Tagad ir Artuss Kaimiņš un viņa dibinātā partija. Jau vairākas aptaujas liecina, ka šī partija bauda vēlētāju atbalstu un pat pārspēj valdošos - Vienotību un dažreiz arī tēvzemiešus. Manā skatījumā Kaimiņa partijas panākumi ir tāds savdabīgs, bet varen smags akmens Saeimas logos. Jo kas ir Kaimiņš? Daudzu respektablu politikas specu nonicināts, apsmiets "Suņa būdas" saimnieks - it kā esot i huligāns, i uzdzīvotājs, i rupeklis...Par spīti šim izsmieklam viņu atbalsta tūkstoši. Kā liecina pēdējās aptaujas, viņam ir lielāks piekritēju pulks nekā Vienotības jaunajam līderim, izbijušam ES komisāram ar daudzām visnotaļ spožām kvalitātēm.
Paradokss? Kaut kas negaidīts? Nē! Te nav nekā neparasta, negaidīta. Viss notiek tieši tā, kā vajadzēja notikt.
Vienotības darbība pēdējā gadā ir bijusi tāda, ka tās kritums kļuva neizbēgams. Pirmām kārtām tāpēc, ka piekrāpa savus vēlētājus. Uz politiskās skatuves kāpdami, par ietekmi cīnīdamies, jaunlaicēni, pēc tam vienotībnieki bārstīja sabiedrībai tīkamus solījumus par korupcijas apkarošanu, tiesiskumu, likumību, godīgumu utt. No solītā paveica labi ja desmito daļu. Kā tagad skaidri redzams, pielāgojās kritizēto priekšgājēju, "oranžo" tradīcijām, pat necentās lauzt veco, zaglīgo kārtību. Par korupciju un citām kaitēm vairāk runāja nekā darīja.
Otrām kārtām, svarīga nozīme bija tam, ka vairākus savus līderus aizsūtīja "pelnītā atpūtā" – uz Briseli, kur tie var pelnīt smuku naudu, taču Latvijas likteni ietekmē vien tik, cik pavasarīga vēja plūsma. Turklāt V.Dombrovskis, pārceldamies uz augsto amatu Briselē, savā vietā pameta, šķiet, labu, sirsnīgu, bet premjera amatam galīgi nederīgu cilvēku. Gluži dabiski, ka tas ļāva Vienotības oponentiem runāt, ka Dombrovskis, vilkdams Latviju no krīzes, vairāk domājis par izkalpošanos Briseles priekšā nekā par Latvijas interesēm. Tagad skaisto solījumu paudēji Briselē dzīvo kā Dieva ausī, bet Latvijā korupcijas vilnis vēl augstāks, atsevišķu slāņu bezatbildība un zagšana ciniskāka nekā Vienotības pelto priekšgājēju laikā. Tiesiskums, sabiedrības vienotība, sociālā vienlīdzība...Par kaut ko tādu pat runāt lieki.
Dabiski, ka daļa vēlētāju Vienotības līderu mukšanu uz Briseli ir uzņēmuši kā nodevību, spļāvienu savā dvēselē.
Treškārt, manuprāt, arī Rīgas Domē tikušie Vienotības deputāti neko svarīgu rīdzinieku labā nav paveikuši. Jā, it kā ir čīkstējuši par valdošās koalīcijas izdarībām. Bet kur skaidri, reāli priekšlikumi par situācijas uzlabošanu transportā, dzīvokļu apsaimniekošanā, izglītībā un citās jomās? Vai ir kaut kas piedāvāts? Vai bijušas idejas, kas liktos pievilcīgas rīdziniekiem? Nekas tāds nav dzirdēts no saldā miegā snauduļojošās tēvzemiešu un vienotībnieku frakcijas.
Vienotību, protams, nīdēja konkurenti, turklāt asi, dažbrīd nelietīgi. Taču beigu beigās izšķirošo triecienu savai partijai deva paši, sākdami cits citu apkarot, kad personīgās ambīcijas nomāca saprātu. Tā bija tāda savdabīga politiskā pašnāvība. Rezultāts ir tāds, ka zaudējuši visi, uzvarētāju nav. Var tikai pabrīnīties par to, cik idiotiski ietekmīgs politiskais spēks var iznīcināt pats sevi. Pēc visa tā nav jābrīnās, ka "Suņa būdas" saimnieks sabiedrībai liekas pievilcīgāks par visiem Vienotības līderiem.
Kaimiņa partijas panākumus sekmē arī tas, ka Latvijas vēlētājam atriebība ir viens no galvenajiem balsošanas motīviem. Vēl aizvien valda labi zināmais likums – balsot par tiem, kuri nāk kā noliedzēji, priekšgājēju kritiķi un atmaskotāji. Pie šī likuma turas aptuveni 15-20 procenti no visiem vēlētājiem, tie ir protesta balsotāji. Viņi gatavi saulē celt jebkuru, kas nāk kā ass, bargs priekšgājēju kritiķis un atmaskotājs. Šie vēlētāji nemaz necer, ka viņu izraudzītais jaunais, bargais saulvedis spēs kaut ko labu paveikt, viņi zina, ka nepaveiks neko. Viņiem nospļauties par ideoloģijām un sarežģītām programmām, viņiem gribas ieriebt priekšgājējiem – tiem, par kuriem balsots iepriekš, uz kuriem liktas cerības un kuri savus solījumus nav pildījuši. Vārdu sakot – atriebība, atriebība atriebība! Galvenais ir panākt, lai vēlēšanu naktī, kad skaita nodotās balsis, varētu televizorā redzēt, kā tie "riebīgie meļi, zagļi, krāpnieki" sēd savos birojos pelēkiem ģīmjiem, nokārtiem deguniem, jo nav iekļuvuši Saeimā, lai gan pirms tam sēdējuši ministru krēslos. Tas ir salds brīdis katra protestētāja dzīvē.
