezās ar bagātu laupījumu, dižojās ar padarīto un saņēma apbalvojumus. Policijas bataljonu komandieri SS obersturmbanfīreri Valdemārs Veiss un Kārlis Lobe tika iecelti par pulku komandieriem 19.latviešu SS brigādē Volhovas frontē.

Latviešu partizāni parādīja atzīstamu karošanas prasmi un drosmi, ko atzina kaimiņi. Partizānu īpašu atzinību izpelnījās komjaunatnes darbinieks, ložmetējnieks Imants Sudmalis.

Krājuma Otrā sadaļa veltīta kara notikumiem Latgalē. Atsevišķos stāstījumos var izsekot, ar kādām grūtībām sastapās pirmie partizānu organizētāji. Neraugoties uz upuriem, viņi izturēja bargo 1942.-43.gada ziemu. Ar ilgu pacietīgu izskaidrošanas darbu mežavīri ieguva piekritējus un atbalstītājus lauku viensētās. No politorganizātoriem iedzīvotāju atmiņā palicis īpaši Voldemārs Ezernieks, Dominiks Kaupužs, Alfreds Raškevics, Mārtiņš Matulens. Iedzīvotāju noskaņojuma izmaiņu iespaidoja ziņas par vērmahta zaudējumiem Austrumu frontē un Āfrikā. Sākās pāreja no pasīvas vērošanas un simpatižēšanas mežniekiem uz aktīvu pretdarbību okupantiem un viņu vietējiem pakalpiņiem.

Krājumam izvēlēti tādi materiāli, kas atspoguļo partizānu karadarbības un dzīves galvenos aspektus. To autori ir bijušie komandieri, politorganizātori, izlūki, sapieri-mīnētāji, radisti, mediciniskā māsa. Pieminētas iespaidīgākās kauju operācijas, kā Antona Poča vienības cīņas pret soda ekspedīcijām Grīvas mežā, tāpat efektīva spridzinātāju darbība uz okupantu komunikācijām (Vasilijs Kononovs, Voldemārs Paegle u.c.). Ar lielu pietāti autori atsaucas par saviem draugiem- atbalstītājiem, piemēram, par partizānu uzticības cilvēku mežsargu Arvīdu Zodānu. Parādīta atsevišķu partizānu un viņu piederīgo drosme, arī bojā eja, lielākoties spiegu un nodevēju vainas dēļ. Līdzās heroikai attēlota arī sadzīve partizānu meža nometnēs - viņi arī bija tikai cilvēki ar dotumiem un vainiņām.

Sadale noslēdzas ar traģiski optimistisku epizodi - partizānu nodaļas "maratonu", riskantu nakts pārgājienu, kam sekoja ielenkums un gala rezultātā izlaušanās no tā. Šādi riskanti pārgājieni, var teikt, bija mežavīru ikdiena. Ar tālaika radiogrammām un kaujas žurnāla pierakstiem aprādīta 1.Latvijas partizānu brigādes noformēšanās (III.1944.) Brigādei pakļauto vienību darbība aptvēra teritoriju no Zilupes līdz Valkai. Latviešu strēlnieku virsnieka Pētera Strautmaņa un Jāņa Bietaga vadītā 5.vienība un tai pakļautās apakšvienības Palsmanes, Vijciema un Gaujienas mežos izvirzījās brigādes virzības smailē uz rietumiem. Unikāla bija Gaujienas-Meru apakšvienība, kuru organizēja un vadīja mežsargs Roberts Lejiņš, nākamās rakstnieces Dainas Avotiņas tēvs.

Krājuma trešajā sadaļā ir materiāli par Andreja Macpāna, Hermaņa Bendika u.c. izlūku - organizatoru grupu reidiem uz rietumiem. Leģendārs bija Otomāra Oškalna nodaļas pārgājiens uz Daugavas kreiso krastu, "iesakņošanās" Jēkabpils mežos. No tiem oškalniešus nespēja iztriekt ne neskaitāmās esesiešu akcijas, ne "bada blokāde" 1943.-44.gada ziemā. Viensētu ļaudis atrada iespēju palīdzēt mežavīriem ("Drīvas", 'Mežārītes","Zalāni", "Mežgalieši" u.c.), kaut daudzas ģimenes tika represētas. Oškalnam bija liela autoritāte apkārtnē, viņa vadībā izauga 3.Latvijas partizānu brigāde.

Savukārt Madonas-Lubānas novadā, strauji pieplūstot vietējiem vīriem un jauniešiem, kā arī izbēgušiem vai atbrīvotiem padomju karagūstekņiem, izauga 2.Latvijas partizānu brigāde. Te īpaši nopelni bijušiem latviešu strēlniekiem-partizānu taktikas meistariem Pēterim Ratiņam un Stepanam Seilim.

Sadales noslēgumā pastāstīts par Andreja Macpāna un Voldemāra Barona izveidoto un vadīto Rietumkurzemes partizānu vienību Aizputes-Alsungas novados, par ciešajiem sakariem ar vietējiem zemniekiem - īpaši suitu iedzīvotājiem, arī Liepājas strādniekiem. Nesaņēmuši LPKŠ atbalstu, vāji bruņotie kurzemnieki bāzējās pa daļām mežos, pat slēpās viensētās, tomēr ar padomju izlūku atbalstu veica visai iespaidīgas militāras operācijas. 1944.-45.gada ziemā traģiskos apstākļos gāja bojā abi partizānu vadītāji, daudzi viņu atbalstītāji krita SD jagdkomandu rokās, tika spīdzināti, nobendēti vai nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm.

Krājumu noslēdz karalaika dokumentu klāsts, galvenokārt par hitleriešu asiņaino teroru pret iedzīvotājiem. Šeit ir atšifrēts arī Eiropas tiesas par cilvēktiesībām (Strasburgā) process un tās lēmums : atcelt kā nelikumigu Latvijas republikas Augstākās tiesas spriedumu par bijušo partizāni Vasiliju Kononovu, kurš it kā pastrādājis kara noziegumu.

2008.gada 10.augustā Starptautiskā pretošanās kustības Federācija ( FIR ) publicēja paziņojumu V.Kononova lietā : "Eiropas tiesas tiesnieši atcēla spriedumu, ar kuru 55 gadus pēc kara izbeigšanas mēģināja atzīt par noziedzīgu latviešu partizānu cīņu par atbrīvošanu no Padomju puses. Latvijā tajā pat laikā tiek izdarīti mēģinājumi reabilitēt un slavēt SS brīvprātīgos kā "cīnītājus par Latvijas brīvību".

Federācija šajā lēmumā saskata ne tikai atsevišķa cilvēka personīgo lietu. Tajā ietverts viennozīmīgs slēdziens visām Eiropas valstīm par to, ka tautu cīņu par atbrīvošanos no fašistiskiem barbariem nevar noliegt un atzīt par noziedzīgu. Šis pareizais lēmums skaidri nosaka antifašistiskās pretošanās nozīmi mierīgai Eiropas attīstībai".

Piezīmēsim, ka FIR ir konsultatīvs statuss Junesko (Parīzē), ANO pastāvīgā komisijā Žeņevā un Eiropas Padomē Strasburgā un tās balsī ieklausās pasaules sabiedrība.

Grāmatā "Antinacistiskie partizāni Latvijā" lasītājs atradīs tūkstošiem vēsturisku liecību - dzīves patiesību par faktiskajiem notikumiem hitleriskās Vācijas okupētā Latvijā 1941.-1945.gados.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus