Ekonomikā šim fenomenam ir pat savs termins – slavenā Jozefa Šumpētera "radošā iznicināšana" (creative destruction), kura simbolizē domu par tirgus ekonomikas nepārtrauktu evolūciju, kuras gaitā jaunais top, iznīcinot veco. No otras puses, salīdzinot Latvijas un citu valstu ekonomiku sniegumu pēdējo 25 gadu laikā, rodas jautājumi par to, vai iznicināšana vienmēr ir radoša un vai tās nevar būt par daudz.
90. gadu vidū viena no galvenajām tā laika tā saucamās pārejas ekonomikas debatēm bija par "graduālismu" iepretim "šoka terapijai". "Graduālisma" (pakāpeniskuma) pieejas advokāti iestājās par pakāpenisku un piesardzīgu centrāli plānotās ekonomikas institūtu nomaiņu ar tirgus ekonomiku. Savukārt "šoka terapijas" (jeb "lielā sprādziena") skola iestājās par iepriekšējās sistēmas institūtu pilnu un tūlītēju iznīcināšanu, lai atbrīvotu laukumu jaunajam. Par "šoka terapijas" galveno paraugu tika uzskatīta Polija, par "graduālisma" – Ķīna. Mūsu reģionā dominēja uzskats, ka vienīgais pareizais ceļš ir "šoka terapija" un ka Ķīna pieļauj lielu kļūdu. Arī es biju starp tiem daudzajiem, kas stingri ticēja "šoka terapijas" pārākumam.
Šodien, gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk, vēsture ir pateikusi savu vārdu. Periodā no 1992. līdz 2016. gadam Polijas reālais IKP pieauga 2,65 reizes. Protams, to var un vajag uzskatīt par zināmu veiksmi. Taču tajā pašā laika periodā Ķīnas reālais IKP pieauga vairāk nekā 9 (!) reizes.[1] Protams, gribētos, lai vēsture dotu maniem uzskatiem glaimojošāku atbildi, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir. Jābūt pilnīgi aklam, lai neredzētu šos faktus.
Un kā šajā periodā veicās Latvijai? Interesants ir fakts, ka daudz īsākā periodā (1995.–2007.) Latvijas reālais IKP palielinājās 2,35 reizes, kas ir gandrīz tik, cik Polijas no 1992. līdz 2016. gadam. Un atšķirībā no Latvijas Polija īsti nav piedzīvojusi 2008. gada krīzi. Savukārt pēdējā desmitgadē (2007.–2017.) mums vairs nav ar ko lepoties. Reālais IKP faktiski stāvējis uz vietas (palielinājums par mazāk nekā vienu procentu), turklāt iedzīvotāju skaits sarucis par 12%.
90. gadu sākumā tika uzskatīts, ka PSRS mākslīgi uzspieda Latvijai pārāk lielu un neefektīvu rūpniecības sektoru.[2] Tika sperti soļi "laukuma attīrīšanai" citiem biznesa virzieniem. Austrumos vienlaikus veidojās "dubultā eksporta" ekonomiskais modelis, kura pirmā sastāvdaļa bija dabas resursu eksports uz Rietumiem un otrā – dabas resursu eksporta ieņēmumu (kapitāla) eksports, arī uz Rietumiem. Austrumu biznesa elitei izvēloties pelnīt mājās, bet dzīvot un glabāt kapitālu Rietumos, Latvija pamatīgi nopelnīja gan no dabas resursu eksporta, gan no kapitāla eksporta (vai bēgšanas).
Tā izveidojās "tilta" un "tuvāk nekā Šveice" attīstības virzieni. Attiecību saspīlējumam starp Rietumiem un Austrumiem pāraugot tirdzniecības karā, abas eksporta plūsmas pakāpeniski dilst. Krievija jau pirms vairāk nekā desmit gadiem faktiski izteica neuzticību Baltijas valstu tranzīta koridoram, pieņemot lēmumu izveidot savas ostas un pārorientējot savas kravas. Savukārt Rietumi – ASV – uzdeva samazināt dalību kapitāla plūsmu apkalpošanā apmēram desmitkārt. Ģeopolitiskā realitāte liek atkal "meklēt jaunas nišas".
Daudzi notiekošo uzskata par normālu "radošās iznicināšanas" turpinājumu, kurai nevajadzētu pievērst pārāk lielu uzmanību. Atradīs jaunas nišas, pārorientēsies, sameklēs jaunas darbvietas. Bet jautājums ir – vai tirgus ekonomika tiešām ir tāda brīnumnūjiņa, kā dažiem šķiet? Piemēram, pirms daudziem gadiem VEF spēja ražot "Minox" fotoaparātu – virsotne, ko var salīdzināt ar mūsdienu spēju ražot viedtālruni.[3]
Formāli VEF ir izpildījis jaunu nišu meklēšanas uzdevumu – tagad tur, piemēram, atrodas naktsklubs. Kādreizējais "Alfas" elektronikas inženieris atradis jaunu nišu un strādā par elektriķi. Šādus piemērus var uzskaitīt daudz. Turpinot tēmu – vai, pazaudējot austrumu tranzītu, Latvijas dzelzceļš un ostas tiešām spēs apkalpot, piemēram, augļu piegādes no Spānijas uz Skandināvijas valstīm? Un uz cik lielu pārorientāciju ir spējīgs finanšu sektors?
