LU profesore Vita Zelče
Foto: LETA

Astoņi mēneši ir gandrīz viens mācību gads Latvijas skolās. Uz tik ilgu laiku ir atlikts lēmums par Latvijas Okupācijas muzeja rekonstrukcijas uzsākšanu. Muzeja darbības daļēja iekonservēšana faktiski jau desmitgades ilgumā nozīmē to, ka skolas drīz būs beigusi vesela paaudze, kuras izglītībā iztrūks pilnvērtīgi funkcionējoša Okupācijas muzeja.

Tāpat zaudēta ir miljoniem lielā tūristu[1] auditorija, kas nav saņēmusi vēstījumu par Latvijas unikālo pagātnes pieredzi un tās vērtībām. Tas nav sasniedzis arī vairākus pasaules "varenos" - prezidentus, premjerus, karaļus, ministrus, mērus -, kuri laiku pa laikam iegriežas Rīgā, lai spiestu par globālās pasaules nākotni un pieņemtu lēmumus. Tāda ir Latvijas Okupācijas muzeja (šobrīd tikai pagaidu) pazaudēšanas bilance.

Muzeju vēstījumi

Muzeju vēstījumus neveido tikai to telpās novietotās ekspozīcijas, bet gan viss muzeja veselums - ēka, to papildinošie memoriāli, novietojums pilsētā, tehniskais stāvoklis, infrastruktūra, tostarp apkārtesošo ielu un laukuma kvalitāte, vestibili, apkure, tualetes, lifti, tūristu informācijas centri utt. Normāli ir tā, - ja iedzīvotājiem un valstij muzeja vēstījums ir svarīgs, tad muzejs un ar to saistīto situāciju un apstākļu kopums ir izcili labā stāvoklī. Jo muzeja vēstījums - nozīmīgāks, jo tam ir prestižāka un sasniedzamības ziņā labāka vieta pilsētā. Piemēram, ASV demokrātisko vērtību summā svarīgs ir ziņojums par holokaustu, - un Holokausta muzejs atrodas Baltā nama tuvumā starp citiem tūristu iecienītiem objektiem.

Arī Vācijai svarīgais Holokausta memoriāls Berlīnē atrodas blakus Brandenburgas vārtiem, kurp tradicionāli gadu desmitiem virzās lielākās tūristu plūsmas. Holokausta vēstījums Rietumu civilizācijas vērtību summā vispirmām kārtām ir mācībstunda par tās pieļauto, ne ar ko neattaisnojamo neģēlību, par Eiropas kolektīvo gļēvulību un nepretošanos ļaunumam, par indivīda nespēju patstāvīgi domāt un cilvēka dzīvības vērtību. Muzeji un memoriāli, kā šo pagātnes mācību simboliskās zīmes pilsētas telpā, uztur vēstījumu, ka holokausta un cilvēku iznīcināšanas atkārtošanās politisko un varas ambīciju vārdā, utopisku superimpēriju būvēšanas dēļ nav pieļaujama.

Tāda pati ir arī komunistisko un nacistisko represiju un okupācijas muzeju un memoriālu esības jēga visā Austrumeiropā. Aktīva pagātnes mācībstundu komunikācija kalpo tam, lai sabiedrībai būtu skaidri morālie orientieri un, kurus ievērojot, drošāka un pilnvērtīgāka būtu tās šodiena un nākotne.

Ja kādai valstij vai pilsētai, tās politiskajai un ietekmes elitei pagātnes mācībstunda, ka cilvēks, viņa unikālā dzīvība un tiesības ir jāciena un jālolo, vairs nav svarīga, tad šo vēstījumu ietverošie muzeji un memoriāli tiek slēgti vai pārvietoti uz pilsētas nomalēm un vietām, kam nav sociālā prestiža, kas neatrodas pie tūristu iecienītajiem maršrutiem un kas ir grūti sasniedzamas. Protams, ir arī citi instrumenti, piemēram, finansējuma samazināšana un liegšana, attīstības projektu apturēšana, "birokrātisko dzirnavu" iedarbināšana, ekspertu un/vai tautas masu neapmierinātības injekcijas, cenzūra.

