Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 28. februārī parakstīja savas valsts pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. Eiropas parlaments 1. martā ar 637 balsīm par, 13 pret un 26 atturoties pieņēma rezolūciju par atbalstu ES kandidātvalsts statusa piešķiršanai Ukrainai un par stingrākām sankcijām pret Krieviju. Pēc tam 8. martā Eiropas Savienības Padome vienbalsīgi atbalstīja Ukrainas pieteikuma nodošanu Eiropas Komisijai vērtēšanai.
Ceļš uz ES dalībvalsts statusu ir garš. Latvijai tas prasīja gandrīz 10 gadus, no pieteikuma iesniegšanas brīža 1995. gada 27. oktobrī līdz uzņemšanai 2004. gada 1. maijā.1 Arī Ukrainas ceļš nebūs vienkāršs. Šobrīd EK veic izvērtējumu, vai Ukraina atbilst Kopenhāgenas kritērijiem2 un vai ir iespēja turpināt sarunu procesu. Kritēriji ietver sevī funkcionējošu tirgus ekonomiku, spēju efektīvi piemērot noteikumu standartus un politiku, kas veido ES tiesību aktu kopumu un stabilas iestādes, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības. Kad Eiropas Komisija būs beigusi izvērtējumu, notiks atkārtots balsojums ES Padomē par sarunu atvēršanu un kandidātvalsts statusa piešķiršanu. Balsojumam jābūt vienprātīgam. Pievienošanās sarunu pamatu veido 35 darba virzieni – tā saucamais 'acquis communitaire''. Saskaņā ar to kandidātvalstīm ir jāpielāgo sava administratīvā un institucionālā infrastruktūra, jāsaskaņo valsts tiesību akti ar ES tiesību aktiem šajās jomās.
Ukraina ir īpašā situācijā – tā šobrīd aizstāv Eiropas vērtības kara laukā. Aizstāv savas un mūsu tiesības dzīvot valstī un valstu savienībā, kurā demokrātijas un labklājības pamatu veido Kopenhāgenas kritēriji. Šai gadījumā ES Padome, pieņemot lēmumu, nedrīkst akli turēties pie birokrātiskām praksēm - ir jārod ceļš kandidātvalsts statusa piešķiršanai arī apstākļos, kad karadarbības dēļ nav iespējams nodrošināt tādu pat Eiropas Komisijas izvērtējumu, kā citām kandidātvalstīm miera laikos.
Komisijai izvērtējums par kandidātvalsts statusa piešķiršanu ir jāveic paātrināti, kā arī analītiski jāpieiet jautājumam – kā atvērt sarunas ar valsti, kuras primārais fokuss ir nevis administratīvās un institucionālās reformas vai valsts tiesību aktu saskaņošana, bet gan valsts suverenitātes saglabāšana. Daudzgadīgs sarunu process, kas tikai tālā nākotnē vainagojas ar uzņemšanu Eiropas Savienībā, nav piemērots risinājums Ukrainai. Ir jāmeklē ceļš, kā valsts pēckara rekonstrukcijai virzīties uzreiz ES dalībvalstij atbilstošā administratīvā, institucionālā un tiesiskā ietvarā, lai varētu pakāpeniski pavērt ES dalībvalsts statusa radītās iespējas, negaidot maģisko mirkli, kad absolūti viss būs 100% sasniegts. Ukrainas integrācija Eiropas Savienībā nav atliekama līdz sarunu procesa beigām. Ir jādefinē posmi, pēc kuru veiksmīgas noslēgšanas Ukrainai paveras arvien jaunas iespējas un veidojas ciešākas saites Eiropas saimē.
Atslēga Ukrainas nākotnes dalībai Eiropas Savienībā ir viedi veidota pēckara rekonstrukcijas programma. Tā jārealizē saskaņā ar ES definētajām nākotnes politikām - zaļo kursu un digitalizāciju. Tas nodrošinās iespēju atbrīvoties no fosilā kurināmā atkarības un spert platu soli ekonomikas modernizācijas virzienā, lai pilnvērtīgi integrētos Eiropā.
Ukraina ir ilgi cīnījusies, lai izskaustu korupciju un izveidotu uz caurspīdīgiem, taisnīgiem un vienlīdzīgiem noteikumiem balstītu tirgus ekonomiku iekšzemē. Pamata makroekonomiskā stabilitāte tika sasniegta, ekonomikai 2016. gadā atgriežoties pie izaugsmes reālajā izteiksmē. Pēc Eiromaidāna ar aktīvu pilsoniskās sabiedrības iesaisti un Rietumu atbalstu tika izveidotas jaunas pretkorupcijas aģentūras.
Tomēr vērā ņemami rezultāti pagaidām izpalikuši, tādēļ pēckara rekonstrukcijā īpaša uzmanība pievēršama tiesiskuma reformām, bez kurām pilntiesīga dalība ES nav iedomājama. Eiropas Savienības iekšienē jau pastāv nopietnas domstarpības par tiesiskuma ievērošanu dalībvalstīs. Šī iekšējā ES tiesiskuma krīze daudzām dalībvalstīm var radīt šaubas par Ukrainas uzņemšanu steidzamības kārtā - tā nedrīkst notikt uz tiesiskuma rēķina. Tieši otrādi - tiesiskuma stiprināšanai jākļūst par spēcīgu signālu, kas iezīmē Eiropas standartiem atbilstošas valsts pārvaldes nostiprināšanu pēc kara atdzimušajā Ukrainā.
Ukrainas iespējamā uzņemšana Eiropas Savienībā liek salāgot Eiropas augstās demokrātisko normu ambīcijas ar nepieciešamību ātri sniegt palīdzīgu roku kaimiņvalstij, kas cieš no asinsizliešanas, ko ar milzīgu nežēlību realizē agresors. Eiropā šāda karadarbība nav pieredzēta kopš Otrā pasaules kara, arī Eiropas Savienība ar tāda mēroga militāru agresiju saskaras pirmo reizi kopš tās izveidošanas.
Situācija prasa elastību un radošumu. Lai aizstāvētu valsti, kas vēlas būt demokrātiska un šobrīd ar asinīm maksā par tiesībām pašai lemt savu likteni, Latvijai un Eiropas Savienībai ir drosmīgi un no jauna jādefinē, kāds būs Ukrainas īpašais ceļš uz Eiropas Savienību.
1 https://www.mk.gov.lv/en/media/8834/download
2 https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=LEGISSUM:accession_criteria_copenhague