Tieši šie balsotāji – atriebēji - savulaik varas virsotnēs uznesa J.Zīgeristu, oranžos, jaunlaicēnus, V.Zatleru. Mīlestība gan drīz izplēnēja, jo izrādījās, lai arī jaunie atriebēji zog ne mazāk par priekšgājējiem, amatos bīda tādus pašus blēžus kā iepriekšējie, tikai savējos. Gala rezultātā visi piedzīvoja vienu un to pašu – vietu politiskajā kapsētā. (Pirms krišanas gan daži spicākie un veiklākie paspēja sablēdīt tik daudz, ka drīz vien parādījās miljonāru sarakstos).
Šī rūgtā pieredze nav atstājusi diezcik jūtamu iespaidu uz protesta vēlētāju prātiem, un viņi arī tagad meklē jaunu elku atriebības alku apmierināšanai.
Vai ir pamats cerēt, ka Vienotība atgūsies un pārspēs Suņu būdas saimnieku? Diezin vai. Manuprāt, Vienotībai tuvākajā laikā ir maz iespēju izrāpties no bedres. Vēlētājam visnicinošākie liekas tie, kuri tos reiz jau piekrāpuši. Tie, kuriem ticēts, kuri celti saulē, bet kā atbilde saņemta nodevība. Vēlētājs šo rīcību uzņem kā smagāko apvainojumu un nepiedod vainīgajiem.
Turklāt nav dzirdēts, ka Vienotība nopietni un pamatīgi vērtētu savas partijas pagātni, atzītu kļūdas, kaut ar pušplēstu vārdu nosodītu tos, kuriem personīgās ambīcijas bijušas svarīgākas par Latvijas interesēm. Bet pats galvenais, ka nav piedāvāts nekas nopietns, lai Latviju vilktu laukā no tā bezatbildības, patvaļas, korupcijas zaņķa, kurā tā nokļuvusi un kura radīšanā paši piedalījušies. Tas nozīmē, ka diezin vai Vienotībai izdosies izkausēt ledu iepriekšējo atbalstītāju sirdīs un sasniegt kaut vai Suņu būdas līmeni.
Vienotības sabrukums, protams, ir gaužām skumja vēsts tiem Latvijas pilsoņiem, kas stingri atbalsta centrisku, liberālu, eiropeisku politiku. Pagaidām nav redzams neviens cits politiskais spēks, kas varētu aizņemt šo nišu.
Bet vai jābaidās no tā, ka Kaimiņa partija gūs panākumus un ienāks varas gaiteņos? Domāju, ka ne. Varbūt pašreizējai valdošajai šļurai vajag piedzīvot tādu spļāvienu sejā, lai beidzot pamostos un domātu arī par valsti, bet ne tikai par saviem sponsoriem, lobistiem un pašu personīgām rebēm? Ir taču labi redzams, ka pašlaik Saeimas deputāti neko būtisku ietekmēt nespēj. Valstī visu regulē ierēdņi, naudas maisi un Eiropas organizācijas. Saeimas deputāti ir tikai paklausīgas lelles, kas padevīgi māj ar galvu un nobalso par visu to, ko piedāvā ministrijas, Brisele un tie, kuri finansē partijas. Un, ja tā, tad kāda nozīme tam, kas sēd deputātu krēslos? Kāda nozīme šo personu kvalifikācijai, atbildībai, kompetencei? Dažbrīd liekas, ka viena otra deputāta – pat ministra! - vietā var nolikt lāci vai mērkaķi no zooloģiskā dārza, un rezultāts būs tas pats. Jo vai tad šie ļaudis domā, uztraucas, jūt atbildību? Vai lasa likumus, par kuriem balso? Vai pēta augstos amatos celto ierēdņu personības, ja, piemēram, par VID vadītāju var bīdīt cilvēku, kura ienākumu deklarācijas brēktin brēc par klaju nevērību pret likumiem un godīgumu? Vai tad ministrus, deputātus uztrauc tas, kas notiek ostās, valsts lielajos uzņēmumos? Vai vēršas pret klaju kaitniecību, valsts līdzekļu šķiešanu? Vai ir piedāvāts kaut viens likums, kas mēģinātu novērst, piemēram, absurdo situāciju Rīgas ostā?
Nu lai tad nāk tādi vīri kā Kaimiņš! Lai skan vismaz protesta balsis. Lai "Suņu būdas" panākumi ir savdabīgs spļāviens, akmens valsts politiskajā sejā, Saeimas skatlogā. Varbūt šis spļāviens beidzot izraus no letarģiskā miega to cinisko, melīgo, glamūrīgo publiku, kas sauc sevi par politisko eliti un kas vienīgi ar veikliem trikiem un sponsoru naudu turas pie varas, neuztraucoties par to, ka dzen valsti aizvien dziļākā bedrē?