Pieredze rāda, ka nozaru līmenī veiksmīgas valstis ļoti nopietni un ilgstoši – vairāku desmitu gadu laikā – strādā pie saviem galvenajiem attīstības virzieniem.
Piemēram aplūkosim Īriju, kurai izdevies piesaistīt milzīgu ASV investīciju apjomu – vairāk nekā Brazīlijai, Krievijai, Indijai un Ķīnai kopā![4] Pateicoties Eiropas Komisijas (EK) konkurences komisāres izmeklēšanai par Īrijas sniegto valsts atbalstu ASV kompānijām, mēs tagad zinām, kā Īrija to panāca. Tās stratēģijas stūrakmens bija vērienīgs nodokļu atlaižu piedāvājums ASV tehnoloģiju uzņēmumiem. Tā, EK secināja, ka no 1991. līdz 2007. gadam Īrija ir mākslīgi samazinājusi "Apple" nodokļu saistības un, lai gan visi nacionālie likumi ir ievēroti, šādi ir pārkāpusi ES konkurences tiesības, sniedzot valsts atbalstu.
Īrija bija strādājusi pie šīs stratēģijas ilgu laiku, vismaz kopš 80. gadiem. Un tas atmaksājās. Laikā no 1992. līdz 2016. gadam Īrijai izdevās palielināt savu reālo IKP gandrīz 4 reizes (3,79). Īrija izjuta nopietnu spiedienu no EK, kura lika iekasēt no "Apple" nesamaksātos nodokļus 13 miljardu eiro apmērā. Taču Īrija atteicās to izpildīt. "Mēs neesam globālais nodokļu iekasētājs visiem pārējiem," – uzsvēra tās valdības ministrs.[5] Acīmredzot Īrija secināja, ka ieguvumi no uzticama partnera reputācijas ir lielāki nekā 13 miljardi eiro.
Vēl viens piemērs – Vācija. Pēdējā laikā skandāli ap Vācijas autoražotāju karteļu nelegālām vienošanām izgaismoja šīs industrijas attīstības vēsturiskos aspektus, par kuriem reti raksta ekonomikas mācību grāmatās. Karteļi izveidojās līdz ar Oto fon Bismarka protekcionisma 1870. gadu politiku, kuras rezultātā, kā tiek uzskatīts, tika panākts Vācijas rūpniecības izrāviens pirms Pirmā pasaules kara.[6] 1901. gadā Vācijā pastāvēja 450 karteļi, kuru galvenais mērķis bija vairot Vācijas ražotāju starptautisko konkurētspēju. Pēc Otrā pasaules kara saistībā ar ASV milzīgo spiedienu liberalizēt nozari un likvidēt karteļus rūpniecības vertikālā integrācija tika samazināta. Bet tā vietā vācieši izveidoja industrijas horizontālās sadarbības modeli ar milzīgu iekšējo vienošanos skaitu, ko nosauca par "racionalizācijas karteļiem". Mūsdienās konkurences noteikumi ir mainījušies, taču vāciešu dziļā pārliecība par to, ka vienas nozares uzņēmumiem jāstrādā kopā, lai vairotu savu starptautisko konkurētspēju, nekur nav pazudusi.
Secinājumi
Pirmkārt, tirgus ekonomikas mehānisms tiešām ļoti labi amortizē ārējos satricinājumus. Ar uzsvaru uz vārdu "amortizē". Būtu muļķīgi domāt, ka, rūpnīcu pārvēršot naktsklubā, elektronikas inženieri – elektriķī, finanšu analītiķi – grāmatvedī, bet dzelzceļa sliedes – metāllūžņos, notiek kāds progress.
Otrkārt, sekmīgas valstis rīkojas neordināri. Tās, pirmkārt, izvēlas un, otrkārt, mērķtiecīgi investē savos galvenajos attīstības virzienos. Šo virzienu konkurētspējas veidošana un vairošana ir laikietilpīgs process, kas var prasīt vairākus gadu desmitus. Izjaukt izveidoto biznesa modeli, protams, var daudz ātrāk.
Treškārt, bieža mētāšanās no viena virziena uz otru, no viena grāvja otrā un nekonsekvence izmaksās ļoti dārgi, īpaši apstākļos, kad robežas ir atvērtas un cilvēki var brīvi emigrēt uz bagātākām vai dinamiskākām valstīm.
[1]https://data.worldbank.org/indicator/NY.GDP.MKTP.KD?end=2016&locations=CN-PL-LV&name_desc=true&start=1995
[2]http://www.delfi.lv/news/latvija2020/vairak-neka-tikai-raf-vesture-cik-jaudiga-ir-apstrades-rupnieciba.d?id=49083019
[3]https://en.wikipedia.org/wiki/Minox
[4]http://www.delfi.lv/news/comment/comment/vjaceslavs-dombrovskis-certus-vai-tiksim-lidzi-starptautisko-nodoklu-revolucijai.d?id=49699497
[5]https://www.politico.eu/article/ireland-will-not-collect-e13-billion-in-taxes-from-apple-says-minister/
[6]https://www.bloomberg.com/view/articles/2017-07-31/germany-s-auto-industry-is-built-on-collusion
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
