Sabiedrības vairākums saprot, ka Latvijā vairs nav pat divu miljonu iedzīvotāju, tās teritorija nav milzīga prērija no vienas okeāna malas līdz otrai. Tāpēc vēlas, lai tiktu veidota demokrātiska, efektīva, bet vienlaikus arī racionāla vietvaru sistēma, kas neprasītu lielus izdevumus. Nedrīkst aizmirst, ka nodokļu maksātājiem jāuztur apjomīgs valsts pārvaldes aparāts – Saeima, ministrijas, Prezidenta kanceleja, armija, policija, ārlietu sistēma ar vēstniecībām daudzās valstīs, milzums citādu iestāžu un kantoru. Tādai mazai valstij kā Latvija šie izdevumi ir smags finansiālais slogs. Tie apēd līdzekļus, kas nepieciešami medicīnai, zinātnei, izglītībai, ceļu uzturēšanai. Tāpēc ikvienam saprātīgam pilsonim, Saeimas deputātam vajadzētu domāt par ierēdņu armijas samazināšanu, valsts pārvaldes racionalizēšanu. Tas nozīmē, ka nepieciešams pamatīgi izvērtēt, cik saprātīgi ir katrā pagastā, sīkā pilsētiņā uzturēt plašu vietvaras namu ar daudziem ierēdņiem, autoparku, komandējumu izdevumiem un citiem tēriņiem.
Jāņem vērā, ka pasaule ir radikāli mainījusies. Internets ir pavēris kolosālas iespējas kārtot dažādus jautājumus no lielāka attāluma. Pašvaldību loma cilvēku dzīvē ir radikāli mazinājusies. Lielākajai daļai iedzīvotāju tikai retos gadījumos rodas vajadzība apmeklēt kādu vietvaras iestādi. Šādos apstākļos domāt, ka katrā sīkā miestā ar dažiem simtiem iedzīvotāju vajadzīgs pagastnams, ir pilnīgs anahronisms. Nav vairs tie laiki, kad zirga pajūgs bija galvenais pārvietošanās līdzeklis.
Apzinoties sabiedrības prasības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija piedāvāja reformas modeli ar 19 pašvaldībām. Tas paredz veidot lielus novadus ar vēlētu pārvaldi, pagastos atstājot vien izpilddirektoru ar pāris darbiniekiem.
Kaut kas līdzīgs jau šobrīd pastāv, piemēram, Tukuma novadā. Centrā darbojas vēlēta vietvara, bet pagastos lietas kārto daži darbinieki. Un viss notiek. Jau aizmirsts tas laiks, kad, piemēram, Pūres centrā darbojās vietējais pagastnams ar vēlētiem deputātiem un desmitiem darbinieku.
Saņemot pirmās ziņas no Saeimas, likās, ka deputāti atbalstīs valdības projektu un beidzot tiks labotas tās nejēdzības, ko radīja valsts sašķaidīšana 119 administratīvajās vienībās.
Taču turpmākā likumprojekta apspriešana parlamentā un ziņas par pēdējiem it kā atbalstu guvušiem priekšlikumiem raisa bažas, ka valdības piedāvātais racionālais reformas projekts var tikt stipri papostīts un pat torpedēts. Tas apaug tādiem papildinājumiem un "uzlabojumiem", ka iecerētās pārmaiņas var pārvērsties par tādu pašu "sviestu" kā iepriekšējā reforma. Un varbūt pat vēl par bīstamāku "sviestu".
