Foto: Reuters/Scanpix
Tagad pie mums daudz tiek runāts par drošību, valsts aizsardzību. Valdība atvēl miljonus militārā budžeta palielināšanai. Iespējams, tas patiešām vajadzīgs, ņemot vērā to, kāda ir starptautiskā situācija. Taču gribas jautāt – vai vienmēr tanki ir izšķirošais spēks?

Atcerēsimies 1991.gada janvāri un augustu. Latvija bija pilna ar okupācijas varas tankiem, raķetēm, iznīcinātājiem. Bet šo spēku oponentiem – Tautas frontei, Latvijas brīvības sargiem - nebija nevienas bruņotas vienības. Vienīgi tūkstoši ļaužu, kas piepildīja Rīgu, cēla barikādes un apņēmīgi runāja par brīvību un savu valsti. To visu neliela tanku vienība varēja sabradāt pāris stundās.

Taču tanki palika angāros, karavīri – kazarmās.

Grupa Augstākās Padomes deputātu ieradās čekas mājā, un tās priekšnieks viņus sagaidīja paceltām rokām. Tobrīd čekas rīcībā bija milzums ieroču, un drošībnieki būtu varējuši izrādīt pretestību, lai nepieļautu tik kaunpilnu kapitulāciju. Tomēr neatskanēja neviens šāviens. Kaut kas līdzīgs noritēja arī Maskavā un citās toreizējās Padomju Savienības pilsētās.

Impērija sabruka dažu dienu laikā, jo pat tās uzticamākie, vislabāk atalgoties sargi – armijnieki, čekisti, partijas nomenklatūra – bija sapratuši, ka bankrotējušas visas tās idejas, principi, vērtības, ko viņiem vajadzēja aizstāvēt.

Kaut kas līdzīgs pasaules vēsturē piedzīvots arī agrāk, sākot ar Senās Romas sabrukumu. Krimā "zaļie cilvēciņi" guva panākumus lielā mērā tāpēc, ka te pretestību izrādīja tikai neliela saujiņa ļaužu, bet iedzīvotāju vairākums atbalstīja Krievijas vienību ienākšanu.

Tas liek secināt, ka ne vienmēr ieroči ir galvenais spēks, kas balsta valstis. Ir varenāki spēki par tankiem. Tā ir tautas gatavība sargāt savu valsti jeb gara spēks. Ne velti Krievija visā Eiropā izvērš propagandas kampaņu, stāstot, cik riebīga ir Briseles vara, cik sapuvuši Rietumi, cik apkaunojoša Eiropas atkarība no ASV. Latvijā liels akcents likts uz stāstiem par to, cik jauka dzīve bijusi "labajos padomju laikos". Tā ir cīņa par izšķirošo spēku – cilvēku prātiem. Gūstot panākumus šajā frontē, var panākt sev vēlamu spēku uzvaru parlamenta vēlēšanās. Gala rezultātā Krievijai nebūtu vajadzīgi ne tanki, ne raķetes, lai Latviju pagrieztu austrumu virzienā vai pat anektētu tāpat kā Krimu.

Lai mazinātu Krievijas propagandas ietekmi, tiek slēgti melīgi televīzijas kanāli. Iespējams, vajadzīgs arī tas. Bet varbūt pats galvenais ir rūpēties par to, lai Latvijas ļaudis būtu imūni pret naidīgu propagandu, lai saprot, ka runas par Latvijas nabadzību, ļaužu beztiesību un visādām citādām nejēdzībām ir klaji meli? Varbūt vairāk vajag darīt, lai ļaudis nešaubīgi tic savai valstij un tās aizstāvētajām vērtībām - demokrātijai, tiesiskumam, brīvībai? Varbūt reālajai dzīvei vajadzētu būt tādai, lai katrs neatkarīgi no etniskās piederības saprastu, ka Latvija ir viņa dzimtene un ka jābūt gatavam to aizstāvēt uz dzīvību un nāvi?

Diemžēl pašlaik Latvijā par šiem drošības aspektiem netiek domāts. Valdošā elite grauj ticību valstij, demokrātijai, tiesiskumam, tādējādi paverot plašas iespējas Krievijas naidīgajai propagandai. Pēdējais pierādījums tam – budžeta līdzekļu dalīšana Saeimā. Miljoni saviem "čomiem"! Miljoni ostas pilsētas Ventspils virzienā, bet Latgale aizvien tālāk atpaliek no pārējās Latvijas. Miljoni reliģiskām organizācijām, bet daudzās skolās trūkst elementāru mācību līdzekļu. Balstīt reliģiju vairāk nekā izglītību - vai tā nav viduslaiku tumsonība? Dieva lūgšanai vajadzīgas greznas pilis? Ticīgie paši nespēj parūpēties par saviem dievnamiem? Un kāpēc vieniem dod, bet citiem – piga?

