Vjačeslavs Dombrovskis: Jāturpina kursa maiņa
Foto: LETA

Covid-19 krīze izgaismoja milzīgas kompetences atšķirības vienas valdības ietvaros. No vienas puses, grūti izteikt nopietnus pārmetumus par valdības darbu ārlietu, veselības aprūpes, finanšu un iekšlietu jomās. Ārzemēs palikušo Latvijas piederīgo problēmas tiek risinātas, vīrusa izplatība ir lēna, un ierobežojumu apjoms ir salīdzinoši saudzējošs. Valsts kasei savlaicīgi aizņemoties 1,8 miljardus eiro, tiek mobilizēti ievērojami finanšu resursi. Toties par valdības politiku tautsaimniecības un sociālajā jomā ir daudz nopietnu jautājumu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šīs krīzes laikā Krišjāņa Kariņa valdība bieži demonstrēja spēju mācīties no kļūdām un mainīt sākotnēji ieņemto kursu, tai skaitā opozīcijas spiediena rezultātā, kā tas tikko notika ar dīkstāves pabalstiem. Tāpēc ir pamats cerēt, ka valdība spēs kritiski izvērtēt un pārskatīt savu kursu tautsaimniecības un sociālajā jomā.

Turpināt kursa maiņu nepieciešams ne tāpēc, lai iepriecinātu opozīciju. Pašreizējā kursa turpināšana tautsaimniecības (un sociālajā) jomā var radīt krīzes trešo vilni (par kuru jau rakstīju iepriekš) un būtiski paaugstināt L veida recesijas varbūtību. Turpinot tagadējo kursu, arvien vairāk tiks padziļināta plaisa starp "divām – vai pat vairākām! – Latvijām", nostiprinot sašķeltību sabiedrībā.

Kursa maiņa tautsaimniecībā

Uz visa valdības izsludināto atbalsta pasākumu fona lauksaimniecības joma izceļas kā zilonis trauku veikalā. 14. aprīlī valdība pieņēma lēmumu piešķirt 35,5 miljonus eiro "ieņēmumu stabilizēšanai primārajiem ražotājiem". Atbalsta saņēmēju skaits aplēsts ap 350 uzņēmumu, kas vidēji nozīmē 101 tūkstoti eiro vienam ražotājam. Pazīstot Zemkopības ministriju, var prognozēt, ka piešķirtais finansējums tiks apgūts 100% apmērā. Salīdzinājumam, runājot par visplašāk izreklamētajiem dīkstāves pabalstiem, uz 21. aprīli tika izmaksāti 4,5 miljoni eiro 3308 uzņēmumiem, kas ir vidēji 1360 eiro vienam uzņēmumam. Man nav zināma neviena cita nozare, kurai līdzekļi būtu piešķirti kaut cik tuvu tam, kas piešķirts lauksaimniecībai.

Tas nav pārmetums lauksaimniecības nozarei vai Zemkopības ministrijai. Tas ir jautājums par to, kāpēc citām nozarēm netika piešķirts atbalsts "ieņēmumu stabilizēšanai" atbilstoši "viens likums, viena taisnība visiem" principam, pēc kura it kā vajadzētu strādāt valdībai. Piemēram, tūrisma nozarei ieņēmumi vispār ir pazuduši! Bet valdība nav pat plānojusi lemt par kādiem īpašiem atbalsta pasākumiem tūrisma nozarei. Neskatoties uz to, ka (tāpat kā lauksaimniecības nozare) tā ir "neto eksportētāja".

Pēc savas politiskās un valsts pārvaldes pieredzes varu arī atbildēt uz tikko uzdoto jautājumu. Atšķirībā no citām nozarēm lauksaimniecībai ir politiskā pārstāvniecība valdībā zemkopības ministra personā. Valdībā nav tūrisma ministra. Nav rūpniecības ministra. Te loģiski uzdot jautājumu: ko tad dara ekonomikas ministrs?

Bet vai valstī vispār ir ekonomikas ministrs? Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Gadiem ilgi tradicionālo koalīcijas partiju attieksme pret ekonomiku ir bijusi diezgan virspusēja, un Ekonomikas ministrija īstenībā tika uzskatīta drīzāk par enerģētikas ministriju.

