Tagad Latvijā ir pienācis laiks, kad tiek runāts par to, ka jāslēdz augstskolas, slimnīcas, skolas, jāver ciet pagastu ēkas, kultūras nami. Katrs tāds gadījums nes smagas pārmaiņas un postu daudziem ļaudīm. Tomēr esam spiesti veikt reformas, jo iedzīvotāju skaits ir nokrities zem diviem nieka miljoniem, un valsts vairs nespēj uzturēt visu to infrastruktūru, kura bija iespējama agrāk. Taču, samierinoties ar sāpīgajiem šņāpieniem izglītībā un medicīnā, uzreiz rodas jautājums, vai tikpat pamatīgi nevajag sašaurināt arī "resno galu" – valsts augstāko pārvaldi? Veroties šajā virzienā, uzreiz acīs krīt tā institūcija, ko pašlaik pārstāv R.Vējonis. Vai Latvijai vajadzīga tāda amatpersona kā Valsts prezidents?
Es pieļauju, ka vienam otram, dzirdot šo jautājumu, niknumā sažņaudzas dūres un skan sauciens – traks, kas traks! Ķeras pie valsts pamatiem, pie Satversmes, pie mūsu svētuma! Taču aicinu nomierināties un, kā saka, vienā angļu mierā padomāt, vai patiešām trūcīgai valstij, kurā dzīvo ne vairāk par diviem miljoniem cilvēku vajadzīga tik sazarota, tik dārga valsts pārvalde – Ministru kabinets ar savu prezidentu, Saeima ar spīkeri un vairākiem vietniekiem tās priekšgalā un tad vēl visu galvu galva – Valsts prezidents? Vai tiešām tik plaša valsts pārvalde ir racionāla, ņemot vērā mūsu valsts iedzīvotāju skaitu un finansiālās iespējas?
Pat milzīgajā, bagātajā ASV neko tādu nevar atļauties. Tur ievēl prezidentu, viņš vada valdību un vienlaikus visās jomās pārstāv savu valsti. Tātad faktiski viens pats paveic to pašu, ko pie mums divu institūciju vadītāji – Ministru kabineta un Valsts prezidenti. Kaut kas līdzīgs ir Francijā un daudzās citās valstīs.
Pirms dažiem gadiem noritēja asas diskusijas par Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanu, par tā ievēlēšanas kārtību. Polemika beidzās ar to, ka nekas netika mainīts. Acīmredzot liela daļa reformētāju saprata, ka patiesībā Valsts prezidents ir lieka institūcija, ka Latvija ir parlamentāra valsts, kurā likumdošanas vara pieder parlamentam, izpildvara – Ministru kabinetam, un ar to pilnīgi pietiek, lai pārvaldītu ne visai turīgo valsti ar nelielo iedzīvotāju skaitu. Bet Valsts prezidents ir kaut kas tāds, kam grūti atrast nozīmīgu vietu visu varu sistēmā. Tātad tikai lieka dekorācija, broša pie paplukušas kleitas.
Tagad, vērojot valsts politiskos procesus, redzam, ka vaiga sviedros raujas Ministru prezidents, arī Saeimas priekšsēdētāja strādā ne mazāk aktīvi. Bet ko dara Valsts prezidents? Dažkārt parunā pie Brīvības pieminekļa, aizbrauc kādā vizītē pie arābiem vai uz Vidusāziju, pilī pieņem kādu ārzemju delegāciju. Tad vēl dzirdams, ka parakstījis kādu likumu, kādu apbalvojis vai apžēlojis.
Vai šos pienākumus nevar veikt Saeimas priekšsēdētājs? Vai tas nevar nosaukt premjera kandidatūru, kura ievēlēšana tik un tā atkarīga no partiju spēkiem parlamentā? Vai spīkers nevar caurskatīt likumus un izlemt par to parakstīšanu vai nodošanu otrreizējai caurskatīšanai? Vai nevar uzņemt ārzemju delegācijas, pats doties vizītēs un veikt vēl citas funkcijas, kas saskaņā ar Satversmi uzticētas Valsts prezidentam? Vai, mainot Satversmi, saeimas priekšsēdētāju nevar nosaukt par Prezidentu, ja reiz šim amata nosaukumam lielāks svars?
