Foto: LETA
Pērn rudenī TeliaSonera grupa faktiski izvirzīja ultimātu – vai nu atdodiet kontrolpaketes uzņēmumos Latvijas Mobilais telefons (LMT) un Lattelecom, vai nu paši pērciet mūsu kapitāldaļas. Šim ultimātam ir noteikts arī pavisam konkrēts beigu datums – šā gada 22. februāris. Kādēļ tāda steiga?

Atslēga slēpjas TeliaSonera grupas lēmumā aiziet no visām Centrālāzijas valstīm, kur grupai piederēja vērienīgas kapitāldaļas. Šāds lēmums tika pieņemts pēc tām, kad publiski izskanēja pārmetumi par TeliaSonera iesaistīšanos kukuļdošanā lielajos apmēros. 2012. gadā Zviedrijas televīzija apgalvoja, ka kopš 2007. gada TeliaSonera samaksāja 320 miljonus ASV dolāru ar Uzbekistānas prezidenta Isloma Karimova meitu saistītai kompānijai.[1] Līdzīgas aizdomas tika paustas par uzņēmuma darbību Azerbaidžānā.[2]

Tāpēc ir visai loģiska TeliaSonera vēlme palielināt savu klātbūtni Baltijas reģionā, kuru uzņēmums uzskata par teju savu mājas tirgu. Visticamāk ar šo ir skaidrojama arī tā steidzamība, jo, aizejot no Centrālāzijas, nepieciešams ieguldīt iegūtos līdekļus.

Taču lielais jautājums ir - vai Latvijas valstij būtu jāatdod abu uzņēmumu kontrolpaketi? Un vai valdībai šis jautājums būtu jārisina steidzamības kārtā?

Pirms dažām nedēļām Stokholmas Ekonomikas Augstskola (SSER), kura, šķiet, visai bieži tiek izmantota TeliaSonera interešu lobēšanai, organizēja debates "Vai valstij jāpārdod savas LMT un Lattelecom kapitāldaļas?". Debates vadīja žurnāliste Inga Sprinģe.

Tie, kuri diskusijā iestājās par privatizāciju, pamato to ar diviem argumentiem. Pirmais - Latvijas valsts it ka esot iesaldējusi savus līdzekļus LMT un Lattelecom, un tos iespējams dabūt, pārdodot abu uzņēmumu daļas, lai finansētu aizsardzības izdevumus, pensijas, utt. Šis arguments neiztur nekādu kritiku un ir pavisam aplams, jo valsts no abiem uzņēmumiem saņem dividendes. Piemēram dividendēs par 2014.gadu Latvijas Republikai, Latvijas radio un televīzijas centram (LVRTC) un Lattelecom LMT izmaksāja gandrīz 10 miljonus eiro. Tieši pateicoties LMT dividendēm LVRTC bija spējīgs nodrošināt līdzmaksājumu vērienīgajā Eiropas Savienības (ES) līdzfinansētajā projektā platjoslas infrastruktūras izbūvei Latvijas reģionos.

Citiem vārdiem, no finansiāla viedokļa piedāvājums pārdot LMT un Lattelecom nozīmē apmainīt olas regulāri nesošo vistu pret noteiktu olu daudzumu. Protams, darījuma izdevīgums valstij ir atkarīgs no piedāvāto "olu" daudzuma. Bet te gribētos piebilst, ka Latvijas valstij vēsturiski ne visai labi iet ar valsts uzņēmumu pārdošanu. Atgādināšu, kā nesen pārdotā Citadeles "vista" tikai apmainīta pret 2-3 gadu "olu" daudzumu.

Otrais arguments, ko lieto pārdošanas aizstāvji, ir aptuveni šāds - Latvijas valsts esot mazspējīga, it īpaši telekomunikācijās, kurās neko īsti nesaprot. Tāpēc esot labāk atdot kontroli un kapitāldaļas tiem, kas šajā jomā ir kompetenti - proti, TeliaSonera. Ja mēs dzīvotu 1990. gados, ar milzīgu tehnoloģisko atpalicību un investīciju nepieciešamību, es droši vien pat varētu šim uzskatam piekrist. Taču aiz loga ir nu jau 2016. gads, un pēdējo divdesmit piecu gadu laikā kaut ko esam iemācījušies arī telekomunikāciju jomā.

