Tas viss ir tik cilvēcīgi un mīļi, ka mēs piedodam sev un piedodam citiem. Bet ir viena "kisī–misī" problēmiņa, kā teiktu Runcis Zābakos. Kosmoss un Mamma Daba neko nepiedod.
Un kāpēc gan lai piedotu? Vai tad mēs mīlam Mammu Dabu? Mēs to izmantojam, mēs to baudām, mēs to apdziedam, mēs par to reizēm un daži – rūpējamies. Bet pārsvarā mēs to uztveram kā pašsaprotamu – kā mammu, kas vienmēr ir un būs, un mīlēs tādus, kādi esam. Bet nekā – Mamma Daba ir cita mamma un prasa pret sevi, pirmkārt, cieņu un izpratni. Otrkārt, tā mūs neuztver kā savus bērnus, jo mēs tādi neesam un tā pat neuzvedamies. Mēs pārsvarā uzvedamies kā mikrobi, kas ieperinājušies viņas ķermenī (par attaisnojumu sev un vēl dažiem varu piebilst, ka ir labie un sliktie mikrobi).
Un vēl – mēs attiecinām savas emocijas uz visu, kas ir daudz lielāks un daudz sarežģītāks par mums. Mēs domājam, ka Dievs domā un jūt tā, kā to darām mēs. Mēs "pierakstām" viņam mīloša tēva jūtas. Mēs domājam, ka kosmoss jūt, ka Zeme jūt. Nekā... Tā ir fizika un matemātika. Fakti cilvēces vēsturē liecina, ka kosmiskām lietām nav emociju. Ir dabas likumi, kurus mēs ar cilvēkam raksturīgu neatlaidīgu naivumu gadsimtu no gadsimta pārkāpjam.
Tātad, ja mēs pieņemam, ka planēta Zeme ir dzīvs organisms, un arvien vairāk izskatās, ka tā tas ir, tad, ja pieņemam, ka cilvēki ir mikrobu paveids, kas arī arvien vairāk tā sāk izskatīties, – tad planētas temperatūras pieaugums ir normāla un pašsaprotama lieta. Un pašsaprotami ir arī tas, ka mēs sākam uztraukties – ko tālāk?
Man bija tas gods saņemt Francijas prezidenta Emanuela Makrona kunga ielūgumu uz "One Planet Summit" (https://www.oneplanetsummit.fr/en/ ) – nozīmīgāko pasaules līderu sanāksmi, kur apspriež kopīgu rīcību klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanai.
Staigājot pa Parīzes ielām, es ieraudzīju, ka vārnas te ir melnas. Sākumā domāju, ka netīras, bet nē. Tās tik tiešām ir melnās vārnas, kādas Latvijā nav sastopamas. Un tad es sevi pieķēru, ka arī es domāju šabloniski. Ja nav ierasto pelēko vārnu, tātad ar tām kaut kas nav kārtībā un, iespējams, tās vispār nav vārnas... Kur ir problēma? Aha, problēma ir tajā, ka es (droši vien tāpat kā visi citi) visu mūžu esmu mācīta domāt rāmjos, kas izslēdz iespēju piekrist kaut kam, kas nav ticis pierādīts. Vienkāršāk sakot – ja kaut kas ir pierādīts, tā ir patiesība. Bet neviens neuzdod jautājumu, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem ir veikti pierādījumi.
Mēs nemācam ne skolā, ne ģimenē skatīties uz lietām un parādībām no visām pusēm. To gan, jāsaka, māca topošajiem aktieriem – "kā būtu, ja būtu" – pēc Staņislavska. Un tā ir liela kļūda, ka nemācām. Jo laiks ir pierādījis, ka viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķiet. Viss var būt citādi. Bet mēs mācām, ka 2 x 2 ir 4. Un viss. Punkts. Bet tā tas varētu arī nebūt... Ja nu 2 x 2 tomēr ir 6? Ja nu cilvēks nav cēlies no pērtiķa? Ja nu planēta Zeme nav mūžīga? Ja nu mēs visi varam ceļot laikā un telpā un apgalvojums, ka tas nav iespējams, ir nepareizs? Ja nu pasaule ir melnbalta un tikai mūsu acu struktūra to liek mums redzēt krāsainu? Tad iznāk, ka cilvēka smadzenes izkropļo patieso pasauli, tai piedēvējot neesošas krāsas, neesošas parādības, un mēs visu redzam greizi. Ja nu tas tā ir, tad kas ir tas, uz ko mēs varam atsperties, lai neiebrauktu vēl dziļākās auzās?
