Labi zināms, cik nevarīgi ir mūsu valsts likumsargi korupcijas apkarošanā, daudzu citu noziegumu atklāšanā un izmeklēšanā. Gadiem ilgi KNAB neko noziedzīgu neredzēja Rīgas domes mahinācijās ar iepirkumiem. Ieradās Polijas attiecīgā dienesta darbinieki, un tikai tad rīdzinieki uzzināja, kur aizplūst liela daļa viņu naudas. Zinām, cik nevarīgi kļūst mūsu likuma sargi, kad uzmanības centrā nonāk labi zināmie, leģendārie, par oligarhiem sauktie trīs kungi Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Zinām, cik gadus ilgst tiesu procesi, kad uz apsūdzēto sola nosēdināti miljonu izšķērdētāji. Zinām, kā beidzās plaši aprakstītās oligarhu sarunas "Rīdzenē". Bieži esam redzējuši, kā valsts uzņēmumu, iestāžu darboņiem tiek uzlikti rokudzelži, bet daudz retāk esam dzirdējuši, ka viņi tiktu arī sodīti.
Bieži esam brīnījušies par to, cik viegli atsevišķi blēži un koruptanti var aizmukt uz ārzemēm, izvairoties no piespriestā soda vai sēdēšanas uz apsūdzēto sola. Visos šajos gadījumos mūsu varenie prokurori, izmeklētāji, tiesneši plāta rokas un atrunājas, ka neko jau nevar darīt, tāds likums... tāds tiesiskums utt.
Taču iespējami arī citādi prokuroru darba rezultāti.
Uzzinājām, ka prokuratūra izvirzījusi apsūdzību Saeimas deputātam Jurim Jurašam. Ko viņš izdarījis? Grābis kukuļus, kaut ko nozadzis, izvairījies no nodokļu maksāšanas? Nē! Atklātībai nodevis ziņu par to, ka netiek izmeklēts smags noziegums – kukuļa piedāvājums. Tādā veidā Jurašs esot izpaudis valsts noslēpumu. Tas esot tik smags nodarījums, ka viņam vajagot atņemt Saeimas deputāta pilnvaras.
Šī situācija raisa virkni jautājumu.
Vai nav dīvaini, ka prokuratūra spēja atrast spēku un kapacitāti, lai apsūdzētu Jurašu salīdzinoši sīkā nodarījumā, toties nekādi nespēj atrast sevī ne kapacitāti, ne spēkus miljonu izzadzēju atklāšanai, līdz neierodas ārzemju kolēģi un neparāda, kur smird visvairāk? Vai sabiedrības ieguvums nebūtu lielāks, ja prokurori skaidrotu, kāpēc netika izmeklēts smags noziegums (kukuļa piedāvājums), nevis sauktu pie atbildības cilvēku, kas atklāja patiesību par tiesībsargu iestādes nolaidību?
Vai nav dīvaini, ka izmeklētāji prata sameklēt likuma pantus, lai apsūdzētu Jurašu, bet neatrada nevienu likumu, lai pieķertos tiem, kuri "Rīdzenes" sarunās plānoja varas sagrābšanu un Latvijas politiskā kursa maiņu, faktiski apdraudēja valsts pastāvēšanu? Cik budžeta līdzekļu iztērēts, lai savāktu pierādījumus šādas apsūdzības fabricēšanai? Cik lietderīgi šajā gadījumā tika izmantots prokurora darba laiks? Vai tiesībsargi nenodarbojas ar zvirbuļu šaudīšanu, kad ganāmpulku plosa tīģeri un lauvas? Bet pats galvenais jautājums ir tāds – kādam mērķim kalpo Latvijas tiesību sargi, pašu galveno valsts prokuroru ieskaitot: tiesiskumam vai, tieši pretēji, – tā bendēšanai?
Nupat presē pavīdēja ziņas par to, ka vairākās Austrumeiropas valstīs autoritārisma piekritēji iemācījušies demokrātiju izmantot, lai cīnītos pret demokrātiju. Pie mums, kā liecina mēģinājumi apsūdzēt Jurašu, tiesiskums tiek izmantots, lai apkarotu tiesiskumu.
