Vilnis Vējš: Purvīša balvas vēsts

Laureāts, kā zināms, ir Kristaps Ģelzis. Kurš gan ir pret Ģelzi? Neviens, arī es ne. Viņš balvu ir pelnījis – ar savām aktivitātēm pēdējos gados un pirms tam, ar vienmēr klātesošu pārsteigumu katrā savā izstādē, ar atsacīšanos no darba reklāmas biznesā mākslas vārdā, galu galā. Tāpat kā pagājušoreiz bija pelnījusi Helēna Heinrihsone, kā šogad – Ilmārs Blumbergs. Tikai lieta tāda, ka Purvīša balva pretendē uz ko vairāk nekā godam pelnītu atzinību. Uz ko – tas, šķiet, viņai pašai nav īsti skaidrs, un man turklāt ir atšķirīgs skatījums uz lietām, nekā tas izskanējis no šīs Balvas puses. Tādēļ es žūrijas lēmumu redzu kā kompromisa risinājumu, kad ne līdz kādai konsekventai domai vēl nav nonākts.

Redziet, es, atšķirībā no plaši izplatītā viedokļa, ka mākslas darbs runā pats par sevi, ka tas vai nu ir, vai nav utt., uzskatu, ka mākslas darbs vienmēr kaut ko pārstāv. Kā Mikelandželo Dāvids, piemēram – Renesansi vai van Goga pašportrets – visus trakos māksliniekus, vai da Vinči Mona Liza – mākslu kopumā. Jā, ko tad pārstāv jebkurš mākslas darbs? Apkārtējo pasauli? Tā ir visriņķī, nekadrēta un neizstādīta. Mākslinieka iekšējo realitāti? Tādu realitāšu ir tikpat, cik cilvēku. Lai kāda no tām izraisītu interesi, tai jāpārstāv arī skatītāja iekšējā pasaule, tātad vismaz divas.

Purvīša balvu saņēmušam mākslas darbam būtu jāpārstāv latviešu mākslu pēdējos divos gados. Tas arī notiek – neizbēgami. Es jau gara acīm redzu bilžu albumus "Purvīša balvai – 50", "Purvīša balvai – 100", kuros visi skatīsies, kāda tad tā māksla bijusi 50 vai 100 gados. Vienīgais, ko kāds varēs pīkstēt – ka tā nav visa māksla. Ka, lūk, bijuši jauni un progresīvi mākslinieki, bet balvas dotas tikai vecajiem, konservatīvajiem. Vai ka balvas dotas tikai šaubīgiem eksperimentiem, kuru autori vēlāk nozuduši bez pēdām, un ka pati balva bijusi tāda margināla. Tas nesaskan ar Balvas ieceri, tādēļ žūrijām ir jālaipo. Balva top abpusēji: to piešķir vislabākajam, un, kas to nopelna, ir vislabākais.

Piemēram, Kristaps Ģelzis. Viņam divos gados bijušas trīs izstādes. Balva piešķirta par pirmo. Vai tā ir kaut kā labāka par iepriekšējo, stipri līdzīgo, kas togad nemaz netika līdz nominācijām? Nu pilnīgi droši to nevar apgalvot. Vai sliktāka kā nākamā, kas jau bija veidota citā stilā un tehnikā? Nepateikšu vis. Man nākamā patika labāk. Ģelzim pašam vislabākā esot šķitusi trešā. Saka: Ģelzis esot atdzīvinājis akvareli. Vai mazāk vitāla pagājušoreiz bija Heinrihsones glezniecība, bez kādas atdzīvināšanas? Vai sava loma ir tam, ka Ģelzis glezniecībā atgriezās no laikmetīgā mākslinieka statusa, bet Heinrihsone nemaz nebija no tās izgājusi? Purvīša balva balansē starp "visu" mākslu un "laikmetīgo", kas pie mums tiek uztverta kā "kādreiz jauno" mediju māksla. Vai Blumbergs ir garlaicīgāks tādēļ, ka visu laiku ir tas pats Blumbergs? Balva, šķiet, palaidusi garām labu iespējo – vairot savu prestižu nākamībai, kad varētu teikt – lūk, šo balvu saņēmuši Heinrihsone un Blumbergs. Bet nav izmantojusi arī citu iespēju – parādīt, cik tā laikmetīga, ko centās pagājušoreiz, apbalvojot videomāklinieci Katrīnu Neiburgu. Vai varbūt tieši tādēļ tā nu pavērsusies akvareļglezniecības virzienā?

Tiesa, parādīt tendences un pārstāvēt attīstību Purvīša balva šogad nemaz nevarēja priekšatlases rezultātu dēļ, jo visiem zināms, kāda rosība valda jauno glezniecībā, kurpretī "vizuālā komunikācija" jau ir savā ziņā klasika. Varbūt pirmā vēl nav kulminējusi, kamēr otrā – jau rezumējusi? Tomēr no šī versijas pāri paliek tikai atklāšanas klačas, ka, zināt, daļai žūrijas labāk paticis Krišs Salmanis (es pievienojos!), un ka vispār – viņš jau tiktāl nobriedis, ka laiks pakāpties no mūžīgās "otrās" pozīcijas "pirmajā". Un ka Jāni Avotiņu neviens no žūrijas nav redzējis, jo viņš izstādījies ārzemēs. Šķiet, augšminētais Salmanis savā taktiskajā smalkumā pirmsizstādes intervijā ierunājās, ka Balvai būtu varēts izvirzīt arī Pauli Liepu vai Ģirtu Korpu – jā, kādēļ gan ne? Daudzi minējuši Andri Eglīti. Es vēl pievienotu Kasparu Brambergu un Hariju Brantu – abiem bijušas iespaidīgas izstādes, tiesa gan, Pārdaugavā un Viļņā. Vai, nomainot jebkuru no izstādītājiem autoriem ar neizstādītu, kaut kā pietrūktu vai būtu par daudz?

Šobrīd skatāmā Purvīša balvas izstāde pārstāv kādu man nepazīstamu latviešu mākslu, kurā glezno tikai vecmeistari, savukārt laikmetīgie jaunieši izvēlas video un instalācijas, bet foto – kā vienmēr, piedevās. Nu un Ģelzis pa vidu.

Naivi būtu domāt, ka Purvīša balva pārstāv lietas, "kādas tās ir", un veltīgi – ka balvu būtu varējuši izlozēt. Gluži otrādi – Kristapa Ģelža darbi pārstāv žūrijas (visobjektīvākās, viskompetentākās!) lēmumu, nes tās vēsti, un tā arī būtu skatāmi.