“Projekts Pēdas” trīs gadus darbojas sfērā, ko sauc par vides aizsardzību un vides izglītību. Mēs sākām organizēt talkas, kad tās bija nepopulāras un neizraisīja sabiedrībā īpašu interesi un entuziasmu. Arī mūsu pirmie mēģinājumi bija ne visai veiksmīgi un tas lika mums aizdomāties, ka cilvēku entuziasms un patriotisms nav neierobežots jēdziens.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Piesārņotie meži, parki, ezeru krasti, ceļmalas ir tik ierasta aina, ka daudzi pie tās jau ir tā pieraduši un saraduši, ka uztver to kā normālu 20. gadsimta parādību ar kuru nav jēgas cīnīties.

Daudzu izpratnē mežs vēl joprojām saistās ar izpratni „nekuriene”, kurā var pabūt, ieelpot svaigu gaisu, atpūsties, atstāt izmantotās lietas un izvest nederīgās mantas.

Klausoties dažādu ar vidi saistītu organizāciju izteikumos, rodas iespaids, ka ļoti daudz tiek darīts, lai mūsu meži būtu zaļi, koku pārpildīti un tīri. Tomēr reālā situācija ir tāda, ka aizvien vairāk koku tiek izzāģēts un aizvien vairāk atkritumu mežos (un citur) paliek.

Tomēr nevajadzētu vainot organizācijas, kuras netiek ar saviem tiešajiem pienākumiem galā. Šīs organizācijas vajadzētu kontrolēt un piespiest strādāt tā, lai cilvēku nodokļu nauda tiktu izlietota lietderīgi. Būtu, protams, jāuzlabo likumdošana un galvenais tās piemērošana.

Tomēr diez vai tas būtu problēmas risinājums.

Cilvēku bezatbildība no tā nemazinātos.

Cilvēki turpinātu piesārņot apkārtējo vidi, jo problēmas cēlonis ir pats cilvēks.

Kaut kādā veidā un kaut kādā laika posmā, daudzos cilvēkos ir zudusi patiesa skaistuma un atbildības izjūta.

Varbūt, ka dzīvojot nepārtrauktā stresā, cilvēks nav spējīgs iedziļināties un redzēt to pasauli, kas turpinās aiz viņa personīgajām problēmām, personīgā darba, personīgā dzīvokļa un personīgās ģimenes?

Šobrīd visur pasaulē valda milzīga konkurence, jo cilvēki vairojas, dabas resursi samazinās, tehnoloģijas attīstās. Tas ir stress, jo katram ir jādomā par sevi un savu ģimeni - tai ir jāizdzīvo.

Bet vajadzētu domāt mazliet globālāk. Mēs aicinām to darīt un aicinām visus aktivizēt savu fantāziju un iedomāties kāda dzīve tiek piedāvāta mūsu mazbērniem un mazmazbērniem.

Cilvēka suga ir ģenētiski ļoti stipra (līdzīgi kā žurkas) un tai ir tendence piemēroties daudzām izmaiņām. Ir pieļaujama teorija, ka nākamās paaudzes pielāgosies saindētam gaisam, ūdenim un saindētai barībai un spēs izdzīvot un vairoties.

Var arī nedomāt par tālāko nākotni un censties maksimāli daudz paņemt no šodienas.

Var mēģināt atrast kompromisu, dzīvot gudrāk un izrēķināt cik daudz varam tērēt šodien un cik daudz jāatstāj nākotnei.

Dabas resursi nav bezgalīgi. Tie ir jāsaudzē. Par tiem ir jārūpējas. Tie ir jāatjauno. Tie ir jāmīl, jo bez tiem mēs esam nekas.

Kā lai to paskaidro piecgadīgam bērnam?

Vienkārši. Saprotami. Bez liekām emocijām.

Bērnam ir jāiet mežā un jāredz kā tas dzīvo.

Ir jāstāda kociņi un par tiem jāturpina rūpēties.