Visvairāk pārsteidz opozīcijas – Zaļo un zemnieku savienības, "Saskaņas" – deputātu darbība projekta apspriešanas gaitā. Protams, kritiska attieksme pret valdošās koalīcijas priekšlikumiem ir nepieciešama. Jo vairāk tāpēc, ka piedāvātais variants nav ideāls, to var un vajag pilnveidot. Taču kritika nedrīkst pārvērsties par klaju destrukciju. Bet, kā liecināja pirms pāris mēnešiem notikušo Saeimas sēžu gaita, vērojams bija tieši tas. Klausoties, kā toreiz opozīcijas deputāti uzstājās Saeimas plenārsēdē, nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir klaja obstrukcija, demagoģijas paraugstunda, demokrātijas mīdīšana kājām. Likumprojekta apspriešana tika pārvērsta par balagānu, tika darīts viss iespējamais, lai nekādas pārmaiņas nebūtu iespējamas. Tika izteikti priekšlikumi, kas sagrāva visas ieceres. Klaji naidīgo attieksmi pret reformu pastiprināja protesta akcijas ar traktoru parādēm, pašvaldību darbinieku klaigāšanu pie Saeimas nama. Ņemot vērā to, ka reforma apdraud daudzu pašreizējās vietvarās strādājošo darbinieku vitālās intereses, tādas protesta akcijas nebija grūti sarīkot.
Vārdu sakot, zaļzemnieku taktika bija vienkārša – izliekamies, ka atbalstām reformu, bet vienlaikus darām visu iespējamo, lai nekas nemainītos, jo mums patīk, ka ir 119 vietvaras. Lielākajā daļā no tām saimnieko mūsējie, un mums jādara viss iespējamais, lai arī turpmāk katrā miestā pastāv plaši administrācijas nami, kuros jauki smaržo kafija. Pašvaldību ierēdņi ir mūsu sociālā bāze – jo lielāka šī armija, jo vairāk mums būs vietu Saeimā. Mums nospļauties par to, ka administratīvie izdevumi apēd tos līdzekļus, kas nepieciešami ceļiem, skolām, mediķiem. Sadarbodamies ar pagastvečiem, cits citu balstīdami, turēsimies savos krēslos par spīti tam, ka šī pārvaldes kārtība ir smags akmens Latvijas attīstības ceļā. Vienlaikus klaigāsim, ka valdība nepilda solījumus, nedod līdzekļus ceļu būvei, slēdz skolas un slimnīcas.
Jāņem vērā, ka tieši zaļzemnieku partijas pārstāvji bija tie, kuri iepriekšējo pašvaldību reformu pārvērta par karikatūru, ko tagad peļ pat tās īstenotāji. Diemžēl viņu pēcteči nav kļuvuši saprātīgāki un necenšas labot savu priekšgājēju kļūdas. Man nav saprotams, kāpēc tādi šķietami perspektīvi politiķi kā Dana Reizniece-Ozola, Viktors Valainis visai Latvijai demonstrē savu skaidri redzamo nevērību, pat naidu pret visai valstij svarīgām pārmaiņām.
"Saskaņas" deputātu obstruktīvās darbības plenārsēdēs nebija tik spilgtas, tomēr noraidošā attieksme pret reformu netika slēpta. Tādējādi veidojās ietekmīgs spēks, kas gribēja torpedēt jebkādas pārmaiņas saprāta virzienā.
Diemžēl zaļzemnieki un "Saskaņa" nav vienīgie, kas vēlas reģionālo reformu pielāgot savām savtīgajām interesēm. Apšaubāmus priekšlikumus pauda arī valdošo partiju deputāti. Par to liecināja dīvainais lēmums veidot Saulkrastu novadu. Tam nav neviena loģiska argumenta, tas izraisīja pilnīgi pamatotus iedzīvotāju protestus, tomēr par spīti visam tika atbalstīts, tādējādi apstiprinot opozīcijas pausto apgalvojumu, ka atsevišķas partijas un deputāti reformu pakļauj savām partejiskajām interesēm.
Tikpat apšaubāms bija lēmums Varakļānus pievienot Rēzeknes novadam – pretēji tam, ko vēlas attiecīgā novada iedzīvotāji.
Vēl dīvaināka bija putrošanās un nespēja visām pilsētām noteikt vienādu statusu. Protams, lielākās pilsētas var veidot kā atsevišķas administratīvas vienības. Taču tādā gadījumā attieksmei pret tām jābūt vienādai. Ja Ventspilij paredz vienu kārtību, bet Liepājai, Rēzeknei citu, tad uzreiz top redzams, ka deputāti domā nevis par valsts interesēm, bet par kaut kādām savtīgām, partejiskām, politiskām interesēm. Šādas darbības stiprina opozīciju un apdraud visas reformas nākotni.
