Šīs aktivitātes liecina, ka vienā daļā sabiedrības interese par zaļu dzīvesveidu un veselīgu pārtiku ir patiesi milzīga. Ļaudis vēlas, lai saimnieciskā darbība nekaitētu dzīvajai dabai – bitēm, putniem, zvēriem, ūdeņiem. Tās ir saprotamas un atbalstāmas vēlmes. Bet cik tās reālas un saprātīgas? Vai vienmēr vērstas pareizajā virzienā? Vai brīžiem nepārvēršas par "zaļo" ekstrēmismu, kas gala rezultātā var tikai kaitēt izvirzītajiem mērķiem?
Vislielākās šaubas par "zaļo" aktivitātēm raisa tas, ka viņi savu kritiku, pat naidu vērš pret ražotājiem, it īpaši pret graudu, rapša audzētājiem. Internetā var lasīt kategoriskus aicinājumus piežmiegt "alkatīgos baronus", kas ar saviem traktoriem piesmirdina pasauli, miglo un indē visu pasauli. Manā skatījumā, nav nekā aplamāka par šādiem apgalvojumiem. To paudēji nesaprot, kādā laikā dzīvojam, kas notiek pasaules pārtikas ražošanā un kas izraisa galvenās briesmas ekoloģijai un visai dzīvajai radībai.
Peldami pašreizējo lauksaimniecību, "zaļie" slavina tos laikus, kad laukos nelietoja nekādu ķīmiju, zemi apstrādāja ar zirgiem, spīļarklu. Jā, bija tādi laiki, cilvēki patiešām ēda dabisku pārtiku, nepiesārņoja ūdeņus, neapdraudēja bites un citas dzīvās radības. Bet kāda bija toreizējās maizes cena? Smags darbs no saules lēkta līdz rietam, ražība ārkārtīgi zema, nabadzība. Laukos dzīvoja un zemi kopa tautas lielākā daļa – līdz 90 procentiem iedzīvotāju, tomēr nespēja saražot tik daudz pārtikas, lai visi būtu labi paēduši. Tikai priviliģētās šķiras ēda, cik gribēja. Lielākā daļa ļaužu, arī maizes audzētāji, dzīvoja pusbadā, lai gan smagi pūlējās. Neražas gados biežs viesis bija bads daudzās valstīs, ciemos, pilsētās.
Kā ideāls laikmets daudzu atmiņā palicis Latvijas pirmās brīvvalsts laiks, sviests, bekons, ko eksportēja uz Rietumeiropu. Bet atkal tas pats jautājums – par kādu cenu? Tikai ar smagu darbu no saules lēkta līdz rietam! Galvenie darba rīki bija spīļarkls, sirpis, sprigulis. Tikai dažās saimniecībās parādījās pirmie traktori.
Kas tagad notiek laukos? Modernu mašīnu, tehnoloģiju izmantošana, lopu, stādu, sēklas selekcija situāciju radikāli mainījusi. Pārtikas ražošana pārvērtusies par augsti modernizētu, industrializētu nozari ar milzīgām saimniecībām, pārstrādes kombinātiem. Graudu ražība Dānijā, Holandē sasniegusi vidēji astoņas tonnas no hektāra. Parādās ziņas par rekordražām: 15–16 tonnām no hektāra. Attīstītajās valstīs pietiek ar 2–5 procentiem strādājošo, lai apkoptu visus laukus un miljonus ļaužu apgādātu ar pārtiku. Protams, tas viss sasniegts tikai tāpēc, ka milzīgos apjomos tiek lietota ķīmija, minerālmēsli un pesticīdi, kas ļauj apkarot slimības, nezāles, kaitēkļus. Lai sasniegtu augstu produktivitāti, daudzviet putni, lopi tiek turēti nenormālos apstākļos: vistas saspiestas šauros būros, govis pārvērstas par piena mašīnām, kam pa vienu galu dzen iekšā barību, pie otra gala – tesmeņa – tur pieslēgtus slaukšanas aparātus. Kā redzams, lauksaimniecība patiešām daudzos gadījumos kļuvusi briesmīga un apdraud visu dzīvo radību. Zaļās domāšanas piekritējiem ir pilnīgs pamats kliegt – pietiek, pietiek! Vajag vistas laist brīvā dabā, govis – ganībās. Aizliegt pesticīdus, minerālus! Atgriežamies atpakaļ pie sirpja un kapļa!
