Drošības kontroles ar izģērbšanu lidostās, telefonu sarunu noklausīšanās un video novērošana...tas viss vēl ir tīrais sīkums salīdzinājumu ar cilvēktiesību pārkāpumiem, kurus atmasko filma "Outlawed" – ārpus likuma.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
28.augustā raidījumā "Viss notiek" iepazīstināsim ar pašu filmu. Ieskatam – fragments no tās.

ANO pārstāve: "Ir izskanējuši daudzi pretrunīgi argumenti. No vienas puses apgalvojumi, ka mēs nespīdzinām cilvēkus, bet no otras puses paskaidrojumi, ka cīņā pret terorismu ir jābūt atļautām arī ārkārtas metodēm."

Maķedonija. 2003. gada 31. decembris.

Khaleds El-Masri ir Vācijas pilsonis. Viņš pavada brīvdienas Maķedonijā, kur varas iestādes viņu sagūsta tūristu autobusā. Bruņota apsardze viņu tur ieslodzītu vietējā viesnīcā 23 dienas un pratina par viņa darbību Vācijas Islāma kultūras centrā.

Khaleds El-Masri: "Visu šo laiku es gulēju gultā kā mūmija. Viens pats es nedrīkstēju iet pat līdz tualetei. Es nesapratu, kāpēc viņi mani tik ilgi tur ieslēgtu? Kāpēc viņi liedz man sazināties ar ģimeni, Vācijas vēstniecību vai vismaz uzaicināt tulku? Pēc apmērām 7 dienām istabā ienāca kāds asistents un es viņam prasīju: "Kas te notiek?" Viņš teica, ja es atzītos, ka esmu Al Kaidas biedrs, tad es vairs netiktu turēts Skopjē, bet tiktu deportēts atpakaļ uz Vāciju.

Es atteicos tam paklausīt. Viņš atkal un atkal turpināja mani pārliecināt tomēr atzīties. Es teicu viņam, lai deportē mani bez atzīšanās, ka esmu Al Kaidas biedrs, jo es tas neesmu."

Maķedonija. 2004. gada 23. janvāris.

El-Masri saņem ziņu, ka tiks aizvests uz Vāciju. Viņu nogādā Skopjes lidostā, bet pirms izlidošanas ieved istabā, it kā lai veiktu veselības pārbaudi.

Khaleds El-Masri: "Man tas nekad nebūtu ienācis prātā... Pēkšņi no visām pusēm mani sāka sist. Manas rokas tika paceltas uz augšu un ar kaut kādu asu priekšmetu viņi norāva man drēbes. Biju tiešām šokēts. Kad man noņēma acu apsēju, redzēju, ka visi vīri bija tērpti melnās drēbēs. Melni cimdi, maskas, un viņi klusēja. Domās es ieraudzīju kadrus no Guantanamo. Īpaši jau tad, kad viņi sasēja manas rokas aiz muguras un uzmauca man galvā maisu. Viņi turpināja mani sist. Es vairākkārt tiku pazemots un iebiedēts. Bet es negribētu stāstīt detaļas, man tas ir pārāk grūti."

No Maķedonijas uz Afganistānu. 2004.gada 23. janvāris.

Piekauts un novājināts, ar aizsietām acīm un sasiets El-Masri tiek iekrauts lidmašīnā. Viņš saņem divas injekcijas un zaudē samaņu. Viņš atmostas īsi pirms ierašanās Afganistānas cietumā.

Khaleds El-Masri: "Mani ievietoja kamerā, un nākamajā dienā pratināja kāds melnās drēbēs tērpts libānietis ar Dienvidlibānas akcentu. Telpā atradās vēl kādi seši vai septiņi melnās maskās tērpti vīrieši. Viņš kliedza uz mani – tu esi valstī, kurā nav likumu. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Mēs varam tevi te turēt kaut vai 20 gadus vai aprakt, un neviens par to pat neuzzinātu.

Pirmie mēneši man bija īpaši grūti. Ļoti uztraucos par savu ģimeni, jo mana sieva Vācijā bija svešiniece un bērni bija ļoti mazi. Es visu laiku par viņiem vien domāju." Kabula, Afganistāna, 2004. gada 5. marts. El-Masri un citi ieslodzītie uzsāk badastreiku, protestējot pret apstākļiem cietumā.

Khaleds El-Masri: "Cietuma direktors mēģināja ar mani runāt it kā draudzīgi un prasīja, kāpēc es pieteicu bada streiku. Izskaidroju, ka viņš var izvēlēties starp četriem variantiem. Vai nu viņš mani tūlīt pat atbrīvo, vai arī es mirstu no bada, vai mani tiesā Amerikā, vai arī ļauj sazināties ar Vācijas valdību. Viņš atzina, ka nevar pieņemt nevienu lēmumu. Viņš par to ziņoja uz Vašingtonu. Viņš arī bija saniknots. Mēs visi šeit esam liecinieki, es rakstīšu uz Vašingtonu un izskaidrošu, kas ar tevi notiek. Man šķiet, tu neesi terorists un tev te nav jābūt."

No Afganistānas uz Eiropu. 2004. gada 28. maijs.

El-Masri tiek sasiets un ar aizsietām acīm iekrauts lidmašīnā. Lidmašīna piezemējas Eiropas Dienvidaustrumos. Viņu atbrīvo uz kāda vientuļa ceļa pie Albāņu robežas.

Khaleds El-Masri: "Mēs apstājāmies, mani izlaida no mašīnas un parādīja virzienu, kurp iet. Viņi atsēja manas rokas un noņēma acu apsēju, bet paši savas maskas nenoņēma. Man pateica, lai eju turp un neskatos atpakaļ. Tā bija pamesta vieta mežā kalnos. Bija nakts. Šai mirklī sapratu, ka tieši tā savu atbrīvošanu biju iedomājies - man likās, ka viņi man ļaus iet un tad nošaus no muguras šai vientuļajā vietā."

No Albānijas uz Vāciju. 2004. gada 28. maijs.

Pēc piecu mēnešu bezvēsts prombūtnes El-Masri tika atbrīvots bez pierādītām apsūdzībām. El-Masri atgriezās Vācijā. Tur viņš uzzināja, ka viņa ģimene ir atgriezusies Libānā, jo nebija saņēmusi nekādas ziņas par viņa likteni.

Khaleds El-Masri: "Mana dzīve ir mainījusies it visā. Es neesmu vairs tas cilvēks, kāds biju pirms tam."

Nav zināms, cik daudz cilvēku kā El –Masri ir tikuši ierauti ASV un tās sabiedroto slepeno apcietinājumu un personu pārvietošanas sistēmā kopš 2001. gada 11. septembra. Cilvēktiesību aktīvisti uzskata, ka aizturēto skaits varētu būt vairāk kā tūkstotis personu.

Kondolīza Raisa: "Amerikas Savienotās valstis ir likumu valsts. Mani kolēģi un es – esam zvērējuši aizstāvēt Savienoto valstu konstitūciju. Mēs ticam likuma varai."

Skatieties filmu raidījumā "Viss notiek" 28.augustā LTV 1 plkst. 21:45 vai www.tv.lv.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form