Avīzes neslēpj savstarpējo naidu. Privātie TV sīvi konkurē un cīnās par skatītāju piesaisti. Par krievu valodā skanošo reklāmu arī maksā, tāpēc komerckanāli labprāt izmanto Krievijā ražoto produkciju (TV3 bieži rāda lieliskas programmas un filmas), lai piesaistītu krievu auditoriju.
Sabiedriskajā sektora konkurences nav, tāpēc raidījumu kvalitāte ir pašvaka (ar retiem izņēmumiem). Turklāt valsts TV nepārprotami naidojas ar valdošajiem (foršs izteiciens no LTV darbinieku mutes, sakarā ar bijušas TV režisores kļūšanu par jaunā prezidenta preses sekretāri: "pārgājusi pretējā pusē"). Valsts radio cenšas izturēties neitrāli, bet arī rāda zobus. Runāt par vienotu valstisko ideoloģiju šādos apstākļos būtu pārdroši. Šīs dažāda kalibra, skaļuma un noskaņojuma balsis neveido vienotu kori, bet plosa sabiedriskās domas miesu driskās.
Kāds priecājas – demokrātija, viedokļu dažādība. Piekrītu. Ar vienu piebildi – viedokļu dažādība ļoti vēlama, ja sabiedrība vadās pēc vienotas vērtību sistēmas (nu kaut vai pēc desmit baušļiem). Vai ir vismaz vienots atskaites punkts. Bet, ja pūlis likumīgi ievēlētajam valsts pirmajam džentlmenim bļauj "zaglis!", tad jāsecina, ka valstī valda nevis uzskatu dažādība, bet idejiskais haoss. "Vai, vai, jaunais prezidents sašķēla sabiedrību!" - šausminās mediji, bet jāsaka, ka sabiedrība jau sen ir sašķelta, un paši mediji izdarījuši visu, lai tas notiktu. Jo vadoties savā darbā galvenokārt pēc nostādnes "pret", var tikai graut. Valsts galvas nomaiņa šo sašķelšanos tikai padarīja redzamāku. Ieraudzījām arī, cik atšķirīga ir morālo vērtību skala valdošajiem un ierindas cilvēkiem.
Kas šai situācijā ir darāms? Veidot vienotu vērtību sistēmu pagaidām mēs neesam spējīgi, bet mums ir pa spēkam radīt vienotu atskaites punktu. Par tādu varētu kļūt skaidri formulēta valdības un Saeimas pozīcija uz notiekošajiem procesiem ekonomikā un politikā. Lai informatīvo telpu piepilda ne izrauti no kontekstā fragmenti, kas rāda valdības darbu mediju saimniekiem izdevīgā gaisotnē (un tad valdības pārstāvjiem nākas nepārtraukti taisnoties), bet pilnvērtīga valdības balss. Jo tur, kur valdība ir mēma, tur tauta ir kurla un akla. Un viegli iekrīt politisko avantūru slazdos. (Lielisks piemērs – referendums un ap to notiekošais.)
Atklātība piespiedīs valdību strādāt piesardzīgi un pasargās sabiedrību no vispusīgi neizsvērtiem lēmumiem. Tāpēc nekavējoties jāpabeidz LTV reorganizācija un jāsakārto Valsts radio. Lai par budžeta naudu netiek veidota dažu eksaltēto indivīdu privāta politika.
Otrkārt, jāizveido dinamiska (ne "Latvijas Vēstneša" tipa) valstij piederoša, valsts politiku skaidrojoša, valdības pozīciju propagandējoša masu avīze. Ja kādam šķiet, ka demokrātija noliedz valstij piederošos medijus, tad viņš arī noliedz LTV un Valsts radio, un tos būtu jāprivatizē. Bet, ja jau ir tiesības pastāvēt sabiedriskajai televīzijai un sabiedriskajam radio, tad ir tiesības pastāvēt arī sabiedriskajai avīzei.
Treškārt, jālikvidē radio un televīzijas padomi. Tās izveide bija attaisnojama pēc neatkarības atjaunošanas un liecina par to, cik labi tā laika līderi izprata ideoloģisko instrumentu nozīmi un spēku, bet nu šāda tipa uzraugs savas iespējas ir izsmēlis. Jāizveido jaunu struktūru valdības ietvaros. Tā varētu saukties Sabiedrisko attiecību komiteja vai kā citādi (ar ievēlētiem parlamentā pārstāvēto partiju deleģētiem locekļiem, lai būtu politisks līdzsvars) un tās uzdevums būtu sabiedrisko (tikai!) mediju darbu koordinācija.
Manuprāt, sabiedrisko mediju galvenais uzdevums – aģitēt "par", visu pārējo izdarīs privātie.