Visvaldis Sarma: Bekingemas sindroms Rīgas pilī
Foto: Privātais arhīvs

Pēdējās dienās pasaule, nogurusi no traģiski vienmuļajām kovidtelpas ziņām, daļu savas uzmanības ir pievērsusi fenomenam, kura nosaukums īsā laikā ir evolucionējis no "Megxit" uz "Megxsile" (nevis "Harryxit" vai "Harryxile"!).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Visi savus reitingus un pārdot spēju cienošie mediji ir centušies pievērst uzmanību notikumu virknei, kas novedusi līdz iepriekš minēto apzīmējumu dzimšanai un aizrautīgai lietošanai. Protams, domas un viedokļi ir atšķirīgi, un tomēr – mēģinot iedziļināties notikumu attīstībā, jāatzīst, ka ir vairākas lietas, kuras šo notikumu un situāciju virkni atšķir no ierasti kampaņveidīgās preses intereses par tādām ekstravagantām personībām kā Parisa, Kanje vai kāds cits, kurš konkrētajā brīdī ir izpelnījies vislielāko sabiedrības uzmanību.

Zīmīgi, ka attiecībā uz fenomena "vīrišķo" pusi atrast atklāti negatīvas atsauces ir teju neiespējami. Liekas, sabiedriskā doma (kuru iespēju robežās var nolasīt gan no veiktajām viedokļu aptaujām, gan preses noskaņojuma un ieņemtās pozīcijas) šajā fenomena sadaļā ir ieņēmusi vismaz neitrālu, ja ne atklāti atbalstošu vai pat cietēja lomu iedalošu nostāju. Visticamāk, tas saistīts gan ar neiedragājamo ticību iedibinātiem elkiem, gan dabisku zemapziņas vēlmi ieņemt nešaubīgi drošu pozīciju, vismaz no kopienas viedokļa raugoties. Katrā ziņā te ir novērojams acīmredzams konformisms jeb atbilstības meklējumi derīgajam viedoklim.

Jāatzīst, ka plašas apspriešanas objekts šoreiz ir tikai fenomena "sievišķā" puse, kurai papildus piemīt arī citas "atšķirības no normālā". Tā vien šķiet, ka jau sākotnējo īpašību jeb īpatnību kopums ir pietiekošs, lai izraisītu lielas sabiedrības daļas neuzticību vai vismaz šaubas par iespējamību uzticēties. Tā rezultātā šī fenomena daļa automātiski ir lemta plašai iztirzāšanai un, visticamāk, tai sekojošam nosodījumam, īpaši gadījumā, kad tā šķietami vēlas atņemt mums piekritīgo (jeb domājamo) elka daļu.

Protams, katra sabiedrība atrodas kādā pašai sabiedrībai sevišķā pasaules uztveres situācijā, un atbilstoši šai situācijai izpaužas tās attieksme pret apkārtējo. Tā izpaužas kā mācību process – ar kļūdām un veiksmēm, kā process laikā un arī kā process ar paraugu. Iespējams, tieši parauga trūkums, aizstāvot kādu no kopienas locekļiem pret pārestību, rasismā vai dzimumā balstītu, būs galvenā problēma, ar kuru tuvākajā laikā nodarbosies karaļnams, skaidrojot, ar ko tiesības izteikt viedokli jeb vārda brīvība atšķiras no vārda visatļautības (arī ģimenes ietvaros).

Dzīvojot reģionā, kuru pieklājīgi ierasts saukt par Ziemeļaustrumeiropu, tādas problēmas kā rasisms vai pat baltās rases pārākuma apzināšanās šķietami neeksistē. Šķietami, jo ierasti ir pieņemts uzskatīt par pašsaprotamu, ka, neeksistējot subjektam, neeksistē arī ar to saistīto problēmu kopums. Vienkāršāk – nav afrolatviešu jeb tumšādaino cilvēku un tādējādi nav arī ar tiem saistīto problēmu.

Un tomēr...

Vienlaikus ar gluži vai aizvakar aktualizēto "Haryxile" tēmu, kas spilgti izgaismo katras īpatnās sabiedrības briedumu un spēju atbilstoši un dažkārt pat cieņpilni izvērtēt notikumu, Latvijā risinājās līdzīga ētiskas problēmas atsedzoša situācija. Sākusies sociālajos tīklos publicētā tekstā (ne notikumā), īslaicīgi aizņemot rīta ziņu virsrakstus, tā, šķiet, tika atrisināta un izbeigta, izsakot atbalstu neprasošajai pusei un vienlaikus ļaujot atbalstu izsakošajam izskatīties, pēc sabiedrības vairākuma domām, pareizi vai vismaz labi.

Visticamāk, Rīgas pilī (tāpat kā Bekingemā) situācija ir tikusi vērtēta "ad hoiminem" jeb, nedaudz interpretējot, – personībā balstītā attieksmē, kur konkrētajam tekstam, pateiktam vai uzrakstītam, nav izšķirošas nozīmes, vai arī tas ir apzināti izvēlēts ceļš nedzirdēt sadzirdamo vai šoreiz nelasīt izlasāmo:

"Māras Ķimeles "Otello", kur Andris Keišs tiek pārkrāsots par n..... (autora labojums – oriģināltekstā vārds rakstīts pilnībā), šodien skaitās rasistisks noziegums, jo "blackface" aizliegums teātros vairs neļauj baltajiem atdarināt citas rases." (1)

Abstrahējoties no ciniski absurdās Keiša pārkrāsošanas tēmas jeb "Mēs gribam, lai viņi izskatās tā", pat konkrētā transkripcija ir sāpīga daudziem maniem draugiem visdažādākajās kultūrtelpās un nav saistāma ar vārda brīvību, kuras trūkums tiek pārmests pašu tekstu pavadošajā polemikā.

Vārda brīvība un vārda visatļautība nav viens un tas pats. Nesist ir ētiski (ja ne citādi), tas nav sitēja tiesību ierobežojums.

Bet – gaidām pavasari. Nu jau pavisam tuvu.

(1) https://jauns.lv/raksts/zinas/431570-alvis-hermanis-pec-skandala-ar-jrt-uzvedibas-noteikumiem-daudzi-prasa-lai-es-paskaidrotu-sikak-te-bus

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form