Šādā pašā garā tomēr ir jāizprot – kāpēc uz mums, dzīvojošiem Latvijā, attiecas globālā sasilšana?
Daudzi runā: ar Latviju viss ir OK. Labi, pieņemsim, ka ir OK. Bet globālā sasilšana, pēc prognozēm, pēc 20–50 gadiem izskatīsies šādi: sausums, pārpludinātas teritorijas – riska zona piekrastes, salas utt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pašreizējā migrācija ir nieks vien salīdzinājumā ar tām migrantu plūsmām, kas vēl sekos, kad sāksies vispārēja tautu migrācija, jo viņiem – tur, kur būs sausums vai pārpludināts, – nebūs ko ēst. Un tie būs ļoti izbadējušies un līdz izmisumam novesti migranti. Noteikti atradīsies kādas reliģiskas vai politiskas kopienas, kuras šo izmisumu izmantos savā labā, un viņi dosies it kā ticības karos. Patiesībā viņi vienkārši gribēs izdzīvot. Tāpat kā tie, kuri aizstāvēsies un aizsargās savas teritorijas.
Saules radiācijas pieauguma rezultātā visas slimības saasināsies, īpaši vēzis. Visticamāk, baltādaino rase ies mazumā, jo, pēc pētījumiem, baltādainie ir vairāk pakļauti ādas vēzim. Atsauce uz "Doctus": "Risks melanomas attīstībai dzīves laikā: baltādainiem cilvēkiem – 2,4%, melnādainiem cilvēkiem – 0,1%, latīņamerikāņiem – 0,5%. [1] Melanoma 1,5 reizes biežāk attīstās vīriešiem." Nāks klāt jaunas slimības, kuras mutēs un kuras pārnēsās insekti. Būs saindēšanās ar piesārņotu gaisu. Būs...
Mēs būsim kā uz cepešpannas, pēc tam mūs daļēji noskalos kā tualetē, un tad iestāsies vispārējā civilizācijas depresija ar visām no tā izrietošajam sekām – agresiju, vienaldzību, citu realitāšu meklēšanu utt. Globālās klimata pārmaiņas nesīs karus, marodierismu.
Bet ir labā ziņa!
Nenoliedzami, globālā sasilšana un dabas piesārņojums ir izaicinājums cilvēcei, lai tā iespringtu un izrautos zinātnes jomā un mēģinātu radīt tehnoloģijas, kas, ja ne aptur Mammas Dabas procesus, tad mīkstina to ietekmi uz mums. Tehnoloģiskais un zinātniskais izrāviens. Jo galvenokārt problēmas ir mums – cilvēkiem un faunai. Daba ar laiku sakārtosies un atjaunosies. Tas ir gluži tāpat kā ar vīrusu. Kad organismā ieperinās vīruss, ceļas temperatūra un to iznīcina. Parasti pats organisms neaiziet bojā, bet atveseļojas un turpina dzīvot.
Latvija nevarēs uzlikt kupolu un dzīvot ārpus planētas likumiem. Tāpēc, lai cik mēs nebūtu iegrimuši tādā kā provinciālā labsajūtā, ka mums jau viss ir OK, mums jāaktivizē savas pelēkās šūniņas un jādomā, un jārīkojas pavisam citādāk, nekā iepriekšējos 100 gadus esam domājuši un darījuši. Iestājas jauns, bīstams laikmets, kad pa vecam nevar, bet pa jaunam vēl nemākam.
Ko darīsim?