Vilis Seleckis: Valsts padome – vai politisko gribu var pakļaut kvalitātes kritērijiem?
Foto: LETA

Diskusiju centrā izvirzījies Valsts prezidenta piedāvājums dibināt Valsts padomi. Tajā darbotos augsti kvalificēti juristi, kas Saeimas deputātiem dotu rekomendācijas par iecerētajiem, gatavotajiem un, iespējams, jau pieņemtajiem likumiem.

Pirmajā brīdī šķiet, ka nodomi ir cēli un pamatoti. Sabiedrības kritika par Saeimas darbu top aizvien asāka. Tajā darbojas ne tikai juristi, bet arī citu profesiju pārstāvji, un tāpēc liekas, ka vajadzīgi padomdevēji, kas vērtētu likumu kvalitāti un to atbilstību sabiedrības interesēm.

Bet uzreiz rodas virkne jautājumu – kas ir sabiedrības intereses? Vai iespējamas universālas visas sabiedrības intereses? Kas tiesīgs uzskatīt, ka viņš pauž visas sabiedrības intereses?

Pietiek pamest skatu kaut vai uz diskusijām par reģionālo reformu, lai saprastu, ka tie nav tukši jautājumi. Attieksmē pret iecerētajām pārmaiņām pašvaldību darbā virmo kaislības. Pašreizējo vietvaru vadītājiem gribas saglabāt esošo stāvokli, toties daudzi citi apgalvo, ka vajadzīgas lielas pašvaldības ar plašām iespējām. Skan vēl citi viedokļi. Rodas jautājums – kurš pauž sabiedrības intereses? Vai kāds var nešaubīgi pateikt, kādas ir sabiedrības intereses pašvaldību jautājumos?

Nodokļu likums. Atkal interešu dažādība. Darba devēji grib vienu, darba ņēmēji pavisam ko citu, pensionāri vēl kaut ko citu.

Kurš var nešaubīgi definēt, kādas ir sabiedrības intereses nodokļu jautājumā?

To pašu varētu teikt par jebkuru citu likumu, kas top Saeimā. Sabiedrība ir diferencējusies materiālā, sociālā, etniskā un daudzējādā citādā ziņā. Tāpēc intereses katram ir citādas, bet universālas, visiem vienādas nav iespējamas, ja nu vienīgi vēlme stiprināt savu valsti, vairot tās spēku. Taču domas par šo mērķu īstenošanas metodēm katram būs citādas.

Ne velti Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, pastāv liberālās, konservatīvās, sociāldemokrātiskās un vēl dažādas citādas partijas, kas pauž dažkārt diametrāli pretējus viedokļus par sabiedriskajiem procesiem. Tāda partija, kas uzdevusies par visas sabiedrības interešu pārstāvi, bijusi tikai viena – komunistiskā. Zinām, kur tā tagad atrodas.

Lai ievērotu katras puses intereses, novērstu to atklātu sadursmi, demokrātiskā valstī notiek vēlēšanas un darbojas parlaments. Tā pieņemtie likumi ir dažādo interešu sadursmes un saskaņošanas rezultāts, kompromiss starp daudzajām un dažādajām interesēm. Ja likums ir kompromisa rezultāts, tad nekad nebūs tā, ka visi to sauks par ideālu un kvalitatīvu. Vienmēr būs neapmierinātie, kas to kritizēs. Nav šaubu, ka arī topošie likumi par pašvaldībām un nodokļiem būs kompromisa rezultāts, vieniem patiks vairāk, citiem mazāk, vieni tos sauks par kvalitatīviem, citi – par galīgu haltūru. Taču demokrātiskā sabiedrībā iespējami tikai šādu cīkstiņu rezultātā tapuši likumi. No augšas nolaistie nav iespējami.

Ja tā, tad acīmredzot nav iespējama pāri Saeimai stāvoša institūcija, kas ienestu it kā objektīvu un pilnīgu skaidrību likumu kvalitātes jautājumos. Tās vērtējums vienmēr būs atkarīgs no tā, kas veidos šo institūciju. Ja Valsts padomi veidotu, piemēram, pašreizējā Zaļo un zemnieku savienība, tā par kvalitatīvu atzītu tikai tādu pašvaldību reformu, kas katrā miestā saglabātu vietvaru. Ja to darītu pašreizējās valdošās partijas –Valsts padomei būtu pavisam citāds verdikts par pašvaldību likuma kvalitāti.