Manuprāt, Latvija no šādas reformas tikai iegūtu, jo mūsu valsti ārzemēs pārstāvētu amatpersona, kam uzticēti svarīgi pienākumi – valsts likumdošanas vadība, nevis tikai dekoratīva persona, kas nav politiski atbildīga ne par ko. Citu valstu vadītāji ar tādu prezidentu rēķinātos stipri vairāk nekā ar pašreizējo, ko, kā redzam, daži nekautrējas izmantot bildīšu taisīšanai pazīmēšanās nolūkos un pat veļas reklāmai.
Uzreiz pēc 1990. gada 4. maija, kad darbojās parlaments ar nosaukumu Augstākā Padome, Latvijas valsts visā pilnībā iztika bez tādas amatpersonas kā Valsts prezidents. Turklāt tas bija laiks, kad Latvija atdzima no pelniem, kad vajadzēja veidot attiecības ar citām valstīm, rauties prom no Maskavas skavām. Tomēr pārvalde funkcionēja pavisam efektīvi un atrisināja visus sarežģītos valsts atdzimšanas jautājumus.
Jau dzirdu kliedzienu – bet kā ar valsts prestižu, Latvijas vārda popularizēšanu ārzemēs?
Atbildot uz šo jautājumu, aicinu padomāt, vai prezidenti un citas augstākās amatpersonas ir tie, kuri valsts atpazīstamību sekmē visvairāk.
Ja mums tagad jautātu, kas ir Spānijas, Zviedrijas karalis, Vācijas, Austrijas prezidents, diezin vai daudzi spētu nosaukt viņu vārdus. Nesalīdzināmi vairāk būs tādu, kas, runājot par Spāniju, zinās, kas ir, piemēram, Placido Domingo, Rafaels Nadals, brāļi Gazoli, futbola klubs Real, Barselona. Vai daudzi zinātu Vācijas pašreizējā prezidenta vārdu? Toties noteikti zinās, kas ir M. Šūmahers, B.Bekers, F. Bekenbauers un vēl daudzi citi šīs zemes futbolisti, biatlonisti, bobslejisti.
Par Latviju runājot, aicinu aizbraukt uz kaimiņu zemēm Lietuvu un Igauniju, sarīkot tur aptauju, prasot, kuras personas viņiem labāk zināmas – Raimonds Vējonis vai, piemēram, Kristaps Porziņģis, Martins Dukurs, Sandis Ozoliņš, Raimonds Pauls? Es domāju, ka atbilde uz šo jautājumu neprasa ilgu domāšanu. Valstu vadītājus pazīst politiķi, žurnālisti, vēl kāds šaurs politikas lietpratēju loks, bet populārus sportistus, māksliniekus pazīst arī plašas tautas aprindas.
Kad mūsu futbola komanda piedalījās Eiropas čempionāta finālā, par Latviju runāja visa Eiropa, lai arī mūsējie nespēja uzvarēt nevienu konkurentu. Kad mūsu basketbolistes startēja Pekinas olimpiādē, visa pasaule uzzināja, ka Baltijā ir tāda valsts kā Latvija. Tikpat spilgti Latvijas vārdu pasaulē nes citas komandas, kas piedalās Eiropas un pasaules čempionātos, kā arī pasaules slavu ieguvušie mākslinieki – Mariss Jansons, Kristīne Opolais, Elīna Garanča un citi.
Bet kas pamana mūsu valsts galvas vizīti kādā sīkā arābu sultanātā vai Vidusāzijā?
Ko jāsecina? Tikai to, ka ne jau politiskie vadoņi ir galvenie valsts popularizētāji, tās slavas vairotāji, bet gan tādi cilvēki, kas ar panākumiem mākslā, sportā, mūzikā sasnieguši pasaules virsotnes.
Raugoties pagātnē, redzam gluži to pašu. Ir tikai daži karaļi, valdnieki, spoži valstu līderi, kuru vārdus pazīst ne tikai vēsturnieki, bet arī plašākas aprindas. Stipri spilgtāk ļaužu atmiņā dzīvo daudzu zinātnieku, rakstnieku, mākslinieku, filozofu vārdi. Runājot par Seno Grieķiju, mums pirmām kārtām prātā nāk Aristotelis, Demokrīts, Platons, Sokrāts, un tikai pēc tam no atmiņu dzīlēm izvelkam kādu no tiem, kuri pieskaitāmi politiskajiem līderiem.
