Nupat "Delfi" ar lielu interesi noskatījos Jāņa Dombura interviju ar Intu Cālīti. Saruna ritēja korekti, taču tā raisīja vairāk jautājumu, nekā deva atbilžu. Iespējams, tāpēc, ka par tik sensitīvu jautājumu kā attiecības ar VDK īsā sarunā spožu lampu gaismā neko būtisku noskaidrot nevar. Sausie fakti par to, ka vairākiem disidentiem atrastas VDK ziņotāju kartītes, raisīja aplamu iespaidu, ka disidentu kustība bijusi čekas režisēts teātris. Aprautās frāzes par Cālīša un Serdānes attiecībām ar VDK ne mazākā mērā nespēja tuvoties patiesībai par šo cilvēku dzīvi un veikumu smagajos okupācijas gados. Kā liecināja atsauksmes, dažam labam tikai nostiprinājās pārliecība, ka viņi patiešām bijuši no tiem, kas sadarbojās.
Man nav ne mazāko šaubu, ka tāds viedoklis ir milzīga netaisnība. Lai to pierādītu, atgādināšu tikai dažus faktus par Intu Cālīti.
Pirmo reizi par politisko darbību arestēts 1949. gadā, kad nebija sasniedzis pat ne 18 gadus. Izmeklēšana, Kara tribunāla spriedums – nāvessods! Tas netika izpildīts tikai tāpēc, ka tolaik šā soda veida piemērošana uz laiku bija apturēta. Viņu "apžēloja" – piešķīra 25 gadus pastiprināta režīma nometnē, citiem vārdiem sakot, sodīja ar lēno nāves sodu. Astoņpadsmit gadu vecumā Cālītis nokļuva Kolimā, zemē, kur puķes nezied un putni nedzied. Bads, slimības, smags darbs daudzu gadu garumā. Tikai brīnums ļāva Cālītim izdzīvot un atgriezties dzimtenē. Taču jau drīz otrs arests un seši gadi Mordvijas lēģeros. Tajos pašos, kuros nokļuva daudzi citi sirdsapziņas cietumnieki. 1983. gadā – trešais tiesas process un atkal seši gadi: pirmie divi – slēgtā tipa cietumā, pārējie – lēģerī. Kopumā Cālītim tika piespriesti 37 gadi ieslodzījumā, no kuriem nebrīvē pavadīti vairāk nekā 16 gadi.
Vai ar šiem faktiem vien nepietiek, lai teiktu, ka Ints Cālītis ir unikāla personība, viens no tiem, kurus patiešām varētu dēvēt par leģendām, ko vajadzētu aprakstīt daudzās grāmatās, attēlot filmās? Visa mūža garumā viņš konsekventi palika uzticīgs saviem uzskatiem un vērsās pret režīma patvaļu, aizstāvot brīvas Latvijas ideju. Viens no retajiem, kas demonstrēja mūsu tautas viscēlākās īpašības – spēju pretoties okupācijai, saglabāt gara spēku, uzticību savai valstij. Viņš nav no tiem režīma pretiniekiem, kuri veica kādu vienreizēju politisku aktu, piemēram, norāva sarkano karogu, izkaisīja lapiņas un par to dabūja izbaudīt cietumnieka putru.
Viņš nav no tiem, kuri mēģināja aizmukt uz ārzemēm, lai baudītu rietumnieciskās dzīves jaukumus, un par šo "dzimtenes nodevību" dabūja izbaudīt dzīvi "mazajā aplokā" – lēģerī. Taisni otrādi. Viņam piedāvāja iespēju emigrēt, bet viņš atteicās no tās, sakot: "Mana vieta ir te, Latvijā." Kolēģi, kaimiņi, radi, draugi mudināja pievaldīt brīvdomību, nerunāt par aizliegtiem tematiem, neskriet ar pieri sienā, bet viņš spītīgi turpināja savu ceļu. Viņš sauca kopā savus domubiedrus, mudināja dibināt pretpadomju organizācijas, parakstīja dokumentus, kuros tika nosodīta "pasaules miermīlīgākās" valsts agresīvā politika. Desmit gadus pirms Radošo savienību plēnuma un Mavrika Vulfsona runas par Molotova-Ribentropa paktu pieprasīja publicēt slepenos protokolus. (Diemžēl tagad, runājot par šo dokumentu, tiek slavēts Vulfsons, aizmirstot un pat neminot, ka bija cilvēks, kas par paktu runāja nesalīdzināmi agrāk un pat tika tiesāts par šo pārdrošību.)
