Citiem vārdiem sakot – izglītības darbinieki, tieciet vaļā no vārguļiem, sīkajām lauku skolām, kurās dažviet pedagogu un tehnisko darbinieku vairāk nekā audzēkņu! Ietaupīsiet miljonus un varēsiet skolotājiem maksāt treknākas algas.
Uzreiz gribas jautāt – kāpēc valdība nerīkojās tieši tādā pašā veidā, kad lēma palielināt ministru un citu ierēdņu algas? Vai augstākajai priekšniecībai arī nevajadzēja prasīt strādāt intensīvāk, vairāk, ja gribēja brangākas algas? Vai nevajadzēja kaut ko sašaurināt, samazināt, racionalizēt un tādā veidā ietaupīt vajadzīgos līdzekļus prezidentu, ministru algu palielināšanai? Valdība rīkojās taisni otrādi – valsts pārvaldes izdevumus palielināja, dibinot jaunu ministriju. Bet attieksmē pret skolotājiem cita "gudrība" – slēdziet skolas, taupiet, sašaurinieties, racionalizējiet savu sistēmu, ja gribat saņemt vairāk.
Vai tā ir saprātīga valsts, kas paplašina birokrātiju, bet skolas slēdz?
Atcerēsimies, ka sīvās kaujas par skolu tīkla sakārtošanu nav nekas jauns. Tās ritējušas jau daudzus gadus, sākušās gandrīz tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Pirms tam, peltajos okupācijas gados, prese, skolotāji, "gaišie spēki" prasīja saglabāt katru sīkāko skolu, un kādu laiku šī prasība tika respektēta. Taču pēc tam, kad neatkarīgajā Latvijā vara nonāca racionāli domājošu pragmatiķu rokās, sākās pretējais – nemitīga lauku skolu likvidēšana. Un tā palēnām mūsu racionālie reformētāji, kas domājuši vienīgi par to, kā ietaupīt uz bērnu rēķina, ir panākuši, ka slēgtas vismaz 400 skolas. Staltajos namos, kurus būvēja Kārļa Ulmaņa laikā un kur vēl okupācijas gados skanēja bērnu balsis, tagad svilpo vēji. Spožs pragmatisko reformu panākums! Grandioza uzvara pār tiem, kas Atmodas gados iedomājās, ka katram bērnam vajadzīga skola pie mājas durvīm.
Šos pragmatiķu panākumus, protams, palīdzēja kaldināt ekonomiskās pārmaiņas, kas ritēja laukos. Kā zināms, sākās kapitālisma uzvaras gājiens, kas beidzās ar kolhozu sabrukumu, plašo kantoru iztukšošanos, daudzu darbavietu zudumu. Pēc tam sekoja dažādu lauku ražotņu bankrots un daudzas citas saimnieciskās pārmaiņas, kuru rezultātā lauki mainījās. Cilvēku aizceļošana, lauku tukšošanās kļuva neizbēgama.
Tomēr, manuprāt, visas skumjās pārmaiņas nevar izskaidrot vienīgi ar kapitālisma nežēlīgo uzvaras gājienu. Lauku tukšošanos paātrināja arī iepriekšējo valdību politika – pārsteidzīga slimnīcu, kultūras namu, medicīnas punktu likvidēšana, bet visvairāk tieši skolu sasteigtā slēgšana. Kur tās pazuda, tur jauniem ļaudīm vairs nebija iespēju palikt pat tad, ja viņi atrada darbu vai izveidoja savu saimniecību. Viņi aizceļoja uz Īriju vai Pierīgu, jo nevarēja pieļaut, ka bērni paliek bez izglītības.
Tā sāka velties baigais lauku iznīcināšanas rullis. Objektīvu pārmaiņu izraisītos procesus paātrināja racionālo pragmatiķu reformas. Cita pēc citas pazuda viensētas, tad ciemi, pat pilsētas. Staltas ēkas, muižu nami un pat pilis sāka pārvērsties par gruvešu kaudzēm. Bet Pierīgas skolām vajadzēja nemitīgi būvēt jaunas ēkas. Tūkstoši latviešu bērnu Īrijā, Anglijā un citur matemātiku, fiziku sāka apgūt angļu valodā un ir zuduši latviešu tautai.
