Neskatoties uz to, ka nodokļu reformai nepārtraukti tiek prognozēta drīza izgāšanās, tā spītīgi turpina iet savu ceļu, saglabājot intrigu. Pagājušajā nedēļā iezīmējās jauns pavērsiens. Ambiciozajam un kopumā populārajam priekšlikumam, ko valdība sākotnēji virzīja kopā ar uzņēmēju organizācijām un Latvijas Banku, valdošā koalīcija pievienoja sociālā nodokļa paaugstināšanu un daudz progresīvāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi (31% ienākumiem virs 55 000 eiro gadā). Sākotnējās nodokļu reformas atbalstītāju grupa nosodīja kursa maiņu un paziņoja, ka jauno vairs īsti neatbalsta.
Tos cilvēkus, kurus aizkaitina nodokļu sāgas līkloči un biežā virzienu maiņa var saprast. Kas tad īsti notiek ar nodokļu reformu? Lai to saprastu, ar racionāli-ekonomisko pieeju vien nepietiks, jo iejaucas arī politika.
Nodokļu karu reālpolitika
Pirmkārt ir jāsaprot, ka patiesībā valdība nepieņem lēmumus nodokļu jomā. Daudziem šķitīs, ka tas ir pretrunā ar veselo saprātu (valdība taču!), bet tā tas ir. Valdība ir tikai viens no spēlētājiem. Tā var piedāvāt, ierosināt. Bet lēmumus šajā konkrētajā jautājumā var pieņemt tikai un vienīgi Saeimas vairākums. Un Saeimas vairākumu reprezentē "koalīcijas padome", kura ir pilnvarota runāt savu parlamentāro frakciju vārdā. Un izskatās, ka ne visas koalīcijas partijas bija uz "vienas lapas" attiecībā uz valdības sākotnēji piedāvāto nodokļu reformu.
Šādā situācijā premjeram bija divas izvēles. Pirmā: nodot Saeimai savas valdības (vai tās vairākuma) redzējumu par nodokļu reformu, kurš visticamāk būtu ļoti tuvs sākotnējai iecerei. Tādā gadījumā koalīcijas partneri ar atšķirīgo redzējumu varētu iesniegt savus grozījumus jau Saeimā un paziņot, ka atbalstīs kopējās pārmaiņas tikai pie nosacījuma, ka tiek atbalstīti viņu priekšlikumi. Svarīgi saprast, ka tādā gadījumā visa pieradījumu nasta gultos uz šo koalīcijas partnera pleciem, jo tad viņam sabiedrībai būtu jāpamato, kāpēc tas redzējums atšķiras no valdības viedokļa, un būtu jāatbild uz visiem neērtiem jautājumiem.
Otrais ceļš: vienoties par kompromisu "koalīcijas padomes" formātā – proti, grozīt valdības sākotnēju plānu atbilstoši koalīcijas partiju vēlmēm. Ejot šo ceļu, valdības vadītājs visu atbildību faktiski "paņem uz sevi", jo tauta neiedziļināsies, kurš, ko un kāpēc gribēja. Par visu ir atbildīga valdība ar tās vadītāju priekšgalā. Un izskatās, ka premjers ir izvēlējies tieši šo otro, cēlo, bet nepateicīgo ceļu.
Līdz ar to varam izsecināt, ka kādai koalīcijas partijai X bija sekojošais viedoklis:
- jāceļ nodokļus, lai piešķirtu papildus finansējumu veselības aprūpes jomai;
- jāceļ tieši darbaspēka, nevis patēriņa nodokļus;
- jāievieš lielāka IIN progresivitāte.
Nekāda pārsteiguma nebūtu, ja partija X līdz šim atklāti pozicionētos tieši ar šādiem konkrētiem uzskatiem – gan savā priekšvēlēšanu kampaņā, gan nodokļu reformas diskusijas laikā. Sausais atlikums šobrīd ir ļoti sauss – acīmredzot tikai šādam priekšlikumam ir Saeimas vairākuma atbalsts, lai ko arī negribētu uzņēmēju organizācijas, eksperti, vai nu pat pati valdība.
Nodokļu kari un veselības aprūpe
Kāpēc nodokļu reforma pēkšņi apdraudēja veselības aprūpes jomu? Kāds vispār ir sakars nodokļu politikai (nejauksim ar nodokļu līmeni!) ar veselības aprūpi? Un, kāpēc apdraudējums tieši veselības nevis, piemēram, izglītības nozarei? Un, ja tiek konstatēts apdraudējums, kuru nepieciešams nekavējoties risināt, ceļot nodokļus, kāpēc jāceļ tieši sociālais (darbaspēka), nevis patēriņa nodoklis?