Ints Cālītis ir unikāla personība arī tāpēc, ka viņš tikai paša spēkiem un par spīti vajāšanām spēja nodrošināt savu dzīvi. Atgriezies no Mordvijas, apguva jaunu amatu, kļuva rotkalis, nopelnīja naudu personīgās mājas iegādei, par saviem trim bērniem rūpējās tik gādīgi, ka kļuva vecāku komitejas priekšsēdētājs 11. vidusskolā. Čekas uzmanītais disidents padomju skolā! Vai tas vien neliecina, ka viņš patiešām bija cilvēks-amfībija, kā sacīja viens no viņa paziņām?
Daudzi Cālīti sauca par trako, kas ar pieri triecas mūra sienā un nekad neko nepanāks. Bet viņš sasniedza savu mērķi! Viņš uzvarēja, jo iesaistījās Tautas frontē, bija viens no tās vadītājiem, kļuva Augstākās padomes deputāts, balsoja par 4. maija deklarāciju. Viņš piedzīvoja dienu, kad atdzima viņa aizstāvētā Latvijas valsts. Viņš bija starp tiem AP deputātiem, kas ieradās "stūra mājā" un pieņēma sava mūžsenā ienaidnieka – VDK – kapitulāciju. Pirms tam viņu vienmēr uz šo namu veda režģotā "bertā", turēja drūmos kazemātos, iekaustīja, pazemoja, pratināja. Bet 1991. gada augusta beigās viņa pazemotāji stāvēja paceltām rokām. Viens no visnežēlīgākajiem – Kārlis Laksis – jau bija aizlaidies uz Krieviju, baidīdamies, ka tiks pieprasīta atbildība par ļaundarībām. Vēl viens no disidentu niknākajiem vajātājiem – Boriss Pugo – bija izdarījis pašnāvību. Bet pirms vairākiem gadu desmitiem Pugo, būdams čekas priekšnieks, gāja uz tikšanos ar arestēto "tautas ienaidnieku" Intu Cālīti. Tolaik jutās kā pasaules dižākais valdnieks, arestants viņa acīs bija sīks puteklis. Bet pienāca laiks, kad šis arestants – puteklis! – viņu uzvarēja, un viņam vajadzēja ielaist sev lodi pierē.
Šīs grandiozās pārvērtības nozīmēja, ka Cālītis bija tālredzīgāks par visiem saviem pretiniekiem, jo gala rezultātā uzvarēja. Maldījās tie, kuri viņu dēvēja par trako, kas cīnās ar vējdzirnavām.
Arī tāpēc viņš ir leģendāra personība. Uzvarētājs.
Vissmagākajos gados Inta Cālīša balsts bija viņa dzīvesbiedre Ināra Serdāne. Neapšaubāmi, viena no dižākajām latviešu sievietēm. Viņa nebaidījās saistīt savu likteni ar cilvēku, kas atgriezās "no turienes" un tika nicinoši dēvēts par bijušo cietumnieku. Viņa atbalstīja Inta politisko darbību. Par to maksāja bargu cenu, kopā ar savu vīru piedzīvoja milzumu netaisnību, vajāšanu, šantāžu, dzīvokļa kratīšanu. Serdāne bija talantīga daiļamata meistare, taču netika uzņemta Mākslinieku savienībā un nevarēja piedalīties izstādēs. Bija vēl citas atsevišķu režīma pakalpiņu riebeklības, ko viņai vajadzēja piedzīvot. Bet visgrūtākie laiki sākās pēc vīra trešā aresta 1983. gadā, kad sākās Cālīša apmelošana presē, salīdzinot viņu ar Klausu Barbjē un Viktoru Arāju, liekot saprast, ka viņš ir no tiem, kuri šāvuši ebrejus. "Kad izlasīju "Cīņā" publicēto, man bija tikai viena doma – kā savaldīt sevi, lai neizkāptu pa logu laukā. Es biju novesta tuvu pašnāvībai," tā stāstīja Serdāne. Pār viņas galvu pacēlās Damokla zobens. Viņai vajadzēja tikt galā ar savām veselības problēmām, apgādāt trīs bērnus un vēl parūpēties par vīru, kas smaka tālās Tatārijas slēgtajā cietumā Čistopolē. No viņas novērsās draugi, paziņas, kolēģi, jo daudziem likās, ka sakari ar "bīstama tautas ienaidnieka" sievu apdraud viņu labklājību un drošību. Tikai daži nebaidījās viņai palīdzēt. Par tiem viņa stāstīja ar lielu pateicību – Juris Ziemelis, Visvaldis Lācis, Gunārs Astra, Ausma Frickausa, Liāna Pauloviča, Mārīte Gerharde, Elmārs Prauliņš.