Manuprāt, tagad, pēc tik apjomīgas reformas – daudzu skolu slēgšanas, vajadzēja veikt pētījumus, lai saprastu, kādi ir tās rezultāti. Kādi ieguvumi, kādi zaudējumi. Tikai tad spriest par šādu pārmaiņu turpināšanu. Taču nekas tāds nav paredzēts, bet kurss uz skolu likvidēšanu turpinās. Atklātībā nonākušie skaitļi par minimālo klašu piepildījumu liek saprast, ka izglītības ministre Anda Čakša, Krišjāņa Kariņa iedvesmota, meklē āmuru un naglas, lai aizklapētu logus vēl desmit procentiem no visām mācību iestādēm. Tas nozīmē, ka durvis aizvērt vajadzētu vēl vismaz 60 skolām. Lielākā daļa no tām atrodas laukos, dažās pašlaik vēl mācās itin kupls bērnu pulciņš.
Pamatojums iepriekšējais – skolēnu skaita samazināšanās. Anda Čakša raksta: "Laika posmā no 1996. gada līdz 2022. gadam Latvijā ir katastrofāli samazinājies bērnu un jauniešu skaits. Tā tas ir visos reģionos, izņemot Pierīgu un Rīgu... Zemgalē par 47%, Latgalē – par 58%." ("Delfi", 15. marts) Ministre secina, ka bērnu skaita samazināšanās par pusi nozīmē to, ka "esošais skolu tīkls jāpārkonstruē" – tātad jāslēdz vēl daudzas skolas.
Minētie skaitļi ir drūmi, taču ministre nesaprot, ka viņas iecerētie plāni novedīs pie tā, ka bērnu un jauniešu laukos būs vēl mazāk, jo katra slēgtā skola nozīmē iedzīvotāju, arī bērnu, skaita samazināšanos attiecīgajā novadā. Bet, ja samazinās iedzīvotāju un bērnu skaits, atkal kāda skola top lieka. Tā jāslēdz, izraisot vēl vienu ļaužu aizceļošanas vilni. Un tā lauku skolu likvidēšanas process kļūst bezgalīgs. Jo vairāk slēgtu skolu, jo tukšāki lauki. Jo tukšāki lauki, jo vairāk likvidējamu skolu. Tagad jau dzirdams, ka lauku tukšošanas rullis tuvojas pilsētām un novadu centriem. Esot apšaubāma vidusskolas pastāvēšana pat tādā centrā kā Skrunda. Tas pats daudzviet citur. Tātad drīz arī pilsētās vajadzēs likvidēt skolas.
Viskaitinošākais ir tas, ka Anda Čakša, tāpat kā vairāki iepriekšējie ministri, skolu slēgšanu sabiedrībai pasniedz kā dižas rūpes par bērniem, viņu zināšanu kvalitāti, labākiem mācību rezultātiem visai mūsu jaunatnei. Ministre raksta: "Mūsu mērķis ir panākt, lai augstas kvalitātes izglītība būtu pieejama ikvienam bērnam jebkurā Latvijas skolā." ("Delfi", 15. marts)
Bet kā ir patiesībā? Vai tiešām skolu slēgšana var nodrošināt, lai "ikvienam bērnam jebkurā vietā" būs pieejama "augstas kvalitātes" izglītība?