Naudas dalīšana, ignorējot sabiedrības patiesās intereses un iebildumus, liecina, ka deputāti stāv tālu no tautas, ka nesaprot savas rīcības graujošās sekas. Plaisa, kas izveidojusies starp valdošo, varai pietuvināto eliti un pārējo sabiedrību, kļūst aizvien dziļāka. Tādā veidā tiek drupināts tas sabiedrības slānis, kas būtu gatavs visiem līdzekļiem sargāt savu valsti.

Es nepiederu pie tiem, kuri Latvijā redz tikai trūkumus un kliedz, ka te viss ir tikai slikts. Aizvadītajos 25 gados ir notikušas grandiozas pārmaiņas, un es pilnībā piekrītu viedoklim, ka Latvijā nekad dzīve nav bijusi tik laba kā pašlaik. Taču ne visiem. Statistika liecina, ka vismaz 20 procenti no visiem iedzīvotājiem dzīvo zem iztikas minimuma. Tātad katrs piektais Latvijas iedzīvotājs! Ir notikusi graujoša sabiedrības noslāņošanās, diference starp sabiedrības turīgāko un trūcīgāko daļu top aizvien lielāka.

Kādu patriotismu, vēlmi aizstāvēt savu valsti varam sagaidīt no cilvēka, kam pensija 200-300 eiro, bet maksa par dzīvokli apmēram tāda pati? Kāds brīnums, ja viņš atsaucīgi uztver stāstus par to, cik laba dzīve bija zudušajos padomju laikos, kad medicīna un izglītība bija par velti? Vai trūkumā dzīvojošam cilvēkam nav vienalga, kāda partija, kāds režīms valda? Vai tāds uztrauksies par krievu tanku ienākšanu Rīgā? Baidos, ka tādas politiskās pārmaiņas daudzi sagaidītu ar gavilēm un sauktu par saldu atriebības aktu pret tiem, kuri iedzinuši viņus nabadzībā.

Nabadzības māktie ļaudis ir lielisks manipulāciju objekts ne vien Krievijas propagandai, bet arī pašmāju politiskajiem ākstiem. Šādus cilvēkus nav grūti izprovocēt uz kaut ko līdzīgu grautiņiem, pēc tam klaigāt par "tautas nemieriem, etnisko minoritāšu apspiešanu", lai sāktu demokrātijas piežmiegšanu vai rastu attaisnojumu "zaļo cilvēciņu" iesūtīšanai.

Nabadzība ir posts, kas apdraud visas cilvēka dzīvei svarīgas jomas. Piemēram, medicīnu. Jā, nenoliedzami, Latvijā ir lieliskas privātās medicīnas iestādes, kur var saņemt ļoti kompetentu mediķu palīdzību, kur tiek izmantota moderna aparatūra. Taču atkal tas pats – modernā medicīna pieejama vienīgi tiem, kas spēj maksāt. Bet valsts par savu iedzīvotāju veselības aprūpi gādā aizvien mazāk. Eiropas Komisijas ziņojumā teikts, ka Latvijas izdevumi uz vienu iedzīvotāju gadā – 1030 eiro, gandrīz trīs reizes mazāk nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji – 2781 eiro. Starp ES valstīm vienīgi Rumānija medicīnai atvēl mazāk nekā Latvija – 816 eiro.

Tas nozīmē, ka pamazām un nemanot notiek pāreja uz maksas medicīnu. Bet Latvija ir valsts, kurā daudzi pensionāri knapi nodrošina sev elementāro iztiku - mitekli un pārtiku! Pat vidējās algas un pensijas ir par niecīgu, lai segtu privāto klīniku pakalpojumus. Te par vienu ārsta apmeklējumu jāmaksā desmitiem eiro, nemaz nerunājot par summām, kas jāizdod, ja piemeklē lielāka nelaime. Un kur vēl cenas par zālēm! Kāds ir rezultāts? Liela daļa ļaužu faktiski atstāta lēnai, mokpilnai nomiršanai. Daudzas dzīvības glābj ziedojumi, nevis valsts, kurai tiek maksāti nodokļi.

Atkal padomāsim, kāda var būt attieksme pret valsts drošību tiem cilvēkiem, kuri grūtā, izšķirošā brīdī nevar nokļūt pie ārsta, lai glābtu savu vai kāda tuvinieka, bērna dzīvību un veselību? Valsts, kas rada plašu mazturīgo slāni, pati rok sev kapu, gatavo savus kapračus.

Pašlaik Latvijai vajadzētu darīt visu iespējamo, lai mazinātu nabadzību, bezdarbu, radītu plašākas iespējas iegūt profesionālo izglītību, strādāt, pelnīt. Bet pats galvenais būtu izveidot taisnīgāku nodokļu sistēmu, sākt nopietnu cīņu pret zagšanu, korupciju, blēdībām. Diemžēl nekas tāds nav redzams, valsts līdzekļu izlaupīšana turpinās, un pat daudzi mediķi, skolotāji nevar justies kā pārtikuši cilvēki.