Tomēr šie saucieni visbiežāk izskan tukšā gaisā. Kāpēc tā? Atbilde neprasa ilgu domāšanu. Tikai augsti industrializēta lauksaimniecība spēj saražot pārtiku, kas vajadzīga tiem miljardiem iedzīvotāju, kas šobrīd dzīvo pasaulē. Atgādināšu, ka 1800. gadā pasaulē dzīvoja tikai aptuveni viens miljards iedzīvotāju, pēc simt gadiem – ap 1,6 miljardiem, bet mūsdienās – pāri par 7,8 miljardiem. Katru gadu pasaules iedzīvotāju skaits palielinās par aptuveni 81 miljonu cilvēku. Šis milzīgais iedzīvotāju skaita pieaugums, urbanizācija bija tā atspere, kas lika lauksaimniecībai radikāli mainīties, izmantot minerālmēslus un pesticīdus. Milzīgajās pilsētās dzīvojošais patērētājs, kungs un pavēlnieks, ir pieradis pie ērtas dzīvošanas, bieži vien govi neatšķir no zirga, taču nemitīgi pieprasa – dodiet lētus burgerus, čipsus, alu, kolu un pēc iespējas vairāk. Ja laucinieki atgrieztos pie spīļarkla, kapļiem, atteiktos no pesticīdiem, minerālmēsliem, kā to prasa "zaļie", pasaulē sāktos bads, pēc tam dumpji, revolūcijas, un nevajadzētu nekādas atombumbas, lai cilvēce aizietu bojā. Valdības ir spiestas darīt visu iespējamo, lai nekas tamlīdzīgs nebūtu jāpiedzīvo.
Pasaule ir uzsēdusies uz ķīmijas adatas un diezin vai tuvākajā laikā tiks no tās nost. Radikāla pāreja uz pavisam zaļu dzīvesveidu ir neiespējami sapņi. Utopija. Turpināsies gan minerālmēslu izmantošana, gan miglošana.
Latvijā vērojams gluži tas pats. Pašlaik graudkopība kļuvusi par galveno lauksaimniecības nozari. Ik pa brīdim tiek ziņot par ražības rekordiem. Gada kopraža pārsniedz trīs miljonus tonnu, graudi un rapsis ir viena no galvenajām eksporta precēm, ļauj gadā nopelnīt vairāk par pusi miljarda eiro. Protams, bez ķīmijas tādi rezultāti nebūtu iespējami.
Kas notiktu, ja Saeima izpildītu prasību par viena kilometra drošības zonu apkārt katrai lauku mājai? Kā aprēķinājuši lauksaimnieki, aptuveni 90 procentos zemes nebūtu iespējama moderniem apstākļiem raksturīga lauksaimniecība, kas izmanto minerālmēslus un pesticīdus. Graudu ražošana kļūtu nesalīdzināmi dārgāka, izaudzēto graudu apjomi saruktu. Lai kompensētu graudkopju zaudējumus, valdībai vajadzētu maksāt kompensācijas, pabalstus. Latvija būtu spiesta importēt graudus no citām zemēm, taču tie būtu vēl vairāk ķimizēti nekā Latvijā audzētie.
Pārtikas cenas uzlēktu debesīs. Ne tikai maizei, bet arī visiem citiem pārtikas produktiem, jo graudi ir arī gaļas un piena ražošanas pamats. Alus cena dubultotos vai pat trīskāršotos. Kas notiktu? Sāktos tādi dumpji, ka pašreizējie protesti pret pandēmijas ierobežojumiem liktos bērnu spēlītes. Labi zināms, ka viņa augstība patērētājs dusmu brīžos var kļūt nevaldāma. It īpaši brīžos, kad veikalā trūkst desas, maizes un strauji ceļas alus cena. Galvenie kliedzēji, iespējams, būtu tie paši, kas tagad pieprasa ieviest drošības kilometru apkārt katrai lauku sētai.