Tas pats, piemēram, par Itāliju. Kas var nosaukt kādu sadrumstalotajā Itālijā 14.-19 gadsimtā valdījušu karali, hercogu, ministru? Toties gandrīz katrs zinās, kas ir Dante, Bokačo, Rafaels, Džordano Bruno utt. Tas pats par jebkuru citu valsti un tautu. Vācija mūsu apziņā pirmām kārtām asociējas ar tādiem vārdiem kā Šillers, Gēte, Kants, Tomass Manns, Hermenis Hese, Heinrihs Bells vai slavenie autorūpniecības radītāji - Dīzelis, Bencs, Daimlers.
Tas skaidri liek secināt, ka ne jau varenie un valdošie, pat ne tādi, kas savulaik valdījuši absolūti un neierobežoti, ir galvenie kādas tautas slavas vairotāji, vēstures virzītāji, bet gan šķietami necilie, bieži vien pazemotie, nabadzībā smakušie, reliģisko fanātiķu vajātie zinātnes, tehnikas, mākslas, literatūras ģēniji. Manuprāt, tas jo skaidri rāda, ka Latvijas valstij, domājot par savu atpazīstamību pasaulē, vajadzētu rūpēties nevis par to, kā pucēt prezidenta pili, kā aprūpēt šo amatpersonu pēc aiziešanas pensijā, bet gan par to, kā sekmēt visa veida talantu attīstību, pilnveidošanos, lai mums būtu vairāk tādu cilvēku kā Rainis, Blaumanis, Rozentāls, Purvītis, kā mūs pašreizējie izcilākie sportisti, mūzikas zvaigznes.
Diemžēl mēs darām tieši otrādi. Ceram, ka tāds vīrs kā R.Vējonis aizbrauks uz ārzemēm un tūlīt visa pasaule jūsmos par vareno Latviju, ka šurp trauksies šeihi, pirks mūsu pienu un sviestu, pludinās šurp savu naudu.
Nekas tāds nenotiek un pat gadās misēkļi kā pēc brauciena pie arābiem – nelaba smaka vien nokūp. Bet mēs šādas amatpersonas uzturēšanai izdodam vairāk nekā astoņus miljonus eiro gadā, algojam desmitiem ierēdņu viņa konsultēšanai, aprūpēšanai, pucēšanai. Un ne tikai tas. Pēc tam, kad šī amatpersona beidz savu darbošanos šķietami svarīgajā amatā, valsts atkal šķiež daudzus tūkstošus, lai šai personai algotu sekretāri, pirktu lepnum lepnu mašīnu, sagādātu dzīvokli pusmiljona eiro vērtībā...
Pat varenā – superbagātā ASV neko tādu nevar atļauties. Latvija var. Jo mūsu politiskā elite nav radusi rēķināties ar nodokļu maksātāju interesēm, tā grib plātīties, sagādāt siltus amatiņus – grupai pietuvināto, dīkdienīgo snauduļu. Vai tiešām tas vajadzīgs tādai valstij kā Latvijai, kurā daudzi pensionāri runā par maizes trūkumu, kurā slēdz skolas un slimnīcas tāpēc, ka trūkst līdzekļu to uzturēšanai? Vai nevajag racionāli, mierīgi padomāt un pateikt – pietiek? Vai nevar Satversmē veikt grozījumus, kas valsts pārvaldi racionalizētu, modernizētu atbilstoši reālajai situācijai, pārmaiņām, ko esam piedzīvojuši?
Manuprāt, būtu gudrāk, ja mēs tos astoņus miljonus eiro, kas tiek tērēti Valsts prezidenta uzturēšanai, kā arī lepno pili, kurā tas darbojas, nodotu Latvijas spējīgākajiem bērniem, lai viņi dejo, dzied, glezno, konstruē, attīsta savu talantu un nākotnē sasniedz tādas virsotnes kā Māris Liepa, Janis Rozentāls, Rūdolfs Blaumanis, Raimonds Pauls, Elīna Garanča, Kristīne Opolais? Vai tas nebūtu daudz lielāks ieguldījums Latvijas nākotnē, tās slavas un panākumu vairošanā, nekā vienas dekoratīvas amatpersonas uzturēšana?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