Manuprāt, ideja par lielāko pilsētu atraušanu no apkārtējās lauku teritorijas ir aplams nodoms. To apstiprina tas, ka deputāti nespēj piedāvāt loģisku nosaukumu šādām pilsētām un min tādus komiskus terminus kā "valsts pilsēta" (it kā citas pilsētas nebūtu valsts sastāvdaļa) vai "lielās pilsētas", tādējādi mulsinot ļaudis, jo neviens nav noteicis lieluma un mazuma kritērijus. Šīs spekulācijas atkristu, ja visas pilsētas, izņemot Rīgu un Jūrmalu, apvienotu ar apkārtējo lauku teritoriju, veidojot vienotu pašvaldību. Ne Daugavpilī, ne Liepājā, nemaz nerunājot par Rēzekni, Valmieru, vairs nav pat simt tūkstoši iedzīvotāju. Kādēļ gan iztēloties, ka tās ir lielpilsētas? To saimnieciskā dzīve, izglītība, medicīna, transports ir cieši saistīts ar apkārtējo lauku teritoriju. Tad kādēļ tās vajag nošķirt no apkārtējiem pagastiem? Kādēļ Jelgavas, Ventspils, Rēzeknes un vēl vairākos citos lauku novados radīt caurumu kā kliņģerī? Kādēļ šajās pilsētās veidot divus varas centrus – pilsētas un novada administrāciju, tādējādi dubultojot ierēdņu armiju un sadārdzinot pārvaldi?
Vēl dīvaināki liekas priekšlikumi radīt trešo pašvaldību līmeni – reģionus Latgalē, Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Rīgas apkārtnē. Šo ideju izmisīgi aizstāvēja deputāts Andris Kazinovskis. Nupat varēja uzzināt, ka viņu atbalstot visa Jaunā konservatīvā partija (JKP). Tā balsošot pret reformu, ja netikšot paredzēts reģionu līmenis.
JKP nostāja izraisa vislielāko izbrīnu.
Latvijā, protams, pastāv minētie kultūrvēsturiskie novadi. Tie minēti Satversmē. Pašlaik šajos novados izveidotas apgabalu tiesas, šo dalījumu izmanto, veidojot Saeimas vēlēšanu apgabalus. Taču Latgale, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale nekad nav pastāvējušas kā atsevišķas administratīvas vienības ar savu pārvaldi. Ja šos kultūrvēsturiskos novadus pārvērš par administratīvām vienībām, mainās valsts uzbūve, vienotā teritorija tiek sašķaidīta piecās atsevišķās vienībās, Latvija pārvēršas par federālu valsti.
Ne tikai tas.
Dibinot reģionus, trešo pašvaldību līmeni, četros centros un Rīgā tiktu veidotas jaunas administrācijas ar lepniem namiem, priekšniekiem, kam vajadzētu padomniekus, preses dienestus, autiņus... Vismaz četrās Latvijas pilsētās vienlaikus cits blakus citam pastāvētu... trīs pašvaldību nami: pilsētas pārvaldes iestāde, lauku novada un reģiona pārvaldes kantoris. Trīskārša pārvalde! Ak, jā! Vēl jau turpat darbotos arī ceturtā vara – ministriju iestādes, kuru nav mazums. Pašā apakšā arī pagasti... Super, Kazinovska kungs! Vietējie nodokļu maksātāji nevarētu pat sapņot par ceļu labošanu, bērnu izglītošanu un slimnīcām. Visi viņu maksātie nodokļi aizplūstu pieckārtīgās pārvaldes uzturēšanai.
Ja Andris Kazinovskis un JKP piespiedīs koalīciju atbalstīt viņu projektu, Rīgā blakus pašreizējai domei vajadzēs būvēt vēl vienu namu, kurā izvietot Rīgas reģiona pārvaldītājus. Tas noteikti būs daudz greznāks un plašāks nams par to, kurā vēl nesen saimniekoja Nils Ušakovs, jo tajā mītošie ierēdņi pārvaldīs ne tikai galvaspilsētu, bet arī visu tās apkārtni, Jūrmalu ieskaitot.