Vēl viena zaļās ideoloģijas sludinātāju kļūda ir domāšana, ka ķīmijas, apšaubāmu tehnoloģiju izmantošana lauksaimniecībā ir tikai laucinieku izvēle. Patiesībā tas ir patērētāja diktāts. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā kārtību nosaka šis kungs un pavēlnieks, kas ir izlepis, skops un ne visai saprātīgs. Kliedz, ka vēlas veselīgu pārtiku, taču pērk pavisam citādu. Par to spilgti liecina kaut vai attieksme pret āboliem. Pircējs skatās tikai gludi spīdīgo augļu virzienā. Ieraugot kādu tārpa bojātu augli, uzreiz novēršas. Nesaprot, ka tieši tāds ābols ir visveselīgākais. Gribot negribot dārznieki ir spiesti miglot ābeļdārzu ar pesticīdiem. Ja viņi to nedarītu, izaudzētie āboli būtu lemti sapūšanai.
Un kā ar zemenēm? Kur ir tie tūkstoši zaļās dzīves piekritēju, kad vajag izšķirties starp importētajām un vietējām ogām? Kas notiek vasaras sākumā Rīgas tirgos, kad parādās Polijas, Grieķijas zemenes? Rīdzinieki tās pērk aizgūtnēm, nedomādami par to, ka tās ir pamatīgi apstrādātas ar ķīmiju. Pērk tāpēc, ka glītas un lētas. Viņiem nospļauties par to, ka pirms nonākšanas Latvijā tās ir apstrādātas dažādiem ķīmiskiem līdzekļiem. Bet nesalīdzināmi veselīgāko Latvijas zemeni nopērk tikai retais. Protams, vietējās ir dārgākas. Kā var būt citādi, ja to audzēšanā izmantots roku darbs, kaplis, nevis raundaps?
Runāt par miglošanas aizliegumu kilometra vai simts metru attālumā ap dzīvojamām mājām varētu vienīgi tad, ja analogus noteikumus ieviestu visā Eiropā. Bet vai kaut kas tāds iespējams, piemēram, Polijā, kur lauki nesalīdzināmi blīvāk apdzīvoti? Ja tur ieviestu tādu normu, vajadzētu iznīcināt gandrīz visu dārzkopību, kas Polijai ļauj eksportēt miljoniem tonnu ābolu un pelnīt miljardus. Bez miglošanas līdz pat mājas logam nevarētu izaudzēt ābolus, ko ēd Parīzē, Berlīnē, Londonā. Ja tur parādītos tāda ideja, tās autors tiktu pasludināts par nodevēju, kas liek mīnu nacionālās ekonomikas pamatos.
Vēl viens bīstams zaļās domāšanas ienaidnieks ir patēriņa kults, ko veicina reklāmas. Tās kliegtin kliedz – pērciet, ēdiet, ēdiet, ēdiet! To pašu sludina raidījumi, kuros dažāda līmeņa slavenības rāda un stāsta, kā viņi vāra, cep un bauda dažādus gardumus. Arī šie raidījumi sauc – ēdiet, ēdiet, ēdiet! Patērējiet, patērējiet, patērējiet! Tā tiek stiprināta negausība un tērēšanas kāre. Aizvien vairāk vajag piena, gaļas, graudu, cukura, dzērienu. Līdz ar to arī pesticīdu, minerālmēslu, ūdens un citu resursu. Daudziem ļaudīm negausīgās ēšanas rezultāts ir aptaukošanās, tā izraisa daudz vairāk slimību nekā pesticīdi un minerālmēsli. Šo skrējienu varētu piebremzēt tikai tad, ja cilvēki ierobežotu savu alkatīgo patēriņu. Pagaidām šajā virzienā netiek pat domāts.
Zaļās domāšanas entuziastiem vajadzētu veicināt taupību, nevis apkarot ražotājus. Pašlaik, kā bieži dzirdēts, bagātajās valstīs atkritumos tiek izmesta ceturtā daļa saražotās pārtikas. Milzīgi maizes, desu, augļu kalni nonāk atkritumos! Ja tie samazinātos, saruktu visu to resursu patēriņš, ko izmanto pārtikas ražošanai. Tas būtu milzīgs solis zaļās domāšanas virzienā. Diemžēl "zaļie" nelūkojas šajā virzienā, uzbrūk lauciniekiem, cerēdami, ka tos atgriezīs atpakaļ pie kapļa. Tās ir veltas pūles. Laucinieks pie kapļa vairs neatgriezīsies.