Lai saprastu, cik patiesa ir ministre, palūkosimies, kā tiek plānota slēgto skolu audzēkņu nogādāšana attālajās skolās. Lai situācija būtu pavisam skaidra, vispirms pametīsim skatu uz pilsētām. Te bērniem līdz viņu gaismas pilij jānoiet tikai daži kvartāli, tomēr vecāki vai vecvecāki daudzus pavada līdz pat skolas durvīm. Ne tikai pirmklasniekus, bet arī jau itin paaugušos 3.–4. klases zeperus. Kam rītos lielāks gabals mērojams, to pie skolas ēkas pievizina autiņā. Pēc mācību beigām mātes, tēvi, vecmāmiņas vai vectētiņi gādā, lai viņu mīluļi mājās atgrieztos tādā pašā veidā. Daudzi citi, it īpaši vecāko klašu bērni, brauc ar skolas busiņu. Šis brauciens nav garāks par dažiem kilometriem, un ceļā jāpavada ne vairāk par desmit minūtēm. Tā ir normāla, civilizēta kārtība bērnu sapulcināšanai skolā.
Bet kā savās klasītēs paredzēts nogādāt tos lauku bērnus, kuru skolas ministre Anda Čakša aicina slēgt? Viņi tiktu vesti ne dažu, bet daudzu, pat 25 kilometru attālumā. Brauktu lielākoties pa bedrainiem lauku ceļiem, nevis pa pilsētas ielām. Tādā veidā vajadzētu ceļot ne vien pusaudžiem, vidusskolēniem, bet arī mazo klašu bērniem, pat septiņgadīgiem pirmklasniekiem, kādus pilsētā vecāki pie rokas aizved līdz pat skolas durvīm. Labāk klātos tiem lauku bērniem, kas dzīvo ciematu centros, kur piestātu skolas autobuss. Bet ir bērni, arī pirmklasnieki, kas dzīvo viensētās. Šiem puikām un meitenēm saskaņā ar Andas Čakšas plānu rītos vajadzētu mosties līdz ar gaiļiem, uz autobusa pieturvietu klunkurot tumsā pa taciņām, bieži vien cauri mežam, pāri laukiem. Rudenī vajadzētu iet pa dubļainu, ziemā – pa piesnigušu ceļu. Pēc tam pa bedrainu lauku ceļu kratīties autobusā 30–40 minūtes, lai sasniegtu gaismas pili. Vakarā, pēc mācībām, vēl tikpat ilgu laiku vajadzētu ceļot mājup. Un atkal pilnīgā tumsā, jo labi zināms, cik ātri rudens un ziemas dienās saule pazūd aiz horizonta. Ja līdz autobusam vismaz dažus bērnus vēl varētu pavadīt vai atvest vecāki, tad ceļojums autobusā noritētu bez vecāku gādīgās rokas, kopā ar svešiem ļaudīm.
Vai šāda veida bērnu transportēšana liecina par humānu attieksmi pret viņiem? Vai tas nav moku ceļš, it īpaši mazāko klašu bērniem? Vai lauku bērni jau no pirmās klasītes netiek nostādīti nevienlīdzīgākā situācijā, salīdzinot ar tiem, kam laimējies dzīvot pilsētā?
Vai cienījamā ministre šādu "labākas izglītības iegūšanas veidu" piedāvātu arī saviem bērniem? Vai viņa palaistu savu septiņgadīgo meitiņu vai dēliņu šādā braucienā uz skolu? Vai viņai, steidzoties uz savu darbu, nedrebētu sirds, domājot par to, kādas briesmas var piedzīvot viņas bērns, kas tumsā, aukstumā steidz uz autobusu?
Ja runa būtu par vidusskolēnu pārvadāšanu, nevarētu būt nekādi iebildumi. Jauniešu pulcināšana lielākās mācību iestādēs, ģimnāzijās patiešām varētu sekmēt viņu izglītību. Iespējams, arī daļa 7.–9. klašu audzēkņu varētu ceļot uz attālākām skolām, ja vien tās atrastos saprātīgā attālumā un būtu labi organizēts transports pa labiem ceļiem. Bet mazāko klašu audzēkņu, pirmklasnieku pārvadāšana lielos attālumos ir barbarisms, cinisms attieksmē pret šiem bērniem. Viņi vēl neprot parūpēties par sevi, saģērbties, apauties. Tādus bērnus nedrīkst palaist tālos ceļos, dzīt laukā aukstumā, vējos, lietū, sniegā. Tāds ceļojums uz skolu viņiem ir moku ceļš.