Kā tiek pamatota ideja par reģioniem? Kazinovskis stāsta, ka reģionu izveide sekmēšot Eiropas Savienības naudas piesaisti. Man liekas, ka nodomi ir citi. Prātā nāk pirms dažiem gadiem notikušais Latgales kongress Rēzeknē. Tur skanēja prasības panākt Latgales autonomiju no valsts centra. Viena no aktīvākajām idejas aizstāvēm bija pašreizējā JKP deputāte, izglītības ministre Ilga Šuplinska.
Ir pamats domāt, ka ideja par reģionu veidošanu ir toreizējo prasību turpinājums. Manuprāt, tā ir ārkārtīgi bīstama politiska avantūra, kas apdraud Latvijas vienotību, bet visvairāk tieši Latgali. Tai nav nekā kopīga ar cēlajām idejām par novada kultūrvēsturiskā mantojuma, savdabības kopšanu. Lai zustu jebkādas šaubas par ieceres bīstamību, pietiek atcerēties, kādi politiskie spēki Latgalē bauda lielāko atbalstu. Pēdējās Saeimas vēlēšanās JKP Latgalē atbalstīja 8,77 procenti vēlētāju, un viņi ieguva tikai divas deputātu vietas Saeimā. Toties "Saskaņu" atbalstīja 35,7 procenti pilsoņu. Viņi ieguva sešas vietas Saeimā. Vēl 10 procenti Latgales vēlētāju nobalsoja par Krievu savienību. Minētie skaitļi lieliski parāda, kādi politiskie spēki bauda lielāko ietekmi Latgalē. Kā redzams, tā nav JKP. Nav ne mazāko šaubu, ka tuvākajā nākotnē politisko spēku ietekme šajā novadā būtiski nemainīsies. Tas nozīmē, ka nošķirtajam Latgales reģionam draudētu nevis latgaliskošana, bet gan krieviskošana. Ja veidotu reģiona pašvaldību, tad pilnīgi loģiski, ka tai tiktu piešķirtas tiesības lemt par daudziem jautājumiem. Ko likums neparedzētu vai liegtu, to vietējie deputāti censtos izkarot pašu spēkiem, uzdodamies par tautas balsi, aizbildinādamies ar demokrātismu, pašvaldību hartu, vietējo savdabību, valodas un kultūras īpatnībām. Nebūtu nekāds pārsteigums, ja kādu dienu tiktu pieņemts lēmums, ka Latgalei izdevīgāka ir draudzība ar Vitebskas guberņu, nevis "čivļiem"...
Tādā veidā Latvija būtu ieguvusi savu etniskās spriedzes centru, kaut ko līdzīgu Piedņepras apendicītam.
Gribas jautāt deputātam Andrim Kazinovskim – vai viņa runas par Eiropas naudas piesaistīšanu patiesībā nav tikai viltīga migliņa, ko papūst, lai noslēptu patiesos plānus par Latgales nodalīšanu no pārējās Latvijas?
Es ceru, ka Saeimas deputātu vairākumam pietiks prāta, lai pašvaldību likumā neiekļautu ideju par reģioniem. Eiropas Savienības piesaistei var izveidot kādai ministrijai pakļautu iestādi, kas kārtotu šos jautājumus.
Partiju attieksme pret absolūti nepieciešamo administratīvi teritoriālo reformu ir kā lakmusa papīrs, kas parāda to patieso politiku. Diemžēl līdzšinējā reformas apspriešanas gaita liecina, ka daudzu deputātu darbībā prevalē klajš savtīgums, politisks aprēķins, tukša vēlme "zīmēties", destrukcija, nevis valsts patiesās intereses. Netrūkst arī klajas muļķības. Ceru, ka Latvijas vēlētāji visu to pamanīs un attiecīgi novērtēs jau tuvākajās vēlēšanās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