Serdāne brauca pie vīra uz tālo zemi, lai viņu iedvesmotu un stiprinātu. Viņa klapatoja, lai Intu atbrīvotu pirms termiņa. Kad to panāca, devās uz Permu, lai palīdzētu viņam atgriezties. Viņa veselības stāvoklis bija novājināts, un, iespējams, bez sievas atbalsta viņš piedzīvotu to pašu, ko Gunārs Astra, kas atradās līdzīgā situācijā un priekšlaicīgi šķīrās no dzīves mīklainos apstākļos. Serdāne savu vīru pasargāja no tāda likteņa, un viņš varēja iesaistīties turpmākajos notikumos, kas gala rezultātā beidzās ar Latvijas valsts atjaunošanu.
Par to, ko tajos gados paveica, viņa ir pelnījusi apbrīnu un pateicību.
Disidenti, arī Ints Cālītis, Ināra Serdāne, bija tikai cilvēki. Arī viņus varēja iebaidīt, šantažēt un piespiest iet uz kaut kādiem kompromisiem. Čekas iespējas bija absolūtas, jebkurš tās pretinieks karoja ar kolosu. Čekai bija informācija, un tā varēja katram atrast vājāko vietu, Ahileja papēdi, lai piespiestu runāt, sniegt kādu informāciju vai kaut ko apsolīt. Cālīti nevarēja nobaidīt ar kriminālistiem un pat ne ar nāves draudiem. Bet ar draudiem bērnus pārvērst par mankurtiem gan varēja iedragāt viņa stūrgalvīgo, cieto raksturu. Domāju, tieši tāpēc Laksim izdevās no Cālīša izspiest solījumu kaut ko ziņot par cietumnieku bēgšanu vai varbūt kaut ko vēl citu absolūti maznozīmīgu. Šo iespējamo piekāpšanos čekas apakšpulkveža draudu priekšā nevar uzskatīt par Cālīša salūšanu un kļūšanu par "stukaču", kā dažs labs ciniķis iedomājas. Manuprāt, Cālītis būtu pelnījis daudz lielāku nosodījumu tad, ja saglabātu savu cieto mugurkaulu un neko nedarītu, lai kaut nedaudz atvieglotu savas ģimenes un triju bērnu stāvokli. Nav upuru, ko nevarētu nest savu bērnu labā.
Te gan jāuzsver, ka laikam gan Cālītis čekistam neko daudz nesolīja, jo pēc vervēšanas mēģinājuma bija gan iznīcinošais, melīgais raksts laikrakstā "Cīņa", gan bērnu vajāšana skolā, gan viņa dzīvesbiedres Ināras Serdānes pazemojumi. Manuprāt, čekai vajadzēja diskreditēt savu pretinieku, un kartītes safabricēšana bija viens no veidiem, kā to izdarīt.
Aptuveni to pašu var sacīt par Serdānes "sadarbību" ar VDK. Iespējams, tajā laikā, kad palika viena ar trim bērniem, kādā brīdī viņa jutās tik nomākta, ka meklēja kompromisu ar toreizējo varu. Bet kas drīkst nosodīt Serdāni par šādu rīcību? Vai to drīkst darīt tie, kuri tajā laikā dzīvoja kā alās ierakušies kurmji, cenzdamies izkalpoties režīma acīs, lai tiktu kompartijā, labākā amatā, dabūtu jaunu dzīvokli?
Tagad pagājuši gandrīz 30 gadi kopš minētajiem vēsturiskajiem notikumiem. Ir tapusi Cālīša lolotā Latvija. Es domāju, ka tagad tādus cilvēkus kā Ints Cālītis vajadzētu intervēt nevis par iespējamiem pakalpojumiem čekai, bet par to, kā viņš spēja saglabāt savu pārliecību visa mūža garumā, iziet cauri lēģeriem, cietumiem un palikt uzticīgs Latvijai. Ja vajadzētu kādam likt taisnoties par pagātnes grēkiem, tad pirmkārt VDK darboņiem un toreizējiem kompartijas vadoņiem, kas komandēja čeku un stutēja represīvo režīmu. Iespējams, šo to vajadzētu pajautāt tiem, kuri 1983. gadā tiesāja Cālīti: prokuroram Bataragam, tiesnesei Puķei, advokātei Čeksterei, kas pildīja aizstāvības dekorācijas funkciju, bet nepalīdzēja apsūdzētajam režīma upurim.