Ja likumiem varētu piemērot kvalitātes prasību kā galveno kritēriju, tad būtu nepieciešama tikai viena partija – Kvalitatīvo likumu partija jeb jauno laiku "gods, prāts un sirdsapziņa". Tad gudru juristu aeropāgs no augšas deputātiem pateiktu priekšā, kas ir kvalitatīvs likums, un viņiem atliktu tikai viens pienākums – nospiest pogas, lai to akceptētu.

Ja 1990. gadā būtu pastāvējusi Valsts padome vai tai līdzīgs veidojums, tad 4. maija deklarācija diezin vai tiktu pieņemta – to nosauktu par brāķi un ieteiktu noraidīt, jo bija pretrunā ar PSRS konstitūciju. Taču deklarācija tika pieņemta. Tas notika tādēļ, ka tādas bija toreizējās sabiedrības vairākuma (ne visas sabiedrības!) politiskās intereses, un Augstākā padome lēma saskaņā ar šīm interesēm.

Izšķirošais spēks likumdošanā nav kaut kāda abstrakta kvalitāte, bet gan politiskās intereses. Ja sabiedrības vairākums pieprasa kādu juridisku aktu, tad tas tiks pieņemts neatkarīgi no tā, kā to vērtēs mākslīgi veidots aeropāgs.

Manuprāt, naivi ir apgalvot, ka Valsts padome būtu glābusi no OIK avantūras un likumiem saistībā ar "Parex" banku. OIK likums tapa ne tāpēc, ka toreizējie likumdevēji neprata izstrādāt kvalitatīvus juridiskos aktus. Manuprāt, taisni otrādi. Viņi prata samunsturēt tik viltīgu likumu, ka to nekādi nav iespējams atcelt līdz pat šim laikam. Jautājums tikai tāds – kā interesēs tas tika darīts? Acīmredzot toreizējās Saeimas mērķis bija aizstāvēt savu sponsoru klaji savtīgās, noziedzīgās intereses, un deputāti lieliski visu paveica. Afēru ietērpa skaistās frāzēs par ekoloģiju un sabiedrības interesēm. Neviens juristu aeropāgs nebūtu varējis apturēt šo blēdību. Materiālās intereses ir spēks, kam nospļauties par tādiem sīkumiem kā kvalitātes vērtējums. To var apturēt vienīgi līdzvērtīgs pretspēks, kas aizstāv citas intereses. Pat visautoritatīvāko juristu ieteikumi šajā sadursmē neko nespētu ietekmēt. Politikā, likumdošanā visu nosaka intereses un tikai intereses. To redzam ik uz soļa, un nav godīgi sabiedrību barot ar naivām runām par to, ka kvalitātes prasības te varētu kaut ko mainīt.

Manuprāt, demokrātiskā sabiedrībā nevienam nav tiesību uzdot sevi par galveno likumdošanas kvalitātes vērtētāju. Nevienam nav tiesību veidot juristu aeropāgu un sludināt, ka tas būs galvenais kvalitātes noteicējs. Mākslīgi ieceltais aeropāgs vienmēr būs subjektīvs veidojums un paudīs tā veidotāju intereses. Ja Saeima grozītu Satversmi un ievēlētu sev pāri stāvošu Valsts padomi, tad tā pārvērstos par kaut ko līdzīgu kritizētajai frakciju sadarbības padomei. Grupiņa izredzēto kādā klusā stūrī noteiktu likumu saturu, deputātiem kā marionetēm atliktu vien nobalsot. Tāda situācija nav pieņemama. Demokrātiska likumu pieņemšana vienīgi iespējama, Saeimas zālē visiem atklāti debatējot un balsojot par katru pantu un priekšlikumu.

Deputāti, protams, var uzklausīt padomdevējus, kas izskaidro topošā likuma pieņemšanas sekas. Bet vai šim nolūkam jādibina jauna institūcija? Vai tagad Saeimā nepastāv Juridiskais birojs? Vai Tieslietu ministrijas darbinieki nesniedz nekādas konsultācijas? Vai deputāti nevar izmantot jebkura cita speciālista pakalpojumus? Vai vajadzīga vēl viena, vēl augstāka, vēl superīgāka iestāde? Ja Latvijā ir atrodami sevišķi kvalificēti juristi, tad kāpēc Saeima nevar šos korifejus pieņemt darbā savā Juridiskajā birojā? Kāpēc viņi, šie superspeci, nevar iesaistīties politikā, tikt ievēlēti Saeimā, ja ir ieinteresēti ar savām zināšanām pilnveidot valsts juridiskos pamatus? Vēlētāji viņus noteikti ar prieku ievēlētu par deputātiem, ja reiz viņi ir tik spoži speci, turklāt zina, kādas ir sabiedrības vairākuma intereses.