Bērnam ir jāliek saprast, ka piesārņot mežu nedrīkst, jo tas ir dzīvs, tāpat kā viņš.

Tas ir jāsaprot ne tikai bērniem. Tas ir jāsaprot visiem un ikvienam.

Mēs elpojam gaisu, kas nonāk mūsu plaušās, tālāk asinīs. Ja mēs to saindējam - tad mēs indējam paši sevi.

Mēs dzeram ūdeni. Ja mēs to indējam, tad mēs indējam paši sevi.

Mēs ēdam pārtiku....

Nevienā mācību grāmatā nav parādīta uzskatāma un vienkārša bioloģiskā dabas ķēde, kuras viens no posmiem ir cilvēks.

Cilvēks nav piramīdas virsotne. Cilvēks ir tikai ķēdes posms. Šobrīd visbīstamākais posms visā eko sistēmā.

Tas ar ko nodarbojas Pēdas ir smieklīgi mazs ieguldījums kopējā vides aizsardzībā un izglītošanā. Mēs organizējam talkas un visiem spēkiem cenšamies piesaistīt arvien lielāku skaitu cilvēku. Mēs skaidrojam studentiem un skolēniem kāpēc nevajadzētu piesārņot vidi. Mēs mēģinām to darīt pietiekoši atraktīvi, lai cilvēki mūs sadzirdētu.

Mēs uzskatām, ja katrs cilvēks reizi gadā iestādīs koku un reizi gadā savāks dažus desmitus maisus ar atkritumiem, tad ir iespējams, ka šie cilvēki vairs nemetīs savus atkritumus mežos un iemācīsies saudzēt dabu. Mēs ceram, ka tas varētu notikt.

Ir izskanējis viedoklis, ka mūsu talkas ir pārvērtušās izklaides pasākumos un ka tās izmaksā par daudz.

Jā. Mēs organizējam talkas, kuras ir atraktīvas un tāpēc uz tām nāk daudzi. Tas ir mūsu mērķis. Un mēs nekad neesam uzskatījuši, ka talkām būtu jābūt lētam pasākumam, jo talcinieki NAV lētais darbaspēks.

Gluži otrādi. Ja cilvēki brīvprātīgi ir gatavi ziedot savu laiku, lai sakoptu pilsētu, tad tas būtu jānovērtē. Jo mēs taču izdarām to, ko citi nav izdarījuši, kaut gan saņem par to algas un tam (sakopšanai) paredzētos līdzekļus, kas savukārt nāk no mūsu pašu nodokļu maksājumiem.

Mēs uzskatām, ka nav vairs padomju laiki, kad idejas vārdā, piespiedu/brīvprātīgā kārtā cilvēki 22. aprīlī iznāca ar grābekļiem ielās.

Sabiedrība IR jāiesaista šāda veida aktivitātēs, bet tas nedrīkst pārvērsties par izmantošanu, lai ekonomētu dažādu organizāciju līdzekļus.

Talkas ir labs veids kā cilvēkus izglītot un audzināt, un tikai tad tām ir jēga un ilgstošs rezultāts.

Mēs aicinām visus iesaistīties un aktīvi izrādīt un runāt par nepieciešamību saudzēt vidi, kurā mums ir jādzīvo diemžēl ne visai ilgs laika sprīdis.

Mēs aicinām mīlēt sevi, savus līdzcilvēkus, savu gaisu, savu ūdeni, savu zemi, savu planētu.

Jo tu, cilvēk, elpo gaisu, tu dzer ūdeni, tu staigā pa šo zemi, šo planētu... un kas tev ir devis tiesības to iznīcināt ...un ko tu darīsi, kad visu to būsi iznīcinājis?

P.S. „Projekta Pēdas” paveiktais 2005. gada pavasarī: sakoptas teritorijas 41 ha apmērā savākti ap 368 m3 atkritumu talkās piedalījās ap 2080 talcinieku

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form