Vai tiešām tikai šogad kļuva skaidrs, ka finansējums veselības aprūpes jomai ir pārāk zems? Lēmums faktiski iesaldēt finansējumu veselības jomai apmēram 745 miljonu eiro līmenī tika pieņemts vēl 2014. gada decembrī (!), plānojot valsts budžetu 2015. – 2017. gadiem. Un arī pagājušā gada beigās koalīcijas partijas pieņēma lēmumu iesaldēt finansējumu veselības jomai apmēram 777 miljonu eiro līmenī arī nākamajiem trim gadiem (2017. – 2019.). Patiesībā vēl skarbāki lēmumi tika pieņemti attiecība uz Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) - tās pamatfunkciju budžets nākamajiem trim gadiem tika apstiprināts ar samazinājumu no 261.9 miljoniem eiro 2016. gadam līdz 247,4 miljoniem eiro 2019. gadam![1]
Algas privātajā sektorā pēdējo divu gadu laikā pieaugušas par 14%.[2] Saeimas deputātu vidējais atalgojums pieaudzis par 19%.[3] Tajā pašā periodā atalgojums veselības aprūpes sabiedriskajā sektorā pieaudzis par 13%.[4] Salīdzinājumam - izglītības jomas sabiedriskajā sektorā strādājošajiem atalgojums palielinājies vien par 10%.[5]
Rezumējot – tas, ka veselības aprūpei tiek piešķirts nepietiekams finansējums nevarētu būt pārsteigums nevienam politiķim, jo visas koalīcijas partijas gan 2014., gan 2016. gadā pieņēma lēmumu šo finansējumu faktiski iesaldēt. Finansējums izglītības jomai vienlaicīgi bija ne tikai iesaldēts, bet pat samazināts, taču publiskajā telpā par to tik daudz netiek runāts. Pēc būtības, iesaldētais un samazinātais finansējums veselības aprūpei un izglītībai tieši izriet vēl no 2014. gadā pieņemtajiem lēmumiem praktiski dubultot finansējumu aizsardzībai un drošībai, neceļot nevienu nodokli. Skaidrs, ka to varēja dabūt gatavu tikai, iesaldējot finansējumu veselības aprūpes un izglītības jomai, tādā veidā faktiski radot bumbu ar laika degli.
Līdz ar to, nodokļu celšana, lai nodrošinātu pieaugušos aizsardzības tēriņus bija tikai laika jautājums. Izskatās, ka tagad šis laiks ir pienācis. Un rodas jautājums, kuru nodokļu slogs tad būtu jāpalielina, ja tāda nepieciešamība ir? Patēriņa? Ienākumu? Kā zināms, tika pieņemts lēmums celt tieši darbaspēka nodokļus. Grūti iedomāties, ka Kučinska valdība, kura tikko (24. maijā) vienbalsīgi pieņēma nodokļu politikas pamatnostādnes ar skaidri ierakstītu rīcības virzienu: "pārnest nodokļu slogu no darbaspēka uz kapitāla, īpašuma, patēriņa un vides nodokļiem", ar mērķi panākt: "stabilu un prognozējamu nodokļu politiku", pēkšņi pati no sevis nolēma pagriezties pa 180 grādiem un nonākt pilnīgā pretrunā ar pašas lēmumiem.[6] Acīmredzot, kāda koalīcijas partija uzstāja tieši uz darbaspēka nodokļu celšanu.
Nodokļu kari un ienākumu nevienlīdzība
Visbeidzot par progresīvu iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) politiku. Par to jau gadiem ilgi bija runāts ļoti daudz. Un tomēr..
Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem par 2015. gadu, Latvijā 3467 nodarbinātajiem atalgojums pārsniedz 55 000 eiro gadā. No tiem 2319 cilvēki strādāja privātajā sektorā un līdz ar to pēc būtības kvalificējas kā nodokļu maksātāji. Šo cilvēku sašutumu var saprast. Skaidrs, ka viņi ir tikai maza daļa no privātajā sektorā strādājošajiem, kam ir šādi ienākumi. Un no pārējiem kolēģiem viņi atšķiras vien ar to, ka oficiāli uzrāda savas algas un maksā visus nodokļus. Ļoti iespējams, ka 2018. gadā daļa no viņiem nolems pievienoties tiem "pārējiem".
Neskatoties uz milzīgo ažiotāžu, skaļiem paziņojumiem, un regulārām 'drīzas nāves' prognozēm, nodokļu reformas karavāna turpina savu virzību. Jākonstatē, ka premjers panācis svarīgu taktisko uzvaru – valdošās koalīcijas atbalstu. Lai gan šīm atbalstam bija sava, pie tam diezgan augsta, cena. Bet šeit jāatgādina, ka pašu reformu iespējams īstenot tikai ar Saeimas vairākumu – ar visu koalīcijas partiju atbalstu.
[1] Finanšu ministrijas vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekts 2015.-2017. gadam, un Finanšu ministrijas vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekts 2017.-2019. gadam.
[2] Runa iet par vidējo bruto atalgojumu 2016. gadā salīdzinot ar 2014. gadu.
[3] Dati no www.csb.gov.lv un http://www.saeima.lv/lv/saeimas-struktura/statistika-1/deputatu-atalgojums
[4] Strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa apakšnozarē "Veselības aizsardzība", sabiedriskajā sektorā, 2014. -2016. gadi. www.csb.gov.lv
[5] Strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa nozarē "Izglītība", sabiedriskajā sektorā, 2014. -2016. gadi. www.csb.gov.lv
[6] Valsts Nodokļu Politikas Pamatnostādnes 2018.-2020. gadam. Latvijas Republikas Finanšu ministrija. 2017.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