Tiesiskums, kā labi zināms, ir milzīgs sabiedrības iekarojums. Bez tiesiskuma nav iespējama demokrātija, ekonomiskais uzplaukums, pilsoņu tiesības, drošība, taisnība, sociālā aizsardzība utt. Tiesiskā valstī, kur valda likums, jebkura strīda gadījumā izšķirošo vārdu saka tiesa. Personu var saukt par noziedznieku tikai tad, ja tiesa tai piemērojusi sodu. Lieliska kārtība, kas iespējama tikai patiesi demokrātiskās valstīs.
Taču šo situāciju var lieliski izmantot arī citam mērķim – zaglis, koruptants, blēdis var dzīvot kā dieva ausī, vienmēr tapt uzlūkots kā goda vīrs, ja panāk ietekmi tiesību aizsardzības iestādēs. To nav grūti izdarīt, ja personas rīcībā ir miljoni finanšu līdzekļu, turklāt vēl arī politiskā ietekme, ko nodrošina viņa sponsorētās partijas, to ieceltie ministri, prokuratūras, tiesu, KNAB un citu iestāžu priekšnieki. Un, rau, pēc tam ir tas, ko tagad skaidri redzam, – tiesību sargi kalpo likuma burtam, nevis garam, likuma doto neatkarību izmanto, lai sargātu savu saimnieku, nevis sabiedrības intereses. Ja skan kritika, iebildumi, visu, arī nolaidību, bezatbildību, var noslepenot, pasludināt par valsts noslēpumu. Ja tomēr nenoveicas un lieta nonāk līdz tiesai, tad prāvošanās procesu var pārvērst par nebeidzamu, smieklīgu farsu.
Tā gala rezultātā tiesiskums pārvēršas par fikciju. Būsim patiesi un atzīsim acīmredzamo – tieši tas ir noticis Latvijā. Tieši tāpēc tiek rīkoti skaļi tiesas procesi cilvēkam, kas uzdāvinājis šampanieša pudeli, bet miljonos skaitāmu kukuļu devēji un ņēmēji gadiem ilgi nenonāk uz apsūdzēto sola. Tieši tāpēc par noziedznieku grib pataisīt Jurašu, bet ne tos, kuri viņam piesolīja miljonu par nelielu pakalpojumu. Tieši tāpēc atbildīgos amatos ceļ cilvēkus, kuriem nospļauties par valsti, bet tos, kuri cīnās pret noziedzību, padzen no amata un pat apsūdz, fabricējot likumpārkāpumus, kuru patiesībā nav.
Aizvadītajās Saeimas vēlēšanās Jaunā konservatīvā partija panākumus guva tieši tāpēc, ka lielu uzmanību pievērsa tiesiskuma jautājumiem, pauda asu kritiku Ģenerālprokuratūrai, solīja mainīt tās vadību.
Bet Artusa Kaimiņa un viņa pārstāvētās partijas panākumi lielā mērā izskaidrojami ar to, ka dažas nedēļas pirms vēlēšanām viņš piedzīvoja arestu. Vēlētāji šo aktu uzņēma kā tiesībsargu uzbrukumu taisnības, patiesības, atklātuma aizstāvim un metās viņu atbalstīt. Tas liecina, ka sabiedrība ir izslāpusi pēc taisnības, tiesiskuma. Ļaudis saprot, ka bez patiesa tiesiskuma nav iespējams valsts uzplaukums, viņu dzīves uzlabošanās, ka tiesiskās sistēmas vājums ļauj zelt korupcijai, kavē valsts ekonomisko attīstību, neļauj sakārtot medicīnu un izglītību, ka valsts kasē neienāk miljardos skaitāmas summas, kas tiek izzagtas. Tieši tāpēc tiesiskuma joma kļuvusi asāko politisko cīņu lauks.
