Visvaldis Sarma: Strukturāla pandēmija
Foto: Privātais arhīvs

Nogurusi no pārāk ieilgušās Baltijas pabērna lomas, manā uztveres laukā esošā sabiedrības daļa, šķiet, visnotaļ pozitīvi vērtē gan visu mūsu kopējo veikumu COVID līdzšinējās plosīšanās periodā, gan valdības un ar to saistīto dienestu vēlmi un spēju iespējami raiti atgriezties pilnasinīgā ekonomiskajā situācijā. Īpaši cerīga šķiet Ekonomikas ministrijas izstrādātā stratēģija Latvijas attīstībai pēc-COVID periodā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tomēr nepamet sajūta, ka valsts-sievas un vīrus ir pārņēmusi veiksmes eiforija, kā rezultātā uzvaras trofejas tiek dalītas balstoties principā – kam vēl? Svarīgi apzināties – šis ir brīdis, kad radīt uzņēmējdarbībai patiešām labvēlīgu vidi ne tikai vārdos, bet arī darbos. Bremzējošo faktoru ir vairāk nekā nepieciešams – sākot ar neprognozējamu birokrātiju uzņēmuma reģistrēšanas gaitā un turpinot ar grūtībām atvērt bankas kontu vai veikt starpvalstu norēķinus, kā rezultātā arvien biežāka kļūst uzņēmumu virtuālā migrācija un ārvalstu investīcijas arī paliek ārvalstīs.

Ekonomikas atbalsta mehānismi ir vajadzīgi, bet ļoti gribētos redzēt, ka šie sildīšanas pasākumi ietu rokrokā ar pārliecību vai vismaz plānu, kā mēs šos X aizlienētos miljardus (jeb 45% no valsts budžeta) nepielūdzamajiem kreditoriem nākotnē atdosim.

Te būtu saprātīgi atcerēties senu gudrību, ka ilgtspējīgāk ir cilvēkam iedot nevis zivi, bet makšķeri. Jā, šobrīd mums nav obligāti nepieciešamas strukturālas reformas, tāpat kā nav nepieciešami īpaši taupības pasākumi. Vienlaicīgi būtu jēgpilni atzīt, ka nepārdomāta "labumu apēšana" nav pats labākais tērēšanas veids. Savukārt to izlietojums strukturālu reformu ieviešanai liktos īsti vietā, īpaši jau apzinoties, ka agrāk vai vēlāk parāds būs jāatdod. Un demokrātiskai 21. gadsimta valstij ir tikai viens ilgtspējīgs avots, no kā pasmelties – nodokļi. Nodokļi, kurus rada uzņēmēji, darbojoties savā nozarē. Viss. Ja, protams, izslēdzam tādus Latvijas kontekstā neiespējamus pasākumus, kā kaimiņvalstu iekarošanu, kolonizāciju vai privātīpašumu nacionalizāciju valsts iekšienē. Jāatzīmē gan, ka visi šie pasākumi problēmu risinātu īstermiņā, un agrāk vai vēlāk būtu jāatgriežas pie jau minētā Avota, kurš sastāv no divām daļām – Pelnīšanas un Dalīšanās.

Šeit ir visplašākais darba lauks valsts varai, lai nodrošinātu apstākļus, kas ļautu nodokļu ieņēmumiem pildīt valsts kasi bez nevajadzīgiem ierobežojumiem. Ļautu Pelnīt un Dalīties. Tieši "ļautu" ir tas situācijas apzīmējums, kādu Latvijā būtu jāpanāk tuvākajos mēnešos, pretējā gadījumā jau tāpat Latvijai neglaimojošā situācija, salīdzinot trīs Baltijas valstu pēdējās desmitgades IKP, minimālās algas, sociālā nodokļa maksātāju rādītājus vai ārvalstu investīciju apjomus, var kļūt neatgriezeniska.

Jau tagad ir grūti atrast argumentus ārvalstnieka jautājumam – kāpēc investēt Latvijā? Valsts uzdevums vismaz teorētiski, ir patiesi vienkāršs – nodrošināt apkārtējai ekonomiskajai videi un situācijai atbilstoši drošu un vienlīdzīgu ietvaru uzņēmējdarbībai. Šis ietvars sastāv no it kā nesarežģītām lietām – iespējas nodibināt uzņēmumu, atvērt bankas kontu, netraucēti saņemt maksājumus par sniegto pakalpojumu vai pārdoto preci un maksāt tādus pašus nodokļus kā visi pārējie. Izklausās vienkārši, bet tieši šie ir tie svarīgie punkti, kas veido mūsu ekonomiku šodien un nākotnē.