Ko darīt, lai saražotu vajadzīgo pārtiku un vienlaikus paglābtu ūdeņus, bites un citas dzīvās radības? Iespēja ir tikai viena – ķīmijas izmantošanu padarīt maksimāli saprātīgu, kontrolēt šos procesus. Apmēram tā pašlaik mēģina darīt Latvija un visa Eiropa. Katrs, kas laukos kaut ko audzē, labi zina, ka pesticīdu izmantošana ir stingri reglamentēta, darbojas tāda iestāde kā Augu aizsardzības dienests, kas nemitīgi kontrolē lauciniekus un soda visus tos, kas pārkāpj noteikumus. Vienlaikus Eiropas Savienībā tiek atbalstīta bioloģiskā lauksaimniecība, zaļināšanas prasības kļūst aizvien drastiskākas. Manuprāt, tikai šāda politika var harmonizēt divas savstarpēji izslēdzošās prasības – vēlmi dzīvot veselīgā vidē un vienlaikus visu sabiedrību nodrošināt ar pārtiku.
Kā rīkoties zaļās domāšanas radikāļiem, kas vēlas, lai viņu lauku rezidences tuvumā neviens nekādu ķīmijas miglu nepūstu? Iespēja ir tikai viena – jānopērk lauku zeme tuvākajā apkārtnē un visapkārt savai muižiņai jāveido zaļa josla. Tikai tā varēs nodrošināties pret traktoriem un ķīmiju.
Kā rīkoties tiem, kuri grib ēst pavisam "zaļu" pārtiku? Pašiem jāķeras pie zemes darbiem, jāatjauno senatnē lietotās lauku apstrādes metodes ar zirdziņu, spīļarklu, kapli, sirpi, kaklā kārtu sētuvi, spriguli, graudu maltuvi, maizes cepli... Tas viss ir iespējams, ja cilvēks patiesi grib dzīvot "zaļi". Bet, ja pats nevēlas slaukt govi, kaplēt nezāles, tad jāsamierinās ar to, ka ekoloģiski tīras pārtikas iegādei vajadzēs izdot trīs vai pat piecas reizes vairāk naudas nekā par konvencionāli audzēto gurķi, ābolu, kartupeli. Jārēķinās ar to, ka pagājuši tie laiki, kad trūcīgi laucinieki par nelielu samaksu no rīta līdz vakaram pūlējās, lai smalkus kungus apgādātu ar visveselīgāko pārtiku.
Tāda ir dzīves skumjā patiesība.
Taču nevajag par to liet pārāk gaužas asaras. Skaitļi par pasaules iedzīvotāju dzīves ilgumu liecina, ka pašlaik ļaudis visilgāk dzīvo tieši tajās valstīs, kurās intensīvi izmanto ķīmiju pārtikas ražošanā, piemēram, Rietumeiropā. Te vidējais cilvēku dzīves ilgums ir aptuveni 80 gadi, bet tajās valstīs, kur pesticīdus tikpat kā nelieto, – ne vairāk par 60 gadiem. Arī Latvijā, kad zemīti nepiesārņoja ar ķīmiju, cilvēku mūža garums nepārsniedza 65 gadus, bet tagad (2018. gadā) sasniegti 79,6 gadi.
Atliek tikai secināt, ka cilvēka veselību, mūža garumu ietekmē ne tikai ķīmija, bet arī tādi faktori kā ienākumu apjoms, dzīves un darba apstākļi, uztura daudzveidība un pietiekamība. Diezin vai cilvēks var nodzīvot līdz sirmam vecumam, ja gadiem ilgi garas stundas karstā saulē uz lauka ar kapli rokās cīnīsies ar nezālēm. Domāju, ka tāds censonis ātri vien būtu spiests secināt, ka ušņu un latvāņu iznīdēšanai nav izgudrots nekas labāks par to pašu visādi pelto un kaitīgo, bet efektīvo... raundapa miglas pūtienu.
Skumji, bet ko darīsi?
Mēs visi gribam dzīvot "zaļi" un veselīgi, taču lielākajai daļai "zaļums" beidzas, kad nonāk tirgū pie ābolu stenda vai nezālēm aizaugušā zemeņu dobē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