Vajadzētu padomāt, kāpēc daudzu specialitāšu darba ņēmēji (lielveikalu kasieres, viesnīcu apkalpojošais personāls) saņem stipri mazākas algas nekā līdzīgu darbu veicēji Rietumos. Vai tad Rīgas kasieres darba ražīgums ir zemāks nekā Berlīnes lielveikala kolēģei? Bet varbūt Latvijā lielveikalu īpašnieku alkatība ir pārāk liela?

Lauki. Nav tā, ka lauki būtu tikai bēdu ieleja. Ir daudzas spēcīgas saimniecības, kuru tehniskais bruņojums labāks nekā Rietumu fermeriem. Bet vienlaikus daudzās vietās pilnīgs posts. Tur, kur kolhozu laikos bija viss normālai dzīvei nepieciešamais, tur tagad tukšums – ne veikala, ne pasta, ne skolas, ne izbraucamu ceļu, ne satiksmes autobusu. Postītājs turpina savu gājienu. Nu jau tiek runāts par slimnīcu slēgšanu pat bijušo rajonu centros, kā, piemēram, Alūksnē, Tukumā.

Saprotu, ka lauku pārmaiņu pamatā ir objektīvi faktori. Bet vai valstij vajadzētu tik klaji norakstīt lielu daļu savu pilsoņu? Vai nevajadzētu palīdzēt? Nedrīkst aizmirst, ka visos laikos zemnieki ir bijuši tie, kuri visaktīvāk cīnījušies par savu valsti. Pēckara gados tieši no viņu vidus nāca tie vīri, kuri daudzus gadus karoja, cerēdami atgūt Latviju. Viņi nevarēja savu zemi aizvest uz Ameriku vai Austrāliju, un viņiem vajadzēja mirt vai uzvarēt. Diemžēl tagad lauku zeme koncentrējusies atsevišķu lielsaimnieku rokās, un gaužām plāns ir to cilvēku slānis, kas patiešām saucami par zemniekiem. Līdz ar to stipri iedragāts viens no galvenajiem valsts aizstāvju spēkiem.

Jā, protams. Latvijā netrūkst turīgu cilvēku un pat ļoti turīgu. Bet vai viņi būs tie, kuri visaktīvāk stāsies ceļā "zaļajiem cilvēciņiem"? Stipri šaubos par to. Baidos, ka tie, kurus pieskaita elitei, kas sagrābuši lielāko daļu nacionālo vērtību, kam dotas tiesības nemaksāt nodokļus, kam ļauj palikt nesodītiem, ieņemt svarīgus amatus pat pēc tam, kad pieķerti apšaubāmos darījumos, jau sen nodrošinājuši sev atkāpšanos, sakrājuši līdzekļus ārzemju bankās un pacels cepuri, līdzko savilksies mākoņi pār Latvijas debesīm. Bet daudzi ar prieku sagaidīs Putinu, bučos viņa tankus, jo viņu biznesa saknes meklējamas Krievijā.

Latviju var nosargāt vienīgi tie, kuriem nav ne iespējas, ne vēlmes grūtā brīdī pamest dzimteni. Visbiežāk tas ir patriotiski noskaņotais sabiedrības vidusslānis. Jo plašākas šīs aprindas, jo stiprāka valsts. Jo šaurākas, jo mazāk iespēju pastāvēt valstij. Diemžēl Latvijā vidusslānis ir gaužām plāns.

Nupat svinētais 18. novembris liecināja, ka Latvijas ļaužu lielum lielākā daļa vēl aizvien ir gatava aizsargāt savu valsti un tās pamatvērtības – demokrātiju, brīvību, tiesiskumu. To pierāda arī daudzu cilvēku vēlme stāties zemessargos. Tauta saprot, ka Latvija ir daudz kas vairāk par valdību, Saeimu, deputātiem. Es nešaubos, ka sabiedrības patriotiskais gars ir galvenais Latvijas spēks, nākotnes garants. Ja tauta saglabās ticību savai valstij, neviens agresors nebāzīs galvu Latvijā. Nebūs vajadzīgi ne tanki, ne NATO bruņotās vienības. Ja ļaudis zaudēs šo ticību, diezin vai mūs spēs glābt pašu vai ārzemju militārie spēki. To vajadzētu atcerēties visiem tiem, kuri tankus uzskata par vienīgo Latvijas drošības garantu. Nedomāju, ka Rietumu demokrātiskās valstis pieliks lielas pūles, lai sargātu zaglīgu, koruptīvu režīmu, ko pat pašu tauta nicina.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!