Tas nozīmē, ka pirmo sešu vai vismaz četru klašu bērniem jāsaglabā iespējas mācīties maksimāli tuvu dzīvesvietai. Lai neciestu zināšanu līmenis, jādomā par to, kā pedagogiem mācīt bērnus šādās skolās. Izglītības ministrijai jāgādā par tādu skolotāju sagatavošanu, kas prastu strādāt apvienotajās klasēs, spētu mācīt vairākus priekšmetus dažāda vecuma bērniem. Nevajag domāt, ka tikai lielos kombinātos iespējams producēt nākamos izcilniekus. Bija laiki, kad bērni mācījās mājās, apguva valodas un daudzas citas zināšanas, prasmes. Iespējams, kaut kas no senās pieredzes jāizmanto arī pašlaik.
Lauku pedagogiem jāmaksā paaugstināta alga, lai stimulētu viņus dzīvot laukos un rūpēties par turienes bērniem.
Nedomāju, ka šādu sākumskolu saglabāšana prasītu tik lielus līdzekļus, ka neko tādu Latvijas budžets nevar atļauties. Man par tādu atrunu gribas smieties. Ja Krišjāņa Kariņa valdība spēja atrast līdzekļus jaunas ministrijas dibināšanai, tātad birokrātiskā valsts aparāta paplašināšanai, tad runas par līdzekļu trūkumu lauku skolām skan kā jezuītiskas vaimanas. Pietiktu tikai nedaudz samazināt ārkārtīgi, bezjēdzīgi piebriedušo valsts pārvaldes aparātu, lai ietaupītu tos dažus miljonus, kas būtu vajadzīgi sākumskolu uzturēšanai visur, kur dzīvo mazi bērni. Lūdzu, deputāti, ministri! Likvidējiet pāris simtu amata vietu, ko ieņem tā sauktie komunikācijas "speci", konsultanti, vēl daži citi tikpat apšaubāmi ministriju "kadri", un ietaupīto naudu atvēliet sākumskolu pedagogiem. Ieguvums būs dubults – mazie lauku bērni netiks dzīti moku ceļos un ministrijās samazināsies bezjēdzīgi uzpūstie pārvaldes aparāti.
Pirms dzīt uz priekšu tā saukto skolu tīkla sakārtošanas reformu, būtu nepieciešams veikt neatkarīgu speciālistu pētījumus par to, kādi ir to bērnu izglītības rezultāti, kuru skolas jau likvidētas. Iespējams, atklātos, ka izslavētie pārkārtojumi grauj pārvadājamo bērnu attīstības un zināšanu līmeni, nevis to paaugstina. Manuprāt, mēnešiem ilgi mērojot garu ceļu uz skolu un atpakaļ, bērni nogurst, kļūst apātiski, slimo, zaudē interesi par mācībām, atpaliek no pilsētas vienaudžiem un beigu beigās pamet skolu, netiekot pat līdz pamatskolas beigšanai. Tādējādi no slēgtajām lauku skolām izmestie audzēkņi savā izglītības ceļā nesasniedz to līmeni, ko varētu sasniegt, ja apmeklētu skolu tuvu dzīvesvietai.
Vai tas nav zaudējums viņiem pašiem un sabiedrībai kopumā?