Vai cilvēka dzīvības vērtības cieņa, kā arī demokrātijas esamība pašas par sevi ir saprotamas, stabilas un mūžīgas sabiedrības kvalitātes? No vienas puses, kad kopš Latvijai liktenīgā 1991. gada ir aizvadīts turpat vai gadsimta ceturksnis, gribas teikt, - jā. Un tam arī ticēt. No otras puses, Krievijas uzbrukums Ukrainai impērisko ambīciju un utopiskās "krievu pasaules" vārdā, panākumi etniskā naida kurināšanā un nogalināto cilvēku tūkstoši liecina ne tikai par cieņas pret valstu suverenitāti trūkumu un demokrātijas trauslumu, bet arī par to, ka padomju režīma ilglaicīgi kultivētā indivīda un viņa dzīvības nevērtība nepieder tikai vēsturei. Tā ir arī Austrumeiropas šodiena. Tālab demokrātija un cilvēktiesības joprojām ir sargājami Latvijas sabiedrības ieguvumi.

Okupācijas muzejs un Latvijas vēsture

Mūsdienās muzeji nav tikai telpas, kuras piepilda vēstures stāstu ekspozīcijas, kur glabājas pagātnes artefakti un kur kabinetu klusumā strādā nopietni zinātnieki. Tie vispirmām kārtām ir komunikācijas platformas par šodienā svarīgām vēstures mācībām, kas piedāvā ne tikai "sausus faktus", bet arī veic sabiedrības pilsoniskās un morālās audzināšanas darbu, veido diskusiju telpu, rada attieksmes, emocijas un līdzpārdzīvojumu. Muzeji arī nav sastingušas institūcijas, kurās gadu desmitiem nekas nemainās. Mūsdienās tiem ir jādarbojas kā seismogrāfiem, kuri spēj reaģēt uz izmaiņām gan sociālajā pieprasījumā, gan iet kopsolī ar komunikācijas tehnoloģiju jauninājumiem.

Latvijas Okupācijas muzejs, kas savu darbību sāka 1993. gadā, laika gaitā ir tapis par nozīmīgu izglītības un demokrātijas vērtību kopšanas institūciju un ieguvis labu atpazīstamību starptautiskajā telpā. Savas darbības pirmajā desmitgadē muzeja galveno vēstījumu veidoja totalitāro režīmu pāridarījumi Latvijai un tās iedzīvotājiem, to īstenotie cilvēktiesību pārkāpumi, masu slepkavības un represijas. Muzeja uzdevums bija šo skaudro pagātnes daļu darīt nepārprotami skaidru gan vietējai, gan starptautiskajai auditorijai. Tā uzdevums bija akcentēt Latvijai nodarīto netaisnību un iznīcību, audzināt apziņu, ka varām nav nekādu tiesību iznīcināt cilvēkus un liegt viņiem pilnvērtīgus mūžu un ka tas ir pelnījis visdziļāko nosodījumu.

Šajā vēstījumā Latvijai un tās cilvēkiem galvenokārt bija upura loma. Taču upura vēstures stāsta komunikācija ir efektīva tikai īstermiņā, kad nepieciešams apgūt varmācīgo režīmu slēptos pagātnes faktus un gandarīt upurus par pārciesto. Ilgtermiņā pašviktimizācija sabiedrību programmē uz politisko, sociālo un ekonomisko pasivitāti, inertumu, atbildības trūkumu un neļauj tapt pašapzinīgai identitātei, tādējādi bremzējot attīstību un ļaujot plaukt amorālumam (piemēram, korumpētībai, amatpersonu visatļautībai un bezatbildībai, atsevišķu personu alkatības uzvarai par sabiedrības interesēm, nodokļu nemaksāšanai, "ēnu ekonomikai" utt.).

Demokrātisko vērtību nostiprināšanās, zināšanu par totalitārismu pieaugums, Latvijas integrācija Eiropas atmiņas telpā arī Latvijas okupācijas muzejam izvirza jauna līmeņa uzdevumus. Viktimizētās vēstures vietā liekams vēstījums par Latvijas cilvēku spēku pretstāvēt totalitārismam un tā neģēlībai, kā arī visbaisākajos vēsturiskajos apstākļos saglabāt morālo kodolu (kaut tā kripatiņu), lai spētu "atmosties" un atjaunot demokrātisku Latvijas valsti. Vienlaikus tas uzsver cilvēka, viņa dzīvības vērtību un audzina pašcieņu.