Patiesībā, pateicoties gan Lattelecom, gan LMT, esam starp pasaules līderiem telekomunikāciju jomā. Interneta vidēja pieslēguma ātruma ziņā esam 7. pasaulē. Platjoslas pieslēgumu ziņā esam 8. vietā pasaulē. Tie, kas bijuši ārzemēs droši vien pamanījuši, ka mobila interneta pieslēguma un cenu ziņā mēs neatpaliekam, drīzāk pat otrādi - WiFi neesamība un lēnie interneta pieslēgumi citās valstīs mums jau pamatīgi krīt uz nerviem.

Uzdrošināšos arī apgalvot, ka gan LMT, gan Lattelecom ir progresīvāki, nekā TeliaSonera. Piemēram, Lattelecom aktīvi uzsācis optisko tīklu veidošanu 2007. gadā, bet TeliaSonera - tikai pirms dažiem gadiem. Līdz ar to secinām, ka apgalvojums, ka šajā jomā esam mazāk kompetenti par zviedriem pilnībā neatbilst patiesībai. Bet gadījumā, ja abi uzņēmumi tiks pārdoti TeliaSonera, pastāv risks ka tie kļūs par sava veida "filiālēm Rēzeknē" - uzņēmumiem tiks atvēlēta "cash cow" loma, bet visa inovatīva, augstākas pievienotas vērtības darbība notiks Stokholmā.

Taču galvenais un svarīgākais arguments pret LMT un Lattelecom pārdošanu ir tas, ka telekomunikāciju nozare ir viena no 21. gadsimta galvenajām stratēģiskajām nozarēm. Ja 19.gadsimtā viens no galvenajiem izaicinājumiem bija efektīva cilvēku un kravu transportēšana, un valstis ar labāk attīstīto dzelzceļa tiklu ieguva konkrejošas priekšrocības, tad 21.gadsimtā galvenais izacinājums ir informācijas transportēšana, kur valstīm ar vislabāk attīstīto telekomunikāciju infrastruktūru varētu būt līdzīgas konkurētspējas priekšrocības. Šis ir būtisks iemesls ārkārtīgi rūpīgi izanalizēt visus "par" un "pret" Latvijas valsts kontroles pazaudēšanai stratēģiskajos telekomunikācijas uzņēmumos.

Negribu lai kāds mani pārprot un uzvēršu, ka uzskatu zviedru tautu par ļoti gudru, un aicinu arī mācīties no Zviedrijas valdības politikas telekomunikāciju sektorā. TeliaSonera ir vairāk nekā 500 īpašnieku, tas ir kotēts Zviedrijas un Somijas biržās. Taču divi nozīmīgākie īpašnieki ir un paliek Zviedrijas un Somijas valstis, kurām pieder 37.3 un 7.8 procenti no uzņēmuma akcijām.[3] Tas nozīmē, ka Zviedrijas valdībai ir faktiskā kontrole pār savu telekomunikācijas uzņēmumu. Vai ir dzirdzēts, ka Zviedrijas valdība tuvākajā nākotnē plānotu pārdot savas kapitāldaļas un šo kontroli zaudēt? Varbūt kaut ko esmu palaidis garām, taču neesmu par to neko dzirdējis.

Tāpēc aicinu sekot Zviedrijas valdības piemēram un nesteigties!


[1] http://www.ft.com/intl/cms/s/0/846663e0-5d19-11e5-97e9-7f0bf5e7177b.html#axzz3zOsrqaMj

[2] http://www.bloomberg.com/news/articles/2015-05-27/teliasonera-open-about-azerbaijan-amid-bribery-allegations

[3] 2014. gada dati no uzņēmuma mājas lapas. http://www.teliasonera.com/en/about-us/corporate-governance/shareholders/

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!