Pragmatiskie skolu tīkla sakārtotāji bieži min faktus par to, cik piepildītas klases esot Eiropā un cik maz bērnu māca viens Latvijas skolotājs. Tas, rau, esot galvenais iemesls, kas neļauj skolotājiem saņemt tādas pašas algas kā Eiropā. Taču netiek ņemts vērā, ka mūsu zeme nav tik blīvi apdzīvota kā daudzas citas Eiropas valstis. Tur vidēji uz vienu kvadrātkilometru dzīvo vismaz 100, bet Latvijā vidēji tikai 30 iedzīvotāji. Lauku reģionos vēl mazāk: Latgalē – 22, Vidzemē – 17 iedzīvotāji. Mēs varam priecāties, ka mūsu valsts ir tik plaša, ka mums ir lauki, meži utt. Taču jāsaprot, ka šajā situācijā attālumi starp apdzīvotām vietām ir lielāki, nesalīdzināmi grūtāk uzturēt ceļu tīklu. Arī izglītību organizēt grūtāk, pie mums klašu piepildījums nevar būt tik liels kā Rietumeiropā. Līdz ar to Latvijā vajag vairāk naudas vienam izglītojamajam nekā citās zemēs. Ja to nesaprot, ja taupa uz bērnu rēķina, tad nākotnē zaudējumi var būt vēl lielāki – izaugs simti un tūkstoši tādu jauniešu, kas nebūs spējīgi apgūt amatu, dzīvos trūkumā, kļūs papildu slogs sociālajam budžetam, papildinās tās aprindas, kas atrodas policijas un prokuratūras uzmanības lokā.
Lauku bērnu zināšanu līmeņa iespējamā krišanās nav vienīgais ļaunums, ko sev līdzi nes pieprasītā skolu tīkla sakārtošana. Šis process skar daudzas sociālās dzīves puses, galu galā tas ir jautājums par to, kādu redzam Latvijas nākotni.
Ja gribam, lai Latvija ir vienmērīgi apdzīvota, vispusīgi attīstīta valsts ar plaukstošiem ciemiem, viensētām, tad jāaptur brutālā racionālisma uzvaras gājiens, jābeidz skolu likvidēšana, šo procesu ietinot košos papīriņos un dēvējot par skaistu reformu. Tās mērķis nav gādība par bērniem, mērķis ir tikai viens – nauda, nauda, nauda. Taupība uz bērnu rēķina. Šis ceļa rullis jau daudzus gadus vēlies pāri Latvijas novadiem, novedis pie lauku iznīcināšanas, jo visur, kur pazūd skola, pazūd cilvēki. Kur pazūd cilvēki, tur paliek tukšums, caurums Latvijas kartē. Lai procesu apturētu, jārīkojas gluži otrādi – visādā veidā jāatbalsta tie ļaudis, kas vēl strādā un dzīvo attālos novados, nevis jādzen prom uz Īriju vai Pierīgu. To, protams, nevar panākt vienīgi ar saprātīgu izglītības politiku. Vajadzīga arī citāda lauksaimniecība, lai laukos dzīvojošajiem būtu darbs. Bet tas jau ir cita raksta temats.
Iespējams arī citāds Latvijas nākotnes projekts. Ja negribam redzēt vispusīgi attīstītu valsti ar plaukstošiem ciemiem, viensētām, ziedošiem dārziem, tad var turpināt skolu slēgšanu un lauku iztukšošanu. Tādā gadījumā Krišjānim Kariņam, Andai Čakšai un visai valdošajai koalīcijai vajadzētu beigt melošanu un godīgi pateikt – mēs slēdzam lauku skolas nevis tāpēc, ka rūpējamies par katru bērnu, bet tāpēc, ka esam nabagi un nevaram uzturēt dzīvību visā Latvijas teritorijā. Mums svarīgs tikai valsts centrs un vēl dažas lielākās pilsētas. Nevaram saglabāt katru skolu, tāpat kā nevaram uzturēt ambulances, bibliotēkas, jo nauda pirmkārt vajadzīga aizsardzībai, ierēdņu algošanai, un tāpēc, mīļie laucinieki, kas vēl palikuši savās sētās, pametiet laukus, kur vairs nav ne veikala, ne pasta, ne skolas. Dodieties prom! Brauciet uz Īriju! Turīgākie var pārcelties uz Rīgu un Pierīgu, bet tiem, kam naudas mazāk, valsts centrā nav ko meklēt, jo dzīvokļi tur dārgi. Pirmkārt lai aizceļo tie, kuriem skolojami bērni. Palikdami savās viensētās un ciemos, prasīdami, lai saglabājam skolas, jūs izputināt izglītības budžetu, neļaujat pilsētu skolotājiem palielināt algas. Jūsu spītīgā turēšanās pie sava zemes pleķīša ir tikpat kā kaitniecība. Turklāt skola nav vienīgais, ko jūs prasāt. Drīz jūs vēl gribēsiet, lai valsts greiderē un asfaltē ceļus, sniedz medicīnas pakalpojumus, gādā par veikala, pasta atvēršanu... Pilnīgs posts ar jums, laucinieki! Varbūt pat sagribēsiet, lai attālos miestos dzīve būtu tāda pati kā pilsētā? Pat nesapņojiet!
Cienījamie valdošās koalīcijas deputāti! Cienījamie ministri, frakciju un partiju līderi! Pasakiet to visu Latvijas ļaudīm! Godīgi un atklāti. Lai ir skaidrība par to, kādu Latviju veidojat. Lai ļaudis zina, kādai nākotnei gatavoties.
Pasakiet, ka mums faktiski nav vajadzīga ne Latgale, ne Vidzeme, ne Kurzeme. Ja nu vienīgi dažas lielākās pilsētas, daži centri, bet ne attālie novadi. Nomales varam izīrēt Krievijai, Igaunijai vai vēl kādai citai valstij. Savus nepilnos divus miljonus ļaužu varam sapulcināt tā sauktajos attīstības centros – dažās pilsētās un Pierīgā. Atkritīs vajadzība uzturēt vēl palikušās lauku skolas, doktorātus, kultūras namus, kopt ceļus utt. Bērnus varam mācīt dažos lielos kombinātos, ļaudis ārstēt pāris lielās slimnīcās, izklaidēt dažos naktsklubos... Racionāli, ekonomiski, pilnīgi pragmatiski. Ietaupīsim līdzekļus, varēsim nodibināt vēl kādu ministriju.
Pirms dažiem gadiem bars dedzīgu puišu, izlikdamies par dižiem patriotiem, rīkoja skaļas akcijas, protestējot pret līgumu ar Krieviju. Prasīja neatdot Abreni Krievijai. Stāstīja, cik svēta katra Latvijas zemes pēda. Tagad šie Abrenes mīļotāji jau daudzus gadus nosēdējuši Saeimā, bijuši valdošo koalīciju veidotāji. Taču nekad neviens no viņiem nav paudis ne mazāko satraukumu par to, ka daudzi Latvijas novadi kļūst tukši, faktiski pārvēršas par zaudētu zemi tāpat kā Abrene. Bet iedzīvotāji pārceļas uz Īriju. Viņi nekad nav protestējuši pret lauku skolu slēgšanu, lai gan zina, ka ikviena aizslēgta skola daudzus pilsoņus piespiež pamest Latviju. Arī tagad viņi mierīgi noskatās uz to, kā šie procesi turpinās un citu pēc cita pazudina Latvijas novadus, tradicionālās latviešu vērtības, latviskumu.
Tāds, lūk, patriotisms latviskā gaumē.
Pašlaik izglītības jomā virmo kaislības. Skolotāji draud streikot, iet demonstrācijās. Prasa lielākas algas. Bet varbūt par algām vien nevajadzētu runāt? Varbūt vajadzētu runāt arī par citiem sāpīgiem bērnu skološanas jautājumiem, arī par mazajām lauku skolām? Varbūt plašāks skats uz izglītības problēmām vairotu sabiedrības atbalstu skolotājiem? Varbūt viņu pusē nostātos arī visi tie Latvijas ļaudis, kas vēlas, lai visa Latvija būtu plaukstoša, bet ne tikai Pierīga un atsevišķas pilsētas? Varbūt visiem kopā izdotos apturēt ceļa rulli, kas veļas pār mūsu zemi, aiz sevis atstājot tukšumu?