Šis vēstījums ir vajadzīgs, lai Latvijas sabiedrība, kura joprojām klūp totalitārisma atstātajos pinekļos, zinātu ne tikai par pāridarījumiem un ciešanām, bet arī spētu atklāti runāt par savām kļūdām un apzināties savu varēšanu. Turklāt Latvijas un citu Baltijas valstu pagātnes pieredzes stāsti ir mūslaiku veiksmes stāsti pasaules mērogā, par spīti daudzajām neveiksmēm un nepilnībām. Šī vērtība ir jāapzinās vispirmām kārtām Latvijai pašai, kā arī par to jāvēsta citiem, jo no Baltijas valstu pieredzes ļoti daudz var mācīties Rietumeiropa, Krievija, Ukraina, Gruzija, Armēnija un citas zemes.

Šis jaunais Latvijas attīstībai un rītdienai tik nepieciešamais vēstures vēstījums ir likts Okupācijas muzeja jaunās ekspozīcijas un Nākotnes nama pamatā. Neklusējot ne par kolaboracionismu, konformismu, nodevību un gļēvulību, ne arī par cilvēcību, cildenumu, solidaritāti, pašaizliedzību un cilvēku spēju pretstāvēt totalitārismam muzejs piedāvā diskusiju platformu ne tikai pāridarījumiem un ciešanām, bet gan - par cilvēces fundamentālām vērtībām.

Latvijas Okupācijas muzeja ēka un cilvēces vērtības

Šīs cilvēces esības pamatvērtības arī ir precīzi iekodētas pārbūvējamā Latvijas Okupācijas muzeja ēkas jeb Nākotnes nama arhitektoniskajā veidolā. Gunāra Birkerta projekts piedāvātā spilgtu, viegli uztveramu un trāpīgu metaforu, - vēsture nav tikai ļauna un nav tikai laba. Tai vienmēr ir divas puses - gaišā un tumšā, baltā un melnā, - tāpat kā dzīvei un cilvēka dabai. Latvijā, valdot totalitārismam, cildenais un neģēlīgais vienmēr ir pastāvējis līdzās, ne reti pat savijoties kopā un saķeroties divkaujā. Cilvēki, viņu rīcības un to motivācijas pat okupāciju laikā nav vērtējamas vienīgi labā un ļaunā kategorijās.

Muzeja ēka ar gaišā/labā akcentu orientē Latvijas sabiedrību uz nākotni un pašapzinīgu identitāti. Neļaujot Latvijas Okupācijas muzejam palikt tikai tumšajā formātā, Birkerta arhitektoniskais risinājums Rīgas publiskajā telpā rada jaunu un turklāt spēcīgu Latvijas vēstures vēstījumu - šī zeme un tās cilvēki bija un ir stipri, viņi nekad nav ļāvuši pilnībā nokaut labo un tikai šādai zemei ir nākotne! Ģeniālais nereti ir vienkāršībā, kāda arī Gunāra Birkerta piedāvātā Latvijas Okupācijas muzeja arhitektūra.

Ēkas un pilsētas, tāpat kā vēstures stāsti un mācības kalpo cilvēkiem, nevis otrādi. Namiem, lai arī tie iemūžina kādas aizgājušo laikmetu estētiskās vērtības, ir jābūt jēdzīgi funkcionāliem atbilstīgi sava laika prasībām un tā iemītnieku mērķiem. Pret Latvijas Okupācijas muzeju vērstās darbības, Nākotnes nama tapšanas kavēšana un tā vajadzības noliegums velk atpakaļ Latviju totalitārisma purvā un amoralitātes slīkšņā, kur saimnieko šai zemei un tās rītdienai svešas un kaitnieciskas slieksmes. Nebūtu jauki kādu rītu atmosties Latvijā - pārtapušā par mankurtu, āmriju un jēgas manipulatoru karalisti.


[1] Piemēram, 2014. gadā tūristu skaits Rīgā sasniedza 2 miljonus (sk.: http://www.tava.gov.lv/lv/kopejais-turistu-skaits-riga-pern-sasniedzis-2-miljonus).

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Vita Zelče: Latvijas Okupācijas muzejs – 8 vai X mēneši

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus