Vjačeslavs Dombrovskis, 'Domnīca Certus': Ko darīt ar Brexit?
Foto: F64

Pirms desmit gadiem tas šķita neiespējami, bet nu tas ir fakts – Lielbritānija izstājas no Eiropas Savienības (ES). Un izskatās, ka gan Rīgā, gan Briselē politiķi joprojām atrodas šokā un noliegšanas posmā – laikā kad jārīkojas vadoties no vēsa un racionāla situācijas izvērtējuma.

Sākotnēji Eiropas un vietējās politiskajās aprindās valdīja uzskats, ka briti noteikti pārdomās un organizēs vēl vienu referendumu. To nomainīja skaidrojums, ka Brexit esot tāds senilo pensionāru apvērsums, un pensionāri par Eiropas Savienību neko īsti nesaprotot, tāpēc Eiropas galvenā kļūda ir nepietiekama komunikācija par ieguvumiem no Eiropas Savienības.

Palūkosimies uz Brexit no cita skatupunkta, nepārmetot neko cilvēkiem cienījamajā vecumā (man personīgi ir grūti noticēt, ka cilvēki ar gadiem kļūst dumjāki). Tagad jau tam ir grūti noticēt, bet bija laiks, kad Lielbritānija ļoti vēlējās dalību Eiropas Savienības projektā. Lai arī 1957.gadā Lielbritānija nebija ES sešu dibinātājvalstu (Vācija, Francija, Itālija, Beļģija, Holande, Luksemburga) vidū, jau 1961. gadā tā izteica vēlmi pievienoties. Toreiz Francija uzlika veto, un britu vēlme nepiepildījās. Un tikai 1975. gadā Lielbritānijai beidzot izdevās pievienoties ES. Referendumā par pievienošanos 67% iedzīvotāju nobalsoja PAR. Kāpēc? Divos vārdos – ekonomikas attīstība.

Periodā no 1951. līdz 1961. gadam katrā no minētajām sešām valstīm ekonomika auga straujāk, nekā Lielbritānijā. Vācijas IKP vidējā gada izaugsme bija 7,41%, Francijas – 4,43, Itālijas – 6.28%. Lielbritānijas IKP vidējā izaugsme šajā laika posmā bija vien 2,74%. Līdzīgas atšķirības saglabājās laikā no 1961. līdz 1975.gadam.[1] Lielbritānija redzēja ekonomiski veiksmīgu klubu un gribēja tam pievienoties. Kas ir mainījies? Pēdējās desmitgades laikā (2005.g. – 2015.g.) eirozonas valstu vidēja ikgadēja reāla IKP izaugsme bija 0,8%. Lielbritānijas IKP gada vidēja izaugsme tajā pašā periodā bija nedaudz, bet tomēr augstāka – 1,2%.

Protams ES ideja ir daudz vairāk, nekā tikai materiāla labklājība un IKP izaugsme. Un tomēr. Akadēmiskajās aprindās jau ilgu laiku lauž galvas par procesiem, kuru dēļ veidojas valstu apvienības, un kuru dēļ tās izjūk. Ir dažādas teorijas, bet pastāv vienprātība par vienu postulātu – atšķirīgu valstu savienība nekad nav dabiska. Tā vienmēr ir divu pretējo spēku līdzsvars. Vienojošais spēks (pārsvarā) ir ekonomiskie ieguvumi no lielākas savienības, bet graujošais – nespēja ikdienā vienoties par savienības kopējo politiku. Jo vienošanās vienmēr ir kompromiss, ar kuru neviens līdz galam nekad nav apmierināts. Ja ekonomiskie ieguvumi ir lieli, savienība plaukst un piesaista jaunus dalībniekus. Bet var notikt arī pretējais. Ja ekonomiskie ieguvumi ir niecīgi, bet valstu dažādība ir liela, nogurums un aizkaitinājums, kas rodas kompromisu dēļ, var ņemt virsroku.

Kas notiek ar ES pasaules mērogā? Īsumā – tās loma samazinās. 1900. gadā Eiropā dzīvoja ceturtā daļa no visiem pasaules iedzīvotājiem. Šodien – tikai 6% (2015. gada dati). Apmēram desmit gadu laikā ES saražotais pasaules IKP īpatsvars samazinājies no 26% līdz 22% (2004.g. – 2015.g.). Bet Ķīnas IKP īpatsvars šajā laikā pieaudzis no 5% līdz 15%. Eiropa nav pārstāvēta globālajā sacensībā starp tādiem nākotnes milžiem kā Google, Facebook, Alibaba, un citi. Tiek prognozēts, ka 2045. gadā aizsardzības tēriņu jomā Ķīna sasniegs paritāti ar ASV. Salīdzinājumam, Lielbritānijas (kas ir tuvākā šīm lielvalstīm no visām šobrīd vēl esošajām ES valstīm) tēriņi aizsardzībai tajā laikā tiek prognozēti mazāk nekā desmitās daļas apmērā no Ķīnas prognozētajiem tēriņiem. Un vēl, 2030. gadā eiropieši kļūs par pasaules vecāko pasaules daļu – puse no mums būs vecāki par 45. gadiem. Savukārt puse no Āzijas iedzīvotājiem tajā laikā būs jaunāki par 35 gadiem. Un puse no Āfrikas iedzīvotājiem būs jaunāki par 21 gadu.

Ko tad darīt? Un vēl būtiskāk – ko nevajadzētu darīt? Nevajag izlikties par tiem, kas neesam un, ka mēs pieņemam lēmumus tur, kur patiesībā mēs tos nepieņemam. Mūsu galvenais pienākums gan attiecībā pret sevi, gan pret Eiropu – iemācīties pašiem risināt savas problēmas. Mūsu uzdevums ir samazināt Latvijas ekonomisko atpalicību, novērst cilvēku masveida izbraukšanu uz Eiropas attīstītākām valstīm, izbeigt atkarību no ES fondiem. Un ir ļoti svarīgi saprast, ka mūsu vietā to neviens neizdarīs. Neviens.

Diemžēl, tā politiskā spektra daļa, kurai it kā būtu piedāvāt virzienu uz priekšu, ir paralizēta, un daudzi politiķi pro-eiropeiskumu saprot kā apņēmību nespert nevienu soli bez Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas Fonda, vai Pasaules Bankas noradījuma. Taču ar šādu attieksmi viņi drīzāk sarežģī situāciju vēl vairāk, jo pastiprina attīstīto valstu aizdomas, ka paredzamajā nākotnē mazāk attīstītas valstis tā arī nekļūs par attīstītām, bet turpinās prasīt fondus. Īsta attīstība ir iespējama tikai esot soli priekšā konkurentiem, zibenīgi reaģējot uz iespējām, un, domājot ar savu galvu.

Un ko dara Latvija? Brexit rezultātā Eiropas Zāļu Aģentūra ar visu savu 325 miljonu EUR lielo gada budžetu drīz tiks pārcelta uz kādu citu Eiropas valsti. Vienreizēja attīstības iespēja mūsu farmācijas nozarei un Rīgas pilsētai ka reģiona metropolei. Bet valdība par ko konkurēt nevēlas. Tikko izskanēja ziņas, ka Ungārijas valdība vēlas izmest no valsts vienu no mūsu reģiona spēcīgākām augstskolām – Centrālās Eiropas Universitāti (Central European University). Lietuvas amatpersonas zibenīgi reaģē un saka: nāciet pie mums! No Latvijas amatpersonām un politiķiem – kapu klusums.

Ko darīt ar Brexit? Meklēt iespējas šajā jaunajā realitātē!

Londona ir viens no pasaules galvenajiem starptautiskajiem finanšu centriem. Pastāv riski, ka tās pieeja Eiropas tirgiem nākotnē varētu būt apgrūtināta, tāpēc daļa no finanšu institūcijām varētu pārcelties uz kādu no ES pilsētām. Protams, mēs nespējam konkurēt ar Frankfurti, Parīzi, Madridi, Dublinu. Taču, piemēram, daļa no finanšu sektora operācijām – tā saucamais back – office – iespējams tiks pārcelts uz Varšavu. Un tas jau ir daudz tuvāk Rīgai.

Polija jau sen aktīvi darbojas šajā virzienā un ir izveidojusi 150 000 darba vietas tā saucamajos savienotā-servisa-centros (SSC – shared service centers). No poļiem ir mācījušies arī lietuvieši, kā rezultātā Viļņā tika izvietota Lielbritānijas Barclays bankas SSC ar vismaz 1300 labi apmaksātām darba vietām. Polija savā laikā ir mācījusies no Īrijas, kurp tika pārceltas vairāku ASV kompāniju SSC un šodien Dublina ir jau viens no nopietniem pretendentiem uz Londonas biznesu, stāvot vienā rindā ar Frankfurti un Parīzi.

Diez vai īri, poļi, un lietuvieši panākuši tādus sasniegumus, jo viņiem Eiropas Komisijas ikgadējās rekomendācijās bija ieteikts, un mums – nē. Viņi bija aktīvi, mērķtiecīgi, domāja ar savu galvu, un nepalaida garām iespējas. Es neticu ka to nespētu darīt arī mēs.


[1] IKP dati ir no: Bolt, J. and J. L. van Zanden (2014). The Maddison Project: collaborative research on historical national accounts. The Economic History Review, 67 (3): 627–651.

Source

Tags

Brexit Certus Eiropas Komisija Eiropas Savienība Vjačeslavs Dombrovskis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form