Šīs krīzes laikā Ekonomikas ministrijas neesamība var izmaksāt ļoti dārgi, un notiekošais ar dīkstāves pabalstiem ir pirmais brīdinājuma zvaniņš. Makroekonomikas līmenī ir rezervēti resursi gandrīz 3 miljardu apmērā, bet izpildījums mikroekonomiskajā līmenī ir tāds, ka krīzes pusotra mēneša laikā reāli iedarbināta vien niecīga daļa no šiem resursiem.

Kursa maiņa sociālajā jomā

Šī krīze skaidri rāda, ka ne visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi valdības priekšā. To lieliski ilustrē ministra Pūces nesen paustais sociālajos tīklos: "...nevaru piekrist ziņai, ka šobrīd būtu jāmazina publiskajā sektorā nodarbināto skaits vai algas. Tas būtu pretēji ekonomikas šī brīža vajadzībām. Mums ir jānotur pirktspēja. Arī valsts nodarbināto pirktspēja."

Un atkal, tas nav pārmetums publiskajā sektorā nodarbinātajiem. Es arī piekrītu ministra Pūces teiktajam par pirktspējas noturēšanu. Jautājums ir: kur ir "viens likums, viena taisnība visiem"? Kāpēc nodarbināto skaita un viņu atalgojuma samazināšana nav pieļaujama publiskajā sektorā, bet pat ļoti pieļaujama privātajā sektorā? Kāpēc valdība tik ilgu laiku ar vienaldzību noskatījās uz situāciju, kad izmaksātie dīkstāves pabalsti darbu zaudējošajiem cilvēkiem bija vidēji vien ap 250 eiro – mazāk, nekā minimālā alga valstī?!

Atbalsta neesamība vai tās zems līmenis bieži tiek pamatots ar darba devēju un darba ņēmēju zemo nodokļu nomaksu. Daudziem šāds pamatojums pirmajā mirklī šķiet loģisks – kāpēc nodokļu maksātājiem jāsniedz atbalsts tiem, kas izvairās no nodokļu maksāšanas? Taču ar šādu nostādni var diezgan ātri "iebraukt auzās".

Pirmkārt, cik lielā mērā iespējams konstatēt nodokļu nemaksāšanu? Cik noprotams, VID galvenais kritērijs ir darbaspēka nodokļi. Lai gan tie veido apmēram pusi no kopējiem plānotajiem nodokļu ieņēmumiem, tie nav visi nodokļi. Vērtēt nodokļu maksāšanu vien pēc samaksātajiem darbaspēka nodokļiem ir aplami.

Otrkārt, kas primāri ir atbildīgs par samaksātajiem darbaspēka nodokļiem? Darba devējs vai darba ņēmējs? VID – dīkstāves pabalstu administratora – ieskatā darba ņēmējs (pabalsta saņēmējs) uzņemas atbildību par sava darba devēja iepriekšējiem pārkāpumiem. Piemēram, par nodokļu parādiem, valdes loceklim piemērotajiem sodiem utt. Publiskā sektora darbinieki taču finansiāli nav līdzatbildīgi par, piemēram, savu ministru pārkāpumiem, politiskajiem parādiem (neizpildītajiem solījumiem) vēlētājiem utt.

Treškārt, vai epidēmija ir piemērots laiks audzināšanai par nesamaksātajiem nodokļiem? Ja cilvēks ir pazaudējis darbu, ja viņam nav uzkrājumu, ja viņam atteikts dīkstāves pabalsts vai arī izmaksāts, bet 4 eiro apmērā. Te taču nebūs nekāda #paliecmājās. Jo vairāk tādu cilvēku, jo grūtāk būs apturēt vīrusa izplatību. Ja ilgāku laiku būs ierobežojumi un lielas tautsaimniecības daļas dīkstāve, tas skars absolūti visus!

Noslēdzot – "audzinātāji" riskē panākt tieši pretēju efektu, proti, nostiprināt nemaksātājos ticību, ka šajā valstī katrs ir pats par sevi.

Citiem vārdiem, šī krīze ir iespēja valstij, kā teica klasiķis, sākt ar sevi. Spert pirmo soli pretī saviem cilvēkiem un parādīt, ka neviens netiks atstāts aiz borta. Parādīt, ka esam sabiedrība, nevis daži sašķelti, cits citu nīstoši grupējumi. Tā būtu īsta kursa maiņa.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form