Jaunas juridiskas institūcijas veidošana ir apšaubāma arī tāpēc, ka jau tagad likumdošanas procesā ir iesaistīti ne tikai deputāti un viņu palīgi, bet arī milzīga juristu armija.

Saeimā darbojas jau minētais Juridiskais birojs, te ir deputātu veidotā Juridiskā komisija, ar likumdošanu nodarbojas Tieslietu ministrija, arī citās ministrijās ir juridiskie dienesti. Tad vēl ir Satversmes tiesa, Valsts kontrole, Konkurences padome, tiesībsargs... Prezidenta birojā arī darbojas juristi, kas var dot padomus un ietekmēt likumu pieņemšanas gaitu. Ja ar visu šo plašo juristu armiju nepietiek, lai taptu kvalitatīvi likumi, tad, manuprāt, jādomā nevis par vēl vienas institūcijas veidošanu, bet par to, kā nostiprināt pašreizējo sistēmu, pirmkārt uzlabot Saeimas darbu. Lai to izdarītu, iespējams, vajag pilnveidot vēlēšanu likumu.

Jāsekmē augsti kvalificētu cilvēku ienākšana parlamentā. Šinī nolūkā jāceļ deputāta prestižs un alga. Zinu, ka daļa sabiedrības prasa pretējo – samazināt deputātu algas. Manuprāt, tā rīkojoties, nekad nevarēs uzlabot Saeimas darbu un pieņemto likumu kvalitāti. Zaudējumi būs lielāki nekā tie līdzekļi, kas tiktu izlietoti kvalificētu deputātu algošanai. Jāņem vērā, ka mūsu parlamentārajā valstī Saeima ir kungs un ķeizars, no tās lēmumiem atkarīga visas valsts dzīve. Ja šis "ķeizars" ir demences mocīts invalīds, tad... jā, tad negribas tam maksāt nekādu algu un rodas vēlme veidot vēl kādu institūciju, kas gara nabagam palīdzētu pildīt viņa pienākumus. Taču diezin vai tas ir pareizākais ceļš. Mums jādara viss iespējamais, lai vārgulīgais parlaments mainītos un kļūtu par valsts spēcīgāko un viscienījamāko iestādi.

Manuprāt, pašlaik mūsu valsts vadītājiem vajadzētu domāt nevis par to, kā veidot jaunas sabiedrības pārvaldes institūcijas, bet par to, kā samazināt jau esošo skaitu, tāpat kā tagad tiek plānots darīt attiecībā uz pašvaldībām.

Latvijā vairs nav pat divu miljonu iedzīvotāju, nodokļu maksātāju skaits nemitīgi samazinās, ekonomika klunkuro gliemeža gaitā, budžets nepalielinās. Mums katastrofāli trūkst līdzekļu izglītībai, medicīnai, ceļu remontiem. Mūsu skolotāji, mediķi saņem gandrīz uz pusi mazāku algu nekā Igaunijas kolēģi. Slimnīcas jāslēdz, jo nav medmāsu, dakteru, kas tajās strādātu. Valsts centrā, Stradiņa slimnīcas Uzņemšanas nodaļā, sirdzēji tiek turēti gaitenī kā kara lazaretē... Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Šādos apstākļos domāt par vēl lielākiem izdevumiem valsts pārvaldei, par jaunu institūciju dibināšanu, manuprāt, nevar saukt citādi kā par tuvredzību. Prātā nāk slavenā Francijas karaļnama gudriniece, kas ieteica ēst kūkas, kad tauta prasīja maizi.

Tagad laucinieki kliedz, ka nav ceļu, sirdzēji lādas, ka nav dakteru, bet no valsts visaugstākās institūcijas viņiem atbild – dibināsim Valsts padomi...

Nevajadzētu aizmirst, kādu likteni piedzīvoja Marija Antuanete.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form