Nav šaubu, "krievvalodīgā kultūra" Latvijā, kā padomju laiku atliekas, ir pietiekoši spēcīga. Tā balstās uz nostalģiskam atmiņām un no Krievijas importētiem (un tāpēc piesātinātiem ar lielai valstij piemītošo ideoloģiju) produktiem. Tie ir neskaitāmie televīzijas seriāli (kuri, izņemot pilota sēriju, man šķiet, gana garlaicīgi), apšaubāmas kvalitātes festivāli, milzīgs daudzums Krievijā izdoto grāmatu un nepārtraukti ēterā skanoša arī no Krievijas importēta mūzička. Masveidīgs patēriņš notiek ar satelītu un kabeļtelevīzijas starpniecību un caur internetu. Principā visi šie produkti turpina veidot to kultūras modeli, kuru savulaik būvēja padomju ideologi, nivelējot un pat iznīcinot nacionālas atšķirības. Bet ja no šī plašā un nekonkrētā jēdziena "krievvalodīgā kultūra" izlobīt tieši krievu kultūras fenomenu, mēs nonāksim situācijā, kad būsim spiesti nosaukt tikai pāris pašdarbības kolektīvu. (Starp citu, to pašu varam pateikt arī par citu šeit dzīvojošo tautu kultūrām, ko uzskatāmi demonstrē ik pāris gadu rīkotais festivāls "Slāvu vainags".)
Savdabīgi, ka latviešu mediji un arī profesionāļi, kad runa iet par krievu kultūru Latvijā, demonstrē visai oriģinālo, bet maldinošo vērtēšanas skalu. Jo nez kāpēc par labāko krievu aktieri tiek nosaukts Rafalsons, par labāku krievu režisoru Kacs vai Šapiro, par labāko mūziķi Kremers, par labāko diriģenti Livšics… Tādējādi (manuprāt, neapzināti) tiek ignorēta spēcīga un oriģināla multikulturālas vides sastāvdaļa, ko varētu definēt kā krievvalodīgo ebreju kultūru un latviešvalodīgo ebreju kultūru. Maldīgs uzskats par krievvalodīgas kultūras monoplūsmu viegli izskaidrojams, jo pat šeit mītošie Lielā tēvijas kara veterāni savai izpriecai aicina un ar lielu atsaucību uzņem Jāzepu ar uzvārdu Kabzons. Vai tas nozīmē, ka Latvijā nav arī dziedoņu, kas varētu uzstāties ar krievu sirdij mīļu repertuāru?
Izstaigāju Rīgas grāmatnīcas, kur pārsvarā tirgo no Krievijas atvesto fantastiski skaisto produkciju. Pārdevējas sacīja, ka pēdējo gadu laikā ir bijušās dažas vietējo autoru krieviski rakstītās grāmatas - publicistika un memuāri. Kādi pieci eksemplāri tiek ņemti "uz realizāciju", bet tās stāv uz plaukta gadiem ilgi, jo nevar izkonkurēt Krievijā izdotās grāmatas.
Runājot par vietējiem autoriem, pārdevējas atcerējās Roalda Dobrovenska romānu par Raini (latviski bija pat divi metieni) un viņa tulkoto grāmatu par valsts prezidenti. Pieminēti arī nelaiķa Mavrika Vulfsona memuāri un nesen miruša Jurija Abizova un līdzautoru vēsturiskais pētījums četros sējumos. Un viss.
Esmu tāls no domas, ka Kultūras ministriju pārņems pēkšņas rūpes par multikulturālas vides sakārtošanu (drīzāk šeit var cerēt uz sponsoru un mecenātu uzmanību). Bet gribu pievērst uzmanību tam, ka, pirmais – nav iespējama multikulturālas vides attīstība bez tās sastāvdaļu attīstības. (Ar lielu izbrīnu varam konstatēt, ka ir arī krievvalodīga latviešu kultūra.) Un otrais – kamēr netiks attīstīta Latvijas krievu kultūra, tauta barosies no liela kaimiņa barotavas, kur arī augstas klases produkti tiek pasniegti ar padomiska šovinisma un impēriskuma neizbēgamo piedevu.