Ja izrauj no konteksta tikai vienu Cālīša dzīves līniju – viņa attiecības ar čeku, tad viņa dzīve tiek banalizēta, viss viņa veikums, daudzie nebrīvē pavadītie gadi zaudē jēgu. Ja "stukačs", tad nav nozīmes ne tam, ka viņš kopā ar Igaunijas un Lietuvas disidentiem mēģināja izveidot plašu, vienotu Baltijas disidentu organizāciju, prasīja publicēt Molotova-Ribentropa pakta slepeno pielikumu, ne daudzām citām viņa aktivitātēm, kas sekmēja okupācijas režīma sabrukumu.
Neviens nav ideāls. Arī Cālītis tāds nav. Viņa cietais raksturs, kategoriskums, paštaisnums apgrūtina sapratni ar citiem cilvēkiem un bieži vien vairo viņa nelabvēļu skaitu. Ar šiem gluži subjektīvajiem apstākļiem izskaidrojams arī tas, ka par viņa dzīvi uzrakstītā grāmata vēl aizvien nav publicēta.
Attiecības ar daudziem paziņām, radiem, cīņu biedriem sarežģīja tas, ka viņš neaizmirsa pagātnes pārestības. Noteikti atcerējās, cik tukša bija tiesas zāle, kad viņu tiesāja trešo reizi. Process bija atklāts, par to ziņoja ārzemju raidstacijas, katrs varēja atbalstīt čekas upuri vismaz ar savu klātbūtni tiesas zālē. Taču nekā! Zāle bija tukša. Nekādu interesi neizrādīja ārzemju raidstacijas. Cālītis tika pamests režīma saplosīšanai. Pēc tiesas tādai pašai saplosīšanai tika pamesta viņa ģimene, un vienīgi Ināras apbrīnojamā pašaizliedzība glāba bērnus no tā, lai viņi nenokļūtu bērnunamā, kā draudēja Laksis.
Cālītis nepiedalās politiski represēto darbībās, jo nav aizmirsis, kā viens otrs no šīs organizācijas aktīvistiem izturējās pret viņa ģimeni tajā laikā, kad viņš smaka Čistopoles cietumā. Viņš nicina tos, kuri tajā laikā klaji vairījās no viņa ģimenes un savu represētā statusu atcerējās vien tad, kad pār Latviju plīvoja brīvības karogs.
Gan Ints Cālītis, gan Ināra Serdāne skarbus vārdus adresēja daudziem svešatnes tautiešiem, kas Latviju atcerējās vienīgi tad, kad tādi cilvēki kā Cālītis bija izkarojuši brīvību. Ināra atzinību pauda tikai ārstam Bērzupam, kas palīdzēja tad, kad pār ģimeni pacēlās Damokla zobens. Viņasprāt, daudzi citi neko nedarīja represēto brīvības cīnītāju un viņu bērnu labā. Lai gan varēja, jo viņu nebija daudz, bērnu, kas palika bez tēva, kuru turēja aiz restēm: Gunāram Astram – viens, Cālītim – trīs. Varbūt bija vēl kāds. Vai viņus nevarēja apgādāt ar visu, lai mammām nevajadzētu sisties dienu un nakti, gādājot par elementāru iztiku?
Diemžēl atradušies arī tādi tautieši, kas disidentiem domāto materiālo palīdzību piesavinājās vai aizsūtīja tādiem "ākstiem", kas tikai izlikās par "brīvības cīnītājiem".
Cālītis ir kaitinošs daudziem, jo viņš ar savu pārdrošo uzvedību okupācijas gados atklāj, cik gļēva un nožēlojama bijusi mūsu pašu uzvedība. Tāpēc tagad daudzi no šiem ļaudīm ar prieku un gandarījumu lasa, ka Cālītis bijis... "stukačs". Tāds pats kā mēs un vēl sliktāks. Nē, nē, dāmas un kungi. Viņš nebija gluži tāds pats. Viņš gāja vēsturei pa priekšu, viņš bija kā ledlauzis, kas lauza ceļu uz brīvību. Tas, ka viņam šajā gājienā, iespējams, vajadzēja spert kādu sānsoli, pieļaut kādu kompromisu, nav būtiski. Tas neatceļ to, ko viņš paveica. Bez tādiem "trakajiem" kā Cālītis nebūtu neatkarīgās Latvijas.
1983. gadā apakšpulkvedis Laksis uzmeta Cālīša kaklā cilpu. Neļausim tagad Cālīti atkal vilkt uz ešafota, lai ceturto reizi sistu pie krusta.