Šķiet, ka taisot valdības savulaik izsludināto kapitālo remontu, kurš, nenoliedzami, bija vajadzīgs jau sen, pavirši būvnieki ir aizmūrējuši arī logus un durvis, kā rezultātā potenciālie ciemiņi nespēj atrast ieeju, savukārt mājiniekiem iekšpusē ir tumsa, kurā visi kopā maldamies un esam priecīgi, ja nejauši izdodas atrast virtuvi. Finanšu vidi uzraugošās organizācijas ir lepnas par paveikto, tomēr nepamet sajūta, ka "kopā ar ūdeni ir izliets arī bērns".

Uzņēmuma dibināšana tikai "Doing business" grafikos izskatās rožaini, un izdarāmi vienas dienas laikā, reālā situācija ir daudz sarežģītāka, bieži pat neatrisināma neskaidrās nosacījumu interpretācijas dēļ, un par to jau daudz ir ticis rakstīts un runāts. Iespējams, ka problēmas ar Uzņēmumu reģistru var atrisināt salīdzinoši vienkārši, jēgpilni samazinot izpildāmo instrukciju skaitu un tajās iekļauto nosacījumu daudznozīmību, visticamāk, samazināsies arī problēmu loks.

Daudz drūmāka ir situācija ar bankas kontu atvēršanu un savstarpējiem norēķiniem ar darījumu partneriem ārvalstīs, kur bieži vien pozitīvs risinājums neeksistē. Arī šī nav jauna problēma, kuras nerisināšanas rezultātā tieši tiek apgrūtināta un pat apstādināta ārvalstu investīciju ienākšana mūsu ekonomiskajā telpā. Šeit par valsts budžetam vēl sāpīgāku problēmu veidojas Latvijas uzņēmumu masveida konti Igaunijā un Lietuvā, kas tālāk migrē uz virtuālajām paysera vietnēm, vai revolut un monese debetkaršu ēnaino pasauli. Šī ir tā neredzamā emigrācijas daļa, kuru, diemžēl, vēl nekādi mēs neesam iemācījušies ieraudzīt un uzskaitīt.

Rodas sajūta, ka banku vidē prevalē tāds sen aizmirsts, bērnišķīgi nelietīgs tīņa vecuma "es Tev parādīšu!" princips, kas, visticamāk ir vērsts finanšu vidi uzraugošo organizāciju virzienā, tomēr vissāpīgāk trāpa (esošajam vai potenciālajam) nodokļu maksātājam.

Šī brīža situācijā grūti rast atbildi uz tādiem jautājumu - Kā pārliecināt uzņēmējus atgriezt Latvijā kontus, no kuriem nodokļi tiktu maksāti Latvijai, nevis Lietuvai vai Igaunijai (labākajā gadījumā)? Un pavisam neskaidrs ir – kā atgriezt vēlmi maksāt nodokļus, vai, vismaz, ja ne vēlmi, tad pārliecību, ka tas ir nepieciešams un neizbēgams process?

Pastāvošie vismaz septiņi nodokļu režīmi noteikti nav situācija, kura stimulē iespējamo nodokļu pieplūdumu, jo vienmēr ir iespēja manipulēt ar šo režīmu piemērošanu un izpildi. Par šādas sistēmas nejēdzīgumu regulāri ir norādījušas visas iespējamās autoritatīvās un mazāk autoritatīvās organizācijas (OECD, Pasaules Banka, Eiropas Savienības ziņojumi, ...), tomēr deformētas pasaules uztveres dēļ politiķu prātos ir nostiprinājusies apziņa, ka nodokļu atvieglojumu atcelšana (jeb nodokļu nemaksāšanas ierobežošana) ir vienlīdzīga ar politisko nāvi nākamajās vēlēšanās.

Veselais saprāts gan liek domāt, ka politiskā nāve kopā ar fundamentālu ekonomisko impotenci, visticamāk, iestāsies tad, kad 4,5 miljardu parāds būs pārvērties par 7 miljardu parādu valstī ar 1,5 miljoniem iedzīvotāju, viszemākajiem nodokļu ieņēmumiem starp Eiropas Savienības valstīm un limuzīnos braukājošiem uzņēmējiem bez saistībām pret VID un banku kontiem Latvijā. Varbūt tomēr būtu saprātīgi daļu no finansiālā atbalsta novirzīt Pelnīšanas un Dalīšanās jau strukturālu un ielaistu problēmu risināšanai?

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form