Vecā, koruptīvā režīma dibinātāji visasāk vēršas tieši pret tiem jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuri grasās mainīt situāciju tiesību aizsardzības jomā. Tie, kuri gadiem ilgi zaguši, blēdījušies, korumpējušies, var droši justies vienīgi tad, ja arī turpmāk kontrolēs prokurorus, tiesnešus, tādas iestādes kā KNAB.
Tādi Saeimas deputāti kā Jurašs ir bīstami šai sistēmai. Tāpēc viņš ir jādabū prom no politikas. Ja Saeimas deputāti nobalsos par viņa nodošanu tiesībsargu rokās, tas būs panākts, Jurašs nevarēs piedalīties Saeimas darbā, nevarēs ieņemt nozīmīgus amatus, jo pēc tam acīmredzot sāksies mēnešiem, varbūt gadiem ilga lietas vazāšana pa prokuratūras, tiesu instancēm. Tas nozīmē, ka Jurašam tiks atņemtas vēlētāju piešķirtās tiesības pārstāvēt viņus Saeimā. Tas notiks pirms viņa iespējamās noziedzīgās darbības pierādīšanas.
Būs aizskartas ne tikai Juraša, bet arī visu to pilsoņu intereses un tiesības, kuri balsoja par viņu, – viņi zaudēs savu pārstāvi valsts parlamentā. Tādējādi tiks kaitēts ne tikai Jurašam, bet arī daudziem tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kas balsoja par viņu. Bet vissāpīgākais trieciens tiks dots tiesiskumam – uzvarēs formāls, nevis patiess tiesiskums. Tas būs trieciens arī demokrātijai – formālas apsūdzības rezultātā tiks anulētas tiesības, kuras personai piešķīruši tūkstoši vēlētāju. Pēc tam noziedzīgajai kliķei nebūs grūti izrēķināties arī ar citiem tai bīstamiem parlamentāriešiem. Šķiet, ka nākamie padzenamie jau skaidri saskatāmi. Tā pamazām taps kluss, paklausīgs, viegli vadāms parlaments.
Saeimas deputātiem, protams, jālemj par Jurašu un situāciju, kas izveidojusies viņa sakarā. Jāļauj tiesībsargiem izmeklēt viņam izvirzītās apsūdzības. Taču nekādā gadījumā nedrīkst Jurašam atņemt parlamentārieša tiesības, pirms nav pierādīts, ka viņš izdarījis noziegumu.
Vienlaikus parlamentam vajadzētu izveidot komisiju un noskaidrot, kā izveidojusies pašreizējā absurdā situācija, kā tapis plāns parlamentārietim atņemt viņa tiesības. Jānoskaidro, kas bijuši šī noziedzīgā projekta autori un iedvesmotāji, kas atbildīgs par to, ka prokuratūras spēki tiek šķiesti tukšas lietas fabricēšanai, nevis bīstamu koruptīvu noziegumu izmeklēšanai.
Lai būtu skaidrība tiem, kuri katrā rakstā meklē pasūtījumu, gribu piebilst, ka neesmu Jaunās konservatīvās partijas biedrs. Jurašu personīgi nepazīstu. Savu viedokli paužu tāpēc, ka man kā ierindas pilsonim ir vitāli svarīgi iedibināt patiesu tiesiskumu, apkarot korupciju. Mans pienākums ir atbalstīt politiķus, kas darbojas šajā virzienā. Tas atbilst manām un, domāju, visas sabiedrības interesēm. Tāpēc uzskatu, ka, sastopoties ar klaju netaisnību, jāsniedz palīdzīga roka tādiem deputātiem kā Jurašs. Viņa rīcība – informēšana par tiesībsargu nolaidību – atbilda sabiedrības interesēm. Es nedomāju, ka tādā veidā tika kaitēts valsts interesēm. Atklātība ir viens no vissvarīgākajiem korupcijas apkarošanas līdzekļiem. Nesalīdzināmi lielāku nosodījumu – izmeklēšanu! – pelnījuši tie, kuri nepārbaudīja Juraša sniegto informāciju par mēģinājumu dot kukuli miljona apmērā. Neizklausās ticamas atrunas, ka Juraša vēršanās pie preses neļāva pabeigt izmeklēšanu.